Vilku sēta ar dendrāriju un  Latvijas zilajām govīm

Vilku sētā Svētes pagastā vienmēr mastā ir Latvijas karogs. Kad uz to paceļ skatienu, solis rit vieglāk, saka saimniece LAUMA PURIŅA. Laumas dzimta te saimnieko jau gndrīz simt gadu – lai kādas varas nākušas un gājušas. Un noticis tā, ka dzimušas un mājas mantojušas meitas.
Dzimtas stāsts
Gunta Šenberga
21. maijs

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Mājas CV

Vilku mājas 1933. gadā pircis tagadējās saimnieces Laumas vecvectēvs Jānis Būdiņš. Lai gan dzimis Kurzemē, Rucavā, uz šejieni pārcēlies kopā ar sievu Annu un sešus gadus veco meitiņu Lidu, Laumas vecmāmiņu. Kopš tā laika te vienmēr dzīvojuši Jāņa un Annas pēcteči. 1957. gadā guļbūve nojaukta, un tajā pašā vietā šķērsām uz vecās mājas pamatiem uzcelta tagadējā ķieģeļu māja. Jaucot veco māju, atrasts skurstenī ieskrāpēts gadskaitlis no tūkstoš astoņsimto gadu sākuma, taču neviens to nav pierakstījis un tāpēc vairs precīzi nezina. Meklējot māju, Jāņa galvenā prasība bijusi, lai tuvumā būtu skola meitai. Un tepat pāri laukam arī bijusi Jēkabnieku pamatskola, kur mācījās gan Lida, gan viņas bērni.

Apkārt vairāku saimniecību nosaukumos bijis vilku vārds, un vēl tagad koku puduros tukšajās māju vietās reizēm ziemas naktīs varot dzirdēt vilku gaudošanu.

Vilku sētas iemītnieki

  • Lauma Puriņa, dzimusi Krauze, saimniece. Diplomēta filoloģe, māca latviešu valodu un literatūru vidusskolas klasēm Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā, kur zem vienas cepures apvienota arodizglītība, pamatskola un pat bērnudārzs. Kursa darbus rakstījusi par Straumēniem un 20.–30. gadu pozitīvisma literatūru, maģistra darbu – par zemes motīvu latviešu literatūrā pēc Otrā pasaules kara.
  • Aldis Puriņš, Laumas vīrs, vidzemnieks, kurš Vecpiebalgas pakalnus nomainījis pret Zemgales līdzenumu. Esot Vilku tehniskais direktors.
  • Zane Puriņa (10 gadi), mācās skolā, kur strādā mamma, un arī mākslas skolā. Katru gadu no skolas pārnes diplomus ar pateicību ģimenei. Aizvadītajā karstajā un sausajā vasarā bijusi galvenā stādu laistītāja
  • Ance Puriņa (5 gadi), apmeklē bērnudārzu, saimniecībā rosās līdzi pārējiem.
  • Ināra Krauze, dzimusi Gorodecka, Laumas mamma.

Palīgi no zemes un mākoņa maliņas

Kad Lauma stāsta par savu dzimtu, vispirms viņa piemin tos, kas uz savu pēcteču gaitām noraugās no mākoņa maliņas. Vecvecvecmāmuļu Emīliju Priedi. Vecvecmāmuļu Annu un viņas vīru Jāni Būdiņu. Vecmāmuļu Lidu un vectēvu Aleksandru Gorodecki… Senās fotogrāfijās var redzēt mazu bērziņu pātagas kāta resnumā. Tas stādīts 1933. gadā, kad Jānis ar Annu un meitiņu Lidu uz šejieni pārcēlās. Pie mājas nebija daudz zemes, tikai nepilni desmit hektāri, un, lai turētu zirgus un govis, audzētu labību, kartupeļus un bietes, zemi vajadzēja arī nomāt.

Tomēr vecvectēva lielā aizraušanās bijusi dārzs. Viņš stādījis pa vairākām ābelēm no katras šķirnes, un lielākā daļa no tām vēl arvien aug Vilku dārzā.

Vectēva stādītas ir ‘Ničnera zemeņu’, sena Zemgales šķirne ‘Zaķa purns’, dāņu ‘Signe Tillisch’, vācu ‘Dzeltenais Rihards’, zviedru ‘Akero’ – pavisam 33 šķirnes un 58 ābeles. Tāpēc Vilku saimniecība iesaistījusies projektā Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu atjaunošana.

Vēsturisko dārzu tūrisms – to īsteno Dārzkopības institūts, sadarbojoties ar asociāciju Lauku ceļotājs. Bet par iedrošināšanu, pamudināšanu un atbalstu vislielāko paldies Puriņi saka Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) Jelgavas nodaļas uzņēmējdarbības atbalsta konsultantei Vidagai Vītolai. Pirms dažiem gadiem Lauma padzirdēja, ka šāds atbalsts iespējams, nodomāja – aizbrauks, paskatīsies, paklausīsies, varbūt arī viņu ģimenes saimniecībai tāds iespējams. Pieteicās, kārtoja papīrus un arī saņēma atbalstu Eiropas Savienības projektā Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības. Atbalsts – tas ir vienreizējs maksājums 15 000 eiro.

