Jānis Streičs mūžībā devās 5. martā, vien dažus mēnešus pirms 90. jubilejas. Pēdējos gadus viņš pavadīja Lietuvā, kur arī noslēdzās dzīves ceļš. Tur ģimene no viņa atvadījās šaurā lokā, bet plašāka atvadu ceremonija notika Rīgas Latviešu biedrības namā 22. martā. Maija pirmajā svētdienā, 3. maijā, Streiča pīšļi tika apbedīti dzimtās zemes klēpī.
«Tēva galvenā vēlēšanās bija, lai viņu neredz mirušu zārkā. Viņš gribēja palikt mūsu atmiņā un sirdīs tāds, kāds bija dzīvs. Otrā skaidri izteiktā vēlēšanās bija tikt kremētam. Savukārt attiecībā uz atdusas vietu mums bija atstātas divas iespējas – izkaisīt pelnus vai arī apglabāt viņu jebkur, vienīgais nosacījums – kopā ar manu mammu.
Tie bija viņa skaidri un ļoti personiski norādījumi, kurus centāmies piepildīt ar vislielāko cieņu,»
žurnālam Privātā Dzīve stāsta režisora meita Viktorija Streiča-Jakstiene.
Pirms tam bija divus mēnešus ilgs piemiņas ceļš, kuru gājušas Streiča dzīves galvenās sievietes – meita un sieva. Par to Viktorija publicējusi smeldzīgu ierakstu sociālajos tīklos: «Šis ceļš bija gan iekšējs, gan pavisam reāls. Mēs tiešām gājām un ceļojām cauri vietām, cilvēkiem un notikumiem, kas bija cieši saistīti ar tēva dzīvi, taču vēl vairāk tas bija dziļi izjusts mīlestības ceļš, kam pašas nebijām gatavas. Mums vērās visas durvis, atvērās visi ceļi, un visur mūs sagaidīja tēva izsētā mīlestība, kas atgriezās pie mums caur citiem cilvēkiem. Citu cilvēku patiesās sāpes, asaras un līdzpārdzīvojums bija neizmērojami. Brīžiem šķita, ka debesis ir nolaidušās uz zemes un nāve pārtapusi neaptveramā mīlestībā. Tas bija kaut kas neticams un paliekošs.»
Atvadas no Jāņa Streiča
Streičs ir dzimis Preiļu pagastā un savos darbos iemūžinājis šīs puses skaistumu un dziļumu. Tagad viņš šeit atdusas līdzās savai mammai un vecmammai. «Tā kā neizvēlējāmies pelnu izkaisīšanu, mammai bija jāatrod vidusceļš un atbilde arī sev pašai, kur viņa kādreiz gribētu būt tētim līdzās. Pēc atvadām Rīgā kļuva skaidrs, ka tētim jāpaliek Latvijā. Un kur gan citur ja ne dzimtajā Latgalē? Atbildi savā ziņā deva arī tēvs pats. Sava stāsta Kad vasaras bija garas, garas un saulainas noslēgumā viņš ir aprakstījis sapni par pieminekli Petrausku kapos. Tagad šis sapnis būs jāīsteno,» saka Viktorija.
Simboliski, ka režisors zemes klēpī tika guldīts 3. maijā, kad Lietuvā atzīmē Mātes dienu. «Šis īstenībā nebija iepriekš izdomāts simbolisks žests. Taču, kad viss sakārtojās tieši tā, šī sakritība ieguva dziļu nozīmi. Lietuvā tā bija Mātes diena, un tas šķiet zīmīgi, jo tēvs atgriezās mātes Latgales klēpī blakus savai mammai Olgai Streičai un vecmammai Veronikai Žiharei, kura viņu uzaudzināja. Šādās reizēs dzīve pati saliek akcentus daudz precīzāk, nekā to spētu izdarīt cilvēks,» sapratusi Streiča meita.
Režisora atdusas vietā uzstādīts elegants kapakmens un gulst ziedi. «Tas, ko šobrīd redzam, ir pagaidu risinājums, lai atdusas vieta jau tagad izskatītos cieņpilni un sakopta, cik vien tas iespējams tik īsā laikā. Turpinājums sekos. Šī vieta vēl tiks attīstīta, un priekšā ir nākamie soļi, lai tā iegūtu veidolu, kas atbilstu tēva personībai, viņa mērogam un atstātajai zīmei,» teic Viktorija.



































































































































