10 jautājumi par vēžu audzēšanu dīķī

Ievas māja noskaidro
Zanda Jankevica
28. jūlijs, 2017
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Vārīti vēži visos laikos bijusi delikatese. Kurš gan atteiktos tos baudīt biežāk? Var mēģināt vēžus ieviest savā piemājas dīķī. Noskaidrosim, kā nodrošināt vēžiem labvēlīgus apstākļus un pienācīgi par tiem rūpēties.

Konsultē

Augusts Ārens, Latvijas vēžu un zivju audzētāju asociācijas pārstāvis

Mārcis Ziņģis, Zinātniskā institūta Bior Akvakultūras pētniecības un izglītības centra vadītājs.

1. Kādas vēžu sugas sastopamas Latvijas dabā?

Latvijā dzīvo četras vēžu sugas: upes platspīļu vēži, šaurspīļu jeb purva vēži, dzeloņvaiga vēži un signālvēži. Divi pēdējie uzskatāmi par jaunpienācējiem, imigrantiem. Vietējais, īstais un vērtīgākais gaļas ieguves ziņā ir platspīļu jeb upes vēzis.

 

2. Kādam jābūt dīķim, lai tajā varētu audzēt vēžus?

Vēžu dīķi var būt dažādu lielumu, galvenais, lai ir pietiekams dziļums – 2,5 līdz 3 metri –, vēžiem piemērota ūdens kvalitāte un nodrošināta ūdens caurplūde. Vēžiem labs ūdens satur kalciju virs 20 mg/l, magniju, skābuma rādītājs (pH) ir ap 7–8,5, bet ūdens temperatūra – piemērota attiecīgajai vēžu sugai. Un vēl – ūdenim noteikti jābūt dzidram. Platspīļu vēžiem optimāla ūdens temperatūra ir 15–18 grādu. Ja dīķis ir neliels un vasarā ūdens uzsilst virs 18 grādiem, ilglaicīgi vēžus šādā dīķī audzēt nebūs iespējams. Vislabāk, ja dīķī ir smilšaina vai smilšmāla grunts. Kūdra neder – tā veido skābu ūdens reakciju, savukārt pārlieku daudz māla rada duļķes, kas ar laiku aizķepina vēža žaunas.

Ja dīķis ir rakts jau sen un nav sevišķi labā stāvoklī, pirms vēžu ielaišanas ūdens jānolaiž un dīķa gultne jāiztīra. Ūdenim dīķī jābūt dzīvam, ar labu barības bāzi: ūdensaugiem, augiem krastā, sīkbūtnēm un kukaiņiem. Ja pēc dīķa iztīrīšanas ūdens atjaunojas no pazemes, tas ir sterils un tādā vēžus uzreiz ielaist nedrīkst, bet, ja dīķi piepilda ar upes vai ezera ūdeni, tas būs vēžiem piemērots uzreiz.

 

3. Kā tikt pie vēžiem, ko ielaist dīķi?

Ar vēžu iegādi var rasties sarežģījumi. Dažkārt kāda zivju audzētava sāk audzēt vēžus, taču parasti tas notiek epizodiski. Tiklīdz saimniekam rodas interese par vēžu audzēšanu, jāmeklē informācija zivjaudzētavās. Iespējams, varēs iegādāties vēžus arī ielaišanai dīķī. Vēl viens veids, kā tikt pie vēžiem, – nozvejot tos dabā un ielaist lomu savā dīķī. Protams, ir jāievēro Ministru kabineta noteikumi (Nr. 80), kas regulē vēžu zveju, jo vēžus ir atļauts zvejot tikai konkrētās ūdenstilpēs – licencētos vēžošanas ezeros (to ir ap desmit). Viens cilvēks lomā drīkst paturēt ne vairāk kā piecdesmit platspīļu vēžu. Taču to, cik konkrētajā ezerā zvejotu vēžu drīkst paturēt lomā, nosaka ezera apsaimniekotājs. Ja vēžu raža bijusi laba, nozvejot drīkstēs maksimālo atļauto skaitu, bet, ja ne, tad mazāk.

