Mariss Jansons. Dāvana mums visiem

Slavenības
Gunta Šenberga
2. decembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto
Decembra pirmajā dienā mūzikas pasauli pāršalca skumja vēsts — aizsaulē devies izcilais latviešu diriģents Mariss Jansons.

Mariss Jansons ilgstoši sirdzis ar sirds slimību, tādēļ pēdējā laikā atcēla vairākus koncertus, taču oktobra beigās pēc sešu mēnešu pārtraukuma atkal stājās pie diriģenta pults kopā ar savu Bavārijas Radio simfonisko orķestri.

Mariss Jansons paguva realizēt vienu no saviem lielajiem sapņiem - uz vienas skatuves kopā muzicēt ar izcilo komponistu Raimondu Paulu. Tas notika 2016. gada rudenī, bet šo ideju diriģents nesa sevī ilgus gadus. 

«Man ir viens ilgs sapnis, ko par nožēlošanu nekad nav izdevies īstenot, – es ļoti gribētu uzstāties kopā ar Raimondu Paulu. Jā, viņš man ir kaut kas sevišķs. Es viņu tiešām dievinu. Pateikt, ka viņš ir brīnišķīgs komponists, ir tiešām par maz. Viņš ir liela individualitāte un brīnišķīgs pianists! Es gribētu cerēt, ka viņš būs gatavs nospēlēt šajā koncertā – vienalga ko, jebkuru darbu! Kuru katru darbu, lai tik pasaka…» Tā viņš teicis intervijā Latvijas Radio 3 Klasika direktorei Gundai Vaivodei 2009. gada martā Minhenē, kur ir Bavārijas radio orķestra galvenais diriģents.  

Pirmais mēģinājums muzicēt abiem uz vienas skatuves bija jau tā paša gada decembrī – Nacionālās operas deviņdesmitās jubilejas koncertā. Diemžēl pēdējā brīdī nopietni sašķobījās diriģenta veselība – viņš ir pārcietis vairākus infarktus –, un tikšanās nenotika. Taču, kā stāsta Gunda Vaivode, pēc pāris gadiem notika aizkustinoša tikšanās Raimonda Paula mājās: «Abi maestro, lielais flīģelis viesistabā… Raimonds spēlēja – viņš to dara ļoti skaisti –, un Mariss izteica visādus komplimentus. Pauls koķetēja, ka viņš jau neesot nekāds Mālers, bet Mariss atbildēja: «Jūs esat vēl lielāks par Māleru.»»

Piecas minūtes pirms pusseptiņiem

Latvijā Mariss Jansons nav dzīvojis kopš trīspadsmit gadu vecuma. Vispirms uz Ļeņingradu pārcēlās viņa tēvs, diriģents Arvīds Jansons, tad arī pārējā ģimene: mamma, operdziedātāja Iraīda Jansone, Mariss, kā arī ģimenes uzticamais draugs un palīgs, Marisa un vēlāk arī viņa meitas Ilonas auklīte Austriņa. Arī tagad Marisa mājas ir Pēterburgā, bet dzīve – uz koferiem dažādu pilsētu viesnīcās. Taču Rīgu un Jūrmalu, kur bērnībā dzīvoja vasarās, diriģents vēl arvien bieži redz sapņos: «Dvēseles tuvums ar Rīgu. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk tas rodas.» Un: «Arvien biežāk es atceros savu bērnību.»

Viņš ir dzimis tieši tai stundā, kad parasti sākas vakara koncerti. Kara laika Rīgā – 1943. gada 14. janvārī. «Tā bija diezgan grūta diena… Jau 13. janvāra vakarā aizgāju uz slimnīcu – visu nakti un nākamo dienu man klāt sēdēja māsiņa, jo sāpes bija lielas. Mariss piedzima 14. janvārī piecas minūtes pirms pusseptiņiem vakarā. Par vārdu mēs ar Arvīdu jau bijām drusciņ runājuši, bet ierakstīti dzimšanas apliecībā tika veseli trīs: Mariss, Ivars un Georgs. Tos divus pēdējos gan nemaz nelietojām. Nolēmām, ka sauksim nevis par Māri, bet Marisu – kā operdziedātāju Vētru,» grāmatas Jansonu dzimta: Arvīds, Iraīda, Mariss, Ilona autorei Ingai Rečai stāstījusi diriģenta māte Iraīda.

Māte mazajam Marisam nekad nav pirkusi nekādus rotaļu šaujamrīkus, toties ik vakaru noskūpstīja, kad dēls devās pie miera.

Sākumā vecāki dēlu bieži ņēma līdzi uz Operu, jo nebijis neviena, kas viņu mājās pieskatītu. Vienu šādu reizi māte jo spilgti atcerējusies arī pēc daudziem gadiem: «Bija vai nu Karmenas pirmizrāde, vai ģenerālmēģinājums, un pirmajā cēlienā ir aina, kurā man sasien rokas. Tajā mirklī Mariss, kas ar papu sēdēja ložā un skatījās, pielēca kājās un sāka kliegt: «Mammiņ, mammiņ!» Tā kliedza, ka papam viņu vajadzēja iznest no zāles… Savukārt mājās Marisam bija veseli divi orķestri: viens no podziņām, bet otrs – no klucīšiem. Stundām ilgi viņš varēja ar tiem noņemties, turklāt katram orķestrantam bija vārds – visu Operas mūziķu uzvārdus zēns zināja no galvas.»

Marisa un vēlākajos gados arī viņa meitas Ilonas auklīte Austra Ķezbere, kas Jansonu ģimenē nodzīvojusi ilgus gadus, atcerējās vēl trešo orķestri: «Viņš sastūma krēslus, sanesa ķeblīšus un salika tos lielajā istabā, virsū sasēdināja, ko tik varēja dabūt, – lāčus un grāmatas, un tad sauca mani: «Nāc nu par koncertmeistari!» Es atsēdos savā vietā. Citreiz iedeva man rokās skalu vai lielo karoti, un man bija jāsēž par vijolnieku. Kādreiz man apnika: «Vai es nevarētu sēžot adīt?» – «Nu labi, adi!» Mariss pats diriģēja – nolika pretī pulti un diriģēja.»

Kad Mariss diriģēja, orķestri nācies tēlot arī viņa bērnības draugam un nākamajam diriģentam Aleksandram Viļumanim.

«Mums ir sirsnīgas attiecības, tikai – ļoti retas…»

Tā savulaik teikusi maestro meita Ilona. Šķiet, viņa nav vienīgā, kas tā varētu teikt. Jau daudzus gadus laika trūkums un nogurums ir diriģenta pastāvīgi pavadoņi. «Es esmu spiests atteikt septiņdesmit procentus no piedāvājumiem. Cilvēki to nevar aptvert un domā, ka es vienkārši negribu, ja kaut ko atsaku. Bet man pēdējos gados atvaļinājums ir bijis labi ja desmit dienas gadā. Man ir pāri piecdesmit, un reizumis es jūtos kā iedzīts stūrī: no manis vēl kaut ko papildus gaida, bet es nevaru tīri fiziski vēl kaut ko uzņemties,» pirms divdesmit gadiem maestro atzīstas intervijā Ingrīdai Zemzarei, un šajos divdesmit gados nekas daudz nav mainījies. Ilona neslēpj, ka arī bērnībā nav pavadījusi daudz laika kopā ar tēvu. Un ka toreiz «papam bieži ir slikts garastāvoklis, jo viņš ir pārguris». Bet tāds laiks, kad kopā būtu visa ģimene, «bija tikai vasarā, kad papam vienu mēnesi bija brīvlaiks, un mēs braucām uz Krimu, uz Jaltu. Ko mēs tur darījām? Īstenībā neko: sēdējām un spēlējām kārtis. Un dzīvojām tādu īstu, normālu dzīvi. Katru gadu 24 dienas – un viss!»

«Īsta atvaļinājuma, kad varētu neko nedarīt, man vispār nav,» dažādas šā teikuma variācijas gadu no gada atkārtojas intervijās.

Rīgā Mariss mācījās latviešu skolā un latviešu valodā, Ļeņingradā sākumā krievu valodu zināja vāji, tāpēc vakarā pēc skolas nāca privātskolotāja, kas mācīja valodu un izstāstīja arī citus priekšmetus krievu valodā. Tā ka reizēm jau tad bija jāstrādā divpadsmit stundas dienā. Vēlāk viņš studēja divās fakultātēs – vijoļspēli un diriģēšanu. Pēc tam strādāja ar orķestriem dažādās pasaules malās, nereti ar vairākiem reizē. Bijis galvenais diriģents Oslo un Bostonas simfoniskajos orķestros, bet pēdējos vairāk nekā desmit gadus ir divu slavenu Eiropas orķestru – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra Minhenē un Amsterdamas Concertgebouw – galvenais diriģents. Divpadsmit nedēļas gadā strādāja ar vienu, desmit – ar otru.

Dzīve, kurā nav laika… Viņš pats atzīst, ka «no vienas puses, tā ir brīnišķīga dzīve, es nedrīkstu žēloties. