Režisors Uģis Brikmanis – nekas nebija neiespējams, ne par augstu, ne plašu, ne dārgu

Atmiņu stāsts
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
5. novembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Režisors Uģis Brikmanis
Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva un LETA
Režisors Uģis Brikmanis
Pēdējos divdesmit gados, šķiet, nav bijis neviena liela mēroga kultūras notikuma, kuram piedzimt nebūtu palīdzējis režisors UĢIS BRIKMANIS (1956–2018).

Ar kailu galvu salā. Mirkļa stāsts

Par vienu no šādiem notikumiem šo rindu autorei ir arī personiskas atmiņas. 2014. gada janvāris bija neparasti silts. Bet, kā par spīti, tieši dienā, kad tūkstošiem ļaužu, cits citu nomainot, pulcējās Grāmatu draugu ķēdē, lai pa Gaismas ceļu no rokas rokā padotu grāmatas no Nacionālās bibliotēkas vecās mājas Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī uz jauno Gaismas pili, pēkšņi sākās pamatīgs sals. Diennakts vidējā gaisa temperatūra bija ap mīnus 13 grādiem, zemākā – mīnus 20. Mans laiks bija pirmā pusstunda (no pulksten 12 līdz 12.30), vieta – Brīvības bulvāris tieši pie Brīvības pieminekļa. Grāmatas, šķiet, mazliet kavējās, taču tad no vecās bibliotēkas puses atskanēja maigas – kā no kokiem krītošu sarmas kristāliņu – skaņas. Un tad jau arī parādījās to avots. Garām gaidītāju rindai vēl pirms grāmatām nāca zvanu koris – apmetņos valsts karoga sarkanā krāsā un baltos cimdos. Bet vēl pirms kora – Uģis, tādiem kā diriģenta žestiem iešūpodams visu garo ļaužu virteni vienā ritmā. Un tad jau arī pašas grāmatas. Pusstunda paskrēja ļoti ātri, un jau citi nāca mūs nomainīt un pielikt roku lielajam grāmatu ceļojumam. Taču, projām ejot, likās, ka esam pieskārušies kaut kam ļoti svarīgam, brīnumainam, varbūt pat svētam. Šādu stāstu par īpašiem mirkļiem, ko prata uzburt režisors, droši vien ir daudz.

Kopā kopš augstskolas. Drauga stāsts

Komponists Mārtiņš Brauns ar Uģi Brikmani iepazinās, mācoties konservatorijā: «Es biju trešajā vai ceturtajā kursā, viņš – pāris gadu jaunāks un, starp citu, mācījās aktieru, nevis režijas kursā. Jau konservatorijas laikā biju sācis strādāt par muzikālās daļas vadītāju Nacionālajā (toreiz – Drāmas) teātrī. Diplomdarbā rakstīju oriģinālmūziku izrādei Kavalieru viltība, izmantojot angļu tautasdziesmas, un pēc tam savā teātrī tā arī paliku tautas mūzikā. Rakstīt izrādēm oriģinālmūziku aicināja Imantu Kalniņu un Uldi Stabulnieku, bet man piedāvāja tikai tautas mūzikas apdares. Līdzīgi kā kinoaktieriem – ja kāds vienreiz labi notēlojis bandītu, tad uz visu mūžu kļūst par bandītu tēlotāju, bet cits spēlē smukulīšus un mīlētājus. Taču konservatorijā mani bija pamanījuši Uģis ar kursabiedru Alvi Birkovu, kurš arī vēlāk kļuva par režisoru, un izdomājuši, ka vajadzētu mani ieskapēt viņu kursa vadītājam, Jaunatnes teātra galvenajam režisoram Ādolfam Šapiro. Pirmā izrāde, kurai Jaunatnes teātrī rakstīju mūziku, bija Stāsts par vienu atentātu 1977. gadā latviešu un vēlāk arī krievu trupā. Tad sekoja lieldarbs, ko Uģis ar Alvi Jaunatnes teātrī veidoja jau kā režijas Konservatorijas režijas fakultātes studenti – Šekspīra Liela brēka, maza vilna. Un galu galā es Jaunatnē strādāju pat vairāk nekā savā dzimtajā Drāmas teātrī.»

Lielu brēku, mazu vilnu gan režisori, gan aktieri veidojuši ārpus parastā mēģinājumu laika. Mārtiņš pasmejoties saka, ka izrāde bijusi «ar tādiem, mazliet perversiem elementiem». Savukārt teātra kritiķe Silvija Radzobe – toreiz jauna, gluži tāpat kā viņi visi, – recenzijā laikrakstā Padomju Jaunatne izrādi apraksta tā: «Uzvedums sākas ar gaismu, skaņu un kustības sprādzienu – atveras tumšsarkanais priekškars, atklādams purpursarkanu, sāk skanēt M. Brauna optimistiskā mūzika, kuras ritmā aizsoļo lugas vīrieškārtas personāls. Viņi atgriežas no kara lauka un pilnīgi nepārprotami jāj uz zirgiem, kaut arī mēs tos neredzam. /../ Tikpat strauji dažādās priekškara vietās veras un aizkrīt rāvējslēdzēju lodziņi, kuros parādās ieinteresēto dāmu sprogainās galviņas. /../ Inscenējumam cauri vijas viena kopdoma, kas izpaužas kā aktieru tēlojumā, tā izrādes ārējās formas uzbūvē. To varētu izteikt [izrādes varoņa] Benedikta vārdiem: «Pasaulei jābūt apdzīvotai!» Jeb mazliet citādi – cilvēkam jābūt dabiskam. Harmoniskam. Brīvam – kā no saviem, tā citu cilvēku radītiem kropļojošiem žņaugiem. Taču, lai cilvēks tāds kļūtu, viņš nedrīkst būt vienpusīgs, viņā vienādi jābūt attīstītam kā prātam, tā emocijām un kaislībām. Jebkura vienpusība cilvēku ierobežo un padara nelaimīgu.» Diezgan precīzi jau pirmajā izrādē parādīts un uztverts tas, uz ko režisors tiecās visu savu dzīvi.

Turpina Mārtiņš: «Tad sekoja nākamais darbs Jaunatnes teātrī – Mauglis pēc Kiplinga Džungļu grāmatas motīviem. Maugļa idejas autors bija aktieris Igors Siliņš, kurš redzēja sevi Maugļa lomā. Viņš pasvieda ideju Alvim un Uģim, un es pat nezinu, kādas darbības abi veica, lai Šapiro viņiem šo uzdevumu uzticētu.

Turklāt Alvis pierunāja Uldi Bērziņu radīt izrādei tekstus, kuros ielikts daudz no indiešu filozofijas. Un tas notika laikā, kad vienīgā atzītā reliģija bija ļeņinisms!

Sadarbība turpinājās, kad Maugli un citas izrādes sākām iestudēt ar grupu Sīpoli. Koncerta otrajā daļā bija Mammu, es gribu un tamlīdzīgi gabali, bet pirmā daļa – nopietna, viengabalaina, klausāma bez pārtraukuma un aplausiem. Tad lūdzu palīgā Uģi, un Uģis – scenogrāfus un kostīmu māksliniekus, visbiežāk Zigrīdu Atālu, bet arī Vladimiru Kovaļčuku un vēlāk Andri Freibergu. Bet pa īstam roka izrāžu estētika izvērtās, strādājot ar kori Sindi putnu dārzs. Biju aizgājis no Sīpoliem un domāju kādu laiku neko nerakstīt, taču kora dibinātājs diriģents Ivars Bērziņš šo apņemšanos izjauca.» Toreiz un tagad Mārtiņš Brauns saka: «Man nekad nav patikuši dziedātāji, kas nekustīgi stāv, vienu roku uz klavierēm uzlikuši. Un arī nekustīgs koris nepatīk. Es ļoti gribēju, lai mums būtu koris, kas neizskatās un neizklausās pēc parasta kora. Lai tas būtu kolektīvs, kas var ne tikai dziedāt, bet arī rēkt un šņākt. Kurš labi izjūt roka mākslas estētiku (īpašo emocionalitāti!) un kurā ir fiziski un garīgi atraisīti, vispusīgi attīstīti cilvēki. Uzvedumam jābūt kā amerikāņu kino, nevis kā akadēmiskam kordziedāšanas priekšnesumam! Ja varoņi kaujas, tad arī dziedātājiem ir jākaujas, protams, bez ievainojumiem… Ja varoņi mīlējas, tad nu… vismaz guļus viņiem ir jādzied!»

Rakstot par Putnu dārzu, toreiz tiek pieminēti (un slavēti) divi – Bērziņš un Brauns. Taču Mārtiņš Brauns uzsver: «Kora izrādēs mēs bijām nedalāma trijotne – Ivars, Uģis un es. Pirmā Sindi putnu dārza izrāde bija Karla Orfa kantāte Catulli Carmina, un korim tajā bija jādzīvo. Pirms uzveduma priekškars bija aizvērts, uz zālē tikai dzirdami čuksti: «Sekss, sekss, sekss…» Uģa ideja bija, ka uzvedumam vajadzīgs prologs, turklāt ik reizi citāds. Reiz, piemēram, pie galda sēdēja Hardijs Lediņš ar kompāniju, ēda, un gudri sarunājās, lietojot tādus izteicienus kā «Karš ir miera priekšvēstnesis». Citreiz, tā kā kantātē ir diezgan spēcīgs seksuāls akcents, prologā savus spīdīgos, ieeļļotos muskuļus demonstrēja kultūristi.»

Mūsdienās, kad klātienē un ierakstos redzēts tik daudz kas, neliktos pārsteidzoši, bet 1987. gadā muzikoloģe Inese Lūsiņa laikrakstā Padomju Jaunatne rakstīja: «Jaunatnes teātra telpās, gan skanot, gan arī neskanot mūzikai, notiek kaut kas ārkārtējs: īstas dzīres! Pa gaisu lido sīpolloki un sviestmaizes, laikam jau arī kāds tomāts, tā ka solīdi ģērbtākajām dāmām ir reāls pamats bažīties par saviem tērpiem. Papildinot itin vulgāras mīlestības ainas, skan sulīga lamāšanās… Vārdu sakot, izaicinājums skatītājam.»

Mārtiņa Brauna operu Eiridīke pēc Knuta Skujenieka poēmas Neskaties atpakaļ iestudēja Rīgas Cirkā. «Skujenieku tuvāk iepazinu, pateicoties savai mammai, kura bija daktere un dzejnieku ārstēja. Poēmā izlasīju ačgārnību, ko uzskatīju par aktuālu arī savā dzīvē – sieviete ir tā, kas glābj vīrieti no elles. Toreiz aizrāvos ar ne īpaši tikumīgu dzīvi un dažreiz uz paģirām iedomājos, ka tikai sieviete varētu mani no šī draņķa izglābt. Skujeniekam tas, protams, bija daudz dziļāk – poēmu viņš rakstīja Mordovijas nometnē, kur okupācijas vara viņu bija iesēdinājusi, un veltīja savai sievai Intai, kas palīdzēja viņam izdzīvot – garīgi.» Atšķirībā no Brauna mūzikas, kas tālaika presē cildināta, Uģa Brikmaņa režija vai nu nav pieminēta, vai tiek skarbi kritizēta: «Atšķirībā no mūzikas, visi pārējie izrādes komponenti – U. Brikmaņa režija un pat A. Freiberga kostīmi, un darbības vides – cirka arēnas – iekārtojums vispār un nepārtraukti ir orientēti tikai uz konkrēto, sižetisko, nepārprotamo. Rezultātā gaidītās filozofiski bagātās, intelektuāli un emocionāli spriegās izrādes vietā skatītājam tiek piedāvātas ainas iz dzīves. (Inese Lūsiņa, žurnāls Māksla)» Un: «Lielā mērā mūziku neitralizēja, par izšķirošo faktoru šai izrādē tai neļāva kļūt Uģa Brikmaņa režija. Izvētoties tik sarežģītu režisorisku uzveduma vietu, kāda ir cirka arēna, viņš izvirzīja sev galu galā neuzveiktu uzdevumu. Cenšoties atrisināt dažādo zīmju (cirks, sengrieķu mīts, lēģeris, padomju simbolika) sakarības, režisors diemžēl piezemēja, pat banalizēja Mārtiņā Brauna radīto muzikālo ideju.» (Aija Cālīte, Rīgas Balss).

Bet karavāna tikmēr gāja tālāk. XX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1990. gada 5. un 6. jūlijā cilvēki steidzās no Likteņdziesmu un Tautasdziesmu koncertiem Mežaparkā, lai pulksten vienpadsmitos vakarā pagūtu nokļūt līdz Brīvības piemineklim, kur Sindi putnu dārzs dziedāja Mārtiņa Brauna Daugavu – mūziku, kas sākotnēji rakstīta Valentīna Maculēviča izrādei Valmieras teātrī. Mārtiņš: «Protams, arī tās bija Uģa idejas. Vēlā vakara stunda, lai ar prožektoriem labi var izgaismot skaistos koristu tērpus, ko bija darinājusi māksliniece Larisa Brauna.» Un atkal – jāatceras, kāds laiks tas bija. Jau bija pieņemta 4. maija deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bet visi vēl labi atcerējās gan ap Brīvības pieminekli riņķojušos trolejbusus, gan tikai pirms dažiem gadiem notikušos arestus šajā pašā vietā, kur tagad skanēs Saule, Pērkons, Daugava! Vai tam maz īsti varēja noticēt?»

«Uģis mani vienmēr provocēja uz jauniem darbiem,» atceras komponists. «Vienmēr vaicāja: nu, ko darīsim tālāk? Ar Radio kori, ko toreiz vadīja Kaspars Putniņš, deviņdesmito gadu beigās veidojām izrādi Septiņi dziedājumi par sapni garu. Tā bija norvēģu teiksma, ko atdzejojis Knuts Skujenieks. Par puisi Ulavu Ostesonu, kurš iemidzis dziļā miegā, nokāpis ellē, izdzīvojies viņpasaules būšanās – briesmīgā aukstumā, fantastiskā pasaulē – pamodies un pie baznīcas stāsta savu sapni. Manā rīcībā bija kaudze sintezatoru un, lai autentiskāk, arī norvēģu pianists. Savukārt Gētes institūts Fausta latviskojuma simtgadē tai pašai kompānijai uzticēja veidot multimediālu izrādi. Fantāziju par Fausta un Grietiņas tēmu sauca kkk.gretchen.riga.lv. Trīs k ņemti no klasiskā vācu teiciena – Kirche, Kueche, Kinder (baznīca, virtuve, bērni), norādot, kur ir sievietes vieta. Ar šo izrādi izceļojām arī Vāciju, nu, un tas kkk vāciešiem ne vienmēr patika.

Neilgu laiku Uģis pabija arī radio teātra galvenā režisora postenī, un arī tur mēs kopīgi izdarījām gana daudz. Kā skaistākais un oriģinālākais šā laika kopdarbs man prātā palicis Tristāns un Izolde deviņās muzikālās radiobildēs. Lai klausītāji labāk var atcerēties, tās raidīja pulksten deviņos un deviņās minūtēs vakarā. Uģa uzstādījums bija tāds, ka skaņai jābūt tādai, lai, klausoties radio, būtu redzams, kas notiek.

Ārkārtīgi smalki tika strādāts ne tikai pie mūzikas, kur dzirdama gan polonēze, gan psalms, bet arī pie trokšņu partitūras: tirgus burzmas, jūras šalkoņas, vārnu ķērkšanas, baložu dūdošanas… Dziedāja Niks Matvejevs un Dace Pūce.»

Taču īstā Brikmaņa atzīšana nāca tikai līdz ar Rīgas astoņsimtgades svinībām, kad Mārtiņš Brauns uzvarēja svētku galvenā – skaņas un gaismas – priekšnesuma konkursā. Mārtiņš Brauns: «Priecājos, ka, gluži tāpat kā jaunībā Uģis bija savos projektos ievilcis un uz priekšu pavilcis mani, tagad man bija izdevība pavilkt viņu. Kad svētku galvenā rīkotāja Ingūna Rībena vaicāja manu viedokli, es godīgi atbildēju, ka neredzu citu cilvēku svētku virsrežisora postenī – tikai Uģi.

Uģis bija režisors galvenajam svētku pasākumam Rīga svin Doma laukumā, kur Rīgas 800 gadu vēsture tika izdzīvota 800 minūtēs jeb 13 stundās un 20 minūtēs, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Svētku simboliskajā pēdējā – astoņsimtajā – minūtē uz Daugavas sākās mans Sapnis par Rīgu – mūzikas un gaismas uzvedums. Vārdus tajā gribēju pavisam maz, taču tādus, kas paliktu cilvēku sirdīs un ko gribētos dziedāt līdzi. Sākumā aicināju palīgā divus dzejniekus, bet galu galā – Uģim aktīvi piedaloties un kritizējot – uzrakstīju pats: «Vēl vienreiz, tikai vēl vienreiz mēs / Dzīvosim torņos un nomalēs…» Bet Uģa idejas Rīgas svētkos bija visur – gan tur, kur Rīga dejoja, gan tur, kur tā ēda.

Pēc Rīgas svētkiem jau Uģi vajadzēja visiem – gan dziesmusvētkiem, gan lieliem un maziem korīšiem.

Visi sauca Uģi, un Uģis nebija nepasaucams. Ja projekts interesēja, viņš arī neprasīja, cik par to maksās.

Drīzāk pats piemaksāja gaismotājiem, pats nesa prožektorus, novāca aparatūru, darīja melno darbu, lai tikai būtu rezultāts. Taču viņš nekad neķērās pie darbiem, kas viņu neinteresēja. Mans tīkls bieži vien bija ar daudz smalkākām acīm – lai nopelnītu, ņēmu arī darbus, kas man bija vienaldzīgi. Bet Uģi nevarēja nopirkt. Reizēm arī es ieteicos, ka vajadzētu vēlreiz uztaisīt, piemēram, Suni un kaķi, vai kādu citu no mūsu vecajām izrādēm. Bet viņš tikai noteica: «Man neinteresē vecas lietas.» Taču projektus, kas viņu interesēja, vienmēr sāka ar miljonāra atvēzienu – jau no senajiem Sindi putnu dārza laikiem. It kā nekas nebūtu neiespējams – ne par augstu, ne plašu, ne dārgu. Viena no viņa trakajām idejām bija ūdens ekrāns priekšā koriem Rīgas astoņsimtgades dziesmusvētkos. Rāda uz tā, piemēram, Daugavu. Ne fotogrāfiju, ne kino, bet dzīvu ūdeni – ar visiem viļņiem un pīlēm… Bet, kad Ojārs Vācietis uz ūdens ekrāna kā buramvārdus skaita: «Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries/../ Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies…», klātbūtnes efekts ir tik reāls, ka skudriņas skrien pa muguru un asaras kāpj acīs. Tādas lietas Uģis Latvijā ieviesa pirmais.

Kopā esam arī gana daudz huļigānējuši. Reiz sagadījās, ka septembrī, manā dzimšanas dienā, bijām Lietuvā, kur Uģis iestudēja Ibsena Noru ar manu mūziku. Plašāk svinēt negribēju, divatā aizbraucām uz Kuršu kāpām – atpūtnieki jau projām, naktsmītnes lētas, lietus līst, tālumā redzami krievu zaldāti, kas sargā robežu… Staigājam un divatā aurojam suņa dziesmu no Suņa un kaķes, tikai mazliet pamainot vārdus: «Es gribu, gribu krieveni! Es gribu, gribu krieveni!» Bet tos jau tikai mēs abi sapratām.

Kad ar Sindi putnu dārzu braucām uz Somiju, tirgojāmies ar šņabi, lai nopelnītu kādu lieku naudu, jo tur tā bija ļoti pieprasīta prece. Tajā laikā neviens no mums nebija kārtīgs alkoholiķis, tā ka varējām tirgoties. Arī tagad man negaršo un negribas. Bet manā dzīvē ir bijis arī periods, kad pats būtu izdzēris visu, kas pa rokai. Kad lietoju diezgan bieži, piedāvāju ieliet arī Uģim. Bet viņš teica: «Nē, es negribu.» Viņam šī slimība nepiemita. Pret alkoholu Uģis bija imūns bez kādas daktera vai psihologa palīdzības. Arī šī bija viena no lietām, kas viņu neinteresēja. Tikai vienreiz esmu redzējis, kā viņš viens pats piebeidz lielo Captain Morgan ruma pudeli. Tik lielas toreiz bija bēdas. Un pēc tam – tikpat lielas fiziskas mokas divu dienu garumā.

Toties pīpēja gan viņš daudz vairāk par mani. Kad strādāja, ņēma vienu cigareti pēc otras. Un klepoja briesmīgi. Taču darbā sevi nesaudzēja, un pēdējos Dziesmusvētkos jau bija saaukstējies un gluži slims. Tad arī pēdējoreiz redzējāmies – nejauši saskrējāmies uz ielas. Viņš bija ļoti aizņemts, un mēs varējām tikai viens otram pasmaidīt, sasveicināties, ne apstāties un parunāties. Bet tam jau arī nebija nozīmes – varējām netikties un nesarunāties arī pusgadu, tik un tā saglabājās sajūta, ka domās vienalga esam kaut kādā kontaktā.»

Taču tad nāca šokējošā ziņa, ka tieši mēnesi pēc pēdējā režisētā dziesmusvētku noslēguma koncerta Zvaigžņu ceļā savā zvaigžņu ceļā 2018. gada 9. augustā devies arī Uģis pats. Runāja, ka noticis negadījums, kurā vainojama automašīnas gāzes iekārta. Iespējams, aizdegšanās saistīta ar to, ka gāzes aparatūra bijusi ne pirmā svaiguma, lietota, ar kādu tehnisku defektu. Ka režisors noguris, apstājies pagulēt un, iespējams, pusmiegā aizsmēķējis… Publiskas atvadīšanās nebija, un nav arī kapavietas, kur viņu pieminēt – tāda bijusi viņa paša vēlēšanās: «Katrs, kas jūt nepieciešamību atvadīties, to var veikt, aizdedzot sveci un aizlūdzot, vai vienkārši padomājot.»

Mārtiņš Brauns telefonā vēl arvien glabā sava domu un cīņubiedra pēdējo īsziņu: «Kādā nakts stundā pret rītu nāks puikas no Kurzemes mežiem, skandinās kaulus un jautās, vai meitene mana, Latvija skaistā, dzied tavā laikā vai klusē?» Tā sūtīta 2018. gada 20. jūnijā. Tā viņš mēdza darīt –atsūtīt dzejoli bez komentāriem, jociņus lībiešu valodā… Šo, pēdējo ziņu, Mārtiņš ir komponējis, un 18. novembrī tā skanēs Likteņdārzā – kā Uģa pēdējais vēstījums mums visiem.

«Man liekas, ka es pat īsti vēl neesmu apzinājies, cik liels zaudējums man ir tas, ka Uģa vairs nav šajā pasaulē,» atzīst komponists. «Var teikt, ka savā dzīvē esmu piedzīvojis divus milzīgus radošus zaudējumus. Pirmais bija Nika Matvejeva aiziešana. Viņš bija gadsimta dziedātājs, kurš spēj nodziedāt visu, ko vien es spēju uzrakstīt. Un pēc tam Uģis. Pat tad, kad rakstīju mūziku citam režisoram vai diriģentam, lūdzu: «Uģi, atbrauc, paklausies.» Viņš savā džipiņā atsteidzās pie manis uz Baltezeru, noklausījās tēmas vai kora dziesmu, ko gribēju parādīt, un vienmēr viņam bija ko teikt. Viņš deva motivāciju strādāt, bija ideju ģenerators. Bez viņa motivācijas man pat negribas neko rakstīt.

Vai es Uģi sauktu par draugu? Domāju, ka viņš man bija kas vairāk par draugu.

Lai gan jaunāks par mani, es varētu viņu saukt pat par savu skolotāju. Domāju, ka arī es viņam esmu kaut ko ieskolojis. Taču viņš man ir devis daudz vairāk – ar savu garīgo ideju, mīlestību pret cilvēkiem, nesavtīgumu. Un arī ar savu aiziešanu, atbrīvojot palicējus no pienākuma kādā vietā rakņāt zemi un laistīt puķes.»

Zīdainis uz bridža galda. Meitas piebilde

«Mums bija ļoti dziļas attiecības, viņa personība bija ārkārtīgi plaša, pārpasaulīga, un, protams, tas ir atstājis pēdas arī manī,» saka režisora meita Līga Brikmane. «Viņš man ir iemācījis gandrīz visu, bijis mans garīgais skolotājs, ne tikai tēvs. Es noteikti viņu idealizēju, un tagad, kad viņa nav, tas ir vēl izteiktāk. Man tagad jāiemācās dzīvot bez tā visa, bez atbalsta, bez stiprā pleca, kuram vienmēr jebkurā diennakts stundā var zvanīt, lūgt padomu un palīdzību. Neteikšu, ka jau esmu iemācījusies, tikai vēl mācos.»

Līga nekad nav gribējusi būt, piemēram, aktrise. «Mani, vēl autiņos tērptu, lika uz bridža galda. Tā nu es tur gulēju, un vecāki ar draugiem – vajadzīgi četri spēlētāji – spēlēja. Padomju laikā bridžs bija pagrīdes spēle. Kad man bija gadi septiņi, arī man iemācīja spēlēt. Vēlāk, jau mācoties universitātē, sāku bridžu spēlēt jau citā, daudz nopietnākā līmenī. Spēlēju katru dienu noteiktu stundu skaitu, lai attīstītu savu spēles līmeni. Kā jebkurā citā profesionālā sporta veidā vai jebkura mūzikas instrumenta spēlē – jāiegulda laiks, jātrenējas, jāattīstās, jālasa. Kad sāku pa īstam spēlēt, uzvarēt tēvu nebija grūti. Arī kad aizbraucu uz savu pirmo turnīru, es uzvarēju. Parasti tā nenotiek. Bet spēles pamati man bija ļoti labi iemācīti. Bridžs ir lielisks smadzeņu treniņš, taču pēc otrā bērna piedzimšanas es īsti vairs nespēlēju. Pirms tam gan vienā turnīrā biju pat Latvijas izlasē.»

Augstskolā Līga studēja fiziku. Un šķiet, ka tēvs viņu par to mazliet apskauda. Vismaz kādā no intervijām viņš teicis: «Ja es piedzimtu šobrīd, nešaubos, ka studētu teorētisko fiziku, domāt par kvantu fiziku ir daudz interesantāk nekā par to, vai šī reklāma, kas izvietota uz tava svētku plakāta, tev patīk.»

«Viņam daudz kas interesēja. Ļoti daudz kas. Viņš jebko būtu varējis studēt. Viņš būtu lielisks matemātiķis, lielisks fiziķis, lielisks jebkas,» piekrīt Līga. «Kad devītajā klasē piedzīvoju krīzi fizikā un nekādi nesapratu, kas ir paātrinājums, tēvs mani veda staigāt gar jūru, lai izvēdinātu galvu. Galu galā arī ar fiziku viss nokārtojās. Savukārt, ja nebija iznācis izlasīt kādu darbu literatūrā, modināju tēvu piecos no rīta: «Man astoņos ir stunda, un tagad tev man ātri jāpastāsta, kas tur notika.» Viņš arī cēlās un izstāstīja tik perfekti, ka skolā par viņa stāstiem atzīmes man vienmēr bija labas.

Tēvs nedzīvoja mietpilsoņa dzīvi, drīzāk jau pilnīgi pretēju. Par ikdienu un praktiskām lietām mājās vairāk rūpējās mamma. Taču man nav sajūtas, ka viņa radošais darbs un aizņemtība kaut kādā ziņā būtu nodarījuši man pāri. Nē. Drīzāk otrādi – žēl, ka es tik maz mācījos no viņa.

Turklāt – kad man vajadzēja tēva palīdzīgo roku, viņš vienmēr bija klāt.

Skolas laikā vienmēr visus manus draugus vadāja mājās no ballītēm. Arī vēlāk viņš vienmēr ir glābis mani no dažādām situācijām: ja mežā pazaudēju telefonu vai mašīnas atslēgas, tēvs brauca palīgā meklēt. Ja iekūlos avārijā – tā gan notika tikai vienreiz, un avārija bija neliela –, viņš bija klāt, lai izglābtu.

Viņam ļoti patika darboties ar tehniku. Tikko parādījās kāda brīva naudiņa, tika iegādāta jauna tehnika. Sākumā plašu, tad video atskaņotājs, pēc tam dažādas videokameras. Kad radās iespēja, tad arī mašīnas. Viņam ļoti patika braukt. Patika ceļš. Arī praktiskās lietās tēvs vienmēr centās pielikt roku. Piemēram, palīdzēja mums uzcelt un nolīmeņot siltumnīcu. Vai – kad pēdējā reizē bija atbraucis ciemos, es gribēju, lai viņš iznīcina zemesvēzi, kas bija ieviesies dārzā. Tēvs vēzi noķēra, iemeta caurulē, virsū sameta cigarešu galus un noteica: «Gan jau būs labi.» Protams, vēzis izrakās un dzīvo tālāk. Tā ka tēvs viņu izglāba.

Daudz labāk viņam padevās citādas lietas. Manām meitām pēc piedzimšanas tēvs Lielvārdes jostas uzdāvināja – tas viņam bija svarīgi. Tagad Evijai ir trīspadsmit gadu, Mārai – seši, un tā viņām ir lielākā piemiņa no vectēva. Kad tēvs ieraudzīja, ka mana vecākā meita Evija uz mazām, smieklīgām elektroniskajām klavierītēm spēlē Piena ceļu, jau nākamajā dienā atveda īstās elektroniskās klavieres un ieteica mācīties klavierspēli pēc Suzuki metodes. Šīs metodes galvenais princips ir, ka muzicēt var visi bērni, katram bērnam ir talants, visiem lieliski sanāk, tikai vajag veidot atbilstošu vidi. Tā mūzika ļoti nopietni ienāca mūsu visu dzīvē, jo arī vecākiem ir diezgan nopietni jāiesaistās. Skolotājs, bērns un vecāks ir trijstūris. Suzuki vecākiem nav viegli. Bet ir tā vērts. Vecākā meita ir ļoti kautrīga, un mūzika stiprināja viņas pārliecību par sevi. Par to tēvam milzīgs paldies. Tagad abas meitas spēlē – vecākā gan klavieres, gan vijoli, mazākā vijoli. Taču gadījums ar klavierēm stāsta arī par tēvu pašu – viņš kaut ko ir izdomājis, un nākamajā dienā klavieres jau ir klāt! Un visa dzīve mainās!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+