Mammu, es piečurāju gultu!

Čurāšana
Zane Zusta
29. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kas īsti notiek ar tavu bērnu, ja viņam naktī šādi gadās? KONSULTĒ: Dr. Natālija Bozotova Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre un uroloģe. Strādā par uroloģi arī P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.

Aug bērns, aug urīnpūslis

Piedzimstot cilvēka urīnpūšļa ietilpība ir apmēram 30 mililitri, bet pieaugušam cilvēkam – no 300 līdz 600 mililitriem. To, cik liels katram būs pūslis, iepriekš nevar paredzēt – tilpumi atšķiras. Tieši tāpēc vieni skrien uz tualeti katrā iespējamā brīdī, turpretī citi spēj izturēt bez čurāšanas stundām ilgi. Tas pats attiecas uz bērniem. Te svarīgi būtu nekaunināt biežo čurātāju un nesalīdzināt ar otru bērnu, kurš spēj nečurāt daudz ilgāk – urīnpūšļa ietilpība, saprotams, ir lieta, ko cilvēks pats nespēj kontrolēt, tāpēc bērns pie tā nav vainīgs. To, lūdzu, atceries!

Kurā vecumā jāprasās čurāt?

Kā zināms, urīnu visas dienas laikā ražo nieres un urīnpūslis uzpildās pakāpeniski. Pats pūslis ir elastīgs maiss, kas gluži kā balons spēj izplesties, lai uzkrātu radušos šķidrumu. Tas pildās, pildās un, tiklīdz sasniegta maksimālā ietilpība, sūta ziņu galvas smadzenēm, ka nepieciešams pūsli iztukšot. Laiks, cik ilgi urīnpūslis spēj izturēt, ir divas, trīs stundas, taču, jo – mazāks bērns, jo cikls var būt īsāks.

Kad pūslis pilns, tajā brīdī galvā rodas doma – «Gribu uz tualeti.» Iztukšojoties urīnpūslis saraujas, izspiežot urīnu.

Šo signālu, kas liecina par vajadzību iztukšot urīnpūsli, bērni sāk apzināties no gada līdz divu, trīs gadu vecumam un pakāpeniski iemācās šo vajadzību kontrolēt līdz brīdim, kad nokļūst tualetē.

Tas nenozīmē, ka pa dienu bikšeles netiks šad un tad pieslapinātas, taču mācību process organismā būs sācies. Pārsvarā ap trīs, četru gadu vecumu dienas laikā kontrolēt spēju aizkļūt līdz tualetei sasniedz visi bērni – meitenes šajā ziņā var nedaudz apsteigt zēnus. Taču, kas attiecas uz nakti… Ir pilnīgi normāli, ja četrgadnieks šad un tad joprojām naktī slapina gultā, un arī, ka kādreiz tā gadās vēl pāris nākamos gadus. Par to mammai un tētim nav jāsatraucas.

Kā šo prasmi izkopt?

Bērns piedzimst bez spējas kontrolēt savas dabiskās vajadzības, un čurāšana notiek spontāni – bez pavēles no smadzenēm. Bet! Tiklīdz bērns māk stabili sēdēt, viņš būtu jāsēdina uz podiņa. Tas ir vecāku uzdevums – mācīt bērnam pasauli, tai skaitā iepazīstināt ar to, kā un kur cilvēki nokārto savas dabiskās vajadzības. Un tas nav mazsvarīgi, bet ne vienmēr tik pašsaprotami.

Ne reizi vien man nācies uzklausīt vecāku žēlabas, ka bērns naktī čurā gultā, bet pa dienu viņš joprojām ir pamperos. Vecākiem šķiet, ka tam nav nekāda sakara, tomēr – ir gan.

Ja bērns pa dienu nemācās vispirms uztvert signālu no smadzenēm, ka viņš vēlas čurāt, un pēc tam kontrolēt urīna noplūdi, kamēr tiek līdz podiņam, nedrīkst to no viņa prasīt nakts laikā. Protams, vecāki mēdz atrunāties ar aizņemtību, bet tādā gadījumā viņiem pašiem jāuzņemas atbildība par to, ka bērns slapina gultā.

Podiņš – tā ir socializācija, un bērnam jāiemāca, ka – mēs čurājam podā, ka laikus uztveram mazāko signālu – vēlmi iet uz tualeti, ka jāaprēķina ceļš līdz labierīcībām un laiks, lai novilktu biksītes. Tie vecāki, kuru bērniem tas viss noticis dabiski un automātiski (mazulis ātri saprot iešanu uz podiņu un arī nakti izguļ sauss), nesapratīs tos vecākus, kuriem ap šo tēmu būs bijis vairāk jāpacīnās – ne visiem viss notiek tik vienkārši. Bet – ir jācenšas.

Varbūt enurēze?

Ticu, ka bērna slapjā gulta no rīta ir radījusī tevī klusas bažas – vai tik tā nav slimība?! Nē, ne vienmēr tas tā būs. Jāsaprot lietas būtība un šīs kaites definīcija. Enurēze ir slimība, kad bērns (vesels bērns, kuram nav citu saslimšanu!) nekontrolē urīna saturēšanu miega laikā, sasniedzot piecarpus, sešu gadu vecumu, kad pēc fizioloģijas un anatomijas attīstības likumiem tam būtu it kā jānotiek. Turklāt nakts slapināšana notiek biežāk nekā divas reizes nedēļā.

Enurēzi iedala primārajā un sekundārajā.

Primārā ir tad, ja visādi citādi vesels bērns no dzimšanas regulāri vismaz divas reizes nedēļā slapina gultā, bet sekundārā – ja ir bijis vismaz sešu mēnešu sausuma periods. Sekundārās enurēzes gadījumā iemesli var būt cita saslimšana, kur enurēze ir kā pavadošais simptoms. Par kādiem iemesliem ir runa?

Piemēram, pavisam nopietni – anatomiskas uzbūves īpatnības, centrālās nervu sistēmas saslimšanas, cukura diabēts, epilepsija, uzmanības deficīta un autiskā spektra traucējumi, dažādas nieru kaites, un vienkāršāki – emocionāla slodze, pārdzīvojums un pat banāla saaukstēšanās. Ja bērnam ir seši gadi un slapināšana gultā notiek salīdzinoši regulāri reizi nedēļā, tad jāmeklē cēlonis. Jāpavēro, kādi notikumi pirms tam bijuši vai kādi sekos – bērnu var satraukt dažādas lietas, par ko vecāki pat neiedomājas!

Jāveic izmeklējumi

Ja tu pēc šī vienkāršā slimības apraksta konstatē, ka bērnam tomēr varētu būt enurēze, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta, kuram būtu jāsavāc informācija par slapināšanu, jānozīmē rutīnas izmeklējumi un jāsaprot, vai ir vajadzīga speciālista konsultācija. Gadījumā, ja bērns nav sasniedzis piecarpus, sešu gadu vecumu, ja analīzēs un izmeklējumos nav atrastas novirzes un vienīgā sūdzība ir par nakts čurāšanu gultā, ģimenes ārsts bērnu pie urologa var arī nenosūtīt – protams, ja uzņemas pats visu izskaidrot bērnam un viņa vecākiem, kā arī tālāku novērošanu un ja ir skaidrs rīcības plāns.

Savukārt, ja bērns ir sasniedzis vecumu, kad gultas slapināšana miegā jau skaitās slimība, turklāt ir arī citas pavadošās pazīmes, izmaiņas analīzēs un izmeklējumos, tad speciālista konsultācija ir ļoti vēlama.

Pirms nākt pie bērnu urologa, jāuztaisa visparastākā urīna analīze, kas apstiprina vai noliedz urīnceļu infekciju, un sonoskopija vēdera dobuma orgāniem, lai konstatētu, vai bērnam ir fizioloģiski pareizi veidoti urīnizvadsistēmas orgāni – vai tajos nav novērojamas anatomiskas citādības, kas būtu vainojamas pie nakts slapināšanas gultā.

Trešais nepieciešamais izmeklējums ir urofloumetrija, kuras laikā jau ārsts speciālists analizē bērna urīna strūklu un redz, cik liels ir urīnpūšļa funkcionālais tilpums – bērnam pirms izmeklējuma jāizdzer noteikts ūdens daudzums un ārsta kabinetā būs jāpačurā īpašā podiņā, kas pieslēgts speciālam datoram. Šis tests ārstam vieš arī izpratni par to, vai bērns spēs paciesties līdz iespējai pačurāt un vai vispār pazīst podu. Pēc tam speciālists, uzklausot bērnu un vecākus, redzot izmeklējumu rezultātus, iegūst priekšstatu par problēmas būtību, iespējamiem cēloņiem, izskaidro iespējamos risinājumus un tālāko novērošanas vai ārstēšanas taktiku. Labāk taču ir bērnu vienreiz pārbaudīt, nekā mocīties neziņā, vai ne?!

Un tomēr – kas notiek naktī? 

Kamēr tu guli, organisms pielāgojas nakts režīmam – smadzeņu daļā, ko sauc par hipotalāmu, tiek ražota viela vazopresīns, kas iedarbojas uz nierēm, darot zināmu, ka nakts laikā jāpalēnina urīna ražošana. Ja šī viela netiek saražota vajadzīgajā daudzumā, ziņa netiek nodota, un urīnpūslim nakts laikā, kamēr bērns guļ, jāmēģina saturēt lielu urīna daudzumu. Kādreiz tika uzskatīts, ka no šīs problēmas var izaugt – ka, bērnam ar gadiem vazopresīna līmenis var dabīgi palielināties un viss nostabilizējas… Jā, daudzos gadījumos tā tiešām notiek, taču var arī nenotikt, un tad problēmas saglabājas arī pieaugušā vecumā – apmēram divi procenti pieaugušo, kuri jau bērnībā slapināja gultā, diemžēl cieš no nakts slapināšanas arī vēlāk. Bet tā tam nav jābūt!

Nakts periods īpašas problēmas var radīt arī mazo urīnpūšļu īpašniekiem – ja bērns pa dienu bieži skrien uz tualeti, mēdz gadīties, ka arī naktī urīnpūslis ir tikpat saspringts un nespēj atslābināties, kā tam miegā būtu jābūt. Šajā gadījumā tas pārpildās un plūst pāri malām.  

Drīz uz skolu, bet čurā gultā…

Ja visi izmeklējumi parāda labus rezultātus – nav urīnceļu infekcijas, blakus saslimšanu, emocionālu pārdzīvojumu, bet ārsts redz, ka bērnam, sasniedzot sešu gadu vecumu, slapināšana gultā nebeidzas, tad viņš ierakstīt diagnozi – primārā nakts enurēze, kurai ir trīs galvenie iemesli.

Pirmkārt: lai izgulētu nakti sauss, urīnpūslim jābūt pietiekami lielam. Otrkārt: urīna daudzums, kas naktī izdalās.

Piemēram, pieaugušajiem urīnam, kas izdalās dienā un naktī, attiecība ir 4:1. Urīna izdalīšanos naktī regulē jau manis pieminētais hormons vazopresīns, un pieaugušajiem tas notiek cikliski – jau stundu pirms nakts miega nieres saņem signālu, ka tūlīt iestāsies nakts, un nieres lieko šķidrumu, kas dienā veido lielo urīna tilpumu, iesūc atpakaļ asinsplūsmā.

Bērniem šis mehānisms var nebūt izveidojies vai arī tas var izveidoties citādi – hormons var izdalīties pakāpeniski vai neizdalīties nemaz. Tādā gadījumā bērna pūslis ir tikpat pilns kā pa dienu, taču pa dienu ir iespēja iet uz tualeti, bet naktī cilvēks guļ. Bērna smadzenes saņem signālu par iešanu uz tualeti, bet viņš guļ – lūk, ciešais miegs ir trešais iemesls urīna nesaturēšanai naktī.

Ārsti to ar nodomu ierindojuši trešajā vietā, jo nereti vecāki kļūdaini uzskata – «Viņš čurā gultā, jo guļ!» Taču tā nav – ļoti svarīgs ir pirmais un otrais iemesls un tikai pēc tam ciešais miegs, kas bērnam ir vitāli svarīgs un nepieciešams. Tieši tāpēc nevajag naktī bērnu modināt, lai viņu pačurinātu, – bērnam var izstrādāties ieradums naktī celties, kas traucēs izgulēties un būt enerģijas pilnam nākamajā dienā.

Izārstē, lai ir miers!

Mazais pūšļa funkcionālais tilpums ir tas, ko var izārstēt. Savukārt vazopresīna trūkumu iespējams piekoriģēt ar zālēm – ar medikamentu minirīnu, kas ir analogs hormonam vazopresīnam un ko Latvijā un pasaulē lieto jau vairāk nekā 20 gadus. Valsts to apmaksā. Zāles iedarbojas nakts laikā, un, lietojot pirms gulētiešanas, tās naktī regulē vajadzīgo hormona daudzumu, lai novērstu slapināšanu gultā.

Zāles jālieto vismaz divus, trīs mēnešus, jāseko līdzi situācijai un nepieciešamības gadījumā deva jāpalielina, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Ārstēšana ir sadalīta pa periodiem – pāris mēnešu jālieto zāles, tad ārsts vienu, divus mēnešus novēro situāciju, kāda ir bez zālēm, un to, vai rezultāts saglabājas. Minirīns ir pilnībā drošs medikaments, kas speciāli paredzēts nakts enurēzes ārstēšanai, un vecākiem nevajadzētu baidīties no vārdiem «hormona preparāts» – jau pēc 12 stundām tas organismā nav atstājis nekādas pēdas.

Vienīgais mīnuss – diemžēl apmēram katrs 10 pacients mēdz būt nejutīgs pret šīm zālēm, un tad tās nepalīdz.

Toties minirīnu var kombinēt ar medikamentiem, kuri urīnpūsli padara ietilpīgāku. Kādreiz ārstēšanos vajag atkārtot, bet tas ir ļoti individuāli, katram citādāk. Zinātnieki vēl spriež par to, kāpēc pēc zāļu lietošanas organisms pats iemācās vajadzīgo hormonu izstrādāt vajadzīgajā daudzumā, taču galvenais, ka – medikaments palīdz.

Dzer ar apdomu!

Ja pie urologa atnāk vecāki ar bērnu, kurš naktī slapina gultā, un ja ārsts pēc izmeklējumiem noskaidro, ka bērns ir pilnībā vesels un fizioloģiski nebūtu jārodas problēmām ar čurāšanu naktī, tad pirmais, kas jāizdara, – bērnam jāizstrādā jauns dzeršanas režīms. Proti – ļoti svarīgi ir dzert pietiekamā daudzumā dienas pirmajā pusē, lai urīnpūsli iemācītu kontrolēt tā vajadzības, taču uz vakara pusi dzeršana ievērojami jāsamazina. Īpaši jāizvairās no gāzēto dzērienu dzeršanas vakarpusē, jo tie nierēm var likt ražot vairāk urīna.

Starp citu, jāseko līdz arī bērna uzturam – ja tava meita vai dēls cieš no aizcietējuma, tas var kairināt urīnpūsli un likt biežāk skriet uz tualeti. Ieteicams uzturā ierobežot rafinētā cukura un miltu produktus, bet baltmaizes vietā bērnam piedāvā pilngraudu maizi. Vērtīgas viņa puncim būs arī ceptas pupiņas, graudaugi, svaigi augļi un dārzeņi.

Sāciet jaunas dzeršanas tradīcijas!

  1. Atkarībā no vecuma, apkārtējiem apstākļiem un aktivitātes dienas laikā bērnam jāizdzer 1–1,5 litri ūdens.
  2. Divas trešdaļas no šī tilpuma jāizdzer dienas pirmajā pusē, kad bērns ir dārziņā vai skolā. Bet bērni ļoti bieži nedzer pietiekami daudz no rīta līdz pusdienlaikam vai nedzer vispār, savukārt dienas otrajā pusē – mājās – viņi sāk šķidruma trūkumu aizgūtnēm kompensēt. Risināt to vari tā: iedod bērnam līdzi uz dārziņu vai skolu viņa mīļāko pudeli – apbalvo viņu par tās satura izdzeršanu, turklāt tā tu varēsi kontrolēt, cik daudz viņš izdzer. Ja dienas pirmajā pusē pudele gandrīz tukša – lieliski! Vakarā viņu nemocīs izteiktas slāpes un būs daudz vieglāk ievērot principu, ka – vakarā gandrīz nedzeram!
  3. Vismaz 2 stundas pirms gulētiešanas ievērojami jāsamazina izdzertā šķidruma daudzums.
  4. Neturi dzeramo bērnam pie gultas.
  5. Pārliecinies, ka pirms gulētiešanas bērns aiziet uz tualeti un iztukšo urīnpūsli. Turklāt, ja viņš to izdara bez atgādinājuma, apbalvo. Kaut vai ar buču!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs