• Šobrīd

    weather img

    Rīga +16°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Starptautiskā kino festivāla vadītāja Liene Treimane: Kino ir visdārgākais mākslas veids

    Kino
    Sandra Eglīte
    Sandra Eglīte
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    3. novembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Riga IFF vadītāja Liene Treimane
    Foto: No publicitātes materiāliem (A. Strokins) un personiskā arhīva
    Riga IFF vadītāja Liene Treimane
    Kinoskatītājiem par prieku šoruden septīto reizi notika Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF), un jau sešus gadus tā vadītāja ir LIENE TREIMANE.

    •••

    Ne vienmēr tā ir bijis, bet tagad Liene ļoti mierīgi uztver, ja viņa tiek saistīta ar Baibu no filmas Pūt, vējiņi! Jo šo lomu filmā nospēlēja Lienes mamma Esmeralda Ermale. «Tagad vairs tikai reizēm to savelk kopā, bet nav jau tā, ka šī fakta dēļ esmu izjutusi milzu diskomfortu, jo neesmu saskārusies ar negatīvu viedokli. Pārsvarā jau tās ir bijušas pozitīvas emocijas, kad piefiksē saistību un vienkārši papriecājas par manas mammas konkrēti vienu sasniegumu.

    Es gan vairāk esmu raukusi degunu par to, ka tas ir tikai viens tēls, ar kuru mammu visu mūžu asociē. Viņai ir daudzas brīnišķīgas lomas, bet vienmēr pirmo nosauc Baibu.

    Uzskatu, ka mamma ir spēcīga dramatiskā aktrise, traģiskās lomas viņai lieliski padodas.

    Jā, arī Baibas tēls ir dramatisks, bet ļoti naivs, skaists un pareizs… Kaut gan ne viņa pirmā, ne pēdējā aktrise, kura ir tādā situācijā, – ir šī spilgtā loma, un tas tēls tiek tiražēts, kā arī attiecināts uz viņas dzīvi un personību.» 

    Bet kā kino ienāca Lienes dzīvē? «Mamma ir visu mākslu kaislīga patērētāja – iet uz koncertiem, izstādēm, kino, teātri, principā visu redzējusi. Kad biju maza, viņa mani daudz kur ņēma līdzi. Astoņdesmito gadu beigās mamma mani veda uz Valentīnas Freimanes kinolektorijiem kādā mazā kinozālē Vecrīgā, kas vēlāk tapa par Kinogaleriju.

    Toreiz man varēja būt kādi 9 vai 10 gadi.  Joprojām atceros to atmosfēru – kā smaržoja kafija, kā izskatījās kinozāles krēsli, kā visi klusi sarunājās, un saviļņojošo sajūtu. Man ir spilgtas atmiņas par Aiju (Režisora Vara Braslas divsēriju filma ar Zani Jančevsku titullomā – red.). Noskatījāmies filmu, tad tika iztaujāta Dita Krenberga, kas filmā atveidoja Ievu, un man likās, ka tas ir kas ārkārtīgi iespaidīgs. Nebiju pietiekami veca, lai filmu līdz galam saprastu, bet man šķita, ka es esmu pietuvojusies pieaugušo dzīves noslēpumam, ka esmu ienākusi īpašā vidē…»

    •••

    «Visu savu dzīvi es kino patērēju aizrautīgi, bet profesionālā līmenī kino manā dzīvē ienāca nesen. Pirms tam daudzus gadus nodarbojos ar dažādu koncertu, mūzikas notikumu un festivālu organizēšanu. Līdztekus tam pāris gadus kopā ar igauņu partneriem Rīgā izveidoju un vadīju brīvdabas kinoteātri Kino Pagalms. Tajās pāris garajās vasarās apmēram sapratu, ko nozīmē iepirkt filmu izrādīšanas tiesības, organizēt kinoseansus.

    Tā kā 2014. gadā Rīgā notika Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšana, vairāki vietējie kino profesionāļi un organizācijas nolēma, ka ir īstais brīdis, lai dibinātu starptautisku kinofestivālu. Pēc Arsenāla aiziešanas Latvijā bija jūtams liela starptautiska kino notikuma iztrūkums. Tā tapa Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Pirmo gadu festivāla stūrēšanu uzņēmās Aija Bērziņa, veiksmīga un aktīva kino producente, Latvijas Kinoproducentu asociācijas vadītāja. Tad viņa saprata, ka festivāla vadīšana – tas ir pilna laika darbs gada garumā. Nezinu, vai tā bija likumsakarība vai nejaušība, bet Aija uzrunāja mani. 

