Kāpēc dažiem tīņiem rodas atkarības, bet citiem ne?

Pusaudži
Dace Rudzīte
25. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Uzsmēķēt un iedzert ir izmēģinājis katrs jaunietis. Bet kāpēc vieniem izdodas apstāties, bet citiem ne? Vai tie ir gēni, konsultē ārste psihoterapeite savā privātpraksē Rīgā Dr. INGRĪDA RATENIECE.

Tirgus un sociālo pētījumu institūta Latvijas fakti veikts pētījums apliecina, ka kopumā smēķēšana, alkohola un narkotisko vielu lietošana 15–16 gadu vecu jauniešu vidū 2016. gadā vērojama retāk nekā 2006.–2012. gadā. 76 procenti aptaujāto jauniešu atzīst, ka savā dzīvē lietojuši alkoholu, taču kopumā lietojušo jauniešu skaits turpina samazināties.

Neliela daļa – 11 procenti – atzīst, ka smēķē katru dienu, bet alkoholu pēdējā mēneša laikā lietojuši 38 procenti jauniešu. Lai gan pamēģinātāju ir daudz, ne visi no viņiem kļūst atkarīgi. No kā tas atkarīgs?

Ātrais mierinājums

Negribu runāt dogmās, taču saistība ir novērota – ja jaunieša mamma viņa pirmajā dzīves gadā bija pietiekami gudra un spēja mazo mierināt, taču uzreiz neskrēja un nesniedza apmierinājumu (tāds vajadzīgs tikai mazulim līdz mēneša vecumam), bērnā veidojās spēja izturēt un mazliet paciesties.

Turpretī tad, ja mamma bija ļoti trauksmaina un brīdī, kad bērns tikai vēlējās, lai viņu paņem klēpī, uzreiz baroja, neizprotot mazuļa vajadzību, viņš uzreiz tika mierināts, taču neieguva to, kas vajadzīgs. Līdz ar to bērnā rodas augsts trauksmes līmenis, bet neizstrādājas spēja tikt ar to galā.

Pusaudža vecumā, tiklīdz jaunietim rodas trauksme, alkohols ir tūlītējs mierinātājs, kas sasilda un mazina trauksmi.

Tikko pienāk nākamais trauksmainais notikums, atkal kārojas ātrā apmierinājuma, jo tas ir tas, pēc kā jaunietis kopš bērnības tik ļoti ilgojas. Tad viņš pieķeras ātrajam mierinātājam, bet viņā neveidojas spēja paciest trauksmi un tikt ar to galā citā veidā. Interesanti, taču trauksmi rada gan prieki, gan bēdas, jo cilvēki iedzer gan kāzās un bērēs, gan jubilejās un reizēs, kad tiek atlaisti no darba.

Labā ziņa ir tā, ka, neraugoties uz bērnībā piedzīvoto, tikt galā ar trauksmi var iemācīties. Ir pētnieki, kas apgalvo – ja jaunietis daudzmaz regulāri, pa vakariem vai šad tad, iedzer, atkarība var izveidoties jau mēneša laikā. Tas izskaidrojams ar to, ka pusaudzis ir ļoti jūtīgs, šajā vecumā viņam veidojas jauni neironu savienojumi, arī dopamīna regulācijas sistēma, kas atbild par kāri baudīt, ir trausla. Pusaudzis piedzīvo dažādus procesus, un viens no tiem ir atdalīšanās no vecākiem.

Psihoanalītiķis Pīters Bloss uzskata, ka, atdaloties no vecākiem, pusaudzī veidojas iekšēja tukšuma sajūta. Tad šo tukšumu viņš aizpilda ar cigaretēm, alkoholu, kas viņu sasilda, piepilda un padara domas mierīgas. Dažkārt, atdaloties no vecākiem, pusaudzim ir sajūta, ka viss ir beidzies, viņā ir tāda kā nāves klātesamība. T

ad dzeršana ir vai nu kā sēru apslāpēšana, vai – tieši pretēji – kā pašnāvības imitācija: es dzeršu, un man vienalga, kas ar manu ķermeni notiek. Turpretī bailes, kas ar viņu dzerot notiks, jeb cēloņu un seku izprašana katram veidojas citā laikā – vienam agrāk, otram vēlāk, bet trešais par sekām vispār neiedomājas, jo viņam jūra ir līdz ceļiem.

Vēlme piederēt grupai

Nereti pat 12–13 gadu vecu jaunieti izsmēķēt pirmo cigareti vai izdzert glāzi alkohola pamudina vēlme iederēties un būt piederīgam noteiktai videi. Ja kāds kompānijā to dara, jādara līdzi; ja nedarīšu, mani izslēgs, es zaudēšu savu vietu un būšu nenozīmīgs, ar mani vairs nerēķināsies. Līdz ar to daļa jauniešu apreibināšanos izmēģina, lai saglabātu savas pozīcijas.

Psiholoģiski iekārtots, ka zēniem vairāk nekā meitenēm piemīt tieksme palielīties un paspilgtināt notikumus, lai iegūtu citu zēnu apbrīnu.

Ja kāds vecāks puisis stāsta, kā dzēris un pīpējis (pat tad, ja viņš to nav darījis!), un mazākais to dzird, viņam šķiet: o, tas tik ir čalis, man arī tā jādara, jo tā ir īstu vīriešu darīšana! Katrs zēns vēlas nokļūt īstu vīriešu pasaulē, iegūt vīrišķību, un dažkārt viņam šķiet: ja dzeršu, vai smēķēšu, tā būs mana brieduma pazīme.

Ja jaunietim nav nevienas citas labas lietas, kā piedzīvot vīrišķo iniciāciju, iegūt vīrieša identitāti, tad piedzeršanās vai pīpēšana ir tāds maldīgs, šķietams veids, caur kuru zēns sevi ieved vīrieša pasaulē. Tas ir pretējs konstruktīvam veidam, piemēram, darot kopā ar tēvu vīrišķīgus darbus, uzņemoties atbildību, sportojot.

Arī lietot var pierast

Reizēm ir tā, ka jaunietis sākumā pamēģina uzpīpēt un iedzert, bet viņam tas nešķiet patīkami – cigaretes nav garšīgas, alkohols rada nekontrolēju un netīkamu reibumu vai pat nelabu dūšu. Taču, tā kā vajadzība palikt grupā ir tik nepārvarama, viņš turpina pīpēt vai iedzert, kamēr pie apreibināšanās sevi pieradina.

Ja vēl viņš redz, ka iedzer arī viņa vectēvs, tēvs un apkārtējie vīrieši vai sievietes, viņš turpina to darīt, jo tā ir identitātes daļa. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi, jo mūsu smadzenēs notiek dažādi smalki ķīmiskie procesi.

Ja vecāki uzsāks speciālu sarunu par pīpēšanu vai dzeršanu, viņi pievērsīs vēl lielāku uzmanību tam, tādējādi veidojot piesaisti, jo jebkura fiksācija atgriežas kā veids, kā varētu rīkoties.

Proti, ir tāda smadzeņu daļa insula, kas atbild par spēju pagaidīt un paciesties vai gūt tūlītēju apmierinājumu. Daļai cilvēku šī smadzeņu daļa ir aktīvāka, daļai – mazāk aktīva. Līdz ar to vieniem spēja paciesties un tikt galā ar trauksmi ir lielāka, citiem mazāka. Tas arī izskaidro to, kāpēc daļa jauniešu no ģimenēm, kurās mēdz lietot apreibinošas vielas, to turpina, bet daļa – ne.

Tas nozīmē, ka jaunietim ķīmiskie procesi smadzenēs ir stiprāki un viņa insula spēj izturēt grūtumu. Psiholoģiski šāds zēns vai meitene izveido sev mērķi un turas pie tā, nevis pie ģimenes radītā. Tiesa, arī tas nav viegli, jo bieži vien šādi cilvēki izdomā neelastīgu un stingru mērķi, pie kā turēties, un visi pārējie – partneris, bērni, darbs – ir tikai līdzeklis tā sasniegšanai.

Zēnu un meiteņu atšķirības

Lai gan, runājot par atkarībām, lielākoties prātā nāk zēni, no tām nav pasargātas arī meitenes. Iepriekš minētais pētījums liecina, ka 81 procents zēnu ar sevi ir apmierināti, turpretī meitenēm raksturīga lielāka paškritika – ar sevi apmierinātas ir tikai 70 procenti meiteņu.

Līdz ar to arī viņas meklē ātru veidu, kā tikt galā ar trauksmi.

Tradicionāli meitenes audzina atturēties, būt pacietīgām un pieklājīgām. Iedzeršana vai uzsmēķēšana ļauj pēc iespējas ātrāk tikt pie tām drosmīgajām, pie tām, kuras uzdrīkstas, kuras ir pieaugušākas, arī seksuālākas.

Līdzīgi kā zēniem, arī meitenēm smēķēšana un iedzeršana ir tāda kā iniciācija – ja to daru, esmu identificējusies ar drosmīgajām un seksuālajām, ja vien ir vēlme sevi pie tādām pieskaitīt. Ja vien meitenei (arī zēnam) būtu cits jēdzīgs veids, kas ātrāk atbrīvo no trauksmes, visticamāk, viņi izmantotu ko citu, nevis alkoholu. Būtībā iedzeršana ar tūlītēju mierinājumu ir bērnišķīgs gājiens, kad, līdzīgi kā mazs bērns, kurš piecērt kāju – tūlīt man to mantiņu vajag –, jaunietis iedzer ar pasūtījumu: tūlīt mani atbrīvojiet no grūtuma, ciešanām, nemiera, kas manī ir!

Ballēšos, bet nedzeršu!

Lielisku veidu, kā jaunietim iziet no situācijas, kad kāds mudina iedzert, var redzēt mācību filmā par mobingu skolā. Puisis jautā meitenei: «Iesim uz ballīti? Ņemsim dzeramo?» Meitene: «Nē, es nedzeršu!» Puisis: «Tad tu ar mums nenāksi?» Meitene: «Es neteicu, ka nenākšu; es teicu, ka nedzeršu!»

Tā ir ļoti būtiska lieta, ko vecāki var iemācīt saviem bērniem – ar pašcieņu atteikties no apreibinošām vielām. Nedzert nevis tāpēc, ka vecāki lamās, bet tāpēc, ka pati esmu izvēlējusies to nedarīt. Kā to iemācīt? Vai ar jaunieti par to būtu jārunā, sevišķi, ja viņš par apreibinošām vielām vēl interesi neizrāda? Psihoterapeiti uzskata, ka nevajag koncentrēt uzmanību ne uz vienu lietu.

Ja vecāki uzsāks speciālu sarunu par pīpēšanu vai dzeršanu, viņi pievērsīs vēl lielāku uzmanību tam, tādējādi veidojot piesaisti, jo jebkura fiksācija atgriežas kā veids, kā varētu rīkoties. Taču, redzot filmā, reklāmā, ikdienas situācijā, ka kāds smēķē vai ir apreibinājies, var atvasei pajautāt – ko viņa par to domā? Nevis sākt moralizēt un bārstīt gudrības, bet pavaicāt bērna domas, tā veicinot viņa paša izpratni par šīm lietām.

Lai gan, runājot par atkarībām, lielākoties prātā nāk zēni, no tām nav pasargātas arī meitenes.

Lai kā mēs to vēlētos, pieaugušie nevar iestāstīt, ka smēķēt vai dzert nav labi, – kas ir labi vai slikti, var saprast tikai pats jaunietis. Vecāku galvenais uzdevums ir iemācīt viņam tikt galā ar problēmsituācijām, nevis uz tām uzkārties. Atvasei jāmāca: ja ir kāda problēma, domā, kā no tās tikt ārā un ko darīt, lai nākamajā reizē tādā situācijā nenonāktu. Vienkāršs piemērs – bērns saplēš vāzi.

Tā vietā, lai viņu kauninātu un rātu, sak, kāds tu muļļa, saplēsi manu mīļāko vāzi, labāk secināt: vāze ir saplēsta, saslaukām un ko tālāk? Tālāk skaidrs, ka bumba ir jāspēlē ārā, nevis istabā! Šāda pieeja veido spēju tikt galā ar problēmām, nevis iestrēgt kauna un vainas izjūtā, kas sagādā ciešanas.

Alkoholisms arī zināmā mērā ir veids, kā tikt galā ar kauna un vainas izjūtu, ar savu bezpalīdzību.

Kāds apjomīgs pētījums liecina, ka atkarīgajiem un pārējiem trauksmes un ciešanu līmenis, ko rada dažādas dzīves situācijas, ir vienāds. Līdz ar to, ja kāds pastiprināti lieto alkoholu, tas nenozīmē, ka viņa dzīvē ir vairāk ciešanu nekā pārējiem, jo trauksmes līmenis ir vienāds gan tam, kurš lieto, gan tam, kurš nelieto.

Tikai nelietotājiem ir savs adekvāts veids, kā tikt ar trauksmi galā, bet atkarīgie meklē mierinājumu kādā vielā. Ja kopš bērnības iemācās risināt problēmas un zina, ko darīt, lai konkrētā situācija neatkārtotos, jaunietis aug mierīgs un veselīgs.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs