Latviešu vainadziņu noslēpums

Katram vainagam ir savs raksturs. Viens liek izsliet taisnāku muguru un cēli slīdēt, cits pavedina uz draisku lidināšanos. Dienu nostaigājot mūsu senā arheoloģiskā tautastērpa bronzas vainadziņā, sākumā sieviete jūtas kā cēls gulbis, bet uz vakarpusi ar sāpošu galvu rauj nost ciešo stīpu.

Latviešu meitas tos nēsā jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Visvisādus – vizuļu, zīļu, spirāļu, stiepļu, izšuvumu un ziedu, bet latviešu tautastērpu vainadziņi etnogrāfiem un vēsturniekiem joprojām uzdod daudz neatminētu mīklu.

 

Kronētās jātnieces

 

Īstie arheoloģisko tautastērpu vainadziņi, protams, nevienā pūralādē saglabājušies nebija un atrasti tikai kapulaukos galvā seno latgaļu, lībiešu, zemgaļu un citu Latvijas sentautu sievām un meitām.

Taču jaunākajos laikos etnogrāfiskajos tautastērpos tieši vainags bijis pati senākā saglabātā tautastērpa sastāvdaļa, dažbrīd pat gadus simts un vairāk senāka pār pārējo kārtu, stāsta etnogrāfes Ziedīte Muze un Linda Rubena.

Visticamāk, mātes savus vainadziņus atstājušas pūrā meitām, mazmeitām un mazmazmeitām. Taču to, kur, kad un kāpēc tie nēsāti, īsti vairs nevar pateikt neviens.

Apbedījumos atrastie vainagi galvā likti dažādu vecumu latviešu sievietēm, gan jaunām, gan vecām. Tagad gan var tikai minēt – pirms 1000 gadiem Latvijā visas sievietes staigājušas bronzas vainagos arī ikdienā vai tikai svētkos? Vai tomēr pēdējā gaitā galvās uzlikti viņu jaunības dienu vai kāzu vainagi?

Vēlāko nozīmi kā jaunavības simbols vainadziņi ieguvuši vēlāk, 17. gadsimtā, kad Latvijā ienākusi kristietība un stāsts par Jaunavu Mariju.

Viens ir pavisam skaidrs – šai laikā tie noteikti likti galvā kāzu rituālos. Ja gāja laulāties, greznajam vainagam aizmugurē piestiprināja krāsainas lentes kā līgavas zīmi. Bet vai pirms tam nēsāti ikdienā vai vismaz uz citiem godiem? Vai arī pēc kāzām kādu reizi uzlikti?

Ir seni 17. un 18. gadsimta ceļotāju zīmējumi, kur attēlots redzētais, ceļojot caur tagadējo Latvijas teritoriju, – jaunas meitas zirgu mugurā ar plandošiem, vaļējiem matiem un kroni galvā.

Taču vainagam galvā bija jābūt! «Man māmiņa piesacīja/ Bez vainaga nestaigāt!/ Ja tev nav cita pušķa,/ Apliec bērzu žagariņu!» teic tautasdziesma.

Un ko vecai meitai?

Nu aizvien biežāk pie tautastērpiem tiek liktas arī sievu cepures un lakati, tomēr tautastērpu pētnieki gan dusmojas, gan smejas, kārtējo reizi ieraugot kori vai deju kolektīvu ar vainagiem nobriedušu sievu galvās. Vesels līgavu koris!

Pieņemts domāt, ka vainags bija jaunu meitu rota un līdz ar nonākšanu sievas kārtā to noņēma.

«Precētas sievas vainagu galvā neliek,» teic Linda Rubena. Tautasdziesmas par to ir gana draiskas: «Sešus dēlu māte biju,/ Vēl staigāju vainagā./ Kad septītais gadījās,/ Tad pakāru vadzītī!» Varbūt dažviet vainags tomēr bija tieši auglības simbols?

Tomēr Ziedīte Muze zina citu dainu, kur puisis aicina šonakt meitu kopā gulēt un drošina – ja nu kas gadīsies, viņam aube kabatā!

Bet ko tad galvā likt atraitnēm un šķirtenēm un – galu galā – vecām meitām?

«Labāk man sirmi mati/ Zem vizuļu vainadziņa,/ Nekā man zelta mice/ Bez godiņa galviņā,» teikts tautasdziesmā. «Bet godīga! Ja esi godīga, tad var valkāt arī ar sirmiem matiem,» smej Ziedīte Muze.

Tomēr tas neapšaubāmi bijis arī tikumības simbols. «Kālab mans vainadziņš,/ Šķībi stāv galviņā?/ Kā tas šķībi nestāvēs,/ Pilns ar ļaužu valodām.»

Ar vainagiem gan jāuzmanās. Salmu un kaltētu puķu vainagu galvā nevajadzētu likt, stāsta Linda Rubena. Tas simbolizē salmu atraitni, pamestu sievieti.

Tomēr vainags bijis liels svētums. Reiz Ziedīte šokēta vērojusi, kā koristes vainagus pirms koncerta sakrāvušas kaudzē uz grīdas. Norvēģiem esot speciālas kastītes tautastērpu vainagiem. Latviešiem, iespējams, glabāts pūralādes mazajā sānu nodalījumā. «Kāzu tradīcijā vainaga noņemšana mičojot ir spēcīgs akts, milzīga atdošanās. Iespējams, tādēļ tā simboliskā nozīme vainagam kādreiz bija tik spēcīga,» spriež Linda Rubena.

Mums ir visskaistākie

Latviskie vainagi, kā uzskata etnogrāfes, ir visskaistākie. «Mums ir liela daudzveidība – tie ir ļoti dažādi, sākot no šaurām strēmelītēm ap galvu, beidzot ar desmit centimetru platiem kroņiem.»

 

Vainaga forma attīstās līdz ar modernajiem materiāliem. Vidzemes vainags vienkāršāks, Kurzemē jau vairāk pērļu un vizuļu, sava veida laika zīmes. Vēstures muzejā glabājas grezns vainags ar ļoti smalkām krellītēm kā magoņu sēkliņas. Bija katrā reģionā sava mode – Lielvārdes vainagi ar Austras kokiem, gan platākiem, gan šaurākiem, zīļu vainagi Kurzemē…

Nēsājot vainagu pie tautastērpa, ir savi noteikumi. «Tautasdziesma teic, ka jābūt galvā taisni, nedrīkst būt nošķiebies, un nevis uz pieres, bet mazliet zem matu līnijas,» teic Ziedīte Muze. Ja dejotājas žēlojas, ka ar šādi uzliktu nevar padejot, tad ar vainagiem, vismaz smagajiem, nevajag dejot! Liepājas muzejā apskatāma sena filma par kāzām Nīcā, un tur meitas dejo, vainagus uzvērušas elkonī. Un mati kārtīgi sapīti vai saglausti!

Vai ir liela apgrēcība uzlikt skaistu zīļu vainagu pie smalkas kleitas un aiziet, piemēram, uz operas pirmizrādi?

Lai arī mūsu modes mākslinieki to jau mēģinājuši, etnogrāfes šāda doma mulsina.«Tā ir tautastērpa sastāvdaļa, bet ne tikai sastāvdaļa. Josta der visam klāt, arī ap džinsa biksēm apsieta. Bet vainagam ir cita vērtība.» 

Citplanētiešu vainadziņi

Daži mūsu senie vainagi ir gluži atšķirīgi, piemēram, lībiešu mazais stiepļu un pērļu vainadziņš, kuru kā tādu žuburainu un izrotātu citplanētieša antenu uztupināja uz maza spilventiņa pašā galvvidū un piesēja ar lentēm. Reizēm vēl izrotāja ar dzīviem ziediem. Tagad tādus nēsājot tautas deju kolektīvs Līgo.

Bijušas galvasrotas kā šauras, pērļotas lentītes. Citam latviešu vainagam blakus pērlītēm un metāla riņķīšiem piestiprināti mazi spogulīši. Un no kurienes nākuši greznie zīļu kroņi kurzemniekiem Nīcā un Bārtā?

Tagad varam tikai minēt, kā īsti sadalīti tautastērpu un vainagu fasoni un raksti. Ziedīte Muze savu krāšņo Nīcas tautastērpu un arī vainagu gatavojusi pati. Bet kā tas īsti tā bija, ka Nīcas meitas nēsāja krāšņos kroņus, bet turpat blakus pagastā Rucavā tikai auduma lentes, tā sauktās kaspīnes? «Kā tas būs – tepat blakus mājas, manai draudzenei tas skaistais vainags, bet man jāsien tā kaspīne?» prāto Ziedīte.

Vēstures muzejā glabājas vainagi, kas mazliet lauztu mūsu stereotipus par latviskiem vainagiem, – ar dažādām lupatiņu puķītēm un metāla detaļām. Etnogrāfi pat baidās tautai rādīt un tos popularizēt – necik gaumīgi neizskatītos, ja kāds koris vai deju kolektīvs izdomātu tādus sadarināt lielā skaitā.

Ziedīte Muze teic, ka mums vairāk raksturīgs ģeometriskais ornaments un tie kroņi, kur stilizēti augi un ziedi, jau ir jaunāki.

Ģeologs un seno tradīciju pētnieks Viktors Grāvītis, kas pētījis Jāņu laika tradīcijas un vainagus, uzskatījis – sievietēm kronis ir raidītājs, bet vīriešiem uztvērējs. Linda Rubena stāsta, ka Viktoram bija savas teorijas par vainagiem kā enerģijas izstarotājiem un teorijas par to, kā latvieši vākuši enerģētiski spēcīgas zālītes vainagu pīšanai Jāņos, staigājot pa pļavu pēc latvju zīmju rakstiem. «Jaunībā Latgales pļavās esam staigājušas pilnīgā transā. Tu tik ļoti domā par savu vainagu un to, ko liksi galvā, ka, ļoti iespējams, tas rada kādu vibrāciju,» stāsta Linda. Iespējams, senāk tā bijusi arī tāda latviska meditācija.

Modernie vainagi

Ziedu veikala Hibisks floristes stāsta: agrāk vainadziņus gatavot lūdza vecmeitu ballītēm, bet nu tos labprāt pērk arī ikdienai. Tāpēc šopavasar tādus sākušas gatavot – ar mākslīgajām rudzupuķēm, margrietiņām, košām pujenēm…

Kroņu meistares Brigitas Strodas darinātie jau nāk no citas pasaules.

 Ar maigiem ziediem un mudžeklīgām metāla mežģīnēm, ar pērlēm un brokāta lentēm, ar teiksmainiem džungļiem un džinkstošiem zvaniņiem – katrs Brigitas Strodas kronis ir neatkārtojams.

Kā vienai radošai sievietei ienāca prātā ķerties pie kroņu darināšanas? «Atbilde ir stāsts par intuīciju un iekšējo balsi. Četrpadsmit gadu vecumā Austrālijā kopā ar mammu darinot jaunu tautastērpu, kā dara visas trimdas meitenes, kāds mums iedeva jaunu tautastērpu grāmatu. Tur es ieraudzīju Lejaskurzemes vizuļu kāzu kroni, kādu agrāk nebiju redzējusi. Tas man ļoti spilgti iesēdās prātā. Es sev teicu – es tādu izgatavošu! Prāts sacīja: tu esi meitene, tas ir metāls, tu tādu nevari! Pagāja trīsdesmit gadu, es dzīvoju Londonā un veikalā ieraudzīju metāla loksni, kura paredzēta lampu apdarēm. Tā tapa pirmais kronis,» viņa stāsta.

Pirmais viņas darinātais kronis Brigitai ir saglabājies. Viņai nav interesanti gatavot etnogrāfiskos vainadziņus: «Negribu sekot musturīšiem, gribu veidot savu. Šim kronim ir likta zviedru zīda lentīte, kādas ir visās etnogrāfijas grāmatās, un metāla mežģīnes, kuras savācu, kad dzīvoju Francijā. Es ilgi esmu krājusi dažādas metāla mežģīnes, militāro apbalvojumu ordeņlentītes un senas vēsturiskas lentes. Tās vienkārši ir skaisti objekti.»

Tagad Brigita savus kroņus pilnveido ar gaismām, LED lampiņām. Tādu izgaismoto viņa pati nēsā, kad vada ekskursijas pa Rīgu.

Taču Brigitas ģērbšanās stils ir samērā krāšņs un rakstains, kroņi ir tik grezni, ka nav viegli tos sakombinēt ar Brigitas garderobi. «Es kroni valkāju draugu ballītēs un tad, kad man ir apģērbs, kas nedetonē ar kroni.»

 

Ko kronis galvā maina sievietei? «Protams, tas ir tikai aksesuārs, tāpat kā ir tikai kleita un tikai kurpes. Bet katra no šīm lietām var pilnīgi mainīt stāju, noskaņojumu, pašvērtējumu, kaut ko izstarot, mainīt telpas noskaņojumu un paša nēsātāja noskaņojumu. Kronis ir neparasts aksesuārs. Mēs esam aizgājuši no galvas rotājumu valkāšanas. Galva ir ļoti pateicīga rotāšanai. Tā piesaista lielu uzmanību.

Citā līmenī – tas ir loģisks aksesuārs, jo galva ir apaļa. Aplis – saules, pilnības un nepārtrauktās enerģijas un spēka simbols. Tā nebija nejaušība, ka karalis – cilvēks, ar lielāko varu, – nēsāja kroni tajos senajos laikos, kad mēs bijām tuvāki Visuma enerģijai. Tad jebkurš cilvēks nēsāja kroņus. Druīdu vīrieši valkāja kroņus, latvieši nav vēl zaudējuši Jāņos vainagu valkāšanas tradīciju. Kronis gan piesaista reālu spēku, gan raisa asociācijas ar universa strāvojumiem.

 

Kad kroni nēsā tikai karalis, pasaule jau attīstījusies pārāk tālu. Latviešu sievietes valkāja puķu vainagus, vīrieši – ozollapu vainagus, un viņi piesauca ļoti spēcīgus dabas spēkus. Kā tas notiek modernajā pasaulē? Mēs piesaucam dabisku enerģiju, kas ļauj apzināties sevi – kas tu esi, kas ir tevī? Tas ir spēcīgāks par naudu un varu.»

Brigitas kroņus nēsā sievietes, kurām pietiek pašapziņas un kuras ne tikai nebaidās izcelties no pūļa, bet arī skaidri sevi redz atšķirīgas no pūļa. Tās nav tikai latvietes vien, Brigitas kroņi tiek nēsāti Austrālijā, Ņujorkā, Parīzē, Londonā un Latvijā. Un vēl arī līgavas. Brigitas istabā stāv saraksts ar kāzu datumiem un meiteņu vārdiem, kam jādarina līgavu kroņi, – maijā, jūnijā, jūlijā…

Pašu gatavots līgavas kronis. Personisks stāsts

Inga Ķestere darinājusi līgavas tērpu savai vedekliņai Baibai, kura laulājās 2014. gada 14. jūlijā. Pie līgavas kroņa strādāja daudzas rokas – gan pati vedekla, gan viņas draudzenes, gan vedējmāte. Vispirms darināts pirmais – iesildīšanās – vainadziņš, vienkāršāks, ar rozītēm. Pēc

tam īstais laulību vainags, kuram par paraugu ņemts Lejaskurzemes līgavas vainags. Arī kāzu rituāls nebija parasts, bet latviskā līdzināšanās.

 

Iedvesmas avoti vainagam bijuši divi – gan senie zīmējumi, gan tautasdziesmas. Stāsta Inga: «Johana Kristofa Broces 1797. gada zīmējums sievu tērpam Viļakas pusē un tautasdziesmas: Skaists bij mans vainadziņš/ Ar dimanta lapiņām./ To noņēma dēla māte/ Kā saulīte rīta rasu. Un: Vainag, manu vainadziņ,/ Vairāk zelta, ne sudraba,/ Divus liku zelta pušķus,/ Trešo tīra sudrabiņa!»

Pēc kāzām Baiba savu vainagu un kāzu tērpu uzvilkusi vēlreiz – deju ansambļa koncertā Polijā. Abi ar vīru Robertu viņi dejojuši solo Gatves dejā, un skatītājiem tā arī pieteikts: pāris šajos tērpos nesen laulājies!