    Vai es ilgi domāju, vai piekrist? (Liene sirsnīgi smejas.) Nē, es gandrīz nemaz nedomāju! Man bija skaidrs, ka gribu to darīt. Un tad sekoja pirmie pāris gadi,  ļoti izaicinošs laiks – iepazīšanās ar nozari, festivāla komandu, kas nebija liela, bet ar lielām personībām, domu, mērķu un paņēmienu salāgošana.

    Patiesībā bija dramatiski grūti, jo mūsu ambīcijas un tas, kādu vēlamies redzēt festivālu… Lai to panāktu, mūsu resursi – gan cilvēku, gan finanšu – bija un ir par mazu!

    Toties mums ir lieliska festivāla komanda, un mēs visu laiku cits par cita paveikto priecājamies. Man ļoti patīk būt kopā ar šiem cilvēkiem, ikdienā dalīties ar domām, idejām, visu laiku apmainīties ar radošo enerģiju, un, manuprāt, tādēļ arī mums labi sanāk profesionālās lietas, jo tas viss ir ļoti saaudies. Jā, pirmie gadi bija ļoti grūti, un tā grūtība joprojām ir, jo mēs visu laiku skrienam pa priekšu tam, ko fiziski spējam izdarīt. Visu laiku gribam labāk, vairāk, lielāk un mums pašiem sevi ir jāmēģina nobremzēt. Katru gadu ap šo laiku, kad līdz festivāla sākumam ir dažas nedēļas, esam uz izdegšanas un pārstrādāšanās robežas, bet lielos vilcienos nu jau ir izveidojusies zināma stabilitāte – esam uz sliedēm un atliek braukt. 

    Tā nu šī gada sākumā domāju – cik labi, ir nostabilizējusies komanda, katrs departaments zina, ko dara, festivāla pamata režģis uzbūvēts, atliek to piepildīt ar labu saturu, un beidzot man būs laiks atbrīvot prātu, attīstīt dažādas radošas idejas, pievērst lielāku uzmanību detaļām. Tik bieži gribas ko vēl noslīpēt, bet tam nav laika, nu tad beidzot būs! Taču pienāca kovida krīze… Un atkal viss ir kā no jauna, ar tik daudz nezināmā…» 

    •••

    «Kino ir visdārgākais mākslas veids. Zinot, cik izmaksā filmas ražošana, reizēm šķiet brīnumaini, ka tas joprojām notiek un ik gadu top tik ārkārtīgi daudz filmu. Ja cilvēki zinātu, kā gada garumā rit festivāla sagatavošanas process… Nē, zināšanas par visām detaļām, kas nepieciešamas, lai festivāls notiktu, manuprāt, skatītājam nav vajadzīgas, tās, iespējams, laupītu svētku sajūtu. 

    Jā, šogad viss sarežģījās kovida dēļ. Sašķobījās ierastie mehānismi un hierarhija, kas valda kinobiznesā. Lielie starptautiskie kinofestivāli, kuros ik gadu visi satiekas un noskata gada svarīgākās filmas, vienojas par to iepirkšanu un izrādīšanu savā teritorijā, tika vai nu atcelti, vai pārcelti vai mainīja savu norises formu. Piemēram, nozīmīgais Kannu kinofestivāls šogad nenotika, precīzāk – notika tikai tiešsaistē un tikai tā saucamā festivāla tirgus daļa, kas automātiski visu nozari uz laiku iesaldēja. Sarunas ar filmu izplatītājiem bija apgrūtinātas, jo filmu, kuras būtu tikušas izrādītas Kannu programmā, veidotāji un izplatītāji gaidīja, kas notiks ar vasaras un rudens lielākajiem festivāliem, vai tie notiks, lai izlemtu, kā rīkoties ar savām filmām. Neziņa milzīga. 

