Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Nepatīk asinis un bail krist ģībonī,» tieši tādi bija mani argumenti, lai līdz šim brīdim diezgan sekmīgi atgaiņātos no iespējamās asins nodošanas, kad kāds mani uz to centās pierunāt. Kas lika mainīt savas domas? Godīgi? Ziņa, ka Valsts asinsdonoru centram kritiski trūkst asiņu.
Cik bieži drīkst nodot asinis?
- Sievietes – līdz četrām reizēm gadā.
- Vīrieši – līdz sešām reizēm gadā, bet pēc sestās reizes jāietur trīs mēnešu pauze.
- Intervāls starp asins nodošanas reizēm nedrīkst būt mazāks par deviņām nedēļām.
Kā tas notika:
- Reģistrācija. Viss sākas ar virsdrēbju un lieko mantu atstāšanu aizslēdzamā skapītī, elektrizējoši zilu bahilu apaušanu un roku dezinfekciju, tiklīdz pārcelta kāja pāri Sēlpils ielas Asinsdonoru centra slieksnim. Tad taisnā ceļā dodos uz donoru reģistrēšanu. Darbiniece palūdz uzrādīt personu apliecinošu dokumentu (pase nav obligāta, tieku sveikā cauri ar identifikācijas karti!) un uzrakstīt bankas konta numuru atlīdzības saņemšanai. Turpat arī parakstos, ka piekrītu visam, kas notiks tālāk, un saņemu anketu, kas jāaizpilda, kā arī pirmreizējā donora suvenīru – koši sarkanus pirkstaiņus ar touch screen, skārienjutīgo materiālu pirkstu galos, un marcipāna šokolādes sirsniņu. Esmu viegli sajūsmināta!
- Vizīte pie daktera. Aizpildījusi anketu, kur jautājumi ir apmēram tādi – vai jums bijušas operācijas? vai pēdējā pusgadā esat bijis ārpus valsts? vai jums ir alerģijas? – braši iesoļoju ārstes kabinetā. Kaut man nepiemīt nekādi veselībai diži kaitīgi ieradumi, domās tomēr mazliet satraucos: diez vai mans hemoglobīna līmenis būs atbilstošs, vai manas asinis maz derēs? Donoru nodaļas vadītāja Tamāra Kļaveniece uzmet skatu un, kā dzirdēdama manu iekšējo monologu, saka: «Izskatieties veselīga!» Un turpina: «Laižot cilvēku uz asins nodošanu, mums jāgarantē, lai pacients saņem vesela cilvēka asinis un arī lai nenodarām pāri pašam donoram. Tāpēc tagad būs dažas pārbaudītes.»
- Pārbaudes. Pirmais, ko dakterīte pajautā: «Vai esat kārtīgi pabrokastojusi?» Par laimi, varēju atbildēt apstiprinoši, jo tiešām, zinot, ka došos asins misijā, no rīta uz šķīvja saliku teju visu uztura piramīdu. Bet galējības arī nav labas! Proti, asinis nedrīkst nodot tukšā dūšā – jābūt paēdušai vieglas brokastis, bet – neko treknu, ceptu, lai asinis nebūtu taukainas, jo tādas nav derīgas ne izmeklēšanai, ne pārliešanai. Jālieto arī daudz šķidruma – vairāk nekā ikdienā! Pēc tam man izmēra asinsspiedienu (tas nedrīkst būt zemāks par 100/50 mm/ Hg), rūpīgi paklausās sirdstoņus un nosaka hemoglobīna līmeni (sievietēm jābūt, sākot no 125 g/l, bet vīriešiem – sākot no 135 g/l). Mani rādītāji attaisno sākumā izteikto komplimentu par veselīgo izskatu! Urrā!
- Uzzinu asinsgrupu. Tālāk seko vēl interesantākas lietas – uzzinu savu asinsgrupu. Esmu pārsteigta, kā tas notiek! No pirksta paņemtās asinis daktere uzpilina uz vienreizējas plāksnītes ar iedobītēm, kurās pirms tam iepilināts reaģents trīs dažādās krāsās. Dakterīte ik pa laikam visas trīs pilītes kārtīgi sajauc, ar tik milzīgu atbildību, kā maisītu svēto virumu. Pēc brītiņa redzu – vienā iedobītē mana asins pile pārvēršas sīkās pārsliņās. «Apsveicu, jums ir 0 Rh(D) pozitīvā asinsgrupa. Otrā biežākā Latvijā!»
Uzreiz tiek veikts arī C vīrushepatīta eksprestests. Tas izskatās līdzīgi grūtniecības testam, un arī šis man ir negatīvs.Esmu arvien tuvāk liktenīgajam asins nodošanas brīdim, tikai smeldz labās rokas pirksts, no kura nupat ņemtas asinis analīzēm, un gribas pačīkstēt. Bet stingrā dakterīte Tamāra ātri noliek pie vietas: «Bet padomājiet, cik ļoti sāp tiem, kam mūsu asinis ir vajadzīgas.» Te nu gan man pirmoreiz apskrienas dūša un gribas kaunā nodurt galvu. No līdz šim jautrā nezinītes šoviņa mana būšana šeit iegūst citu vērtību. «Es to izdarīšu, nodošu asinis,» klusi apņemos. - Finiša taisnē. Tā kā esmu atzīta par veselu, mani iereģistrē donoru sistēmā, pasniedz uzkodu paciņu, ar ko iestiprināties pirms atbildīgā brīža. Apēdu pāris kliju cepumu, izdzeru pāris glāzes remdena ūdens, un mani jau sauc uz asins nodošanas kabinetu… Te nu man ir jāpārvar visi savi nevaru un bail. Sēžoties krēslā, satraukumā izmetu, vai tik nebūšu no tiem, kas noģībst. Pieredzes bagātās medicīnas māsas apskaidro manu satraukto prātu: «Pirmkārt, Gintiņ, viss ir galvā! Kāpēc tu domā, ka noģībsi, – analīzes labas, sirdsdarbība arī. Noskaņojies pozitīvi un domā par to labo darbu, ko dari šajā brīdī.» Esmu iedrošināta, sakožu zobus, aizveru acis un ļauju durt!
- Dur! Medicīnas māsa Lilija vispirms pedantiski nodezinficē manu roku: «Pie manis vēl neviens nav noģībis…» Tad liek plaukstā papumpēt suņa mantiņai līdzīgu mīkstu bumbiņu un iedur vēnā. Jūtos kā vārgs siltumnīcas stādiņš, kurš tiek sirsnīgi aprūpēts. Viena māsiņa apjūsmo manas krelles, cita priecājas, cik labi tek, bet Lilija tikmēr pasniedz man vates kušķīti ar ņipro Coco Chanel – ožamo spirtu. Drošībai!
-
Viss. Es to izdarīju! Pat tā kā žēl sametās – tik ātri?! Māsiņa atvieno aparātu, apsaitē roku, atgādina, ka šodien nedrīkstu sportot un šajā rokā nest smagumu. O, un iedod izziņu, kas iesniedzama darbavietā, jo man tagad pienākas viena brīva diena! Plus vēl nākamajā rītā manā kontā ieripos
5,42 eiro. Super, iešu uz kino Dāņu meitene! Un mans asins ceļš ir noslēdzies. Pēc četrām dienām tikai jāatceras piezvanīt uz reģistratūrā iedoto tālruņa numuru – tad paziņos manu analīžu rezultātus. Ceru, ka viss būs labi un, pārvarot savas bailes no ģīboņa, būšu kādam palīdzējusi. -
Asins pārbaude. Vispirms paņemtos asins paraugus izmeklē laboratoriski – vai tajos nav B un C vīrushepatīta, sifilisa izraisītāju un HIV. Te paraugi uzturas vismaz divas dienas, bet vēlāk, pēc izmeklēšanas, pa pilītei no katra tiek glabāts vēl piecus gadus kopā ar analīžu rezultātiem. Ja nu kaut kas jāpierāda!
Šādā kosmosa kuģī ievieto statīvu ar analīžu stobriņiem (uz tiem uzlīmēti svītrkodi, lai identificētu tieši tavas asinis), un tad tas riņķo karuselī, sastopas ar reaģentiem, veido smalkas reakcijas, līdz nonāk līdz rezultātam. Ja kādā asins paraugā atklāj kādu infekciju, to nosūta uz Infektoloģijas centru apstiprināšanai. Bet pirms tam sazinās ar asiņu īpašnieku. Visilgākais laboratoriskais izmeklējums ir HIV infekcijai – stobriņa ceļojums kosmosa kuģī ilgst pusstundu. -
Asins fabrika. Slimnīcā nevienam nepārlej donora asinis tieši. Nē, tās sadala komponentos: eritrocītu masa, plazma jeb asins šķidrā daļa un – trombocītu, leikocītu slānis, no kura tiek gatavota trombocītu masa.To gatavo tieši šeit. Vienai devai vajadzīgas piecu vienādas asinsgrupas donoru nodotās asinis. Bet, pirms sākt darbu, – speciāla datorprogramma pārbauda, vai konkrētajām asinīm ar konkrēto svītrkodu ir veiktas laboratoriskās pārbaudes – tā teikt, dubults neplīst! «Tad ņemam pilnasinis, kuras vispirms speciālās mašīnās atmazgājam jeb noturam četras stundas, tad liekam centrifūgā un sadalām komponentos. Nosmeļam leikocītu un trombocītu slāni, kas noslāņojas virspusē, un pēc tam gatavojam trombocītu masu,» skaidro medicīnas māsa Svetlana. Jūtos te kā īstā asiņu fabrikā!
-
Dārgumu glabātava un štābiņš. Kad asinis pārbaudītas un sadalītas komponentos, tās sūta uz ekspedīciju – asins krājumu nodaļu, no kurienes tās tālāk izsniedz slimnīcām. Tur glabājas visa donoru centrā saražotā produkcija.
Gaisā virmo īsta darba duna. Telefons nemitīgi zvana: «Pēkšņa asiņošana, steidzami vajag AB asinsgrupas eritrocītu masu!» Citā klausulē slimnīcas personāls satraukti ziņo: «Sagatavojiet sešas devas A asinsgrupas eritrocītu masas. Braucam pakaļ!» -
Uzskaites žurnāls. Te tiek piefiksēts, kurai slimnīcai un cik daudz asins komponentu nodots. Siguldas slimnīca, Dzemdību nams, Latvijas Onkoloģijas centrs… Vidējais vienā dienā veikto izsniegumu skaits – 150. Bet devu ir daudz vairāk! Viss atkarīgs no situācijas – dažreiz no vienas slimnīcas ierodas pēc asinīm vairākas reizes dienā.
Gada laikā Asinsdonoru centrs atklāj aptuveni 10 HIV gadījumus.
No kā sastāv asinis?
Katram asiņu komponentam ir sava nozīme. Varbūt kādam cilvēkam slimnīcā vajadzīgi visi trīs, kādam – tikai viens no tiem. Līdz ar to, nododot vienu asins devu jeb 450 mililitrus, tu vari palīdzēt trim cilvēkiem vienlaikus. Vai nav lieliski?!
- Plazma – pārliešanai un asinsrites aizpildīšanai. No tās sagatavo arī plazmas preparātus – imūnglobulīnu un albumīnu.
- Trombocīti – organismā atbild par asins recēšanu, kas īpaši svarīga operāciju laikā.
- Eritrocīti – sarkanie asinsķermenīši, kas apgādā ar skābekli visas organisma šūnas.
Eritrocītu masai vislabāk patīk plus 2–6 grādu temperatūra.
Trombocītu masas inkubators – tas visu laiku šūpojas, un tajā ir plus 20–24 grādu temperatūra. Derīguma termiņš vismazākais – līdz piecām dienām. Kad termiņš beidzies, pāri palikušās trombocītu masas devas sūta uz kvalitātes dienestu, kur izvērtē, ka tās tiešām bija labi sagatavotas, un pēc tam iznīcina.
Kad nedrīkst nodot asinis?
- Ja lieto recepšu medikamentus. Jebkādus!
- Pēc endēmisko valstu apmeklēšanas. Piemēram, ja esi bijusi Āzijas valstīs, kur sastopama malārija, asinis nedrīkst nodot 12 mēnešus.
- Ja būts valstīs, kur izplatīts Rietumnīlas vīruss un Zikas vīruss, asinis nedrīkst nodot 28 dienas.
- Pēc zobārsta apmeklējuma – nedrīkst nodot asinis nedēļu. Ja izrauts zobs un tiek lietotas antibiotikas – divas nedēļas.
- Ja pārslimots vīruss vai akūta respiratora saslimšana (ARS) – jānogaida divas nedēļas pēc izveseļošanās.
- Ja uzmetusies aukstumpumpa (herpesvīruss) – nodot asinis drīkst tikai tad, kad pāriet.
- Pēc operācijām, fibrogastroskopijas (kobras rīšanas), pīrsingu, tetovējumu vai permanento procedūru veikšanas – jānogaida četri mēneši.
- Pēc ērces piesūkšanās – nedrīkst asinis nodot sešus mēnešus.
- Pēc Laimas slimības – var atsākt būt par donoru, kad no izveseļošanās brīža pagājis gads.
- Ja kādreiz slimots ar B vai C hepatītu – nedrīkst būt par donoru.
- Ja izslimots A hepatīts – var nodot asinis, tikai vajadzīga ārsta izziņa, ka tagad esi vesela.
Īpašie donori – plazmas nodošana
Vispirms vismaz divas reizes ir jānodod asinis un pēc tam var kļūt par plazmas vai trombocītu donoru. Šī procedūra ilgst aptuveni stundu, sievietēm mazliet ātrāk – 45 minūtes. Tātad no asinīm tiek paņemta šķidrā daļa, bet pārējās asins šūnas ievada atpakaļ donora organismā. Ja cilvēks ir vesels, plazmu viņš var nodot pat reizi nedēļā, jo asiņu šķidrā daļa atjaunojas 24–48 stundu laikā.
Rolands un Kaspars ir regulārie asins donori, arī plazmas nodošana viņiem nav nekas jauns. «Pēc procedūras jūtos moži, ir tāda laba, viegla sajūta,» priecīgi saka Rolands.
Plazma derīga visilgāk – trīs gadus. Glabā mīnus 25 grādos.
Atkritumi. Rīkus, kas paliek pāri pēc asins nodošanas, – caurulītes, vadiņus, adatas – vēlāk aizvedīs uz speciālu kabinetu Asinsdonoru centra pagrabstāvā, kur tie tiks dezinficēti drošai izmešanai. Tur ielūkoties diemžēl nav ļauts! Kaitīgi!
3 ĪPAŠIE jautājumi
Atbild Donoru nodaļas vadītāja TAMĀRA KĻAVENIECE:
– Kur paliek asinis, kas neder?
– Tās iznīcina ar speciālas iekārtas palīdzību. Bet tādu gadījumu ir maz – gadā aptuveni 0,1 procents. Gandrīz nemaz!
– Vai asins nodošana mani pašu ietekmēs slikti?
– Tieši otrādi – pēc asins nodošanas organismam ir neliels stress, tas mobilizējas un aktīvāk sāk strādāt asinsrades orgāni, sasparojas tās asinis, kas atrodas depo orgānos jeb aknās, liesā un sarkanajās kaulu smadzenēs, un aktīvi iesaistās asinsritē. Vēl – regulārie donori, kuri nodod asinis vairākas reizes gadā, mazāk slimo, viņiem retāk ir saaukstēšanās, labāka imunitāte.
Ārvalstīs veiktie pētījumi apliecina , ka regulārie donori dzīvo piecus gadus ilgāk nekā pārējie un retāk slimo ar sirds un asinsvadu slimībām.
– Ja man nodošanas laikā tiešām kļūst slikti, vai jau nodotas asinis arī izmantos?
– Ja donors tiešām noģībst vai uznāk vājums, tad asins ņemšana tiek pārtraukta, un tā skaitās nepilna deva, ko diemžēl izmantot nevar. Paskaidrošu, kāpēc. Asins ņemšanas maisiņā ir konservants, kas atbildīgs par to, lai asinis nesarecētu. Šis konservants paredzēts konkrētajai 450 mililitru asins devai, tāpēc, ja asinis tiek paņemtas mazāk – rodas nepareiza proporcija, un tā nedrīkst būt.
