• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Pianists Andrejs Laukmanis. Raimonds Pauls numur divi

    Dzīvesstāsts
    Daiga Mazvērsīte
    22. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis
    Drīz jau astoņdesmit, bet nevienas lielās intervijas! Varbūt savu sakāmo pianists Andrejs Laukmanis pateicis pie klavierēm? Kādreizējā Jaunatnes teātra muzikālās daļas vadītāja ikdiena aizrit lauku mājās Ērgļos, taču viņš joprojām spēlē un, ja gribēs, arī kādu sirdsdziesmu sacerēs, lai Latvijai par savu talantu atgādinātu!

    Par sevi Laukmanis runā nelabprāt – īsiem, aprautiem teikumiem, no kuriem nezinātājam varētu šķist, ka nekas īpašs tā arī nav paveikts. Andreja skaņdarbus kompaktdiskos velti meklēt, kaut sacerēta ne vien mūzika Jaunatnes teātra izrādēm, bet arī dziesmas kādreiz tik populārajai televīzijas pārraidei Tonis un, protams, veltījumi Imanta Skrastiņa baritonam.

    Abi kopā ar koncertiem apceļojuši Latviju, un tolaik Laukmanis izpelnījās apzīmējumu – Raimonds Pauls numur divi, jo Kamolā tinējai pavadījumu, protams, vajadzēja atskaņot tikpat izjusti, kā to dara pats Maestro. Programmai Kamolā tinēja sekoja dzejas un dziesmu izrāde Zem Čaka zīmes. Astoņdesmitajos vai katras brīvdienas aizritēja koncertos kopā ar Skrastiņu – pilsētās un lauku klubos, pabūts gan partijas Centrālkomitejā, gan mazgadīgo kolonijā, arī cietumā, un sieviešu cietumā – pat divas reizes.

    Lielākā piekrišana, protams, bija Skrastiņam ar viņa suģestējošo balsi un prasmi aizkustināt jebkuru publiku. Taču duets ir duets, un aktieris savulaik teicis, ka Andrejs ir viens no retajiem cilvēkiem, uz kuru vienmēr var paļauties, kurš viņu nekad nav pievīlis. Ne mazums priekšnesumu noticis arī ar Imanta Skrastiņa brāli Gunti, kad 80. gadu vidū tapa Jaunatnes teātra aktieru izrāde Ar mīlestību un bez naida. «Andrejs ir specs visās jomās, prot komponēt un zivis ķert, nekad nevienam neatsaka. Nekad neies un nesitīs sev pie krūts – esmu komponists!» tā Guntis Skrastiņš raksturo seno cīņu biedru.

    Slavena ārsta dēls

    Par mūziķa tēvu Andreju Laukmani vēl tagad klīst leģendas kā par fenomenālu plaušu ārstu. Madonas rajona Vestienas ciemā dzimušo mediķi 1944. gadā norīkoja uz Dikļiem, lai turienes pilī izveido tuberkulozes sanatoriju. Laukmanis bija ne tikai galvenais ārsts, bet arī zinātnieks, daudzu jaunu ārstniecības metožu autors. Vienlaikus viņš pildīja Dikļu ambulances vadītāja pienākumus, droši vien ilgajos darba gados bija iegriezies vai visās ciema mājās, un tikpat izcilas darba spējas mantojis viņa dēls.

    Andrejs dzimis 1941. gada 20. novembrī vēl Rīgā, no kurienes Laukmaņus izsūtīja padomju vara. Pa kara laiku ģimene padzīvoja arī Vestienā, tad apmetās latviešu dziesmu svētku dzimtenē. Andreja ikdiena pagāja kā jau lauku zēnam: «Bija pāris kilometru gara upīte, pilna ar vēžiem. Esmu redzējis dzērves, vilkus. Netālu Ozolos bija divi ezeri un ļoti daudz zivju, makšķerējām un ēdām.»

    Andrejam ir sešus gadus jaunāks brālis Valdis, mamma Erna bija medmāsa, un vecāki, protams, cerēja, ka par dakteri kļūs arī vecākais dēls. Šo sapni kaut daļēji piepildīja Valdis, kas pēc gada Medicīnas institūtā pievērsās ķīmijai. Toties Andrejs uz paša ādas piedzīvoja tēva medicīnisko metožu iedarbību: «Man bērnībā allaž iekaisa mandeles, atlika kaut vai iekāpt ar kājām aukstā ūdenī, un kakls ciet.

    Tēvs paņēma no vēnas asinis, pie kakla iedūra ādā zināmos punktos un iešpricēja. Viņam bija sava teorija, kā tas iedarbojas, un kopš tā laika vairs neatceros, kas ir kakla sāpes.»

    Līdzīga pieredze bijusi daudz vēlāk ar Andreja meitu Helēnu, kas gājusi tēva pēdās un arī ir pianiste. Meitenei pašas asinis akūtas angīnas gadījumā špricēja jau vecmāmiņa Erna. Toreiz ārsts otrā rītā brīnījies, cik ātri kakls atkal vaļā.

    Pie Laukmaņa uz Dikļiem braukuši no Latvijas malu malām pēc padoma arī ar dažādām citām vainām. Ģimene dzīvoja ambulances ēkā, un dēli redzēja, cik smagi un pašaizliedzīgi tētis strādā. Droši vien tāpēc tik agri aizgāja mūžībā, varbūt vainīgs bija arī vēl brīvās Latvijas laikā iemantotais rentgena aparāts, kuru Laukmanis lietoja bez kādas aizsardzības.

    Arī pie Andreja mūzikas mīlestības vainīgs tēvs: «Atceros, viņš brauca uz Rīgu un atveda kaut kādu lielu kasti. Tā kaste izrādījās klavieres. Nolika instrumentu, nu man vajadzēja sākt mācīties. Sanatorijas medmāsiņa drusku spēlēja, notis pazina un man šo un to ierādīja.»

    Kā vairums, arī Andrejs bija pionieris, un sarkano kaklautu nēsātājiem notika dažādas sanāksmes un salidojumi. Reiz Laukmani paņēma līdzi uz pasākumu Valmierā, kur viņš spēlēja uvertīru no operas Karmena. To dzirdēja Valmieras mūzikas skolas direktors Vikmanis un paziņoja, ka jaunajam pianistam esot «iedzimta tehnika», un uzreiz ieskaitīja mūzikas skolas 4. klasē. Tur klavierspēlē puisim veicās labi, taču dziedamās balss nebija nemaz. Reizēm viņš uzdotos numuriņus solfedžo stundās svilpoja vai mēģināja kaut ko pīkstēt. Tapa arī pirmās kompozīcijas – klavieru skaņdarbi Mazie ogotāji, Pie jūras. Pēc Dikļu septiņgadīgās skolas Laukmanis iestājās Valmieras vidusskolā, dzīvoja pie paziņām. Kaut kā pabeidzis 9. klasi, jauneklis traucās uz Rīgu. Vecāki jau bija samierinājušies ar dēla izvēli, palaida arī…

    «Slinks, nestrādā, nemācās»

    Citi vingrinājās stundām ilgi, bet Laukmanim tas absolūti nebija vajadzīgs – piesēdās pie klavierēm un visu varēja nospēlēt virtuozi. Iedzimtā tehnika ļāva lāpīt slinkumu, taču Andrejs dzīvoja pie mātes māsas, tā viņam izpalika citiem jauniešiem raksturīgās kopmītņu ballītes ar kopīgu muzicēšanu. Toties viņš apmeklēja citu mūziķu koncertus, operu izrādes. «Slinks, nestrādā, nemācās» – beidzot Mediņskolu Laukmanis dabūja tik labu raksturojumu, ka pāraudzināšanas nolūkos viņu nosūtīja uz Cēsīm. Tur par koncertmeistaru viņš nostrādāja gadu, spēlēja visur, kur tik skolā vajadzēja pianistu.

