Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pateicas dakteriem un māsiņām
Bijušais sporta žurnālists, urbānais bitenieks Uģis Mālnieks, kura bišu stropi atrodas uz Dailes teātra jumta, PDz teic – Stradiņos pavadījis 24 dienas, bet nu jau atgriezies mājās. Priekšā vēl smags rehabilitācijas periods, iespējams, arī padzīvošana sanatorijā. PDz jau vēstīja, ka šā gada sākumā Dailes bitenieks gatavojās nopietnai operācijai. Neveselīgais dzīvesveids, stress un darbs bez brīvdienām bija sabeidzis viņa sirdi. Dodoties uz slimnīcu, Uģis stāstīja – iecerētas divas operācijas, bet trešā – kaut kad, pēc kāda laika.
«Kas tās bija par operācijām, pat neprasiet. Es nezinu, pilnībā paļaujos uz mediķiem, kas Stradiņos ir lieliski. Vienīgais, ko zinu, – problēmas bija ar sirdi, un tagad mana apkures sistēma ir nomainīta.
Cik saprotu, tad krūškurvī man tagad ir arī šis tas jauns.
Bija domāts, ka pirmajā posmā pietiks ar divām operācijām, bet pēc otrās bija nelielas komplikācijas, un steigšus man veica vēl vienu ķirurģisku iejaukšanos,» stāsta Uģis.
«Ar mani nebija viegli. Jānis Volkolākovs man taisīja to pašu lielāko un sarežģītāko sirds operāciju, pateicos arī Mārcim Gediņam, kurš veica pirmo operāciju, aprūpēja mani reanimācijā. Baigie malači! Bet tas taču visiem zināms, ka kardioloģija mums ir augstākajā līmenī. No pieredzes, varu tagad teikt, ka arī medmāsiņas un sanitāres Stradiņos ir super,» teic viņš.
Gandrīz mēnesis bez mīļajiem
Kovidlaikā slimnīcas ir slēgtā teritorija, un cilvēkus no malas pie sirdzējiem nelaiž. Tādēļ visas 24 dienas Uģim nācās iztikt bez tuvinieku un draugu apmeklējumiem un apelsīniem, ko tādās reizēs mēdz nest. «Nebija rožaini, bija pasmagi, tāpēc apmeklētāju trūkumu nemaz nejutu.
Minūti pa minūtei, stundu pa stundai man bija jāiztur daudzi pārbaudījumi.
Zināju, ka tuvi cilvēki lūdzās par mani, turēja īkšķus, lai viss izdodas. Tas bija netveramais dopings, lai izturētu grūtākos brīžus. Slimnīcas periodā nebija arī noskaņojuma baigi kādu pieņemt, lai kāds redzētu, kāds izskatos. Vienīgais, kuru labprāt būtu gribējis satikt, ir vecais lāga zēns Ino, lai iečāpo. Neprasiet, kas ir Ino, neteikšu. Un vēl arī dēlu Matīsu būtu gribējies satikt, bet citādi bez apmeklētājiem bija pat labāk.»
Palātā īsinājis laiku gleznojot
Dažas lietas gan viņam bija ļauts uz slimnīcu atnest, un, gaidot otro operāciju, bitenieks pēkšņi sadomājis, ka viņam vajagot krāsas, otas un papīru. «Man medicīniskā iejaukšanās ne visai patīk. Sāku domāt, kā īsināt laiku starp operācijām, un kā no debesīm nāca apjausma – vajadzētu sākt gleznot. Nekad agrāk nebiju to darījis. Man patīk itāļu gleznotāja Amedeo Modeljāni darbi. Internetā dažus no tiem atsaucu atmiņā, nolēmu ko līdzīgu paskicēt un pagleznot.
Mazliet atveseļošos un iešu uz kursiem. Ļoti gribu apgūt gleznošanas pamatus, vēl arī vaska batiku. Man kā biteniekiem taču vasks ir! Pēc pirmajiem darbiem saprotu – esmu ne tikai Varakļānu hemingvejs, bet man varētu būt arī gleznotāja talants. Iespējams, ka pēc pāris gadiem jūs uzaicināšu uz savu darbu izstādi,» plānos dalās Uģis.
Jau apraudzījis savas bites
Stāstot par atgriešanos ierindā, bitenieks teic: «Rehabilitācija būs nopietna – vismaz trīs mēneši. Vēl pagrūti daudz runāt, jo bija arī iejaukšanās balss saitēs. Tomēr katru dienu ir labāk. Sākumā varēju vien kaut ko burkšķēt, tagad jau jūtu, ka padodas vārdus savirknēt teikumos bez krekšķēšanas un elpas trūkuma.»
Mājinieki viņu no slimnīcas sagaidījuši godam.
«Viens no pirmajiem darbiem, kuru veicu – sarunāju, lai mani aizved apskatīties, kas notiek ar ieziemotajām bitēm.
Apsveicinājos, uzprasīju, kā viņām iet. Bites atzina, ka ieziemotas pareizi un aukstums viņām nekaitē. Viņas neguļ, jo bites nekad neguļ. Tagad ziemā tās ēd, skatās Panorāmu, klausās Latgales radio, šo to tamborē, spēlē dambreti un novusu, palasa gudru literatūru un gaida pavasari,» smej Uģis.
Viņš atzīst – nu jau pienācis laiks, kad draugi var zvanīt un apvaicāties, kā ar veselību. «Viņi arī zvana. Atkopšanas procesā daudz kas atkarīgs no manis paša. Jācenšas pēc iespējas ātrāk tikt uz kājām, jo biškopības sezona nav aiz kalniem. Nevarēšu sākumā neko ar baigo jaudu darīt, bet palīgiem, kuriem būs jāuzņemas atbildība par manām bitēm, ar padomu vajadzēs līdzēt,» spriež viņš.
«Katru dienu vingroju, un nu jau vairākas dienas esmu pasācis doties pastaigā. Šodien ārā pavadīju pusotras stundas, gatavojos Tokijas olimpiskajām spēlēm,» pasmaida bijušais sporta žurnālists.