    Līdz ar lielo neskaidrību šogad festivāla RIGA IFF programma tika veidota ļoti saspringtā režīmā. Situācijai gan bija arī labā puse: tā kā daudzu festivālu durvis šogad aizvērās, vairāku filmu veidotājiem un izplatītājiem mūsu festivāls pēkšņi kļuva daudz interesantāks. 

    Mēdzam mazliet nopietni, mazliet pa jokam apgalvot, ka festivālu katru gadu izdomājam no jauna.

    Ar to domājot, ka cenšamies neiestrēgt un neatražot vienus un tos pašus pasākuma organizācijas scenārijus, bet gan katru gadu apgūt un ieviest ko jaunu. Mēs skatāmies, kas notiek citos kinofestivālos, ņemam vērā viņu pieredzi, taču nekopējam, neaizmirstam vietējo kontekstu, ļaujamies drosmīgām idejām. Tagad patiešām festivālu lielā mērā nācās veidot no jauna. 

    Šogad RIGA IFF norise būtiski atšķirsies no iepriekšējiem gadiem. Tā ir situācijas diktēta neizbēgamība, ka samazinājām kinozāļu skaitu, filmas rādīsim tikai ierobežotas ietilpības kinozālēs Splendid Palace un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Turklāt gandrīz visu programmu izrādīsim gan klātienē, gan arī tiešsaistē. Tas mums ir kas absolūti jauns, kas prasa papildu izdomu, jaunas teritorijas apgūšanu. Bet, ja vēlamies, lai pietiekams skaits cilvēku varētu noskatīties festivāla filmas, tāda iespēja jāizmanto. 

    Kaut gan par filmu skatīšanos tiešsaistē kinozinātnieki vēl strīdas – vajag laiku, lai šo jaunumu izvērtētu. Ticama ir teorija, ka uz kinofestivālu un kinoteātri cilvēki labprātāk dodas skatīties sarežģītāku kino. Jo gājiens uz kino un atrašanās kinoteātrī, lielais ekrāns ir visatbilstošākais veids, kā baudīt kino, cilvēks ir atvērtāks jaunam piedzīvojumam. Savukārt, ja skatītājs ir savu māju komfortā, viņš, nevēlēdamies sapūlēties, drīzāk aizklikšķinās uz vieglāku saturu.»

    •••

    Un tomēr – kur gan slēpjas kino maģija? Liene atbild: «Man ir teorija, bet tā ir mana ļoti personīga teorija. Man šķiet, ka kino ir iespēja piedzīvot dažādas dzīves versijas. Es šajā savā dzīves situācijā varu būt tikai tas, kas esmu – tik drosmīga vai tik laipna, tik laba, cik nu esmu. Es varu iztēloties, ka varu būt citādāka, bet tas var notikt un var arī nenotikt. Taču, iegrimstot kino pasaulē, tu vari būt jebkas… Šķiet, lielākoties cilvēkus visvairāk uzrunā tās filmas, kurās viņi spēj ar kaut ko identificēties.

    Kino ļauj atgriezties pagātnē, paraudzīties nākotnē un nepārtraukti izdzīvot dažādus scenārijus.

    Tās visas ir citas dzīves, notikumi un realitātes, bet tu, skatoties filmu, tajās piedalies, esi tajā citā realitātē. 

    Es ārkārtīgi priecājos, ka ar festivāla starpniecību mums izdodas ar sabiedrību runāt arī par dažādām sociālām un politiskām tēmām. Šogad runāsim par klimata pārmaiņām, vides aizsardzību, ķermeņa pozitivitāti, pilsētplānošanu, līdztiesību… Ir ārkārtīgi daudz aktuālu jautājumu, kurus iespējams apspriest gan ar kinodarbiem, gan ar seansiem piesaistītajām diskusijām. Varam padomāt un paskatīties uz pasauli ar citu cilvēku acīm. Tā es bieži jūtos, noskatījusies kādu filmu: ka filmas veidotāji man aizdevuši savas acis un es ar citu perspektīvu, skatījumu paskatos uz jau zināmām lietām. Tāda ļoti liela iespēja identificēties – kinoekrāns ievelk, neatstāj attāluma sajūtu, tu tiec iesaistīts.»

