TV personība Daina Jāņkalne: Mamma pēc insulta bija uz gultas 13 gadu

Intervijas
Ieva Jātniece
Ieva Jātniece
Santa
Santa
29. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

TV personība Daina Jāņkalne
Foto: Liene Pētersone
TV personība Daina Jāņkalne
Dainas Jāņkalnes mamma pēc piedzīvota insulta bija uz gultas 13 gadu. Nonākt šādā situācijā ir smagi gan pieaugušajiem bērniem, gan vecākiem. Tomēr risinājumu, lai visi justos daudzmaz labi, vienmēr var atrast, uzsver Daina.

Manai mammai bija 74 gadi, kad viņa piedzīvoja insultu. Toreiz šķita, ka esmu nokļuvusi filmā Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu: pēkšņi lomas ir mainītas un man jārūpējas par mammu. Tieši šī lomu maiņa rada lielāko šoku: no bērna, kuram vēl pieaugušā vecumā mamma aizrāda, ka vajadzētu saģērbties siltāk un neiet prom no darba, tu kļūsti par to, kas tagad noteiks, kā mammai dzīvot. Tas ir pretdabiski un sāpīgi.

Mammai bija iespēja Valmieras slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā veselu gadu saņemt ergoterapeita, fizioterapeita un citu speciālistu palīdzību, bet man – nedaudz aprast ar situāciju un sākt domāt, kā rīkoties. Mūsu sabiedrībai ir savas tradīcijas, kas rada maigu spiedienu, – apkārtējie gaida, ka vecākus ņemsim pie sevis.

Taču pašas mammas stāsts man ļāva sev atzīties, ka to negribu, ka šāds lēmums no manas dzīves prasīs pārāk daudz, ka man tam nav iekšējo resursu.

Jau pirms viņas slimības mums ar mammu bija saruna par viņas tēvu. Viņiem nebija spožas attiecības – vectēvs bija paštaisns vīrs, arī šķīries no vecmāmiņas. Līdzīgi kā vēlāk mamma, arī viņš nokrita ar insultu. Vectēvu kopa viņa dzīvesbiedre, bet arī mana mamma katru dienu gāja palīgos. To laiku atceroties, viņa ar milzīgu rūgtumu sacīja, ka visu mūžu tēvs par viņu īpaši nav licies zinis, pat naudu, ja kādreiz aizdevis iztikšanai, tad tikai uz parāda, ko nekad nav atlaidis. Tad viņš saslima, un trīs gadus diendienā viņa gāja tēvu apkopt… Mamma nepabeidza teikumu, bet tas, ko pilnīgi skaidri dzirdēju noklusētajās rindās, bija doma: viņa bija spiesta tēvam kalpot, bet gandarījuma no tā nebija – viņš nomira, pat paldies nepateicis. Rūgtums saēd attiecības, tas dzen zemē un aizēno jebkādas citas emocijas. Manas attiecības ar mammu bija gluži labas, taču es sajutu šajā stāstā draudus – negribēju tā justies un vēlējos to aiztaupīt arī saviem bērniem. 

Taču man bija vīzija, kādu turpmāko dzīvi mammai gribu nodrošināt. Apbraukāju vietas, kur varētu nodot viņu aprūpē. Viena no tām bija Ezerkrasti. Tur katram iemītniekam ir sava istaba, un vienā no tām mani ielaida apskatīties. Istabiņas bija tik mazas! Sievietei, kas tur dzīvoja, istabā ietilpa gulta un vien daļa no padomju laika sekcijas. Tur bija arī lodžija, bet uz tās viņa nevarēja izbraukt, jo invalīdu rati bija platāki par lodžijas durvīm… To redzot, domāju: nošauties var. Tā nav normāla dzīve.

Kad apbraukāju pansionātus, jutos kā iedzīta stūrī. Biju izlēmusi, ka mammu pie sevis neņemšu, taču bija skaidrs, ka arī pansionāts nav risinājums. Tolaik, braucot auto, tiklīdz sāka skanēt kāda liriska dziesma, es izplūdu asarās.

Bija skaidrs, ka jāpieņem lēmums, jo pati grūtākā ir izjūta, ka esi iestrēgusi un neredzi izeju.

Tobrīd man mājās bija divi mazi bērni, un, tieši pateicoties viņiem, prātā ienāca risinājums: ja auklītes var pieskatīt bērnus, tāpat taču var pieskatīt arī vecus, slimus cilvēkus. Taču brīvu līdzekļu man nebija, es varēju maksāt ļoti maz. Kad šo darbu piedāvāju kādai sievietei un nosaucu summu, viņa sāka smieties. Sapratu, ka Rīgā pieskatītāju mammai nav ko meklēt. Izliku sludinājumu rajonu avīzēs, un man veicās daudz labāk. Manai mammai ir bijušas daudzas lieliskas auklītes, kas mainījās pa nedēļai vai divām. Šī sistēma strādāja 13 gadu, un mamma varēja dzīvot savā mājoklī visu atlikušo mūžu.

Ja kāds man agrāk būtu teicis, ka uz 13 gadiem parakstīšos uz kaut ko līdzīgu kredītam – maksāšu auklītēm, segšu mammas dzīvokļa izmaksas un visu pārējo, kas būs nepieciešams –, es būtu teikusi, ka man tādas naudas nav. Taču neviens badā nenomira. Ja tev ir plāns un tu zini, ka negribi sajukt prātā un zaudēt ģimeni, visu var izdarīt. Pat ja pirmajā brīdī tas šķiet neiespējami.

Protams, emocionāli nebija viegli. Visus šos garos gadus, braucot ar auto gar Daugavu un skatoties pretējā krastā, kur bija manas mammas māja, jutu trauksmi. Jo tu visu laiku turi rūpi. Klātesoša ir arī vainas izjūta. Par to, ka pietiekami bieži nepiezvani, pietiekami bieži neapciemo. Turklāt komunikācija bija sarežģīta – pēc insulta mamma nerunāja. Kad zvanīju, biju kā radio: kaut ko stāstīju tikai es. Arī pie tā bija jāpierod.

Tagad, uz visu atskatoties, varu teikt, ka ieguvu vēl vienu dzīvošanas pieredzi. Atziņu, ka neviens nav pārāk vecs, slims un nevarīgs, lai nebūtu pelnījis personisko telpu un labus apstākļus. Pārliecinājos, ka visas situācijas var sakārtot.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+