Kā būt īstam vecim vēl ilgi un ilgi…

Skaidro Dr. PĒTERIS VOGANOVS - Urologs P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, arī My Clinic Riga un Medicīnas centrā Ars; Ar bagātīgu pieredzi, pozitīvs, ar labu humora izjūtu, strādā pedantiski un ar augstu precizitāti.

Nezinu, vai tev patīk makšķerēt. Man patīk, un mums, urologiem, ir pat copes mači – ar dienas scenāriju, sarūpētām balvām, interesantām atrakcijām, kolēģu mačošanos ar izvilktajām trofejām, fotografēšanos, zivju zupas vārīšanu, kam tiek veltīta vai puse dienas… Uzvar tas, kurš noķēris vislielāko zivi – tā parasti pieķeras visrūdītākajam makšķerniekam vai arī iesācējam, kam uzsmaida veiksme. Nu, lūk, un tagad iedomājies, ka sēžam pie ugunskura un divatā vārām kolēģiem zivju zupu… Par ko mēs runātu? Saprotams, ka par veču lietām.

Iespējams, tu man kādā brīdī arī pavaicātu: «Atzīsties, kāpēc tu to dari?! Vai tiešam ir tik aizraujoši večiem bāzt pirkstu dibenā?!» Un es tev atbildētu: «Zini, jā. Jo es saprotu, KĀPĒC to daru un cik tas ir būtiski.»

Pirmais solis

Neraugoties uz to, ka daudzus gadus mēs, urologi, stāstām un stāstām, ka vīrietim pēc četrdesmit, četrdesmit pieciem būtu jāpārbauda prostatas veselība, joprojām pret šo tēmu stigma saglabājas. Ņemsim skarbāk… Deviņdesmit procentiem vīriešu, kuriem jau ir pierādīts prostatas vēzis un pēdējās stadijās, galvenais arguments, kāpēc viņi agrāk nav nākuši pie daktera, ir – «Nu, bet kā?! Man taču nekas nesāpēja. Čurāju normāli, sievietes mīlēju. Viss bija kā parasti, nekas citādāk!»

Lūk, arī tipiskākais aplamais priekšstats, kas joprojām vīru galvās eksistē: ja man par savu vīrietību nav nekādu sūdzību, viss ir kārtībā! Diemžēl ar prostatas vēzi tas tā nedarbojas. Jo prostatas vēzis attīstās no priekšdziedzera ārējās daļas, kura anatomiski novietota tur, kur audzējs var mierīgi augt līdz pat 4. stadijai un neizraisīt it nekādas traucējošas pazīmes. Ne tev sāp, ne traucē čurāšanai, ne seksam. Iedomājies – pilnīgi nekas!

Ar PSA analīzi vien nepietiek – jāparādās arī ārstam. Proti, prostata ir jāaptausta.

Ja mēs salīdzinām ar plaušu, aizkuņģa dziedzera vai kuņģa vēzi, tie arī līdz zināmam brīdim aug un nerada nekādus simptomus, bet joks ir tāds, ka, piemēram, šiem trim sliktajiem audzējiem nav specifisku asins analīžu, kas varētu uz tiem norādīt, bet uroloģijā IR! Banāla asins analīze – kopējais PSA jeb kopējais prostatas specifiskais antigēns –, kas tev jāuztaisa. Turklāt tu pat vari uzreiz neiet pie urologa – sasniedzot, pieņemsim, 45 gadus, ja tev ģimenē nevienam pa tēva līniju nav bijis prostatas vēža, tu dodies pie sava ģimenes ārsta, un viņš tev uzrakstīs nosūtījumu uz PSA analīzi par valsts naudu prostatas vēža skrīninga ietvaros. Vai arī – tu vari uztaisīt šo analīzi pa tiešo uzreiz laboratorijā, tikai tad tā būs par maksu, aptuveni 5 eiro. Tas ir pirmais solis, kas tev jāizdara!

Tagad ir arī jaunas vadlīnijas, kuras tapušas, izpētot dažādas pacientu grupas un to riskus saslimt ar prostatas vēzi, balstoties tieši uz šo asins analīzi. Tātad, iespējams, ja tavs PSA rādītājs 50 gadu vecumā būs mazāks par 1, tu varēsi pie urologa nenākt vēl piecus gadus. Proti, nākamā pārbaude būs vajadzīga pēc pieciem gadiem. Ja tad PSA būs mazāks par 1, vispār brīnišķīgi! Ja PSA saglabājas zem 1, arī sasniedzot 70 gadu vecumu, tad turpmāk PSA analīze speciāli vairs nav jātaisa. Savukārt, ja tu 45 gados pirmo reizi nodod PSA analīzi un šis rādītājs ir lielāks par 3, tad tev nāksies doties uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu, lai noskaidrotu situāciju. Kā ir 60 gados? Atkarībā no PSA rādījuma. To pateiks urologs, pie kura tu aiziesi.

Otrais solis

Jaunajās vadlīnijās viss ir rakstīts, un tās tu vari apskatīt Eiropas Urologu asociācijas mājaslapā uroweb.org. Tikai… šī informācija domāta ārstiem, un tev pašam būs grūti iebraukt visās niansēs. Piemēram, laboratorijas kā PSA kritisko robežu joprojām norāda līdz 4 nanogramiem mililitrā. Pieņemsim, ka tavs PSA ir 3,5. Neiedziļinoties tu vari uzskatīt, ka tev viss ir normāli, kritiskā robeža nav pārsniegta. Bet patiesībā, novērtējot riskus, jāņem vērā vēl daudzi citi apstākļi, tāpēc ir arī jāparādās ārstam. Proti, prostata ir jāaptausta. Jo diemžēl eksistē arī prostatas vēži, kas neražo PSA, un tos dakteris var tikai sataustīt ar pirkstu. Protams, šāda vēža varbūtība ir fantastiski maziņa – pieci procenti.

Šīs prostatas vēža formas, kuras neražo PSA, ir īpaši agresīvas.

Bet, ja tu uztaisi analīzes un PSA ir mazāks par 1 un dakteris nav tavu prostatu pataustījis, turklāt tu vēl paskaties jaunajās vadlīnijās un konstatē: «Es esmu piecus gadus pilnīgi brīvs no urologa apmeklējuma!» –, galu galā tā var izrādīties liktenīga kļūda. Šīs prostatas vēža formas, kuras neražo PSA, ir īpaši agresīvas. Līdz ar to var sanākt baigā vilšanās: formāli tu visu esi izdarījis, bet pēc laika attopies pie sasistas siles: vēzis ir jau trešajā stadijā, un tas nav pamanīts. Tāpēc, lai nepiedzīvotu šādu milzu šoku, pie daktera ir jāaiziet. Tas ir otrs solis, kas tev noteikti jāsper. Urologs apskatīties analīzes, pataustīs prostatu, un, ja viss būs labi, tad patiešām piecus gadus tu varēsi dzīvot mierīgu sirdi un vismaz par savu prostatu nesatraukties.

Rezumē pirms vakariņām

Nezinu, varbūt tev tā šķiet balto apkaklīšu atrakstīšanās, bet es kā ārsts gan priecājos par Eiropas Urologu asociācijas un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu jeb nostādni, kas izkristalizējusies, strādājot pie jaunajām vadlīnijām. Proti, ka 21. gadsimtā prostatas vēzis nav slimība, no kuras vīriešiem vajadzētu mirt. Prostatas vēzim jābūt hroniskai KONTROLĒTAI slimībai. Tā ir tik ekskluzīva situācija! Ne vienmēr mēs, ārsti, varam atļauties par kādu onkoloģisku slimību droši apgalvot, ka to ierindojam šādā kategorijā, bet par prostatas vēzi tas ir izdarīts, un pamatoti. Galvenais ir savlaicīgas pārbaudes. Tajā pašā laikā gadu no gada mūsu klupšanas akmens joprojām ir trīs mīti vīriešu galvās.

PIRMAIS. Ja man nekas netraucē, es varu neiet pie daktera. Par to jau tev izstāstīju…

OTRAIS. Prostatas vēzis ir vecu vīru slimība. Totālas muļķības! Turklāt šis mīts iesakņojies arī daudzu mediķu galvās: «Pag, pag, jāpaskatās kungam prostata, viņam jau pāri septiņdesmit…» Nu, nē, prostata bija jāsāk skatīties jau 25–30 gadus agrāk! Kad vīrietis ir pārkāpis pāri septiņdesmit, jābeidz skatīties prostatu, jo risks, ka viņam varētu vēl attīstīties prostatas vēzis, ir praktiski nulle.

TREŠAIS. Urologa apmeklējums liecina par vīrietības, vīrišķības zudumu. Patiesībā ir pilnīgi otrādi! Ja mēs ārstējam jau ielaistu prostatas vēzi, tieši tad pamatmetodes ir tādas, kas grauj vīrietību – gan hormonāli, gan anatomiski. Savukārt laicīgs gājiens pie urologa var izglābt, uzturēt un saglabāt vīrietību pēc iespējas ilgāk. Ja mēs būsim lieli malači – būsim atklājuši šo slimību iedīglī –, arī Latvijā ir pieejamas metodes, ar kurām varam diagnosticētu prostatas vēzi izārstēt. Jaunam vīrietim, kam konstatēts zema riska audzējs prostatā, ko pagaidām uzrāda tikai analīzes, varam izmantot ilgstošu aktīvo novērošanu un iejaukties tikai brīdī, kad slimība izrāda aktivitātes pazīmes un sāk apdraudēt veselību. Mēs varam veikt laparoskopisku prostatas izņemšanu – bez lieliem griezieniem, saglabājot gan vīrišķo funkciju, gan urīna saturēšanu. Jā, es piekrītu – nav jēga agrīni atklāt slimību, ja mēs tāpat īsti nespējam ietekmēt tās gaitu… Būs – būs tā šaize, nebūs – nebūs. Diemžēl medicīnā ir arī šādas fatālas situācijas. Taču prostatas vēzis NAV tajā kategorijā.

Lūk, arī galvenais, ko es tev gribētu pastāstīt, ja mēs sēdētu pie ugunskura un divatā vārītu zivju zupu.

Piebilde par čurāšanu naktīs

Principā tā var norādīt arī uz ielaistu onkoloģisku slimību, taču lielākoties nakts čurāšana ir prostatas labdabīgas palielināšanās pazīme. Tieši palielinātā prostatas serde ir tā, kas liek tev pa naktīm celties, un iemesls vājai urīna strūklai, jo spiež uz urīnizvadkanālu un urīnpūsli. Skaidrs arī tas, ka šī ir tik sensitīva, jūtīga tēma, ka dažādi darboņi mēģina ar to pelnīt. Parasti nakts čurāšanai tiek pievilkti klāt arī dzimumfunkcijas traucējumi, kam patiesībā nekāda sakara ar prostatu nav. Pilnīgākās muļķības, palielināta prostata anatomiski nevar izraisīt dzimumfunkcijas traucējumus! Bet internets ir pilns ar šīm briesmām. No tā izriet viens labums un viens sliktums.

Parasti nakts čurāšanai tiek pievilkti klāt arī dzimumfunkcijas traucējumi, kam patiesībā nekāda sakara ar prostatu nav.

Protams, ir labi, ka barības piedevu un bezrecepšu medikamentu reklāmas aktualizē tēmu, ka šāda problēma pastāv – tā tiek nesta tautā. Mūsdienās vārds prostata vairs nav svešs pat piecgadīgam bērnam! Viņš zina, ka arī opītim naktī jāceļas, lai dotos uz tualeti. Bet sliktums tāds, ka vairumam šo bezrecepšu medikamentu nav pierādījumu, ka tiem piemistu kas vairāk par placebo efektu. Tātad, ja ir nopietna kaite, diemžēl ar dažādām aptiekā brīvi nopērkamām vīrieša spēka piļuļām līdzēts netiks.

Atliek vien cerēt, ka racionāli domājošs vīrietis kādu brīdi tās palietos, ļoti drīz sapratīs, ka no tām jēgas nekādas, un aizies pie urologa. Bet ja ne… Vīri ielaiž savu slimību tik ļoti, ka vairs nespēj pačurāt, un, lai urīnu novadītu un tas nesakāptu, tā teikt, smadzenēs – lai organisms nesaindētos –­, attiecīgajā izvadkanālā jāliek pastāvīgais katetrs un pie sāna jānēsā maisiņš, kurā tad čuras lēnām un patvaļīgi satek… Ir pat situācijas, kad cilvēks banālas prostatas labdabīgas palielināšanās dēļ zaudē nieres. Viņš kļūst par invalīdu, kuram trīs reizes nedēļā jādodas uz dialīzi un jāgaida rindā uz nieru pārstādīšanu. Un tas viss noticis vienkārši koriģējamas problēmas dēļ.

Būtu kungs atnācis pie mums uzreiz, mēs viņam izrakstītu citus medikamentus, kas patiesi darbojas tieši tā, kā parasti rāda TV reklāmā par bezrecepšu preparātiem. Jā, ir tādas zāles, kuras var gan uzlabot dzīves kvalitāti (naktīs vairs nav jāmostas, lai pačurātu), gan novērst prostatas palielināšanās progresiju, urīna aiztures risku un operācijas risku. Bet – tie ir RECEPŠU medikamenti. Turklāt šīs zāles ir valsts kompensētas. Tā ka es sacītu: atkal iemesls nopietni pārdomāt savu situāciju un pierakstīties pie urologa, vai ne?!