    Gadu vēlāk Andrejs iestājās Konservatorijā, tai laikā paguva arī apprecēties un drīz vien izšķirties. Arī šeit jauneklis mācījās pie pianistes Jautrītes Putniņas. «Bijām iepazinušies jau Valmierā, tāpēc pie viņas aizgāju. Putniņu no Konservatorijas izmeta ar milzīgu blīkšķi. Tur bija iesaistīta ne tikai politika, katrā ziņā – safabricēta lieta, kas no arhīviem pazudusi. Kāds bija ļoti papūlējies visu aizvākt prom.»

    Jau pēc pirmā kursa jauno pianistu parāva padomju armijā, nosūtīja uz Kaļiņingradu, kur artilērijas daļā viņš bija radists. Pēc gada atsauca atpakaļ uz Rīgu, jo Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblim vajadzēja koristu. «Ansambļ svistopļaski,» Laukmanis ironizē, atceroties, ka viņu – cilvēku pavisam bez dziedamās balss – paņēma līdzi uz koncertiem Maskavā, kur viņš stāvēja ierindā un, iemācījies vārdus, cītīgi plātīja muti. «Toreiz ar ansambli strādāja slavenais pedagogs Leonīds Zahodņiks, jo bija daudz profesionālu dziedātāju. Es drīz vien pārkvalificējos par pianistu, atceros, bija tur tāds balalaikas spēlmanis, kurš ierāvis uz sava instrumenta varēja nospēlēt visus vijoļkoncertus – ģeniāli! Viens bajānists aizbrauca atvaļinājumā, atgriezās, pa ceļam nodzēris savu bajānu.»

    Pēc armijas ansambļa – atpakaļ uz Konservatoriju!

    Laukmanim tolaik bija iespējas kļūt par profesionālu koncertpianistu, taču viņam nekad nav kārojies kļūt par solistu, nonākt publikas uzmanības centrā.

    Par savu likteni Andrejs nesūdzas: «Viens man bija pilnīgi skaidrs, ka skolotājs nekad nebūšu. Konservatoriju beidzot, man tā arī neiedeva pedagoga kvalifikāciju. Biju koncertizpildītājs un koncertmeistars.»

    Jaunatnes teātra Bode

    Jau studiju gados Andrejs Laukmanis sāka piedalīties Jaunatnes teātra izrāžu muzikālajos priekšnesumos. Tas bija vienīgais Rīgas teātris ar stabilu štata orķestri un orķestra bedri. Pirmais iestudējums ar Laukmaņa līdzdalību bija igauņu komponista Ārnes Oita mūzikls par Brālīti un Karlsonu, kur viņš spēlēja klavieres. Orķestri tolaik vadīja Jānis Grīvs, liela auguma vīrs, viņš drīz vien uzticēja Andrejam veidot arī aranžējumus. Augstskolu beidzot, Laukmani nosūtīja darbā uz Jaunatnes teātri – patika ļoti, jo katru dienu bija kaut kas cits, kaut kas jauns. Kolektīvā iejusties nebija grūti, jo teātris, pēc Laukmaņa domām, ir liela ģimene, kur pieņēma visus. Nešķiroja, vai esi muzikants, aktieris vai skatuves strādnieks…

    Nopietni pa jokam drīz vien Andreju Laukmani iesauca par Bodi. Izbraukuma izrādēs pa kolhoziem, pa lauku klubiem pēc izrādes beigām vajadzēja ieraut – Andrejs reiz iesaucies, ka vajag pie kādas bodes piestāt, un ar to arī sākās.

    Ļoti labi sadzīvoja arī latviešu un krievu trupa, taču režisoram Ādolfam Šapiro bija zobs uz estrādes mūzikas cienītājiem aktieru vidē. Viņš šķībi skatījās uz tā sauktajiem haltūristiem, aktieriem, kuri pa sestdienām un svētdienām braukāja pa kolhoziem, lai dziedātu un jokus stāstītu. Droši vien speciāli ielika brīvdienās izrādes, kur visa trupa iesaistīta. Arī kino filmēšanā aktieriem piedalīties neļāva.

    Lieli iebildumi Šapiro bija arī pret mikrofonu lietošanu, un, gods kam gods, Jaunatnes teātrī visi runāja un dziedāja tā, ka vārdus varēja saprast pat pēdējā zāles rindā.

    Tīri muzikālu izrāžu repertuārā nebija daudz, taču Laukmanis ar ļoti lielu cieņu runā par komponistu Romualdu Grīnblatu. «Grīnblats bija nevēlama persona Kultūras ministrijā, jo viņa mūzika ministram Kaupužam likās par daudz moderna. Kā cilvēks gan viņš bija drusku slinks. Kad kaut kas dega, teātra direktors Grīnblatu ieslēdza sarkanajā stūrītī, nolika pudeli šņabja – sēdi un raksti! Uzrakstīja arī…» Lieli panākumi bija uzvedumam Zaļais putniņš (1970), teātris uzveda arī teju vai operu Bārddziņa meita (1972), un lieliski dziedāja ne tikai Vera Singajevska, bet arī Tālivaldis Āboliņš, Imants Skrastiņš un citi aktieri. Ļoti laba bijusi mūzika arī izrādei Tils Pūcesspieģelis, kur titullomu atveidoja Edgars Liepiņš.

    Andrejs pats sevi par komponistu nesauc, kaut radījis mūziku izrādēm Saule rasas pilienā, Bez glazē cimdiem un citām. Arī Pilna Māras istabiņa, kur pēdējā dziedošā loma teātrī bija Imantam Skrastiņam. Pirmais lielais autordarbs bija Romāna Grabovska izrādei Tālē gājēji (1981), kas Andrejam sagādāja arī pirmo prēmiju. Diemžēl repertuārā tā bija īsu laiku, jo tika izreklamēta kā latviešu revolucionāro dzejnieku dzejas drāma: «Tie bija visi Staļina režīma nošautie, represētie revolucionāri – Roberts Eidemanis, Kārlis Pelēkais, Klitija, Alvils Ceplis un citi.»

    1983. gadā kopā ar teātra jauno paaudzi – Gunti Skrastiņu, Rūdolfu Plēpi, Indru Burkovsku – tapa Rūdolfa Blaumaņa dzejas, vēstuļu un citu materiālu muzikāli dramatiska kompozīcija Bez glazē cimdiem Lūcijas Baumanes režijā. Andrejs tai sacerēja dziesmas un mūziku, no izrādes tika atvasināta humoristiska programma Ar mīlestību un bez naida.

    Turpmākajos piecos gados trijotne Enriko Avots, Egils Valčs un Guntis Skrastiņš, Laukmaņa klavierspēles pavadīti, apceļoja Latviju, atkārtojot dailēniešu Mūžīgā unisona panākumus.

    Sekoja programma ar Sudrabkalna dzeju Trubadūrs uz ēzeļa. Tolaik Andrejs bija iecelts par Jaunatnes teātra muzikālo vadītāju – šajā amatā nostrādāja gadus desmit, aiziedams vēl pirms teātra likvidēšanas. Kopumā orķestra bedrē aizvadīts gadsimta ceturksnis, muzicēts arī neskaitāmajās izbraukuma izrādēs, teātris viesojies Maskavā, Tbilisi, citās padomju republiku pilsētās.

    Pēc Laukmaņa domām, tolaik teātrī nebija izrādes, kurā kāds nebūtu… ierāvis. Visģeniālākais gadījums bijis Zelta zirgs, kurā Andris Mekšs tēloja Melno princi. Izrāde iegadījās aktiera jubilejā – pēc skata lugas sākumā viņš aizgāja pasvinēt, lai atgrieztos pēdējā cēlienā. Kolēģi Melno princi burtiski izstūma uz skatuves. «Saulvedi, tev kādi mati?» jautāja Saulcerīte. «Koo?» izbrīnījās Princis, un partnere, ko nelabu juzdama, saprata, ka neko jautāt nedrīkst, un runāja tik tālāk: «Vai melni kā krauklim?» «Jā,» Mekšs izspieda. «Saulvedi, tev kādas acis? Vai melnas kā ogles?» «Jaaa…» Un tā tika līdz beigām…

    Izrādē Rozā zilonis, vēl pirms publiku laida zālē, uz skatuves noliktajā zārkā iekāpa aktieris Valdis Birģelis. Toreiz līdzi paņēmies kortelītis, no kura, protams, iedzēris, un iemidzis. Kad Lūcija Baumane vēra zārka vāku, Valdis pamodies sāka vicināties ar rokām, murminādams: «Lūcij, nu beidz čakarēties!», ko skatītāji uztvēra ļoti saprotoši, pat priecīgi par negaidītu izklaidi. 

    Arī pianistam pašam gājis visādi.

    Reiz Andrejs, galvu uz rokām nolicis, aizsnaudās izrādes laikā uz klavieru vāka, kamēr aktrise Vera Singajevska runāja savu desmit minūšu garo galavārdu.

    Nepiemērotā brīdī rokas paspruka, galva nošļuka uz klavierēm, un skaļais, disonējošais akords pārtrauca monologu.

    «Izbraukumā Liepājā man sanāca noraut izrādi Spēlē, Spēlmani. Mana meita Helēna bija saslimusi ar dzelteno kaiti, laikam tā pielipa arī man. Satiku Liepājā paziņas, aizgājām pa dienu paēst, pa visiem izdzērām vienu šņabja pudeli. Vakarā izrāde, un es atslēdzos. Laikam aknas nestrādāja, viss reibums bija palicis galvā, biju pamatīgā ķirsī. Jāiet uz skatuves, bet nevarēju pa trepēm uzkāpt. Tad nu no bedres spēlēju, cik spēju. Nākamajā dienā jābrauc uz koncertu, bet nevaru piecelties no gultas. Atbrauca pazīstams dakteris uz māju: «Fiksi, tūliņ prom uz slimnīcu, botkins smagā formā!» Biju arī koncertmeistars deju ansamblī Liesma, pēc dažām nedēļām vajadzēja braukt uz Kubu par godu kādai tur Oktobra revolūcijas gadadienai. «Nē, nekur tu nebrauksi, mēnesi jāguļ slimnīcā!» Beigās tomēr palaida ar noteikumu, ka nepeldēšos okeānā un nedzeršu rumu. Rumu patiešām nedzēru, bet peldēties gan gāju. Un aknas vēl turas.»

    Pauls numur divi

    Kādreizējais Jaunatnes teātra muzikālās daļas vadītājs atzīst, ka darbā lielākie draugi viņam bijuši nevis mūziķi, bet aktieri – Mekšs, Skrastiņš. «Imanta balss bija absolūti unikāla, neatkārtojama, neviens cits nevar izdziedāt viņa repertuāru.» Pēc Pētera Pētersona veltījuma Čakam Spēlē, Spēlmani pirmizrādes Imants, Andrejs un režisors Pētersons pusnaktī aizbrauca pie Čaka uz Raiņa kapiem: «Paņēmām līdzi šņabja pudeli. Iedzērām pa glāzītei un braucām atpakaļ. Nākamajā dienā jau tikām izsaukti pie teātra direktora, ka esot nacionālistiski noskaņoti – kapos svinējuši kaut kādus buržuāziskus svētkus. Laikam taksometra šoferis noziņoja…»

    Draudzība ar Imantu pārauga ilgā radošā sadarbībā neskaitāmos koncertos – Raimondam Paulam nebija laika braukt visur, kur gaidīja viņa dziesmas Skrastiņa priekšnesumā. «Tais laikos bija daudz svētku – ražas novākšana, pastnieku diena, kolhoza dibināšanas gadadiena, pavāru diena, godinot labākos cepējus – katru sestdienu svētdienu bija kaut kas jāsvin, un svētkos noteikti vajadzēja kādam uzstāties.» Vai klavieres skanēja kā Paulam, to Andrejam neviens neteica, bet klausītāji bija ļoti apmierināti.

    Lai arī ko aktieris dziedātu, pianistam nebija grūti viņu uz klavierēm pavadīt – Andrejs savā ilggadējā pieredzē spēja uz vietas uzķert vajadzīgo tonalitāti un improvizēt.

    «Imants dažreiz dziedāja Še, kur līgo priežu meži, par ko pamatīgi norāvās. Izsauca skaidroties, un viņš tā arī stāstīja, ka Rietekļa dzejolis iespiests tādā un tādā dzejas izlasē tādā un tādā lappusē, kuru cenzējis Glavļits. «Izlasīju dzejoli, man ļoti patika – un ko jūs man pārmetat?» tā Imants. Vēl viņam patika Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī. Bija reizes, kad uz koncertiem brauca abi – Imants un Edžus Liepiņš.»

    Laukmanis spēlējis pavadījumus arī Rūdolfam Plēpim, kas apceļoja skolas, skaitot dzejoļus un dziedot jaukās dziesmiņas par sunīti Pifu un krusttētiņu Tontonu. Tāpat savu artavu pianists sniedzis savulaik tik moderno Bērnības svētku tradīcijā. Tad iznācis sastrādāties arī ar vēlāk slaveno tenoru Jāni Sproģi, kas pats komponēja un gribēja dziedāt savas dziesmas. Šo programmu zvaigzne bija Tamāra Soboļeva, uzstājās arī citi Jaunatnes teātra aktieri.

    Deviņdesmito gadu pirmajā pusē Laukmaņa azartu un talantu varēja novērtēt televīzijas pārraides Tonis skatītāji un klausītāji. Sākot ar 1991. gadu, sestdienās pēc Panorāmas aktieri Guntis Skrastiņš, Rūdolfs Plēpis un Ingrīda Grass sniedza labas uzvedības padomus, piemēram, kā pareizi iet uz teātri, – un ilustrācijai aktieri skandēja Andreja sacerētas dziesmas. «Reiz skaitīju – sanāca kādas septiņdesmit vai astoņdesmit. Meklēju dzejoļus, izskanēja katru reizi pa trim, četrām dziesmām pa vidu runāšanai. Toreiz mūs gribēja uzlikt Atpūtai uz vāka. Fotografēja kādas divas stundas tā un šitā, bet bija kaut kas tehniski sagājis dēlī, tā palika viena vienīga bilde.»

    Uz fotografēšanos Laukmanis nav bijis nasks, kaut savulaik bijis ļoti izskatīgs vīrietis. Arī kāzu bilde ar vijolnieci Silviju noglabāta tālu albumā, svinību datums nav prātā. Savukārt Rīgas dzīvokļa sienas rotā Sudraba diploms, kas saņemts Latvijas mūzikas skolu pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu izpildītāju konkursā – nominācijā Par skolotāja talantu savienībā ar izcilu meistarību divdesmit trīs gadu garumā. Tik ilgi mērāms Laukmaņa koncertmeistara darbs J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā: kad Andrejs ar savējiem – pūtējiem vai sitējiem – devās uz kādu konkursu, bija garantētas pirmās vietas.

    Punkts šim darbam pielikts pirms diviem gadiem, jo kļuva grūti saskatīt nošu raibās rindas. Taču pianists turpina spēlēt, jo atmiņā palikuši neskaitāmi garajā mūziķa mūžā iestudētie skaņdarbi. Abi ar Silviju viņi šad un tad uzstājas zaļajā filharmonijā – tas ir apzīmējums priekšnesumam bēru ceremonijās. Ko lai dara, ja gadi liedz doties uz Vāciju, kur Laukmaņi divatā regulāri spēlējuši uz ielām, reiz pat slavenajā Bavārijas Oktoberfest līksmībā.

    Laivot, slēpot, muzicēt

    «Par meitenēm es nekad ne ar vienu nerunāju,» mūziķis pieklust. Kā students viņš apprecējās ar kursa biedreni Guntu, un no šīs laulības Andrejam ir trīs bērni – Krista aktīvi darbojas Čikāgas latviešu kopienā, Ūna ir māksliniece, Ģirts arī bez mūzikas skolas spēlē klavieres, trompeti, ģitāru. Ūnas dēls Patriks studē Zalcburgā un ir kamerkora Kamēr… otrais diriģents, viņa māsa Matilde mācās Rīgas Doma kora skolā, muzikāli ir arī Ģirta un Kristas bērni.

    Ar otro sievu Silviju mūziķim bijis, tā teikt, dienesta romāns.

    Glītā vijolniece sāka spēlēt teātra orķestrī – tā arī abi saspēlējās, līdz apprecējās, 1977. gadā piedzima meita Helēna. Silvija labi saprata vīra darba specifiku – nebeidzamos mēģinājumus un izrādes teātrī, izbraukumus, koncertus… «Viņa pati ilgus gadus spēlēja vijoli deju ansamblī Daile, izbraukājās arī ar Ķekavas lauku kapelu. Paguva arī meitu audzināt, nekādu auklīšu un vecmammu mums nebija. Ņēmām arī līdzi uz teātri.»

    Helēna piedalījās Singas bērnu kolektīvā, ierakstos radio un televīzijā un kļuva par pianisti tāpat kā tēvs. Viņas dēls Sedriks Artūrs ir skaņu režisors, un muzikālās tradīcijas droši vien turpinās arī Helēnas meitas Alma, Elza un Zelma, jo viņu tēvs ir saksofonists Vilnis Kundrāts. 

    Kad Laukmaņiem Iļģuciema kooperatīvais dzīvoklis ar laiku kļuva par šauru, kā jau kārtīgi latvieši viņi tika pie lauku mājas. Pateicoties Silvijas draudzenei Ērgļos atrada jauku vietu ar dzīvojamo kūti. Tagad viņi jau pastāvīgi mitinās Brīvuļos pie Pulgožņu ezera, baudot jaunībā neizbaudītos priekus – sēņo, ogo, izaudzē sev kartupeļus un dārzeņus, priecājas par lekno pļavu. Naudu mājas remontam Andrejs ar Silviju sapelnīja ārzemēs, jo tolaik jau robežas bija pavērušās: atradās laba paziņa Minhenē, pie kuras apmesties, un abi kļuva par ielu muzikantiem. Izrādās, Laukmanis prot spēlēt arī akordeonu. Rāva vaļā latviešu mūžzaļos šlāgerus, bet vislabāk vāciešiem paticis Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis.

    Andrejam ar Silviju kopīga ir arī aizraušanās ar laivošanu, ar kuru pianists nodarbojas kopš agras jaunības. «Parasti maija svētkos iekrita vairākas brīvdienas, kopā ar draugu katru gadu braucām pa Salacu, vēlāk – pa Gauju. Vēlāk brīnījos, kā mani mamma laida, es, protams, savu bērnu nelaistu, bet viss beidzies laimīgi – neesmu ne gāzies, ne slīcis. Gauju esmu izbraucis no augšas līdz lejai ar smailīti, ar plostu, ar piepūšamo laivu. Ar Silviju taisījām plostu, uz plosta telti, tad nevajadzēja nekādas krastā kāpšanas, vien šur tur piestāju paspiningot.»

    Ziemā Laukmanis ceļoja uz Itālijas vai Slovākijas kalniem, jo vēl viens viņa vaļasprieks ir saistīts ar slēpošanu.

    Slēpot pianists sāka vecumā, kad daži dodas pensijā.

    Cēsīs pāris reižu instruktora vadībā nobrauca no zemākā kalna. «Te nav ko ākstīties, ejam uz lielo kalnu!» treneris uzslavēja iesācēju. Uz septiņdesmito jubileju mūziķim uzdāvināja braucienu uz Dolomītu Alpiem, un Andrejs pa šiem intensīvas slēpošanas gadiem nokritis labi ja pāris reižu. Apskaužamās veiklības pamatā noteikti ir kādreizējā aizraušanās ar karatē un kungfu. Bijusi tāda aktieru kompānija, kas apmeklēja Austrumu cīņu treniņus. Laukmanis aiz ziņkārības pievienojies, pēc pirmā treniņa burtiski dienu nogulējis – slodze par lielu. Taču iespītējās un gāja kauties trīs četras reizes nedēļā desmit gadu garumā.

    Šoziem slēpot gan nesanāca, jo pērn mūziķis sarāva kājai Ahilleja cīpslu. Ērgļos Andrejs nav ar mieru laisties no kalniem: «Tad jau jākāpj augšā! Tāpēc jau saka, ka slēpošana ir sliņķu un pensionāru sports, jo no kalna tu brauc lejā, un augšā tevi uzvelk – nekas nav pašam jādara!»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+