• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Mākoņains, Z/ZR vējš, 10.8 m/s

    Ne radikulīts, bet – radikulārās muguras sāpes

    Modernā medicīna
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    27. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Muguras sāpes ir vienas no biežākajām, un profesore Ināra Logina pēta dažādu medikamentu iedarbību uz tām. Jo sīkāk tiek izpētīts muguras sāpju rašanās mehānisms, jo precīzāk var uz tām iedarboties un novērst.

    Gan kā augstskolas pasniedzēja, gan kā praktiskā ārste Ināra Logina jau kopš agras jaunības vienmēr bijusi saistīta ar pētniecību. Ilgā pieredze ļauj arī salīdzināt. Kā atzīst pati profesore, ja padomjlaikos pētīšana notikusi daudz brīvāk, pat pašdarbnieciski, tad tagad visa pētnieciskā darbība ir ļoti, ļoti reglamentēta. Tiek precīzi definēts mērķis, ko grib pierādīt, un metodes, kā tas tiks darīts. Pastāv stingri kritēriji, pēc kuriem pētījumu reģistrē Eiropas Savienības klīnisko pētījumu reģistrā (Europen Clinical Trails Register), turklāt ārkārtīgi svarīgs punkts ir ētika pret pacientu, kurš piedalās klīniskajā pētījumā.

    Profesore priecājas, ka šobrīd zinātniskās pētniecības iemaņas tiek apgūtas jau skolas solā. Skolēniem notiek projektu nedēļas, un pēc būtības tas arī ir pētījums, kurā apkopo zināšanas vai pat paši veic eksperimentus. «Atceros, manai mazmeitiņai, kurai tobrīd bija seši gadi, pirmskolā vajadzēja kopā ar vienu puisīti pētīt ūdens trīs agregātstāvokļus: šķidrs, ledus un tvaiks. Vispirms viņiem bija jāizvirza hipotēze, uzdevums, tad jāveic eksperiments un rezultāts jādemonstrē stenda veidā. Tas gan notika ASV, mazmeitiņa gadu tur dzīvoja. Bet jebkurā gadījumā Latvijas izglītības reformai, ieviešot kompetenču izglītību, pētniecību vajadzētu tikai veicināt.»

    Ārstam šobrīd pētniecība ir neatņemama dzīves daļa. Tā ļauj viņam nemitīgi sekot līdzi jaunākajam, kas notiek medicīnas zinātnē un medicīnā.

    Kas viņa ir?

    ˜ Neiroloģe un algoloģe, ilggadēja P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas konsultante, tagad Sāpju aprūpes nodaļas konsultante.

    ˜ Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesore.

    ˜ Ilggadēja Latvijas Sāpju izpētes biedrības priekšsēdētāja un Latvijas Neirologu biedrības valdes locekle, kā arī perifērās nervu sistēmas slimību darba grupas vadītāja.

    ˜ Viena no pirmajām Latvijā, kura aizsāka akūtu un hronisku sāpju pētniecību un to mazināšanas metožu izstrādi.

    ˜ Saņēmusi prestižo pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.

    Pētījumi nav eksperimenti

    – Jūs galvenokārt piedalāties klīniskajos pētījumos, kuros tiek iesaistīti pacienti. Ko tas nozīmē?

     – Gribu uzsvērt, ka šie pētījumi pacientam ir ļoti droši. Cilvēkiem nevajadzētu baidīties piedalīties pētījumā! Tie nav eksperimenti, bet – jau zināmas lietas pārbaudīšana, pierādīšana. Proti, konkrētā zāļvielas molekula tika atrasta jau sen, tikai izmantota citās situācijās, un nu pētījuma uzdevums ir pierādīt jaunu indikāciju, kādos vēl citos stāvokļos šis medikaments var palīdzēt. Piemēram, piedalījos pētījumā par pēcherpetisko neiralģiju. Ir skaidri zināms, ka tāda medikamentu grupa kā antidepresanti darbojas pret neiralģisku sāpju mehānismu, un tika izmēģināts pavisam citas grupas antidepresants, kurš līdz tam netika šādam mērķim lietots. Proti, to izmantoja depresijas ārstēšanai, bet ne kā sāpju medikamentu. Un, jā, pētījumā tika pierādīts, ka konkrētās zāles var lietot arī šim nolūkam.

    – Cik ilgi ir klīniskie pētījumi?

    – Kā kurš. Galvenokārt esmu darbojusies multicentru pētījumos, kuros piedalās jau simtiem pacientu. Tātad farmācijas kompānija grib pierādīt sava preparāta efektivitāti un drošību, salīdzinot to ar kādu citu līdzīgu. Ja pēta preparātu akūtā slimības fāzē, pētījums notiek mēnesi, divus, bet man ir bijuši pētījumi arī gadiem ilgi, un tu ar šiem pacientiem ļoti sarodi, saglabājas kontakti. Manā lokā ir bijuši vairāki pētījumi par epilepsiju, un daļa no tām zālēm, kuru pētījumos esmu piedalījusies, pēc tam ir parādījušās praktiskajā medicīnā. Esmu piedalījusies pētījumos par sāpēm – par trigeminālo neiralģiju jeb trīszaru nerva iekaisumu slimību, par herpetisko neiralģiju, par parkinsonismu. Pēdējos gados man ir bijuši vairāki muguras sāpju pētījumi. Preparātiem ir bijis cits pielietojums, bet tagad pēta to efektivitāti radikulāro sāpju ārstēšanai. Diemžēl tas pētījums, kurā piedalījos, nesasniedza savu mērķi, to pat ātrāk pabeidza.

    – Kāpēc?

    – Viens no iemesliem ir pati tēma – muguras sāpes ir pietiekami sarežģītas un pētījumiem vienas no grūtākajām. Jo muguras sāpes ir ļoti neviendabīgs jēdziens. Jautājumi – kas sāp, kāpēc sāp? Kā es smejos, nav jau tikai diska trūce… Respektīvi, muguras sāpju mehānismu ir ļoti daudz,  iemesli vienlaikus mēdz kombinēties. Tieši tāpēc šis konkrētais pētījums varbūt nebija īsti pareizi dizainēts, un pētāmais medikaments neguva pārliecinošu efektu. Proti, ja pētījumā jāiekļauj slimnieks, kuram jau četrus piecus gadus sāp mugura, grūti cerēt, ka no zālēm kļūs labāk. Jo muguras sāpju ārstēšanā tablete nav galvenais – esmu par to simtprocentīgi pārliecināta. Akūtā periodā, kad ir slimības paasinājums, jā, bet principā rehabilitācijai – faktiski, savas muguras kondīcijas, pareizās stājas uzturēšanai – ir daudz lielāka nozīme.

    Par radikulītu un radikulārām sāpēm

    – Tātad, sakāt, muguras sapju mehānismi ir daudzveidīgi…

    – Cilvēku prātos ļoti cieši iestrēgusi doma, ka tad, kad sāp mugura, pie visa vainīgs tikai mugurkauls un diska trūces, it kā miesai, apkārtējiem muskuļiem nebūtu nekādas nozīmes. Kā mana kolēģe, kurai ir ļoti liela pieredze, ironizē: «Laikam skeleti vien pa ielu staigā – nav ne miesas, nekā apkārt, tikai mugurkauls!» Diska trūce, protams, var būt klīniski arī ļoti nozīmīga: tajā brīdī, kad disks ieplaisā un trūce jeb iztilpums izveidojas un spiež uz nervu saknītēm, nenoliedzami, cilvēks piedzīvo tādas sāpes, ka no gultas nespēj izlīst. Nevaru arī noliegt, ka ir situācijas, kad diska trūce jāoperē vai jāveic blokādes – jāizmanto mazinvazīvās metodes, kas ļoti veiksmīgi konkurē ar operācijām. Jā, šādas situācijas ir. Bet vispār, kā visi plīsumi, arī diska trūces ar laiku sarētojas. Veicot magnētisko rezonansi, gandrīz vai nav tāda pacienta, kuram nebūtu kāda diska trūce. Arī disku protrūzijas – starpskriemeļu diska izbīdīšanās no normālajām robežām. Patiesībā tās ir mugurkaula krunkas, kas parādās līdz ar vecumu – kā krunkas pierē. Piemēram, 70 gadu vecumā šīs deģeneratīvās mugurkaula izmaiņas ir visiem, simtprocentīgi. Pat 18 gadu vecumā līdz 10 procentiem jauniešu izmaiņas mugurkaulā ir jau redzamas. Ar to es gribu sacīt, ka uz cilvēku, kuram sāp mugura, jāskatās kompleksi. Iespējams, ka viņam mugura sāp no stājas disbalansa – ja ir drusciņ šķība mugura un nav stājas muskuļu treniņa, tas rada problēmas…

    Jāsaprot, ka skriemeļus savā starpā sasaista muskulīši, vēl ir lielie garie muguras muskuļi, kurus mēs redzam no ārpuses.

    Tas viss ir apkopots vienā stabā, un šis muguras stabs ir savienots ar iegurņa joslas lielajiem kauliem un krustu kaula un zarnu kaula locītavu. Un sāpēt var visi šie elementi, jo visur pie kauliem, skrimšļiem, starpskriemeļu diskiem, locītavām, pienāk nervu galiņi, kuros ir sāpju receptori. Tāpēc ir šis atzinums, kas pierādīts, ka muguras sāpes 85 procentos gadījumu vai pat biežāk ir nespecifiskas. Proti, līdzīgas. Asas vai velkošas: sāp pie kustībām, sāp pagriežoties – neatkarīgi no tā, kurš no visiem elementiem tobrīd ir galvenais provocējošais. Ļoti bieži šīs sāpes no jostas daļas un krustu apvidus aizstarojas uz leju – uz gurnu vai kāju. Mediķi saka: aksiālas sāpes – tātad pa ķermeņa asi novirzās uz leju, bet cilvēki: radikulīts… Termins radikulīts arī ir ļoti nespecifisks.

    Tās tad būtu ar muskuļu un skeleta – muskuloskeletālo – audu izmaiņām saistītas sāpes. Bet vēl ir neiropātiskās jeb radikulārās sāpes, kuru iemesls ir nervu šķiedru bojājums! No mugurkaula atiet nervu šķiedras, kuras mēs saucam par nervu saknītēm, un tās aiziet uz to ķermeņa vietu, par kuras jušanu un muskuļu darbināšanu konkrētais nervs atbildīgs. Šīs radikulārās jeb nervu saknīšu sāpes arī izstarojas kā lente pa kāju – no atsevišķām saknītēm uz noteiktu rajonu. Un te sākas problēma! Jo vieta, kur sāpes izstarojas, ir līdzīga. Tāpēc ārstam nespeciālistam un vēl jo vairāk pašam cilvēkam ir grūti saprast, kas tās par sāpēm – muskuloskeletālās vai nervu saknīšu bojājuma sāpes. Kā jau sacīju, 85–90 procentos gadījumu cēlonis ir mugurkaula un to stiprinošo struktūru patoloģija, ieskaitot diska trūces, starpskriemeļu un iegurņa locītavu artrozes, muskuļu savilkumu, bet atlikušajos gadījumos iemesls, kāpēc sāpes izstarojas uz kāju, ir radikulārās sāpes.

    – Vai nav vienalga, kā sāpes nosauc? Sāp un vis!

    – Nav vienalga, jo ārstēšana atšķiras. Sākumā medikamentu lietojums pie abu veidu sāpēm ir visai līdzīgs – pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, nekas gudrāks vēl nav izdomāts. Populāri ir lietot arī B grupas vitamīnus, bet – nav pierādījumu, ka tie ārstētu sāpes… Pēc tam nervu saknīšu sāpēm vajadzīgas nervu zāles – neiropātisko sāpju līdzekļi. Cilvēki kādreiz brīnās, kāpēc es viņiem izrakstu me­dikamentu, kam anotācijā rak­stīts, ka tas domāts epilepsijas vai depresijas ārstēšanai… Bet šis preparāts paredzēts arī hroniskām neiropātiskām sāpēm! Ir tāds teiciens: muguras sāpes ir tavas dvēseles smagums, ko tu nes… Šajos sāpju mehānismos ļoti liela nozīme ir galvas smadzeņu zemgarozai – trauksmei, slēptai vai atklātai depresijai. Proti, cilvēks vairs nespēj cīnīties ar sava organisma sāpēm. Šajos gadījumos pie hroniskām muguras sāpēm tādi nervu līdzekļi kā antidepresanti jālieto pietiekami ilgi. Tricikliskie antidepresanti un serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistīšanas inhibitori samazina sāpes gan pacientiem, kuriem ir depresija, gan arī tiem, kuriem tās nav.

    Un visos gadījumos galvenā ir individuāla pieeja. Diemžēl radikulārās saknīšu sāpes var būt gadiem ilgi. Savukārt tajos gadījumos, kad ir atstarotās muskuloskeletālās sāpes, tās sākumā ir stiprākas un ar laiku parasti mazinās.

    – Kādreiz ārsti izraksta arī muskuļu atsprindzinātājus – antikonvulsantus.

    – Ja skaidri redzam, ka vainīgs muskuļu savilkums un saspringums, protams, šos medikamentus var īslaicīgi palietot, bet, ja mēs runājam par pētījumu rezultātiem, uz pierādījumiem balstītām rekomendācijām, tad muskuļu relaksanti sāpju ārstēšanas vadlīnijās pēdējos gados nav iekļauti. Ar to lietošanu tiek pārspīlēts. Ja es ar savu roku sataustu saspringumu, tad, lai gan uz pierādījumiem balstītā medicīna šobrīd neiesaka parastu muguras sāpju ārstēšanā lietot muskuļus atslābinošos līdzekļus, tomēr īslaicīgs kurss, no pieredzes zinu, reizēm nostrādā. Es pat teiktu, ka pie plecu joslas sāpēm antikonvulsanti ir vairāk efektīvi nekā pie muguras lejasdaļas sāpēm.

    – Kā nervu saknīšu bojājumus diagnosticē?

    – Pēc izpausmēm. Ja skarta nerva saknīte, tai raksturīgs sāpju izstarojums konkrētās saknītes inervācijas zonā. Sāpes iet pa noteiktu joslu, pa nerva saknītes zonu. Ir atbilstošs sāpju raksturs – tās ir dedzinošas, velkošas, tirpstošas, reizēm asas, šaujošas, elektriskas. Ir specifiski muskuļu simptomi ar refleksu izmaiņām. Var būt kājas muskuļu vājums, nespēks. Vēl viena būtiska pazīme: radikulārās sāpes kājā noteikti neizpaužas pašā sākumā, bet tās pievienojas vēlāk. No seniem laikiem saglabājies teiciens, ka – radikulīts iziet caur papēdi… Ja ir saknīšu bojājums, sākumā mugura sāk sāpēt stiprāk, bet pēc tam kāja sāp vairāk nekā mugura.

    Tātad vispirms ir klīniskā diagnoze, un, ja mēs domājam, ka nerva saknīte ir cietusi, tad nepieciešamības gadījumā jāizmanto attēldiagnostikas metodes – magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija –, lai pierādītu, ka saknīte ir cietusi no mugurkaula. Ļoti bieži saknītes bojājums ir pavisam citā mugurkaula līmenī, kur mugurkaula deģeneratīvās izmaiņas nemaz nav tik lielas. Vārdu sakot, te ir svarīga ārsta domāšana un prasme salikt kopā klīniskos simptomus ar radioloģisko izmeklējumu ainu.

    – Vai ar to izskaidrojams, ka reizēm pēc mugurkaula operācijas uzlabojuma nav?

    – Iespējams, ka operācijā viss ir izdarīts, taču muguras šķībums vai izmainīta krustu locītava paliek, un tas joprojām var dot līdzīgas sāpes. Vienu varbūt izlabo, bet paliek vēl citi cēloņi, citi mehānismi, kas sāpes uztur. Tāpēc tam, ko sauc par rehabilitācijas pasākumiem – fizioterapijai, vingrošanai, ūdensprocedūrām –, ir ārkārtīgi liela nozīme.

     Jāņem vērā arī sensibilizācija – sāpju mehānisma izmaiņas, kad tās kļūst hroniskas. Turklāt izmaiņas notiek pa ceļam uz galvas smadzeņu garozu, kas apzinās sāpes.

    – Sacījāt, ka atsevišķas vai vairākas nervu saknītes bojā muskuloskeletālās izmaiņas, kas rada nespecifiskās muguras sāpes. Bet kas vēl?

    – Citi – specifiskie – cēloņi. Tie var būt infekciozie aģenti, piemēram, vīrusi, ieskaitot kovidvīrusu. Arī strutaini iekaisumi – reti, bet gadās spondilodiscīti, epidurīti. Osteoporotiski lūzumi vai traumatiski lūzumi. Un audzēji – tie var būt mugurkaulā un muguras smadzenēs vai arī citur organismā, un tad metastāzes mugurkaulā rada sāpes. Tāpēc, kad neirologam pretī stāv cilvēks ar muguras sāpēm, mēs vienmēr atceramies par brīdinošiem simptomiem. Un viens no galvenajiem ir tas, ka situācija neuzlabojas – sāpes ieilgst un bez redzama cēloņa progresē, kļūst stiprākas.

    – Bet sākumā cilvēkam vienkārši sāp mugura. Viņš labprāt parādītos neirologam, bet uz sitienu tikt pie speciālista nav iespējams un jādodas pie ģimenes ārsta…

    – Ģimenes ārsts ir un būs galvenā persona medicīnā, tas ir pareizi. Viņš arī veiksmīgi tiks galā ar muguras sāpēm. Bet es gribu uzsvērt brīdinošos simptomus, kad tomēr jābūt uzmanīgiem, lai nepalaistu garām potenciāli bīstamas slimības – spinālu infekciju, spinālu audzēju, mugurkaula traumu, mugurkaula destrukciju, sistēmisku slimību, iekaisīgu spondiloartrītu…

    PIRMAIS: muguras sāpju pēkšņs sākums. Bez redzama iemesla ar ievērojamu kustībuierobežojumu. Nav kā klasiski notiek, piemēram: kaut ko smagu pacēlu, pagrūda vai sporta trauma, kaut kāda pārslodze.

    OTRAIS: progresējošas sāpes, kuras mēneša laikā kļūst arvien stiprākas un stiprākas. Neraugoties uz to, ka ir lietoti pretsāpju un pret­iekaisuma medikamenti. Nav kā parasti, kad muguras sāpes pirmajā dienā ir stipras, un tad pamazām nedēļas, divu laikā atlaiž, kļūst vieglāk.

     TREŠAIS: jāuzmanās, ja ir muguras sāpes un bez redzama iemesla paaugstināta ķermeņa temperatūra virs 38 grādiem, kura ilgst vairāk par 48 stundām, arī drudža epizodes. Piemēram, ja ir gripa, loģiski, ka lauž kaulus, tad arī muguras sāpes ir šīs slimības izpausme. Taču, ja ir drudža epizodes un, it īpaši, ja nesen veikta kāda medicīniska manipulācija – katetrizācija, lumbālpunkcija, spinālā anestēzija, blokādes –, kad bija iespējams ievadīt infekciju, šādos gadījumos noteikti jāpārliecinās, kas par lietu.

    CETURTAIS: progresē muguras sāpes un kaut kad dzīvē ir pārciests audzējs – operēts vai starots, vai ārstēts ar ķīmijterapiju. Šādās reizēs ārstam jāpatur prātā pacienta pamatslimība. Lai gan, protams, ir arī ļoti daudz veiksmīgi izārstētu onkoloģisko pacientu, kuriem mugura sāp tāpat kā visiem.

    PIEKTAIS: ja ir muguras sāpes un biežāka vai traucēta urinācija. Cilvēks domā, ka droši vien apsaldētas nieres, bet – šī versija ir jāpārbauda.

     SESTAIS: sāpes mugurā un parādās atstarojošas sāpes pēdā. Pēda vairs neklausa – kā saka, krītoša pēda, vājums pēdā. Tas ir neiroloģisks simptoms.

    SEPTĪTAIS: jauniem cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam nakts sāpes – ka nevar gulēt, jāgrozās. Nakts sāpes vispār pašas par sevi ir brīdinošais simptoms. Jo normāli, ja muskuloskeletālo sistēmu nekustina, būtu jājūtas labi. Taču, ja vērojama mošanās naktīs no sāpēm, rīta stīvums un sāpes nereti mazinās kustoties, tas liek domāt par sistēmisku slimību, ankilozējošo spondilītu.

    – Ko zinātnieki jaunu noskaidrojuši par muguru?

    – Pētot hroniskas muguras sāpes, viņi arvien lielāku uzmanību pievērš psihei. Proti, hroniskas sāpes parasti ir sāpju mehānisma izmainīta reakcija, notikusi centrālā sensibilizācija, kas saistās ar pacienta sāpju uztveres un sāpju novērtēšanas problēmām. Turklāt tas bieži vien notiek ar katastrofizēšanu, ka – man tagad gals klāt, cik man izmainīts mugurkauls. Objektīvi ne vienmēr tas tā ir. Katastrofizēšanas komponente ir ļoti bieži sastopama muguras sāpju pacientiem. Protams, nevar uzskatīt,  ka cilvēks pārspīlē – nē, viņam patiešām sāp, taču pacienta reakcija uz sāpēm ne vienmēr ir adekvāta. Tāpēc pēdējā laikā medicīnas zinātnieki pievērš uzmanību tēmai: kā sadzīvot ar savām sāpēm, kā iemācīties pārvaldīt savas sāpes. Diemžēl šajā jomā ar palīdzību mūsu valstī sokas švaki – ne vienmēr psihoterapeits ir pieejams, turklāt ne vienmēr pacients pats pieņem un saprot, ka viņam psihoterapeita palīdzība būtu vajadzīga.

    Vēl notiek pētījumi par mu­guras sāpēm un visu veidu rehabilitācijas iespējām. Ļoti svarīga ir tieši individuālās programmas izstrādāšana, ņemot vērā visus konkrētā pacienta aspektus. Piemēram, Zviedrijā tādas rehabilitācijas programmas tiek veidotas pat gadiem ilgiem periodiem. Turklāt pilnvērtīgā muguras sāpju ārstēšanas komandā jābūt sāpju ārstam (algologam), rehabilitologam, fizioterapeitam, psihotera­peitam. Mums diemžēl līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Latvijas apstākļos nodrošināt šādu komandu uz viena laukuma reizēm ir pagrūti. Mēs Latvijā vairāk strādājam pēc stafetes komandas principa: sūtām pacientu no viena speciālista pie otra, zinot, ko kurš var izdarīt un kas ir vajadzīgs

    Aktuāla tēma ir muguras sāpes un darba nespēja, te bieži vien notiek pārspīlējumi. Mazliet paironizēšu… Ja darbnespējas lapu var izsniegt pēc magnētiskās rezonanses datiem, tad pusei populācijas būtu jāsēž mājās. Diemžēl. Darbnespējas lapas muguras sāpju dēļ ir ārkārtīgi sarežģīta, komplicēta problēma. Sāpes visās to definīcijās ir traktētas kā personīgā pieredze, kā subjektīva sajūta. Es nevaru pacientam pateikt: «Jums nesāp!» Nē, sāp. Bet – kas jums vairāk sāp: miesa vai dvēsele, diska izmaiņas vai bailes? Es kā ārste neiroloģe ne vienmēr spēju to atšķirt.

    – Bet jūs taču nenoliegsiet, ka bieži vien šajā steidzīgajā laikā labākā muguras sāpju ārstēšana ir vienkārši miers, atpūta?!

    – Taisnība. Miers, relaksācija garam un miesai. Bet absolūts miers – nekustīgi gulēt gultā – arī neder. Jo fiziskas kustības ir galvenais muguras sāpju ārstēšanas paņēmiens. Kāpēc tik ļoti efektīvs muguras veselības uzlabošanas līdzeklis daudziem ir nūjošana? Svaigs gaiss, aerobs treniņš, slodzi dozē cilvēks pats, kustības vienmērīgas, ritmiski un sinhroni iesaistās visas muskuļu grupas – gan rokas, gan kājas, gan rumpis.

    Varbūt vainīgs iegurnis?!

    Krustu kaula un zarnkaula locītava savieno mugurkaulu ar iegurni. Tev ir divas šādas locītavas – labā un kreisā. Krustu kaula un zarnkaula locītava palīdz kontrolēt iegurņa stāvokli kustību laikā. Šī locītava arī var būt mugurkaula lejasdaļas sāpju iemesls, un tās var arī atstaroties gurnu zonā, cirkšņos, augšstilbos. Retāk tās nonāk līdz pat apakšstilbiem un pēdām. Šajā locītavā biežākais sāpju iemesls ir osteoartrīts. Veicinošie apstākļi: trauma, skolioze, iepriekšējās mugurkaula operācijas, iegurņa lūzumi, grūtniecība un dzemdības.

    Trakākās kļūdas, ārstējot radikulārās mugura sāpes

    1.  Mugurkaula deģeneratīvo izmaiņu pārspīlējums, nenovērtējot citus audus un nenovērtējot, nepievēršot uzmanību pacienta psihosociālajiem faktoriem, lai gan tie ļoti ietekmē sāpju pāreju hroniskā formā. Visbiežāk tas ir nomākts garastāvoklis, bailes, neticība labvēlīgam iznākumam, depresija, trauksme, atkarības, pārmaiņas un liela slodze darbā, ģimenes un sadzīves apstākļi, finansiālas problēmas… Muguras sāpes ir arī viens no visizplatītākajiem psihogēno sāpju veidiem. Biežāk tās pavada vai izraisa sociāla noraidīšana, salauzta sirds, skumjas, mīlestība vai citi emocionāli notikumi. Uz ārsta jautājumu, kad muguras sāpes sākušās, ir dzirdētas atbildes, biežāk no sievietēm: «Pēc šķiršanās, dakter. Pēc darba zaudēšanas…»  

     2. Pacienta pasivitāte: no tabletes kļūšu vesels! «Cik minūtes dienā jūs vingrojat?» – «Man nav laika, man jāstrādā!» Pasīva ārstēšana reizēm tiek piedāvāta arī no ārsta puses.

    3. Pārspīlē ar izmeklējumu lomu. «Pagājušajā gadā bija diska trūce, un šogad tā ir par vienu milimetru lielāka…» Jāsaprot, ka tas milimetrs atkarīgs arī no aparatūras un no radiologa, kurš magnētiskās rezonanses bildi izvērtē uz normāla novecošanās procesa. Biežas kontroles vairumā gadījumu ir pilnīgi liekas, nevajadzīga līdzekļu tērēšana.

    4.  Nevajadzīgu preparātu lietošana. Kaut vai B grupas vitamīni. Lai gan ir arī pacienti, kuri bez B grupas vit­amīnu špricēm tīri psiholoģiski nespēj tapt veseli…

    Diska trūce.* Kur atstarojas sāpes?

    ˜ Ja bojāta L4 saknīte – sāpes izstaro pa augšstilba priekšējo un apakšstilba iekšējo virsmu, jušanas traucējumus var novērot apakšstilba un pēdas mediālajā (tuvāk viduslīnijai) virsmā.

    ˜ Ja bojāta L5 saknīte – sāpes izstaro un jušanas traucējumus novēro apakšstilba ārējā, pēdas un 1.–2. pirksta dorsālajā (aizmugurējā) virsmā.

    ˜ Ja bojāta S1 saknīte – sāpes izstaro un jušanas traucējumus novēro apakšstilba mugurējā un pēdas laterālajā (sānu) virsmā.

    *Klīniski nozīmīga trūce.

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+