Lauma priecājas: «Kad 2015. gada 31. decembrī piezvanīja, ka atbalsts piešķirts, Jaungadu svinējām trīs dienas. Nākamais ir pēdējais gads, kad pārbaudīs, vai tiešām esam sasnieguši visus ciparus, kas jāsasniedz. Katru gadu ir plāns, cik jāieņem no augkopības, cik no lopkopības. Lopkopība – tās ir mūsu divas zilās gotiņas, augkopība – stādu audzēšana. Projekts ļāvis uzcelt divas skaistas siltumnīcas un, pats galvenais, žogu. Spraudeņus un sēklas vācam no saviem stādījumiem, un, kamēr žoga nebija, nāca stirnas un postīja. Esam nopirkuši arī raideru, lai varētu teritoriju izpļaut, un piekabi, lai varētu aizvest stādus uz tirdziņiem. Arī lietotu traktoru T25, arklu un kultivatoru, lai iekoptu vēl kādu lauciņu. Konsultante Vidaga Vītola mums ir kā eņģelis. Gluži kā ģimenes loceklis. Viņai pateicoties, esam nokļuvuši visur, kur šobrīd esam. Viņa mūs ir pabīdījusi. Pagājušajā gadā virzīja arī Zemkopības ministrijas rīkotajā konkursā Sējējs, kur nopelnījām veicināšanas balvu nominācijā Ģimene lauku sētā

Romantiskā atkarība

Padomju gados, kamēr visi strādāja kolhoza un valsts darbus, mājās vienmēr bijusi tāda kā mini stādu audzētava. Laumas vecāmāte Lida uzziedināja narcises un kallas, audzēja tomātu stādus, un tos pirka vietējie, tuvējie cilvēki. Lecektīs audzēja prīmulas, un tantes, kas strādāja kolhoza laukos, pusdienlaikā nāca paskatīties puķītes un katra kādu pudurīti arī nopirka.

Laumas mamma saka, ka meita augusi siltumnīcā zem plaukta, un citādi nemaz nevarēja notikt – viņai bija jākļūst par dabas mīļotāju, dārznieci un stādu audzētāju.

Lauma pati gan gribējusi kļūt par veterinārārsti. Līdz pat Jelgavas 2. vidusskolas laikam, kad trešā vieta republikas olimpiādē pavēra iespēju bez eksāmeniem iestāties Filoloģijas fakultātē. Lauma mācījās neklātienē, un jau gadus divdesmit strādā par latviešu valodas skolotāju Zaļenieku skolā. Apprecējās, kad Laumai bija 32 un Aldim – 36 gadi un gan vienam, gan otram aiz muguras neveiksmīgi meklējumi un mēģinājumi. LTV1 raidījuma SeMS čatā 2006. gada aprīlī Aldis uzrakstīja iepazīšanās sludinājumu, un pulksten 23 un 24 minūtēs Lauma atbildēja: «Romantiska zemgaliete meklē līdzatkarīgo.» Apmainījās ar vēl dažām īsziņām, satikās, decembrī Aldis atbrauca uz Vilkiem svinēt Ziemassvētkus un tā arī palika.

«Vienkāršībā un dabiskumā ir mūsu romantika,» saka Lauma. Mazu viņu mamma un vecmāmiņa naktī veda uz Tērvetes silu klausīties, kā stirnu buki rej un vakarlēpis tarkšķ. Un meitēns klausījās vaļēju muti, par miegu vairs nedomāja. Un tā vēl aizvien – lai cik daudz būtu darbu, ir jāpasēž un jānoskatās skaistajos saulrietos tepat aiz kokiem pie mājas. Vai jāņem Gunta Eniņa grāmata 100 dižākie un svētākie un jābrauc ciemos pie Latvijas dižkokiem.

 Viens no Vilku ozoliem ir oficiāli apstiprināts dižkoks

Varbūt arī kāda sēkla vai zīle jāsavāc, lai mēģinātu ieaudzēt.

Lauma saka, ka viņas abas puses – romantiski literārā un zemnieciski praktiskā – ļoti labi sader kopā. Kamēr rakņājies pa dārzu, ļoti daudz ko var izdomāt un pēc tam pat šo to pierakstīt. Paretam viņa vēl arvien uzraksta kādu dzejoli, lai gan pierakstīt varētu un vajadzētu vairāk. Stādu tirdziņos dzirdētais un piedzīvotais vien varētu būt īsts mūslaiku latviešu anekdošu krājums. Skolotājas prasme aizraujoši stāstīt noder, arī uzņemot savā sētā tūristus – gan skolēnus, gan vecāka gadagājuma ļaudis, gan dārzu entuziastus, jo Vilku dendrārijā ir ap tūkstoš augu dažādību.

Zilās reklāmu sejas

Vēl nesen gotiņa bija gandrīz katrā lauku mājā, tagad – pavisam retā. Kur nu vēl īstas Latvijas zilās šķirnes govis ar visiem stipriem papīriem. Tās Vilkos ievedusi jau Ināra: « Lauma bija padsmitgadīgs meitēns, kad kādā televīzijas raidījumā padzirdēju, ka kaut kur ventiņu pusē esot tāda gandrīz izmirusi Latvijas zilo govju šķirne. Man arī tādu vajadzēja! Mēnešiem zvanījos pa ventiņu krasta pagastiem, līdz dabūju adresi, kur viņas varētu būt. Vaiņodē nopirkām pašu pirmo zili pelēko gotiņu.» Kad pirmā govs jau kļuva veca, meklēja jaunu – Tukuma, Saldus, Kuldīgas pusē. Bet katrai bija kāda vaina. Vai nu neizslaucama, vai savvaļniece, kas pieradusi brīvi staigāt pa aploku un negribēs stāvēt pie ķēdes. Kad jau bija pavisam noskumuši un sašļukuši, ka jaunu zilo govi nevar dabūt, atrada blakus pagastā, kur likvidēja fermu. Sākumā nopirka Zāru, ko fermas strādnieki nez kāpēc bija iesaukuši par Rūdi.

Pēc tam arī Zāras meitu Žagatu. Pietiktu ar vienu, bet, ja nepaņemtu, Žagatu aizvestu uz gaļas kombinātu. Tagad saimnieki smej, ka zilās govis ir viņu reklāmas sejas. Viņas apbrīno un fotografē tūristi, bet pašiem vienmēr galdā svaigs piens, biezpiens un krējums. Govis slauc Lauma – ar rokām. Pirmoreiz viņa viena pati govi tīri izslaukusi piecu gadu vecumā. Kamēr mamma ar ciemiņiem dzēra kafiju, meitēns kaut kur nozuda un pēc tam lepni stiepa pilnu piena spaini: «Kādam jau tas lops arī jākopj!»

 Puriņu meitenes zina, ka piens neaug paciņās un pudelēs veikala plauktā.

Vilku gardumi

  • Pienābolu zupa. To vārīt iemācījusi bēgļu ģimene, kas 1944. gada jūlija beigās Vilkos nonāca no degošās Jelgavas. Pirmos vēl negatavos un skābos ābolīšus, vislabāk ‘Baltos dzidros’, sagriež plānās šķēlītēs un liek vārīties pienā. Ābolu skābums pienu sarauj kunkuļos, līdzīgi kā skābputru. Pieliek cukuru, cik vēlas, ja grib – arī vaniļas cukuru un kanēli. Vāra, līdz āboli mīksti.

Karstā vasarā vislabāk garšo atdzesēta – kā skābputra, un līdzīga tā arī ir, tikai salda. Ja skābu ābolu pa rokai nav, skābumam var pievienot dažus pilienus citronu sulas vai pat citronskābi.

  • Jaunpiena sacepums. Trekno un biezo jaunpienu, ko slauc pirmajā dienā pēc gotiņas atnešanās, salej pudelēs, sasaldē. Kad iekārojas, atkausē un lieto. Pievieno apmēram pusi parasta piena, pieber cukuru pēc garšas. Lej pannā, pārkaisa ar kanēli, cep cepeškrāsnī uz palēnas uguns, līdz piens, visādus kūkumus izmetis, kļūst stingrs un ar brūnu virsiņu. Tad ņem laukā no krāsns, atdzesē, padzisušu griež gabaliņos un ēd, ka čīkst vien – tas tiešām čīkst! Var pasniegt ar ievārījumu vai ķīseli.

  • Vilkos saka virsiņmaize, nevis plātsmaize. Virsiņas ir no biezpiena un āboliem. Šeit gatavo arī citus ēdienus ar neparastiem nosaukumiem. Piena zupu ar rupjo kviešu miltu klimpiņām sauc par parpaliņām. Bet pļenca ir rudzu mīklas plātsmaize, pildīta ar žāvētu speķi, sīpoliem, siļķi, ola, kam pa virsu daudz krējuma.

  • Kafija no vietējo lielo ozolu zīlēm. Salasa zīles – jo lielākas, jo labāk – un ar visām miziņām liek siltā malkas plīts cepeškrāsnī vai maizes krāsnī grauzdēt. Divas trīs dienas grauzdē. Kad, palobot vaļā, redzams, ka kodoliņš kļuvis melns, ir gatavas. Mizu noņem. Sagrauzdētos, tumšos kodolus mēģina sasmalcināt visvisādos veidos. Var malt vecajās, ar roku griežamajās kafijas dzirnaviņās vai jaudīgās lopbarības dzirnavās. Elektriskajām kafijas dzirnaviņām gan grauzdētās zīles ir par cietu. Tad jau labāk tās iebērt auduma maisiņā un vienkārši sadauzīt ar āmuru. Jo sīkāk izdodas sasmalcināt, jo labāk.

Sasmalcinātas zīles glabā sausumā. Lietošanai ieber krūzē, aplej ar verdošu ūdeni, nogaida, līdz šķidrums ievilcies un kļuvis tumšs. Dzer vai nu melnu, vai ar pienu un cukuru, lai garšo mīlīgāk – vairāk pēc kakao, ne pupiņu kafijas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs