Sporta ārste Sandra Rozenštoka: «Sevi ir jāmīl, nevis jādara pāri, lai zaudētu svaru»

Konsultē sporta ārste un medicīnas zinātņu doktore Sandra Rozenštoka. Raksts no žurnāla Pērle 2022. gada arhīva. 

Mini check-up

Pirms sportisko aktivitāšu uzsākšanas būtu vēlams izvērtēt vispārējo veselības stāvokli. Šo it kā garlaicīgo punktu noteikti nevajag apiet, ja tev ir 45 gadi un vairāk (īstenībā sirds un asinsvadu slimību risks būtiski pieaug jau pēc 35 gadu vecuma), arī tad, ja trīs un vairāk gadu neesi sportojusi.

Ideāli, ja šos jautājumus vari apspriest ar savu ģimenes ārstu, bet sākumā vari atbildēt pati sev: vai manā ikdienā ir fiziskās aktivitātes? Vai man mēdz būt sūdzības to laikā?

(Par fizisko aktivitāti šobrīd uzskatīsim jebkuras darbības, kas liek iesvīst, kas padara vielmaiņu ātrāku. Tātad – arī mājas un dārza darbi.) Ja šādas sūdzības – iedūra sānā, pietrūka elpas, uznāca reibonis – ir bijušas, jākonsultējas ar speciālistu, kā sportošanu uzsākt pēc iespējas saudzīgāk.

Ja nekādu īpašu sūdzību nav, ja kopumā esi kustīga un jūties labi, veselības līmenī sportot vari droši. Savukārt, ja jau sporto un rodas ambīcijas piedalīties sacensībās, noskriet maratonu, kāpināt intensitāti, tomēr būtu labi aprunāties ar sporta ārstu vai tiešām zinošu treneri un, iespējams, veikt kādas veselības pārbaudes.

Dzīvesveids, ne kampaņa

Pat regulāri sportojot, piemēram, trīs reizes nedēļā, kas ir apsveicami, tomēr ir jāsaprot, ka vienlaikus tās ir tikai trīs stundas nedēļā, kas ir maz, ja liekam pretī visas daudzās stundas, ko sēžam pie darba galda, auto vai mājās dīvānā. Bet varbūt tomēr tava ikdiena ir aktīvāka? Varbūt pa dienu sakrājas arī citas kustības – staigāšana vai braukšana uz darbu ar riteni, kāpšana pa kāpnēm. Un vēl – veselīgs, sabalansēts uzturs. Nekur mēs no tā neizmuksim.

Visām šīm trim lietām ir jādraudzējas, turklāt tas viss jāintegrē savā dzīvē, lai tiešām kļūst par dzīvesveidu un ikdienu, nevis kampaņu.

Daktere Rozenštoka saka: «Sevi ir jāmīl, nevis jācīnās ar sevi vai jādara pāri, lai zaudētu svaru. Sevi mocīt ilgtermiņā nav iespējams, un nav arī vajadzīgs. Svara izmaiņas notiek, kad sieviete dzīvo veselīgu dzīvesveidu un jūtas mierā ar sevi. Tāpēc ir ārkārtīgi būtiski nenoteikt sev pārāk augstu mērķi, bet sadalīt to starpmērķos. Teiksim, zaudēt 20 kilogramus – tas ir daudz, grūti, ilgi un var pat zust motivācija, bet piecus – tas jau šķiet paveicami. Ir būtiski izmaiņas ieviest pamazām, lai tās kļūst par dzīvesveidu, nevis akciju uz nedēļu vai mēnesi.»