Aizliegtās bungas un nepabeigtā arēna – kā latvieši Itālijā hokeju skatījās

Pēc vairāku pasaules hokeja čempionātu apmeklēšanas pienāca brīdis, kad pirmo reizi nolēmu doties uz četrgades svarīgāko turnīru. Pirmkārt, pēc 12 gadu pārtraukuma uz ledus beidzot kāpa labākie NHL līgas dūži, ļaujot baudīt pat augstākas klases hokeju, nekā redzam otrpus okeānam. Otrkārt, tas notika tepat Eiropā. Treškārt, Milānā bija par 30 grādiem siltāks nekā Latvijā.

Svaiga krāsa un stalažas

Pēc ielidošanas Bergāmo lidostā pirmās reklāmas par svarīgo sporta notikumu manīju vien ļoti tuvu Milānas centram, taču ar katru nākamo soli kļuva skaidrs, ka esam epicentrā. Fanu kreklos tērpti līdzjutēji, dejojoši olimpisko spēļu talismani un daudzskaitlīga policijas un drošības spēku klātbūtne karstākajos punktos – dzelzceļa stacijās, parkos un it visur, kur pulcējas tūristi. Dažbrīd likumsargu braucamo skaits bija tik liels, ka tas izskatījās pēc bruņutransporta parādes. Drošības pasākumu gan nekad nevar būt par daudz, tāpēc uz ielas pat nācās uzrādīt dokumentus – šādas pārbaudes bija redzamas bieži.

Kā jau Milānā, visu caurvij mode, tāpēc pat kāpurķēžu sniega tīrītājam bija Emporio Armani uzlīmes.

Hokeja svētku mājvieta – Milāna. Turnīrs tika sadalīts starp divām arēnām, katra atradās savā Milānas pusē, turklāt abas piedāvāja pilnīgi atšķirīgu pieredzi.

Jaunuzceltā un patiesi kreklos tērpti līdzjutēji, dejojoši olimpisko spēļu talismani un daudzskaitlīga policijas un drošības spēku klātbūtne modernā Santa Giulia patiesībā ir paredzēta koncertiem, nevis hokejam, taču vizuālais noformējums un halles apmērs ir patiesi iespaidīgs. Nebija grūti pamanīt steigu, kādā šī arēna tika pabeigta, – dažviet vēl redzama špaktele, ģipškartona loksnes, dažādos toņos nokrāsotas sienas un būvgružu paliekas zemākajos stāvos. Tomēr jāatzīst, ka no skatītāju sēdvietām tas viss bija veiksmīgi noslēpts, lai neradītu diskomfortu. Otra arēna bija pavisam neparasta, ņemot vērā šo sporta svētku nozīmīgumu…