Pirms vēžus ielaiž savā dīķī, jāpārliecinās par to veselību. Vēža čaula ir ideāla vide mikrobiem un sēnītēm. Čaulas krāsa var būt brūna, sarkanīga, zaļgana vai melna, bet tā nedrīkst būt plankumaina. Tāpat ir jāpārbauda vēža aktivitāte: vesels vēzis vienmēr ir žirgts, cenšas iekniebt, sparīgi kustina kājiņas, ja to tur aiz muguras, kājām uz augšu. Ja vēzītis ir ļengani nokāris kājas un galvu – viņš ir slims, un tādu pavairot nevajadzētu.

 

4. Cik lielus un cik daudz vēžu vislabāk laist dīķī?

Piemērotākie audzēšanai dīķī un gardākie ēšanai ir platspīļu jeb upes vēži. Ja dīķī laiž nedaudz vēžu, labāk izvēlēties pieaugušus, kas nākamajā sezonā var vairoties un radīt mazuļus. Nevajadzētu dīķī laist vairāk par desmit pieaugušiem vēžiem uz kvadrātmetru. Ja laiž mazuļus, to skaits var būt krietni lielāks, taču jārēķinās, ka līdz rudenim tie būs izauguši un vēžu daudzumu jau vajadzēs regulēt.

Viens tēviņš var apkalpot vairākas mātītes, tādēļ dzimumu proporcijai jābūt 1:3 vai 1:4. Tiesa, populācijas maksimumu vēži spēj kontrolēt paši, jo viņiem nepieciešama privātā zona, kurā citus nelaidīs. Vēži ir agresīvi – karo par savu teritoriju un pretinieku var pat apēst. 

 

5. Zivis un vēži. Vai tos var audzēt vienā dīķī?

Nav ieteicams. Ja nu tomēr, tad tikai ne ar zivīm plēsoņām: līdakām, asariem, vēdzelēm, – tās ēd gaļu, un vēži tām ir delikatese, gluži kā cilvēkiem. Ar miermīlīgajām raudām un karūsām vēži var sadzīvot, bet ar karpām lielākoties ne – lielos vēžus tās neēd, taču labprāt mielojas ar vēžu mazuļiem.

 

6. Vai un no kā vēžu dīķis jāsargā?

Vispirms dīķi vajadzēs sargāt no malu zvejniekiem, kuri, uzzinājuši par saimnieka rūpalu, visai bieži kāro iegūt lomu… Vēl vēžu dīķis jāsargā arī no putniem un dzīvniekiem, kuri ēd zivis, piemēram, ūdriem un ūdelēm. Pret dzīvniekiem izmantojams aizsardzības veids ir žogs ap dīķi – tas aizkavēs nelūgtos viesus, taču drošākais veids ir žogs un elektriskais gans. Ja tas ir pareizi uzstādīts, vēžus var nosargāt.

 

7. Kādēļ vēži rok alas?

Vēžiem alas nepieciešamas, lai patvertos no ienaidniekiem, taču jāzina, ka, rokot alu, vēzis ir nodarbināts un tam nepietiek spēka augšanai. Saimnieks var vēžiem palīdzēt, izveidojot mākslīgās alas (sevišķi, ja gruntī izveidot dabiskās alas ir grūti) un pat ieviešot dīķī mākslīgo polimēra zāli, kurā var ātri noslēpties. Alas vēžiem nepieciešamas arī laikā, kad tie maina čaulu. Tas notiek vasarā, aktīvajā augšanas periodā. Čaulu vēzis nomet ārpus alas un kādu laiku pēc tam ir pilnīgi neaizsargāts, līdz ar to – viegls medījums gan plēsējiem, gan saviem sugas brāļiem. Lai vēžiem atvieglotu izdzīvošanu, ūdenī var iegremdēt cauruļveida elementus, piemēram, māla drenāžas caurules, polimēra caurules, kas sagrieztas īsākos posmos un sasietas sainī. Par vēžu mazuļu slēptuvi var kalpot sarkanie caurumotie ķieģeļi. Alas ir nepieciešamas vēl kāda iemesla dēļ: ja vasara ir karsta, ūdens temperatūra uzsilst virs normas un dīķis sāk izžūt. Tad vēži var paslēpties alās un izdzīvot.

