Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2022. gada 9. numurā.
Dēlu māte
Loreta šķir albumu ar izteiksmīgām un aizkustinošām fotogrāfijām. Tajā ir katra dēliņa pirmās bildes, tapušas dažas dienas pēc dzimšanas. Adrians Lūkass, dzimis 2016. gada 12. decembrī, Redžinalds Marks, dzimis 2018. gada 19. jūnijā, Lorencs Luī, dzimis 2021. gada 10. septembrī. «Mums ir visu gadskārtu bērni, pietrūkst tikai pavasara bērniņa,» Loreta saulaini smaida. «Visi puikas ir ar savu raksturu. Adrians ir ļoti kārtīgs un pedantisks. Viņam patīk burti un skaitļi. Bērnudārzā audzinātāja teica, ka visu prot un visu ātri izdara. Raksturā līdzīgs man. Es arī skolā kontroldarbā ilgi nesēdēju un nedomāju. Ātri uzrakstīju un atdevu. Pēc gada Adrians ies skolā, un domāju, ka mācībās viņam veiksies.
Redžinalds mums ir Latvijas simtgades mazulītis un riktīgs rakaris. Viņš jau tagad radoši izpaužas un dienās noteikti būs saistīts ar kaut ko māksliniecisku.
Lorencs ir saulstariņš, vienmēr smaidīgs un priecīgs. Saīgst tikai tad, kad grib ēst. Lielie puikas Lorenciņu ļoti mīl. Kad viņu gaidījām, Adrians gribēja brālīti. Kad atbraucām mājās, puikas ne soli no viņa neatgāja, gribēja ucināt. Vienmēr ļoti uzmana, un mazais ir laimīgs viņus redzēt.»
Kamēr skatāmies albumu, Anatolijs pošas pastaigai ar Lorencu un uz brīdi pievienojas sarunai: «Ģimene man ir viss. Ja ģimenē viss kārtībā, varu darboties un viss sokas.
Ģimene man ir visa pamats un balsts.
Bez ģimenes neko nevaru paveikt. Kad ar Loretu iepazinos, jutu, ka, lai gan augumā trausla, viņai ir spēcīgs mugurkauls. Un tā ir – viņai ir ļoti stingrs mugurkauls gan kā sievietei, gan sievai un mammai. Loreta ir mīļa un stingra mamma. Ārkārtīgi mīl bērnus, un stingrība kopā ar mīlestību ir investīcija viņu izaugsmei un nākotnei, lai bērni kļūtu par atbildīgiem un krietniem cilvēkiem. Viņiem kopš pirmajiem dzīves brīžiem ir režīms un disciplīna, kas kļūst par ieradumu. Dažreiz mums liekas, ka viņi ir lieli resgaļi, bet, redzot, kā citi bērni viņu vecumā uzvedas, secinām, ka mūsējie jūt audzināšanu.
Es lepojos ar sievu, priecājos par mūsu bērniem un to neslēpju. Mums ir viens atslēgas vārds, un tas ir – komanda, kurā visiem ir sava atbildība. Mums mājās nav Loretas darbu un manu darbu. Mums ir mūsu darbi.
Abi daudz strādājam, esam ļoti aizņemti, bet paši ar visu tiekam galā. Sarunājam, kurš paliks mājās ar bērniem. Tas izdara arī visus mājas darbus un gatavo ēst. Es to daru ļoti labprāt. Tādā veidā atpūšos.
Kad ar Loretu iepazinos, viņa vēl bija skolniece, es piecus gadus vecāks. Nekādas attiecības mums, protams, neizveidojās, bet to meiteni neaizmirsu. Loreta man visu laiku bija kā nepiepildīts sapnis. Vēlreiz satikāmies pēc septiņiem gadiem, un tad tas bija nopietni. Esam kopā septiņus gadus un tajos kļuvuši stipra un kupla ģimene.»
Pirmā mīlestība
«Satikāmies mēs Rīgas Tehniskās koledžas korī,» saka Loreta, kad aiz Anatolija un Lorenca noklaudz ārdurvis un paliekam vienas. «Es mācījos Rīgas 6. vidusskolā, dziedāju korī, un skolotāja, kas vadīja skolas kori, vadīja to arī koledžā. Tur vajadzēja soprānus, un viņa paaicināja mani un manu draudzeni. Man bija četrpadsmit gadi, kad sāku tur dziedāt, un sešpadsmit gados satiku tur Lūsi.»
Te vietā ir paskaidrojums, kāpēc Anatoliju sauc par Lūsi. «Tā ir viņa māsiņas dota iesauka, kurā jau kopš bērnības saukts savā ģimenē,» saka Loreta. «Kad iepazināmies, viņš nestādījās man priekšā kā Anatolijs, bet nosauca savu baznīcas doto vārdu – Pēteris. Vēlāk bija tikai Lūsis, tāpēc, ja kāds viņu nosauc par Anatoliju, tas liekas sveši. Lūša tētis ir Anatolijs, un sajūta, ka tad runā par viņu. Arī mūzikā esam duets «Loreta un Lūsis».
Vēl tagad atceros pirmo iespaidu par Lūsi. Tehniskās koledžas korim bija mēģinājums. Sēdējām un iedziedājāmies. Mūsu koncertmeistare netika, viņas vietā atnāca Lūsis. Atvērās durvis, ienāca garš, slaids, ļoti izskatīgs puisis pelēkā mētelī. Apsēdās pie klavierēm, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Man viņš uzreiz patika. Domāju, kā lai uzsāku ar viņu sarunu. Vidusskolā mums bija konkurss «Dziedi ar skolotāju», un man it kā vajadzēja dziesmai notis. Pēc mēģinājuma piegāju pie Lūša un jautāju, vai viņš nevar tādai un tādai dziesmai uzrakstīt man notis. Apsolīja, uz nākamo mēģinājumu atnesa.
Izņēmu no somas divas šokolādes – melno un balto – un jautāju, kas viņam labāk patīk – brunetes vai blondīnes.
Mana draudzene bija blondīne. Viņš paņēma balto, un es nodomāju – nekā!…
Kādā reizē pēc mēģinājuma uzaicināja mani uz restorānu. Teica, ka viņam esot dāvanu karte, kas jāizmanto. Tā bija «Vīna studija», un es satraucos – viņš mani sešpadsmit gados ved uz «Vīna studiju»! Alkoholu vispār nedzēru.
Dzēru kafiju un ēdu kūku. Lūsis gan paņēma sev mazo vīna glāzi, un es aizrādīju – kā viņš var dzert, ja brauc ar mašīnu. Šādos jautājumos man ir ļoti pareizs viedoklis. Pēc tam paaicināja mani uz savas grupas mēģinājumu. Tā laikā viņam neatlaidīgi zvanīja telefons. Sapratu, ka tik uzstājīgi zvanīt var tikai draudzene, un tā arī bija, tāpēc pārtraucu ar viņu tikties. Man likās nepieņemami, ka viņš satiekas ar divām meitenēm.
Lūsis arī saprata, ka esmu pārāk jauna, lai veidotu nopietnas attiecības. Septiņus gadus netikāmies, lai gan visu to laiku viņš atbrauca apsveikt mani dzimšanas dienā un vārda dienā. Viņš bija mana pirmā mīlestība un salauza man sirdi. Asaru jūru izraudāju. Tas, ka katru gadu brauca pie manis, sāpināja vēl vairāk. Teicu, lai nebrauc, negribu viņu redzēt, bet visu laiku bija man prātā. Kā vēlāk Lūsis teica, arī viņš nespējis mani aizmirst, tāpēc bijis tik neatlaidīgs. Tajos septiņos gados man bija draugs, Lūsim bija attiecības. Kad atkal satikāmies, man bija divdesmit trīs gadi, Lūsim – divdesmit astoņi.
Sapratu, ka gribu pielikt punktu savām attiecībām ar draugu, lai varētu sākt jaunu dzīvi kopā ar Lūsi. Jutos tā puiša priekšā vainīga, lai gan mūsu attiecībās nebiju laimīga. Lūsim arī vēl bija draudzene, bet bija greizsirdīgs manis dēļ, un tad mēs visi kopā satikāmies. Vispirms viena trijotne, pēc tam otra trijotne. Lūsis izrunājās ar manu draugu, es izrunājos ar viņa draudzeni, un tas bija lūzuma punkts, pēc kura viss nokārtojās. Lūsis savas draudzenes klātbūtnē pateica, ka vienmēr mīlējis tikai mani, izvilka gredzenu un teica, ka gribot mani bildināt. «Šis nav īstais brīdis!» pateicu. Viņa draudzene paņēma glāzi un iešļāca viņam sejā ūdeni. Nu, varenas kaislības! Bet laikam tā bija jānotiek, lai visi zinātu, ka pagātni nogriežam un sākam jaunu dzīvi.
Pēc pāris mēnešiem Lūsis bildināja mani pa īstam. Romantiskā gaisotnē restorānā spēlēja saksofons. 2014. gada 22. jūlijā saderinājāmies. 2015. gada 25. maijā Dubultu baznīcā salaulājāmies. 2016. gada 12. decembrī, dažas dienas pirms manas divdesmit sestās dzimšanas dienas, piedzima Adrians.»
Neizdzīvotā bērnība
«Savu dzīvi esmu nopelnījusi. Ar ciešanām, kas man bijušas, esmu aizmaksājusi par to laimīgo dzīvi, kāda man ir tagad… Ja man jārunā par bērnību, uzreiz kamols kaklā…» Loretai aizlūst balss.
«Esmu izaugusi bez mātes mīlestības… Māte man ir, bet nekad nav bijis mātes mīlestības… Vienmēr tās pietrūcis un arī šobrīd pietrūkst. Viņai svarīgi bijis būt iekārojamai sievietei, novērtētai ārpus mājas un ģimenes.
No viņas dzīves sapratu, kāda mamma negribu būt.
Ar savu šodienas sievietes pieredzi saku, ka viņa ir sieviete – sieviete, bet nevis sieviete – māte, lai gan viņai ir pieci bērni. To, kādai jābūt mammai, es neiemācījos no viņas. Sapratni par to, kādai jābūt mātes mīlestībai, ieguvu no savas omītes – tēta mammas Mārītes. Viņa bija man ļoti tuvs cilvēks. Vectēvu Tālivaldi Macijevski, Jaunatnes teātra aktieri, diemžēl nesatiku. Viņš nomira, kad manam tētim bija divdesmit divi gadi, viņa brālītim – tikai četri. Manam tētim ar brāli ir astoņpadsmit gadu starpība. Tēta brālis ir gandrīz mans vienaudzis. Viņš ar sieviņu bija vedēji mūsu kāzās, bet omīte Mārīte diemžēl tās nepieredzēja.
Pagājuši jau desmit gadi, kopš viņas nav, bet vēl arvien viņas pietrūkst, jo viņa man deva to siltumu un mīlestību, ko nesaņēmu no mātes. Reizēm aizveru acis un atceros, kā bija pieglausties Mārītei, tikt apskautai, just siltumu un mīļumu, pēc kura kā bērns ilgojos. Kad viņas vairs nebija, omīte sapņos bieži nāca pie manis, un bija sāpīgi pamosties un apzināties, ka tas bija tikai sapnis… Tagad arī atceros un ļoti gribētu, lai viņa ir šeit, redz manus dēliņus, redz, ka esmu citādāka mamma, nekā tas bija man. Tētis man ir labs, vienmēr par mani rūpējies, bet laulībā ar mammu bija sevī noslēdzies, nemācēja mani apskaut, samīļot.
Vecāki izšķīrās, kad man bija kādi četri gadi. Man ir divi vecāki brāļi. Pēc šķiršanās tiesa lēma, ka viņi paliek ar tēti, bet es ar mammu. Atmiņā palicis, kā mamma mūsu dzīvoklī sameta maisā manas lietas un mēs aizbraucām pie viņas mīļākā.
Dzīve pie mammas man kā bērnam bija ļoti smags laiks.
Svarīgāks par mani viņai bija vīrietis, un tad, kad palika stāvoklī, es kā meita viņai pazudu.
Man bija desmit gadi, kad piedzima mazais brālis, un tajā brīdī visas rūpes par viņu bija jāuzņemas man. Mamma ir skolotāja, tolaik strādāja bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un tūlīt pēc dzemdībām atsāka strādāt. Par mammu kļuvu es.
Man neļāva iet uz skolu, jo bija jāauklē un jāaprūpē brālis, viss jāpadara – jāiztīra māja, jāmazgā veļa, jāgatavo ēst. Ja, atnākot mājās, mammai bija slikts noskaņojums, viņa atrada kaut ko, kas nebija izdarīts pa prātam, tad varēja mani izlamāt, iepļaukāt, aiz matiem izvazāt pa zemi…
Mamma atnāca no darba, izbļaustījās un aizgāja gulēt. Ar bērnu visu laiku biju es. Naktīs cēlos, kad brālis raudāja. Mainīju pamperi, sildīju pienu, baroju. Vedu viņu pie ārstiem uz mēneša vizītēm un potēm. Kad man pašai piedzima pirmais dēliņš, zināju un pratu visu. Jau desmit gados biju to apguvusi.
Tā bija šausmīga dzīve… Pavisam sabruku, kad uzzināju, ka mamma gaida vēl vienu bērnu.
Tad man bija divpadsmit gadi. Vienā rītā mamma ģērbās, skatījos, ka viņai paliels puncis, un pajokoju, vai viņa atkal ir stāvoklī. Kad viņa pateica, ka tā ir, izplūdu asarās, jo apzinājos, ka man būs aprūpējams vēl viens bērns. Tad arī dabūju kāvienu par to, kā es atļaujos raudāt, ka man būs māsa. Es raudāju, jo zināju, kas mani sagaida.
Kad māsa piedzima, vienā brīdī viņu ielika slimnīcā, un es teicu, ka palikšu tur pie viņas, lai palīdzētu aprūpēt. Patiesībā gribēju tikt prom no mājām, jo man bija bail no mammas vīra. Kādā reizē, kad viņa bija aizbraukusi uz augstskolas sesiju Liepājā, kur neklātienē studēja, es naktī pamodos no sajūtas, ka istabā neesmu viena un jutu tā vīrieša roku uz manas kājas… Viņš teica, ka gribējis mani apsegt, bet no tā brīža man no viņa bija bail. Nespēju uzturēties ar viņu vienā telpā.
Tajā rītā, kad biju palikusi pa nakti slimnīcā, beidzot aizbraucu uz skolu, un tieši tajā dienā bāriņtiesa mani izņēma no mammas ģimenes.»
Tētis par mani cīnījās
«Tētis ilgi nezināja, kāda ir mana dzīve pie mammas, jo viņa neļāva mums tikties, pat ne sazināties. Mobilo telefonu vēl nebija, slepus mēģināju zvanīt tētim no pilsētas telefona būdiņām. Viņš pirka man telekartes. Ja mamma tās atrada, atņēma.
Mamma ir cilvēks, kas izdarīs visu, lai otram ieriebtu.
Šajā gadījumā tas otrs bija tētis. Viņa zināja, ka tēta vājais punkts ir bērni, un nelaida mani pie viņa, lai tā viņu sāpinātu. Mārīte centās dabūt mani laukā no mājas uz savām dzimšanas dienām, un tad es sāku stāstīt viņai, tētim, viņa sievai, kāda ir mana dzīve. Kad tētis to uzzināja, sāka par mani cīnīties. Iesniedza prasību bāriņtiesā. Bija skolas iesniegums, ka es netieku laista uz skolu, psihologa slēdziens, ka esmu emocionāli traumēta, ģimenes ārstes apliecinājums, ka mazo bērnu visur vedu es, pati vēl bērns, bet bērna vecākus viņa nav redzējusi. To pierādījumu bija tik daudz, ka bāriņtiesa izņēma mani no mātes ģimenes un nodeva tēvam. Viņai tika atņemtas manas aprūpes tiesības. Man bija četrpadsmit gadi.
Kad nokļuvu pie tēta, pirmajā laikā audžumamma paņēma atvaļinājumu, lai visu laiku būtu man blakus. Man piešķīra mājmācību, jo bija bail iet laukā no mājas. Mamma zvanīja un draudēja, pieprasīja, lai atgriežos. Kad atsāku iet skolā, tētis mani aizveda un pēc stundām sagaidīja.
Viena nekur negāju. To pirmo gadu es burtiski bēguļoju un slēpos no mammas.
Uzskatu, ka tajos gados, ko tētis nodzīvoja kopā ar mammu, viņš bija sagrauts. Neatceros, ka tolaik kādreiz būtu smaidījis, neatceros, ka mūsu mājās būtu skanējuši smiekli. Tētis bija ļoti noslēgts, maz runāja. Kad beidzot tiku dzīvot pie viņa, pirmo reizi redzēju, ka tētis smaida, ir priecīgs, prot pat jokot. Dzīvē bez mammas viņš bija mainījies, un tēta sieva kļuva man tuvāka nekā pašas māte.»
Esmu piedevusi
«Kad bāriņtiesa mani izņēma, jaunākais brālis, kas ir vienpadsmit mēnešus par mani vecāks, aizbēga dzīvot pie mammas. Nezinu, kāds tam bija iemesls. Viņam tad bija gandrīz piecpadsmit gadi. Vecākais brālis dzīvoja pie tēta, ar mammu netikās. Viņam arī no bērnības bija sliktas atmiņas. Tikai kādos divdesmit gados atsāka runāt ar mammu. Jaunākais brālis palika pie viņas un tagad ir citādāks, nekā mēs ar vecāko brāli, kas augām pie tēva. Mums ģimene un bērni ir svarīgi, bet viņš saviem trim bērniem veltī maz laika.
Arī mammas mazie bērni šobrīd, kad izauguši, ir pilnīgi citādi nekā es. Varbūt tāpēc, ka viņiem nav tā rūdījuma, kāds bērnībā bija man. Desmit gados jau viss bija jāiemācās, bet māsa savos astoņpadsmit neprot pilnīgi neko. Ne ēst pagatavot, ne māju sakopt. Acīmredzot mamma viņai neko nav likusi darīt.
Esmu mēģinājusi ar mammu izrunāties par to, kāpēc tolaik viņa pret mani tā izturējās, kas ar viņu notika, bet viņa nerunā. Man liekas – pat nesaprot, ko man ir nodarījusi. Es ticu, ka mamma savā veidā mani mīl, tikai tā mīlestība man ir nesaprotama un manās sajūtās pilnīgi greiza. Mēģinu ar viņu uzturēt labas attiecības, jo uzskatu, ka mamma, lai kāda viņa būtu, ir viena. Gribu ar viņu izlīgt. Ilgu laiku baidījos ar viņu runāt par sāpīgo tēmu, pirms pāris gadiem mēģināju. Atklāti teicu, kā es tolaik jutos.
Tā visa man bija tik daudz, ka vienā brīdī salūzu. Mēģināju izdarīt pašnāvību…
Es neredzēju izeju un kādu glābiņu. Cerību uz citu dzīvi. Tā doma manī ilgi sēdēja… Mamma redzēja, ka biju griezusi sev rokas. Par to mani sodīja, nevis pajautāja, kāpēc esmu to darījusi. Nesaprata vai arī negribēja saprast, ka gribēju nomirt…
Visu laiku baidījos ar mammu par to runāt. Domāju, ka pretī būs dusmas, kliegšana, bet, man par pārsteigumu, nebija pilnīgi nekā – neviena vārda, klusums, vienaldzība un tukšums… Es trīs dienas pēc tam nevarēju atiet. Domāju – vai tiešām pēc tā, ko tavs bērns tev pateica, tev nebija neviena vārda, nekāda attaisnojuma, kāpēc tā rīkojies? Viss, ko es vēlējos, bija dzirdēt no mammas vienu vārdu – piedod!… Sajust, ka viņa nožēlo, ko man nodarījusi, lai es spētu to aizmirst, bet tas nav noticis. Esmu viņai piedevusi. Tētis nesaprot, kā to spēju. Nezinu, vai tā ir piedošana vai izmisīga vēlēšanās aizmirst.
Pēc tās nenotikušās sarunas sapratu, ka mamma nekad nepanāks pretī, lai sāpīgo pagātni izrunātu. Izskatās, ka viņai tā netraucē dzīvot. Katru reizi, kad to atceros, man birst asaras un ļoti sāp. Vienīgais risinājums būtu mātes atbilde, jebkāda atbilde, ko no viņas visus šos gadus esmu gaidījusi. Bet ir tikai klusums, un manī sēž sāpes un smagums, kas grauž un nedod mieru.
Tāpēc man ir vajadzīga palīdzība, lai es spētu palaist prom pārdzīvojumus un lai tie, atkal un atkal uzpeldēdami atmiņās, mani vairs nemocītu. Varbūt man bija jāizstāsta, ko esmu bērnībā piedzīvojusi, lai atbrīvotos no smaguma, kas mani spiež. Varbūt šī ir tā reize, kad, visu pasakot, beidzot spēšu tikt vaļā no savas sāpīgās pagātnes.»
Cita dzīve
«Kā daudzas mazas meitenes, arī es bērnībā sapņoju kļūt par dziedātāju un dejotāju. Rīgas 6. vidusskola, kurā mācījos, ir ar mūzikas novirzienu.
Gribēju spēlēt klavieres. Mammai mājās bija, bet es nedrīkstēju spēlēt, jo viņai tas krita uz nerviem.
Vakaros gribēja klusumu un mieru. Skolā netiku uz klavieru stundām, jo tad, kad mani palaida uz skolu, tūlīt pēc stundām bija jāskrien mājās. Es kavēju skolu ar mammas ziņu vai pareizāk – viņas piespiesta.
Ja grib nopietni mācīties klavierspēli, tai katru dienu jāvelta vairākas stundas. Lūsis saka, ka viņš bērnībā četras stundas dienā spēlējis, tāpēc šodien ir pieprasīts taustiņinstrumentālists. Mana dzīve mainījās, kad četrpadsmit gados aizgāju dzīvot pie tēta. Viņš saprata, ka man vajadzīga savu interešu izpausme, aizraušanās un brīvā laika hobiji. Nopirka klavieres, mājās varēju spēlēt un mācīties. Mēs dzīvojām Pierīgā, tētis vadāja uz nodarbībām. Spēlēju klavieres, dziedāju korī, sāku dejot sporta dejas. Tās man sirdī bijušas vienmēr. Dejoju līdz divdesmit gadiem. Amatieru līmenī mūsu pārim bija augsts rezultāts, tad pati sāku mācīt dejas un vēlāk, pateicoties vīra atbalstam, izveidoju savu deju studiju sievietēm «Red Rose Lady Studio». Šogad tai būs astoņi gadi. Es mācu kustības, deju, horeogrāfiju.
Kovida laikā sāku vadīt privātstundas un atklāju, ka uztveru sievietes ķermeņa valodu. Laikam mana dzīves pieredze un emocijas, kas gājušas man cauri, radījušas spēju redzēt, kādas emocijas ir sievietē, kad viņa dejo. Redzu viņas sāpes, prieku.
Atklāju, ka spēju nolasīt ķermeņa valodu un izprast, kas ar sievieti notiek.
Pēdējā laikā pie manis nāk jaunas meitenes, un viņas stāsta, ka apmeklē psihoterapeitus, dzer antidepresantus, jo ir dažādas mentālas problēmas. Dejas viņām palīdz atklāt savas emocijas, izdejot tās, un viņas grib ar mani izrunāties, kad saku, ko es viņās caur deju saskatu. Tas vienmēr ir ļoti precīzi. Mans nākamais mērķis ir mācīties psiholoģiju, un man ir vīzija, kā spēšu, deju apvienojot ar psiholoģiju, palīdzēt sievietēm.
Savās deju stundās arī pati piepildos, atbraucu mājās, un man ir, ko dot savai ģimenei. Visā, ko ieguldām no sevis, dabūjam pretī. Divus gadus esmu arī skaistumkopšanas biznesā. Deju studijā man ir skaistumkopšanas kabinets «Red Rose Beauty Room» ar divām darbiniecēm. Piedalījos konkursā «Misis Latvija», kas kovida dēļ ievilkās uz diviem gadiem, un iznāca, ka tas ir 2020/21. gada konkurss. Kļuvu par «Vicemisis Latvija». Konkursa laikā sāku gaidīt Lorencīti. Kad pieteicos konkursam, tādas domas vēl nebija, bet konkurss ieilga, un sapratām, ka tā dēļ nav jēgas savu dzīvi «likt uz pauzes».»
Loreta un Lūsis
«Esmu pārliecināta, ka smagais laiks manā dzīvē bija tādēļ, lai mana tālākā dzīve būtu tāda, kāda tā ir tagad, lai es saprastu kaut ko vairāk par sevi, par dzīvi, par saviem uzdevumiem.
Lūsis nāk no fantastiskas ģimenes, viņam ir ļoti labas attiecības ar vecākiem. Esmu Lūsim teikusi, lai viņš pasaka savai mammai paldies par visu, ko viņa dēla un abu meitu labā darījusi.
Kad stāstīju vīram savu ģimenes pieredzi, viņš neticēja, ka tā vispār var būt.
Vīrs ir mainījis manu dzīvi un piepildījis manus sapņus. Lūsis muzicē ar dažādiem izpildītājiem: Žoržu Siksnu, Roberto Meloni, Dzintaru Čīču, Kasparu Antesu, Juri Joppi, Kasparu Markševicu. Ar Lūsi ir viegli strādāt. Viņš ir ļoti atbildīgs gan darbā, gan ģimenē, un es ar savu vīru ļoti lepojos.
Kādā reizē teicu, ka arī mums abiem vajag kādu dziesmiņu, un lūdzu, lai viņš uzraksta. Mēs nekur nekoncertējam, nespēlējam ballītes. Mūsu mērķis ir reizi gadā piedalīties Latvijas Televīzijas «Sirdsdziesmā». Arī šobrīd tajā skan mūsu dziesma.
Mēs abi ļoti daudz strādājam un esam cilvēki, kas nemāk atpūsties bez bērniem. Nespējam atstāt viņus kādam pieskatīt, lai paši dotos izklaidēties. Tas nekad nenotiek. Mani neinteresē vīna glāze ar draudzenēm vai Lūsim – pavadīt laiku mūziķu kompānijā. Mums nav draudzeņu ballīšu vai draugu «tusiņu». Ja ejam ciemos, tad tikai ar bērniem. Mēs esam viens vesels. Labi jūtamies tikai tad, kad esam visi kopā. Tā mēs redzam ģimenes dzīvi.
Bērniem visvairāk vajadzīgas emocijas. Gribam, lai viņi krāj iespaidus, nevis mantas, un redzam, ka viņi ir laimīgi kopā ar vecākiem, savu ģimeni. Visi kopā pavadām laiku – mājās spēlējam spēles, izdomājam pastaigu maršrutus brīvdienām, kaut kur aizbraucam. Divas reizes gadā mums ir tālāks ceļojums ārpus Latvijas. Esam bijuši visās siltajās zemēs. Šajā pavasarī visi, arī mazais brālītis, lai gan viņam vēl nav gadiņš, bijām Ēģiptē. Tā bijis vienmēr – tiklīdz bērnam ir trīs mēneši, braucam ceļojumā. Tā bija jau ar Adrianu, kad kopā ar viņu aizlidojām uz Ēģipti. Ar Redžiju viņa trīs mēnešos lidojām uz Turciju.
Kad apprecējāmies, Lūsim teicu, ka esmu sev apsolījusi – bērni man būs līdz trīsdesmit gadiem. Pēc diviem dēliem domāju: «Vairāk bērnu mums nebūs!» Man bija divi darbi, vīram darbi uz visām pusēm, divi mazi bērni. Arī sev gribējās mazliet padzīvot. Pagāja divi gadi, runājām, ka puikas ātri aug. Mazi bēbīši bija tik forši. Teicu: «Ja gribam vēl vienu bēbi, tad ir pēdējais laiks, lai viņš piedzimtu līdz maniem trīsdesmit.» Bija trakais kovida laiks, mums abiem darbi liegti, dzīvojām pa māju. Cerēju uz meitiņu, bet piedzima trešais dēls. Meitiņu katru reizi gribēju, jo biju nolēmusi: ja būs meitiņa, nosaukšu par Mārīti – manas mīļās omītes piemiņai. Kas zin’, ja vīrs gribēs, es droši vien piekritīšu vēl vienam bērniņam. Tas nekas, ka man viens gads jau ir pāri trīsdesmit!»
