Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Ūdens no krāna
Piekritīsi, ka ūdens garšo dažādi? Pirmkārt, katram cilvēkam garšas izjūta ir subjektīva, otrkārt, tas atkarīgs no ūdens ieguves vietas, kā arī citiem faktoriem. Bet ir arī objektīvi rādītāji, pēc kuriem var novērtēt krāna ūdens kvalitāti – tam jābūt dzidram, caurspīdīgam un bez izteiktas smaržas. Kopumā krāna ūdens kvalitāte mūsu valstī ir laba – visās pilsētās ūdens apgādei izmanto pazemes ūdeņus, bet Rīgā gan pazemes ūdeņus, gan arī virszemes ūdeni no Daugavas.
Galvaspilsētas ūdens apgādes sistēmas dezinfekcijai jau kopš 2001. gada pārsvarā izmanto ozonēšanas metodi – ūdens tiek apstrādāts ar ozonu, kas ir skābekļa trīsvērtīgais savienojums un veic dezinfekciju, iznīcinot nevēlamo mikrofloru ūdenī un uzreiz pēc tam sadaloties. Hloru dezinfekcijai lieto reti un minimāli – vien tik daudz, lai uzturētu ūdens tīklu stāvokli. Ja vien nav nepatikas vai alerģijas pret hlora aromātu, hlorēts ūdens risku veselībai nerada.
Bet, ja jau ūdens visur vienāds, kāpēc tas pat vienas pilsētas ietvaros dažādās vietās garšo atšķirīgi? Lieta tāda, ka atšķirību pazemes ūdens garšā, izskatā un sastāvā var izraisīt gan izmaiņas centralizētajā ūdensapgādes sistēmā, piemēram, tā var būt novecojusi, caurulēs sākusies korozija, gan arī cauruļvadu stāvoklis dzīvojamās mājas iekšējā sistēmā. Par to atbildīgs ir mājas īpašnieks.
Dzelžains ūdens
Latvijā ūdenim mēdz būt palielināts dzelzs, mangāna, amonija, sulfātu un hlorīdu savienojumu saturs ūdenī, īpaši raksturīga ir dabīgi paaugstināta dzelzs savienojumu koncentrācija – tiesa, to atdalīšanai no dzeramā ūdens izmanto speciālas tehnoloģijas, taču tās vēl nav ieviestas visos Latvijas novados.
Ja dzelzs koncentrācija sasniedz trīs un vairāk miligramus litrā, to var sajust un redzēt – ūdenim raksturīga metāliska garša un sarkanbrūna nokrāsa, uz traukiem, izlietnēs un vannās veidojas sarkanbrūni nosēdumi, arī veļa pēc mazgāšanas kļūst dzeltenīga.
Un ne tikai tas – ir tādas dzelzs savienojumu baktērijas, kas, lai arī nav kaitīgas veselībai, tomēr var radīt problēmas. Proti, kad dzelzs baktērijas sāk vairoties, tās izmanto jau oksidēto dzelzi kā barību un rezultātā sarkanbrūnas gļotveida nogulsnes ar laiku var aizprostot cauruļvadu sistēmas – ūdenim rodas nepatīkama smaka, pastiprinās cauruļvadu un to savienojumu korozija, kā arī palielinās sēra baktēriju vairošanās spēja.
Vai palīdz ūdens filtri?
Ar filtru palīdzību var gan uzlabot ūdens garšas īpašības, gan attīrīt ūdeni no dažādiem piemaisījumiem. Taču, pirms iegādāties filtru, jāizvērtē ūdens kvalitāte, veicot analīzes, jo ūdens filtri ir ļoti dažādi, piemēram, dzelzs daudzumu vai ūdens cietību mazinoši utt.
Pārāk ciets ūdens ir diezgan bieža parādība, īpaši mājsaimniecībās ar vietējo urbumu. Cietam ūdenim ir citāda garša, tas ir sārmaināks – veselam cilvēkam tādas ūdens nekaitē, bet tiem, kuriem ir pazemināta kuņģa skābe vai nieru problēmas, gan ir vērts apsvērt filtra iegādi.
Zināms, ka ciets ūdens ietekmē saimnieciskas norises, proti, ātri apkaļķojas sadzīves tehnika, nav iespējams pietiekami labi izmazgāt veļu – vārdu sakot, noderētu ūdens filtrs. Taču jāņem vērā, ka visas problēmas ar filtriem atrisināt nevarm, piemēram, parasts filtrs nelikvidēs mikrobioloģisko piesārņojumu.
Kad ūdeni labāk vārīt
Ir cilvēki, kuri baidās dzert ūdeni no krāna – viņiem liekas, ka tur varētu būt kaut kādas baktērijas, kas var izraisīt saslimšanu. Speciālisti apgalvo, ka Latvijā nav raksturīgas slimības saistībā ar dzeramā ūdens mikrobioloģisko piesārņojumu, bet, ja nu tomēr šķiet, ka drošāk ir krāna ūdeni pirms dzeršanas vārīt, tas, protams, nevienam nav aizliegts.
Jā, ūdens vārīšana nogalina baktērijas, taču arī atņem ūdenim šo to no labumiem.
Tekošs ūdens no krāna objektīvi ir garšīgāks, tajā ir dažādas gāzes un minerālvielas, savukārt vārīts ūdens, lai arī kļūst mīkstāks, zaudē daļu minerālsāļu, un arī izšķīdušās gāzes tajā pazūd, tāpēc rezultātā mainās arī garšas īpašības.
Pašiem savs urbums? Pārbaudi ūdens kvalitāti!
Ja mājās ir vietējais urbums, ieteicams veikt tā analīzes. Akās un dziļajos urbumos Latvijā raksturīga pārmērīga ūdens cietība, bieži izplatīta problēma ir pārāk liels dzelzs daudzums ūdenī, arī to ieteicams pārbaudīt.
Ūdens kvalitātes testēšanu var veikt jebkurā akreditētā laboratorijā. Laboratoriju sarakstu var atrast SIA Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs interneta vietnes sadaļā Akreditētās institūcijas. Latvijas akreditētajam laboratorijām uz analīžu izdrukas ir simbols LATAK.
Ja nepieciešams uzzināt tikai ūdens ķīmiskās analīzes, var iepildīt ūdeni kādā pudelē un aizvest uz laboratoriju. Bet, lai noteiktu mikrobioloģiskos rādītājus, jebkura pudele nederēs – vispirms jādodas uz laboratoriju un tur jāpaņem speciāls sterils trauks ūdens paraugam.
Kas jāzina par avota ūdeni
Avots ir ūdens, kas no pazemes izplūst zemes virspusē. Katram avotam ir sava ūdenī izšķīdusī sāļu gamma, kuras ķīmiskais sastāvs atkarīgs no tā, caur kādiem zemes slāņiem ūdens plūdis. Piemēram, ja ūdens tecējis caur kaļķakmens iežiem, tajā būs augstāks kalcija saturs. Ir avoti, kuru ūdenī vairāk ir magnija vai citu elementu, bet, piemēram, caur kūdru un ģipsi saturošiem iežiem plūstošs ūdens būs bagātināts ar sērūdeņradi.
Jā, avota ūdens ir labs un vērtīgs, taču svarīgi zināt, vai avots, no kura ņem ūdeni, ir pārbaudīts un drošs. Veselības inspekcija neuzrauga avotu ūdens kvalitāti, jo tās kompetencē ir monitoringa veikšana tikai centralizētajās dzeramā ūdensapgādes sistēmās.
Dažās Latvijas pilsētās to teritorijā esošo avotu ūdeni pārbauda pašvaldība, taču ir gana daudz avotu, kuru ūdens sastāvu nepārbauda neviens.
Tāpēc Veselības inspekcijas speciālisti brīdina: lietojot uzturā nezināmas izcelsmes avota ūdeni, katrs pats uzņemas atbildību par savu veselību. Avotu ūdeņi var saturēt, piemēram, bīstamas vielas, kas pazemes ūdeņos nonākušas cilvēku darbības rezultātā: lauksaimniecībā lietotos pesticīdus, nitrātus un nitrītus, rūpniecībā emitētos smagos metālus, kā arī dabīgas izcelsmes vielas pārāk lielā koncentrācijā (dzelzi, mangānu, amoniju, sulfātus u. c.).
Bior laboratoriju speciāliste Olga Valciņa zina teikt: lai gan tādi gadījumi nav bieži, tomēr avota ūdenī biežāk nekā krāna ūdenī atrod bakteriālo piesārņojumu – galvenokārt zarnu nūjiņu grupas baktērijas, piemēram E.coli. Tātad droši ir ņemt ūdeni tikai no zināma avota.
Ja ūdeni ņem no avota
- Dzidrs, auksts, bez smaržas un garšas. Gana daudz vēsta jau avota izskats – vai tajā ir skaidrs ūdens un balta smiltiņa vai duļķes un dubļi? Jāskatās, vai iesmeltais vai ietecinātais ūdens ir dzidrs un bez nogulsnēm. Avota ūdenim jābūt aukstam! Vienmēr – arī vasarā. Mainoties gaisa temperatūrai, avota ūdens temperatūrai būtu jāpaliek nemainīgai. Ja avota ūdens ir silts, tas nozīmē, ka vai nu slāņi nav pietiekami dziļi, vai kaut kur avotam pieplūst virszemes ūdens.
- Tīros traukos. Svarīga ir arī trauku tīrība, tāpēc pudelēm un burkām, kurās pilda pilda avota ūdeni, jābūt tīri izmazgātām.
- Glabā līdz 5 dienām un vēro! Labas kvalitātes avota ūdeni istabas temperatūrā var glabāt apmēram 3–5 dienas. Ja grib ilgāk, labāk likt ledusskapī. Kamēr avots plūst, tajā ir dažādas izšķīdušas vielas, sāļi, kurus mēs uzreiz neredzam. Bet, kad ūdens nostāvas, sāļi izgulsnējas un var iekrāsot ūdeni, mainīt tā sastāvu. Nelāga pazīme ir, ja ūdens krāsa nomainās jau nākamajā rītā, tad ūdeni labāk nedzert.
INTERESANTI!
Vai sudrabs attīra ūdeni?
Daudzi ūdeni mājās glabā krūzē, kurā ievietota sudraba karote, pirmskara laika sudraba latu monētas vai pat pats trauks ir no sudraba. Tā patiešām var darīt, jo sudraba joniem piemīt antibakteriālas īpašības, tiesa, neviens nevar zināt, cik ilgi sudrabs palīdzēs turēties ūdenim tīrākam, tāpēc attieksmei pret šo paņēmienu tomēr vajadzētu būt kritiskai. Jā, labs, tīrs ūdens sudraba traukā saglabāsies ilgāk. Bet nevar, piemēram, pasmelt netīru ūdeni no dīķa, ieliet sudraba krūkā un cerēt, ka ūdens pats attīrīsies!