 

8. Vai vēžus dīķī nepieciešams piebarot?

Vēži ir visēdāji – pārtiek no augu barības un labprāt ēd arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, proteīniem bagātu barību. Vislabāk piebarot ar baltajām zivīm – mazām raudiņām. Var barot arī ar putnu gaļas subproduktiem, izmantot lopbarības sastāvdaļas, dārzeņus. Piebarošanai dīķī var izvietot aptuveni kvadrātmetru lielu plakni, uz kuras regulāri izlikt barību. Plakni ievieto 30–50 cm dziļumā, vislabāk, lai tā ir viegli izceļama un saimnieks var apskatīt, vai ēdiens apēsts. Parasti vēži barību pārvieto un tikai tad apēd. Ja tās vairs nav, krājumus var atjaunot. Vēži barojas arī ārpus dīķa un labprāt dodas mieloties uz dārzu. Tiem ļoti garšo zirņi – noēd ar visām lapām! Vēžu ēdienkartei var speciāli audzēt lupīnas un kukurūzu. Tiem garšo arī melnalkšņa, ozola lapas, diedzēti kviešu graudi. Mazo vēzīšu barība ir aļģes, zooplanktons, kukaiņi, sīkbūtnes.

 

9. Kā zināt, vai vēži dīķī ir iedzīvojušies?

Lai pārliecinātos, vai vēži dīķī ir dzīvi un nārsts noticis veiksmīgi, jāveic kontrolzveja. Zvejo ar tā sauktajiem krītiņiem vai vēžu murdiem. Lomu novērtē: vai vēži ir pieauguši, cik gari izauguši, cik sver, vai izskatās veseli. Jāņem vērā, ka vēži tā vienkārši badā nenomirst un izdzīvo pat tad, ja barības bāze ir trūcīga. Tiesa, tādā gadījumā vēži slikti aug. Tātad – ja kontrolzveja parāda, ka kaut kas ar vēžiem nav kārtībā, saimniekam jāanalizē, ko viņš dara nepareizi.

 

10. Kā par vēžu dīķi rūpēties ziemā?

Par to jādomā, jau rokot dīķi. Svarīgi, lai ir nodrošināta ūdens caurtece – tad ūdenī būs pietiekami daudz skābekļa. Vēžu slāpšana zem ledus gan notiek reti, taču jāņem vērā ziemas ilgums, ledus vāka stāvēšanas ilgums un vēžu daudzums dīķī. Ja dīķī caurteces nav, vēžu blīvums noteikti jāregulē, pretējā gadījumā tie ziemā iztērēs skābekļa resursus un slikti pārziemos. Lai pienācīgi parūpētos, jāzina, kāds ir vēžu populācijas lielums dīķi, jāizmēra skābekļa saturs ūdenī un, ja nepieciešams, tas jāpapildina. Āliņģu ciršana un aizbāšana ar salmiem vai āliņģa apklāšana ar dēļiem nav sevišķi efektīva metode, turklāt vēži nav spējīgi pacelties un elpot pie āliņģa. Dīķis arī ziemā jāsargā no dzīvniekiem. Ja tas nebūs aizsalis, ūdri var nodarīt lielus zaudējumus.

 

 

Ņem vērā!

  • Vēžu audzēšana nedrīkst būt stihiska – ielaidi dīķī, un pārējais vēžu ziņā. Tā nav audzēšana, bet gan vēžu mocīšana! Vispirms jānodrošina vēžiem vislabākie dzīves apstākļi, izveidojot piemērotu dīķi, tad jāapgūst to vajadzības un jārūpējas par vēžu saimi visu gadu.
  • Vēžu nārsts notiek vēlā rudenī – oktobrī, novembrī, decembrī. Tādēļ arī likums nosaka, ka vēžus nedrīkst ķert no 1. oktobra līdz 30. jūnijam, bet mātītes ar redzamiem ikriem – visu gadu. Kā atšķirt vēžus? Mammām ir lielākas, garākas kājiņas, jo viņas nēsā mazos vēzīšus vēl kādu laiku pēc izšķilšanās. Tā kā vēži savus sugas brāļus mēdz ēst, mammas nereti notiesā pašu nēsātos mazos vēzīšus.
  • Ķerot vēžus, lomā drīkst paturēt tikai tos, kas sasnieguši 10 cm garumu, mērot attālumu no pieres dzelkšņa līdz astes vidējās plāksnītes galam. Šādu izmēru vēzis var sasniegt četru piecu gadu laikā. Ja noķerti mazāki vēži, tie jāpalaiž atpakaļ, lai turpina augt. Ēšanai tik lieli vēži jau būs piemēroti, bet, jo vēzis lielāks, jo tam vairāk gaļas.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs