Palīgā! Vecāki jaucas manās attiecībās

Attiecības ar vecākiem
Elva Karičkina
24. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Dažkārt uzbāzīgie padomi un dzīvesgudrās pamācības, ko izdāļā mamma, tētis vai partnera vecāki var sagādāt ne mazums galvassāpju. Kā savstarpējās attiecības izveidot par cieņpilnu teritoriju, bez riska uzkāpt «es zinu labāk, klausi mani, dari tā» mīnām? Konsultē psiholoģe, psihoterapeite Ilva Dandzberga.

Lasītājas vēstule: «Vakar piedzīvoju emocionālo uzbrukumu no vecāku puses manam vīram. Lai arī visi esam izglītoti, bet ceļš uz elli ir labiem nodomiem klāts. Un šoreiz manu vecāku ilgi gruzdošā vēlme padarīt manu ģimenes dzīvi labāku un lai vīrs sāk kaut ko darīt pārvētās par ilgi slāpētu aizvainojuma un neapmierinātības izvirdumu. Tāpēc jautājums un ierosinājums rakstam – kāda ir vecāku loma pieaugušu bērnu dzīvē.

Cik tālu viņi drīkst iet un iejaukties bērnu ģimenē? Ko darīt, ja ir nesaprašanās starp paaudzēm, kas netiek izrunātas, un veidojas lieki pārpratumi?

Ko darīt pieaugušajiem bērniem, kad diskusijās katrs paliek pie sava un diskusijas nemaz nav – ir tikai sava viedokļa uzspiešana un cita veida informācijas nepieņemšana? Un visbeidzot – ko darīt tālāk, kā dzīvot tālāk pēc šāda neapmierinātības izvirduma no sievas vai vīra vecākiem? Jo situācijas skaidrošana var pārvērsties kā attaisnošanās. Vai vispār ir kas jāskaidro, jo tā taču ir mūsu dzīve, nevis viņu? Ko darīt, kad abas puses ir centušās būt draudzīgas, bet rezultātā rodas pārpratumi? Pieļauju, ka šādas neizrunātas situācijas ir daudzās ģimenēs. Ļoti ceru uz rakstu, kas būtu daudziem saistošs. Ar cieņu, Vita»

Dažādas mīlestības izpausmes

Katrai ģimenei ir sava vēsture, kurā cieši savijušies atšķirīgi cilvēku raksturi un vērtības. Ja vēlamies izprast savus vai partnera vecākus, jāsaprot, kas notiek ar mums pašām. Ko mēs saprotam ar iejaukšanos – kā tā izpaužas? Te ir daudz nianšu un sensitīvu jautājumu, kas būtu jāņem vērā. Vai tas tā ir bijis vienmēr vai tieši konkrētajā situācijā? Ja gadiem krāts, kāpēc nav izdevies to izrunāt vai uzreiz novilkt robežas? Vai pāris ar vecākiem dala mājvietu? Cik gadi nodzīvoti laulībā? Kas notiek autores pašas ģimenē?

Pēc vēstules ir grūti spriest, kāda ir konkrētā situācija. Varbūt vecāki ir pieraduši iejaukties bērnu dzīvē, un, ja laikus nav izskanējuši iebildumi, katra no pusēm jau pieradusi pie savas konkrētas lomas. Ko nozīmē viņu vēlme padarīt dzīvi labāku? Varbūt vecāki redz meitu, kura ir aizņemta, aktīva, enerģiska, bet vīrs ir apātisks vai slīgst depresijā, bet meita to izvēlas neredzēt?

Nekad nevar teikt, ka viena puse ir laba un otra – slikta, viena pareiza, bet otra nepareiza. Katrai ir savi patiesības graudi, kurus vērts ieraudzīt un izpētīt.

Iespējams, te rodas konflikts paaudžu dzīvesveida un apstākļu atšķirību dēļ. Vecākās paaudzes pārstāvji ir īsteni darba zirgi – paši labo, audzē, remontē, uztur, kopj, marinē un skābē. Pieraduši būt nemitīgi noslogoti un visu laiku enerģiskā darīšanā, daudz neprātojot par jūtu pasauli. Mūsdienu paaudze pieradusi veikt darbu dalīšanu, specializēties tikai kādā konkrētā jomā, aizvadīt laiku datorā vai viedtālrunī, ir parādījusies tāda eksluzivitāte kā brīvais laiks.

Vīra ģimenē var būt ieaudzināti citādi principi nekā sievas ģimenē. Piemēram, vieni ir pedantiski kārtības mīļotāji, bet otri – mazliet nevīžīgāki, varbūt trāpījies vīrs introverts zinātnieks, bet vīratēvs ir praktiskais latvietis ar zelta rokām. Tad, protams, var rasties sašutums, ka vīrietis nemāk darīt to, kas iepriekšējai paaudzei šķitušas pašsaprotamas.

Nemitīgā darīšana vecā kaluma pārstāvjiem mazina vai noņem spriedzi, trauksmi. Iespējams, saistībā ar pagātnē piedzīvoto tuvinieku zaudējumu un materiālo vērtību deficītu šo caurumu vecāki mēģina aizpildīt ar padomu, mantu, rūpju ielāpu. Un bieži šī trauksme var būt tik milzīga, ka tiek pārnesta arī uz bērnu dzīvi. Liela kontrole sniedz zināmu drošības sajūtu. Varbūt meita ir vienīgais bērns ģimenē un vecāki šādi izrāda mīlestību, jā, iespējams, mazliet greizā izpratnē – caur pamācībām vai ar ievārījuma vai marinēto gurķu burciņām. Tāda ir šīs paaudzes izpratne par mīlestību, jo viņi par jūtām tik brīvi nerunā.

Uzmanību – robežkontrole

Ja konfliktā ir bijis emocionālais izvirdums, varam secināt, ka vecāki savā starpā situāciju apsprieduši, novērojuši, bet nav pauduši uzreiz skaļi. Varbūt ģimenē tā ir bijis vienmēr – vecāki pasaka galavārdu. Iespējams, tagad, pieaugušas sievietes vecumā, vēstules autore to labāk redz un nav vairs ar šādu attieksmi mierā. Te jāpadomā par savu robežu novilkšanu un kādā veidā to darīt. Meitu vairs neapmierina vecāku komunikācijas veids, iespējams, viņiem kaut kur arī ir taisnība, bet veids, kādā tas tiek izrādīts, ir kaitinošs. Varbūt viņa pati arī šo to ir pamanījusi, bet ir grūti atzīt. Iespējams, sakaitinājis tieši tas, ko vecāki redz viņas vīra uzvedībā. Iespējams, viņa to apzināti ignorē vai nevēlas iedziļināties.

Ir ne vien atšķirīgas robežas paaudzēm, bet arī izpratne par tām katram  ir individuāla. Vislabākais veids, kā tās noteikt jebkurās attiecībās, – par to runāt. Mierīgi, cieņpilni, paskaidrojot, kāpēc.

Jebkurš vecāks no sirds vēlas, lai viņa bērnu dzīve ir labāka, nekā tā bijusi pašiem. Turklāt, ilgstoši atrodoties vecāku tuvumā vai dzīvojot ar viņiem vienā mājā, meita vai dēls neapzināti atkal ieņem bērna lomu. Iespējams, izbauda, ka vecāki apčubina, pabaro, parūpējas, bet rodas konflikts, jo vecāki vēlas lielāku atbalstu un palīdzību ikdienas darbos.

Bez pamata vecāki diez vai iejaucas bērnu dzīvē – visdrīzāk tas tiešām ir bijis sasāpējies jautājums, ilgstoši krāts aizvainojums. Un patiesībā labi vien ir, ka bijis izvirdums, – tas nozīmē, ka problēmai beidzot var pievērst uzmanību un par krīzi sākt runāt. Protams, ir ļoti grūti uzklausīt kritiku vai aizrādījumus no malas, tomēr mīlestība un attiecības gan ar otru pusi, gan vecākiem nenozīmē tikai skaisti malkot vīnu, skatīties saulrietus, runāt par puķēm un izklaidēm. Tās ietver runāšanu par to, kas traucē, kas nepatīk, kas sadusmo, aizskar, aizkaitina. Tas nozīmē, ka pastāv modelis: ja runājam labo, arī attiecības nebuksē, bet, tiklīdz sāk kritizēt vai izpaust aizrādījumus, tas tiek uztverts ļoti sāpīgi un ielikta mīnuszīme.

Pārprastais pozitīvisms attiecībās

Par lietām, kas ir nepatīkamas, ir jārunā. Tas nav slikti, no tā nav jābaidās, no tā sastāv reālā dzīve. Ja kāds nepiekrīt tavam viedoklim, tas nenozīmē, ka viņš ir pret tevi un automātiski vēl sliktu. Ir vērts ieklausīties, papētīt katra redzējumu un nonākt pie kompromisiem.

Jāmēģina attīstīt prasmi vairāk runāt par to, kas nepatīk, un darīt to laikus – uzreiz, nevis krāt līdz piektajai vai desmitajai reizei. Pirmajā konflikta reizē būtu jāvienojas par noteikumiem – kas ko darīs vai nedarīs, kā uzņemsies atbildību. Mūsdienās bieži novērojams pārprastais pozitīvisms – laipnība, draudzība, bailes otru aizvainot, ignorējot to, kas mūs neapmierina, lai tikai viss būtu nogludināts, bez asumiem. Tomēr dzīve ir neizbēgami saistīta ar viedokļu, uztveres, interešu, vajadzību, gaumes dažādību. Vienā ģimenē katram var būt sava ēdienu gaume – viens veģetārietis, cits izteikts gaļēdājs.

Katram ir tiesības veidot dzīvi tā, kā viņš to redz, jūtu, vēlas.

Un, ja attiecībās vienmēr gribam būt tikai draudzīgi, čiks vien sanāks! Tas darbojas attiecībās ar cilvēkiem, kurus reti satiekam. Kad dzīvojam blakus dienu no dienas, izkristalizējas katra netikumi, niķi un stiķi, kas krīt uz nerviem.

Ar domu – ai, ko nu es iešu uzbāzties, tāpat nekas nemainīsies. Tomēr tas attur no dziļāku problēmu apspriešanas, izcelšanas gaismā. Mīļā miera labad gribam būt pieklājīgi, jo bieži vien neapzināti šķiet: ja runāšu par slikto, sabojāsies attiecības, mani izstums un nepieņems, es būšu tā sliktā. Vecākajai paaudzei dusmošanās bieži saistās ar ko sliktu – ar vardarbību un sodu, tāpēc ir bailes risināt konfliktus bez vainas un kauna apziņas.

Bet patiesībā konflikti atvieglo attiecības, risina jautājumus, kuri, laikus izrunāti, neizaug par mūra sienām starp cilvēkiem.

Ir jāizrunājas ar domu – es respektēšu tavas robežas, bet tu manējās. Es cienīšu tevi, tu cieni mani. Tas darbojas tikai abpusēji un tikai tad, kad par to sākam runāt.

Kā runāt par nepatīkamo?

Tiekot līdz konfliktam, bieži vien katra puse apvainojumos izkliedz savu sakāmo, nemaz neieklausoties otrā, jo jūtas apdraudēti. Un, ja dzirdam, ka mums uzbrūk, uzvelkam savas stiprākās bruņas un automātiski sākam aizsargāties. Šādā pozīcijā zūd izpratne par pretējās puses vajadzībām. Tomēr, ja katrs runātu par to, kā viņš jūtas, sarunas par nepatīkamo risinātos daudz auglīgāk, saudzīgāk un nebūtu tik savstarpēji aizskarošas.

Piemēram: šajā situācijā, kad jūs teicāt vai darījāt tā, es jutos dusmīga, aizvainota, vīlusies, sāpināta, vainīga, atstumta, pazemota utt. Var runāt par savām izjūtām – tas, kā jūtos kādā situācijā, kāpēc man tā nav pieņemama, ko darīt citādi. Strupi atbildēt nelieniet mūsu darīšanās ir aizvainojoši. Varbūt vecāki savus novērojumus ilgi krājuši, tāpēc ir vērts ieklausīties, kas viņiem sakāms. Var būt, ka dažas nianses vecāki redz daudz patiesāk nekā mēs pašas.

Ja mūs neapmierina vīramātes vai vīratēva rīcība, būtu vēlams to pārrunāt ar partneri, tomēr vislabāk pateikt pa tiešo konkrētajam cilvēkam, nevis ar vīra starpniecību.

Aizejot no melnbaltās pozīcijas es domāju pareizi un tie, kas man nepiekrīt – nepareizi, varam ieraudzīt, ka pasaule ir daudzšķautņaina, daudzpusīga, atšķirīga. Pastāv miljoniem kombināciju, kāpēc katrs no mums domā un rīkojas tā vai citādi. Un tas nav nedz labi, nedz slikti. Bez melns un balts krāsu spektrā pastāv ļoti daudz nokrāsu, un kāds no malas var redzēt to, kas man palicis apslēpts.

Līdzīgi kā stāstiņā par ziloni, kam pienāk divas skudras un to aptausta. Viena redz snuķi, bet otra – asti un abas uzsāk strīdu, kura redz pareizāk. Arī cilvēki savus ziloņus redz un sajūt katrs no sava skatpunkta. Un nav tā, ka viens redz pareizi, otrs – nepareizi. Ir daudz faktoru, kas rada kopsaucēju tagadējai situācijai: konteksts, kādā dzīvojuši paši vecāki, kāda bijusi audzināšana, savstarpējā mijiedarbība, pieredze. Mēs varam lasīt gudras grāmatas, prātuļot, racionalizēt informāciju, intelektualizēt, cik uziet, bet reālajā konfliktsituācijā tāpat rīkoties pa vecam, jo daudz kas ar mums norit neapzināti. Teorētiski zinām, kā vajadzētu rīkoties, bet reāli, sastopoties aci pret aci ar krīzi, neapzinātais ierauj savā virpulī.

Interesanti! Jespers Jūls, dāņu ģimenes terapeits, pedagogs un grāmatas Būt vadošajiem vilkiem: mīlestības pilna vadība ģimenē autors, norāda, ka liela problēma ģimenēs ir slēptie un vārdos neizteiktie konflikti, kas rada nospiedošu un drūmu gaisotni. Vecāki, kuri paši auguši ģimenēs, kurās nebija iespējams iemācīties jēgpilnā un konstruktīvā veidā risināt savstarpējos konfliktus, bieži vien arī attiecībās ar saviem bērniem nolēmuši neizraisīt nevienu konfliktu, kā arī vispār nepieļaut to iespējamību.

Viņi pieliek maksimālas pūles, lai izvairītos no konfliktiem, bēdām sāpēm, vilšanās un agresijas. Šādi vecāki uzskata, ka konfliktēšana ar bērnu ir tas pats, kas būt sliktiem vecākiem. Tomēr šāda stratēģija ilgtermiņā visai ģimenes sistēmai rada postošas sekas. Pamatnosacījums visu iesaistīto personu veselībai ir šāds: ģimene ir vieta, kur konfliktiem atļauts izpausties. Labākā bērnu audzināšanas forma ir pastāvīgs dialogs, kurā abas puses var savā labā izmantot vecāku pieredzi un gudrību.

Jūls ierosina, ka ģimenē jāpastāv ekvivalentai cieņai – tas nozīmē, ka man kā partnerim/partnerei vai tēvam/mātei partneris vai bērns jāuztver tikpat nopietni kā pašam sevi. Kā to īstenot? Jācenšas ievērot sievas/vīra vai bērna vajadzības, vēlmes, sapņi, idejas un ambīcijas, nevis tās jāignorē. Jūls uzskata, ka jānomainās vēl vismaz vienai paaudzei, līdz līdzvērtīgā jeb ekvivalentā cieņa visiem kļūs pašsaprotama un nevienam vairs nesagādās grūtības. Tomēr tas nenozīmē izdabāt bērnam un ikvienai viņa vēlmei, bet to, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem vienmēr jābūt iespējai pateikt, ko viņi vēlētos.

Kas gan nepareizs ir paklausībā? Tā attīsta pašdisciplīnu un pašaizliedzību, taču apgrūtina vai pat atņem iespēju sevi attīstīt kā indivīdu.

Pašvērtība un atsevišķa indivīda vērtība aktualizējās pēc Otrā pasaules kara, pirms tam pastāvēja uzspiestā paklausības kultūra. Optimālais dzīvošanas un kvalitātes priekšnoteikums – iespēja brīvi izlemt, kam un kad paklausīt un kad nepieciešams aizsargāt personisko integritāti un uzņemties atbildību. Spēja izvēlēties pasargā cilvēkus no apspiešanas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs