Rakstnieka Jāņa Akuratera dzimta. Māja palika, pēcnācēji – ne

Izglāba pusotrs kvadrātmetrs

Pēc Akuratera nāves skaistā māja palika Marijas un Laimas gādībā. Atklājās, ka kopplatības ziņā tā neatbilst padomju likumam par nacionalizēšanu, jo ir par mazu, lai to atņemtu. Pietrūka vien pusotra kvadrātmetra. Vientuļajām sievietēm ar mazo atvasīti vismaz nebija jādodas no mājas ārā meklēt pajumti.

Bija sākusies cita realitāte, un turpmākais liktenis Akuratera mīļajai sievai un meitai bija lēmis to pašu, ko visai tautai – izdzīvot, nosargāt sevi, savus mīļos un vēl kādu tālumā… Dvēseliskie tilti vēstulēs turējās un nesalūza, bet draugu un paziņu Latvijā kļuva arvien mazāk.

Marija apzinājās savu uzdevumu – nosargāt vīra mantojumu laikā, kad Akuratera vārdu nedrīkstēja pieminēt un viņa darbi bija aizliegto autoru sarakstos. Lai arī iztikas līdzekļi ģimenei bija pieticīgi, tika nosargāta ne vien māja, bet arī Akuratera rokraksti, bibliotēka, piemiņas lietas.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

Katy Tindemark bail no sieviešu dzimtas traģiskā lāsta

Lauma Lapsa

Pazudis bez vēsts

«Nedrīkstu meitai teikt, ka mamma vairs neatnāks.» Atklāta saruna ar pazudušās Annas Jansones vīru

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Dažas mēbeles un interjera lietas viņas pārdeva apmaiņā pret minimāliem iztikas līdzekļiem, jo bija problemātiski atrast darbu – abas tika uzlūkotas kā tautas ienaidnieka sabiedrotās.

Lai spētu izdzīvot smagajos apstākļos, ņēma īrniekus, kurus ierakstīja mājas grāmatā, ko padomju milicijas ierēdņi pārbaudīja it bieži.

Pašu istabas tika pārkārtotas pavisam vienkārši. Klavieres gan bija savā vietā, un Laima pie tām apmācīja dēlēnu. Akuratera dokumentāli vērtīgās lietas, kā arī mīļās lietas no pirmā stāva ar memoriālu vērtību Marija sapakoja kastēs, atvilktnēs, kārbās, koferos un ieslēdza Akuratera istabā. Viņa sapakoja traukus, aizkarus, rokdarbus, cimdus, savus tualetes aksesuārus, rotas lietas, teātra somiņas, mežģīņu šalli…

Rakstāmgaldā starp rokrakstiem un cita laikmeta avīzēm glabājās aizliegtās Latvijas karogs…

Šīs istabas logam no ārpuses arvien priekšā bija aizvērti slēģi un šo telpu neizīrēja.

Marijai vajadzēja būt stiprai, lai visu izturētu. Kad nevarēja, meklēja palīdzību dabas gudrībās. Mājās žuva tējas, smaržoja āboli un sēnes, bet dārza mājiņā tika iemitinātas kazas un vistas. Tā bija izeja bezizejā, pārtika un reizē zāles pašiem un citiem. Vecie slimie radinieki no Birzniekiem arī atrada patvērumu un uzmanību Marijas mājas pajumtē. Marija zināja, kā sāpošās muguras un kājas ārstēt ar kontrastdušu. Šai procedūrai kalpoja mājas terase otrajā stāvā, kur zem koka redeļu grīdas bija metāla ieklājums. Bieži nebija naudas ne maizei, ne zālēm, bet bija griba uz dzīvi.

Pensijas nebija ne vienai, ne otrai. Akuratera darbus vairs neizdeva.

Jebkādu regulāru darbu ar savām piecu valodu zināšanām Laimai neizdevās atrast.

Iztikai palīdzēja senu draudzību vārdā sagādāti tulkojumi, bet to nebija daudz. Sava tēva piemiņu viņa centās saglabāt, vienmēr rakstīdama Laima Akuraters. Ar šo uzvārdu saglabājās vienīgais pašas 1948. gadā sagatavotais dzejas krājums Dažas dziesmas. To izdeva tikai 1999. gadā.

Vēlāk pie Marijas un Laimas dzīvot atnāca arī Akuratera māsa Helēna, kas pamazām uzņēmās galvenās rūpes par māju, paralēli piepelnoties ar veiklu māku rakstīt ar rakstāmmašīnu. Laima galvenokārt rūpējās par slimo Mariju un rakstīja vēstules uz Lietuvu dēlam, kuru pati bija aizsūtījusi mācīties Viļņas konservatorijā, jo Latvijā piecdesmitajos gados radurakstu dēļ ceļš uz konservatoriju viņam palika slēgts. Sāpes par atšķirtību kā tārps grauza Laimu visu atlikušo mūžu. Viņa palīdzēja dēlam, ik mēnesi sūtot 30 rubļus, pārtiku, drēbes, grāmatas.

«Mīļais, bērniņ, tā mana vienīgā cerība, ka Tu būsi savā dzīvē laimīgs.. Kaut tikai Tev ietu labi!».

Marija vīra celtajā mājā nodzīvoja 39 gadus, līdz savai nāvei 1972. gadā. Viņa pārdzīvoja ne tikai vīru, bet arī Laimu. Marijas un Jāņa meita mira 1969. gada 28. augustā – 59 gadu vecumā, gaidot pārbraucot dēlu, saļimusi uz mājas kāpnēm. Zināms, ka Laimai bijusi vairogdziedzera slimība.

Fricis no Sibīrijas bija atgriezies 1958. gadā, uz divdesmito kāzu jubilejo, tomēr pilnajā Akurateru mājā viņš palika tikai kā ciemiņš. Dzīvesvietu viņš atrada pie savas māsas Veiklas Slokā, jo viņu Kandavas mājas bija aizņemtas. Laiku pa laikam Fricis un Laima satikās, lai ietu uz izrādēm Operā, citreiz, kad viņš braucis no Slokas Rīgas tirgū ko pārdot, norunājuši satikšanos telefonbūdā pie tirgus. Vienmēr Fricis vedis Laimai arī grozu ar pārtiku.

«Viņa bija tik smalka, trausla, dziļa un – nepraktiska, ka liekas apbrīnojami, kā viņa varēja izturēt pēdējos divdesmit gados piešķirto dzīvi. Es nevaru pieņemt, ka tik daudz mīlestības, kultūras, garīga smalkuma var pēkšņi iznīkt…» atvadu vārdos Laimai rakstīja viņas studiju biedrene un draudzene Ofēlija Sproģere, kuru liktenis bija aizvedis uz Zviedriju.

Kad Laima aizgāja mūžībā, Fricis atgriezās uz dzīvi Akuratera namā, lai palīdzētu Marijai.

Viņš lasīja Marijai Laimas dzejas, un viņam beidzot izdevās visu izdarīt Marijai pa prātam.

Fricis iestādīja pie mājas ogu krūmus, apkopa teritoriju. Marija, tāpat kā Jānis, mira mājās, savā gultā. Fricis bija klāt. Mariju, tāpat kā Laimu, izvadīja Torņakalna draudzes mācītājs.

Pēc tam, palicis dzīvot Marijas istabā, Fricis pārdzīvoja viņu tikai par četriem gadiem

Nākamā lapa