    •••

    Liene ir aktrises meita, tātad mamma bieži strādāja vakaros, brīvdienās un svētkos. Uz ierasto pieņēmumu, ka bērnam nav viegli ar to samierināties, Liene iebilst: «Toties mums bija kopīgas garas vasaras! Teātrī sezona beidzās, mammai sākās atvaļinājums, un tad mēs dzīvojām laukos. Ne tikai pie vecmāmiņām un ar viņām, bet kopā ar mammu. Es neesmu izjutusi mammas nepietiekamību. Mani kā bērnu nekad nav apgrūtinājis arī tas, ka tiku ņemta līdzi uz teātri, dzīvojos mammas ģērbtuvē, sēdēju mēģinājumos, zināju izrāžu tekstus no galvas. Tas man patika. Viss bija tādā normālā harmonijā – tā runā manas atmiņas.

    Ik pa laikam man kāds uzdod jautājumu – vai tad nebija vēlme pašai palikt teātrī? Nav tā, ka es par to nebūtu domājusi. Kaut kādā brīdī man šķita, ka es varētu būt lieliska aktrise. Protams, piedalījos skolas ludziņās, gāju dramatiskajā pulciņā, bet man vienmēr bija sajūta, ka jāiet prom no tā, ko dara vecāki, ka man jādara kas cits. Protams, tolaik tas nebija tāds apzināts lēmums, bet šķita – nu, kā es tagad mammai teikšu, ka gribu būt aktrise, kā es tētim teikšu, ka gribu būt arhitekte?! 

    Manuprāt, man bija neapzinātas bailes, ka tad viņi mani mācīs un es nevarēšu pati iet savu ceļu. Un tā es novirzījos sānieliņā, kur varēju citos veidos izvērst savas radošās ambīcijas. Tagad domāju, ka esmu nokļuvusi ļoti izdevīgā situācijā, jo, veidojot kinofestivālu, varu piedalīties un ietekmēt ārkārtīgi dažādas jomas: vienlaikus varu būt producente, visa notikuma norises režisore, dizainere, kādos brīžos arī aktrise. To lomu ir daudz, un tas ir visizaicinošākais šajā procesā, jo man visu laiku jāskatās uz vairākām pusēm un jādomā par atšķirīgām lietām.»

    •••

    «Manai skolas gadu draudzenei vecāki bija ļoti liberāli, daudz vairāk atļāva visādas trakulības. Mani vecāki bija samērā stingri, es gan to atteicos pieņemt, līdz ar to sagādāju mammai un tētim visai dramatiskus brīžus. Bija periodi, kad vienkārši neņēmu vērā aizliegumus, un tad mūsu attiecības sarežģījās.

    Jau no 17 gadiem paralēli mācībām strādāju, ļoti steidzos pati pelnīt naudu un tikt projām no mājām.

    Ar šīs dienas prātu es nebūtu tā steigusies ne ar darba dzīvi, ne studijām, būtu ilgāk padomājusi un paskatījusies apkārt. Bet toreiz man vajadzēja visu un ātri! Uzreiz pēc vidusskolas iestājos angļu filologos, jo tas bija viegli – valodas man padevās un patika. Tomēr drīz vien sapratu, ka tik dziļa interese par valodu man tomēr nepiemīt. Vienlaikus strādāju Labvakarā – joprojām nevaru pateikt, ko tur darīju. (Smejas.) Visu, ko vajadzēja! Man tolaik ļoti paveicās, likās, ka nokļūstu pašā īstākajā dzīvē.

    Un tad Edgars Kots Labvakar paspārnē paņēma jauno daudzsološo mūzikas grupu Time After Time, un man uzticēja vadīt šo «projektu», menedžēt. Protams, ne jau televīzijas producentu kompānijai kas tāds jādara. Savukārt es tā aizmenedžējos, ka mēs kopā ar Time After Time aizgājām savā, no producentu kompānijas neatkarīgā, dzīvē. Tā sākās mana darbošanās mūzikas pasaulē. Paralēli pamācījos uzņēmuma vadību augstskolā, kas vairs neeksistē, tad iestājos Kultūras akadēmijā – mācījos kultūras teoriju. 

    Pienāca brīdis, kad rīkoju  starptautiskus koncertus. Tas bija ārprātīgi aktīvs laiks, kad tu strādā naktīm, dienām, naktīm, nekas nav par daudz, dari aizvien vairāk un vairāk, nekas nav par grūtu… Tajos gados sapratu, ka tas, ko es gribu darīt, ir veidot notikumus.»

    •••

    Te nu gribas domāt, ka Lienes saistība ar mūziku varēja sildīt sirdi viņas tētim. Kaut gan Edgars Treimanis ir atzīts arhitekts, viņš allaž arī muzicējis. Liene piekrīt: «Man šķiet, ja tētim būtu iespēja nodzīvot otru, paralēlo dzīvi, viņš būtu mūziķis. Tētis aizvien projektē, bet vairs ne tik intensīvi kā agrāk, kad tas bija pilnas slodzes darbs. Toties joprojām muzicē savās mājās, iepērk sintezatorus, spēlē ģitāru…

    Jā, tētis savulaik muzicēja ansambļos Selga, Mazie brāļi, vienu brīdi dziedāja Rīgas džeza sekstetā. Mūzika viņam ir ļoti svarīga. Protams, arī manu muzikālo gaumi viņš ir ietekmējis. Tētis bija tas, kurš mani un māsu ielika uz septiņiem gadiem mūzikas skolā, turklāt – ja mani atmiņa neviļ – viņš arī izdomāja, ka tā būs vijole, ko es mācīšos. Tas bija ļoti izaicinoši! Sākumā jau tā ideja arī man ļoti patika, bet… Diezgan ātri tapa skaidrs, ka es ar vijoli savu nākotni nesaistīšu, tomēr tas bija jāizdara līdz galam. Vecākiem tas bija svarīgi – lai es izdaru lietas līdz galam un esmu kārtīgs cilvēks.»

    •••

    «Kad tuvojas festivāls, vienā brīdī man šķiet, ka draugi no manis atteiksies un ģimene apvainosies, par to ka aizmirstu par viņiem, bet īstenībā tā nav, viņi saprot un atbalsta mani. Ar mammu man ir ciešs kontakts, telefoniski un īsziņu veidā sazināmies gandrīz katru dienu, man ir sajūta, ka viņa manā dzīvē ir ļoti klātesoša. Arī tad, kad kādu laiku fiziski neesam satikušās, esam lietas kursā viena par otru. Ar tēti mazliet retāk, bet ne mazāk sirsnīgi sazināmies.

    Esmu vecākā māsa, mums ar Ilzi ir pusotra gada starpība. Tagad jau nevar vairs izšķirt, kura ir viedāka. (Smejas.) Māsa man ir kolosāla! Ļoti fascinējošs  cilvēks, man ar viņu ir ārkārtīgi interesanti. Ilze ir psihoterapeite un psihiatre, viņas aizraušanās ir lidošana – jā, viņa lido un lec ar izpletni. Mani tas sajūsmina, manuprāt, viņa ir ļoti drosmīga. Mēs nedzīvojam vienā  burbulī, mums nav daudz kopīgu draugu, nepavadām laiku vienās un tajās pašās sabiedriskajās vietās, bet, kad satiekamies, parasti runājam par tādām lietām, par kurām es ne ar vienu citu nerunāju.

    Pat ja nezinām, kas tieši notiek katras dzīvē konkrētajā periodā, vienalga tā māsu lieta ir tāda, ka viena par otru, šķiet, zinām būtiskāko. Jo neviens jau labāk par mums nezina, kā esam veidojušās. Ja tiešām bērnības un agrās jaunības gadi ir tie svarīgākie, kas izveido personību, iedod bailes, ar ko tālāk dzīvē cīnies, tad tās ir lietas, ko viena par otru zinām vislabāk. Tāpēc man ir ļoti svarīgi aprunāties ar māsu tad, kad man klājas vissarežģītāk. Tādos dzīves posmos agri vai vēlu, tīši vai netīši, plānoti vai negaidīti nokļūstu līdz sarunai ar Ilzi, kura man vienmēr ļoti palīdz. Jā, patiesībā nekas šajā dzīvē nenotiek haotiski…»

    •••

    «Vēl nesen par sevi būtu teikusi, ka esmu īsta pilsētniece. Gadiem man nebija lielas vilkmes uz laukiem, kaut man ir jaukas atmiņas par bērnības vasarām Iecavā, kur ir mammas vecāku māja, Carnikavu, kur tēta vecākiem bija vasarnīca, Vecpiebalgu, kur vecāki astoņdesmito gadu sākumā nopirka paši savu lauku māju. Man patiešām tur patika, bet tad pienāca pusaudža vecums un agrā jaunība, kad lauki mani absolūti neinteresēja. Vien tad, ja turp varēju aizbraukt ar draugiem un uzrīkot ballītes. 

    Taču pēdējos gados manī kaut kas ir ģenētiski mainījies, esmu atsākusi braukt uz Vecpiebalgu, vasarās vismaz mēnesi tur mēģināju nodzīvot. Kaut jūlijs, augusts un septembris ir pats karstākais, intensīvākais darba laiks festivāla rīkošanā, mēs ar kolēģiem esam vienojušies, ka vasarā vismaz dažas nedēļas strādājam attālināti. Toties šogad laukos nodzīvoju pusgadu – kā sākās pandēmija, tā līdz pat augusta beigām strādāju attālināti, ar retiem, īsiem izbraukumiem uz Rīgu, 

    Manam dzīvesbiedram, kurš ir mūziķis, ir svarīgi strādāt savā studijā Rīgā, tāpēc es šovasar periodiski laukos dzīvoju arī pavisam viena.

    Mēs esam partneri visās jomās. Es piedalos procesos, kas saistīti ar Artūra ierakstu izdošanu, koncertdarbību, saziņu ar starptautiskām ierakstu kompānijām un aģentūrām. Savukārt Artūrs piedalās festivāla darbos, veido skaņas noformējumu. Šogad festivālu atklāsim ar kino koncertu, kam Artūrs radījis oriģinālmūziku kopā ar Jēkabu Nīmani.

    Uz koncertiem ārpus Latvijas vienmēr cenšamies braukt kopā. Starptautiski kinofestivāli, kurp jābrauc man, un Artūra koncerti, tie arī ir mani ceļojumi. Šī brīža situācijā jau liekas, ka jāsaka – bija… Bet šovasar, kad Artūrs brauca uz Rīgu strādāt, es, šķiet, pirmo reizi dzīvē, piedzīvoju ilgstošu vienatni lauku mājā. Un esmu laimīga par piedzīvoto. Vispār neatceros, kad vēl tā ir bijis, izņemot dziļā bērnībā, kad man ir bijusi iespēja visus pavasara un vasaras procesus dabā novērot bez pārtraukuma. Tas ir brīnišķīgi… 

    Un tad vēl saproti, ka ir mainīti noteikumi: legāli drīksti neizjust trauksmi par to, ka neesi visu laiku  klāt, jo, ja nebūsi, noteikti ko nokavēsi, palaidīsi garām, ka nav obligāti jāsatiekas aci pret aci, lai lietas virzītos uz priekšu. Vēl es uzzināju, ka nemaz neesmu tik ekstraverts cilvēks, kā līdz šim domāju. Izrādās, ļoti labi jūtos, daudz laika pavadot vienatnē vai tikai savu tuvāko sabiedrībā, un tā emocionāli esmu pilnīgā komfortā. Turklāt tādā situācijā varu būt radoši aktīvāka un produktīvāka darbā, jo enerģija neiztērējas socializējoties.

    Parasti es lielākoties ikdienas līmenī vienlaikus gan ļoti uzlādējos no kolēģiem un apkārtējiem, gan iztukšojos. Toties, strādājot attālināti, sapulce sākas tajā mirklī, kad es pieslēdzos, un beidzas, kad atslēdzos, un tad uzreiz varu iziet pa durvīm – ieelpot svaigu gaisu, pastaigāt pa dārzu un tad iet atpakaļ pie darba. 

    Paldies vecākiem par māju! Es ceru, ka viņiem par to pietiekami paužu pateicību. Viņi abi savulaik tajā mājā ir nenormāli daudz darba ieguldījuši, un mamma tur aktīvi saimnieko joprojām. Viņai jau tas ir dzīves stils – daudz strādāt. Mamma ir ļoti apzinīga smagā darba darītāja, joprojām īsta lauku meitene, kurai nekas nav par grūtu. Manās atmiņās viņa ir vai nu teātrī, vai laukos ar kapli, vai mājās ar lugas eksemplāru un putekļu lupatiņu rokā. Tikai pēdējos gadus viņa beidzot atļaujas vairāk baudīt dzīvi..» 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+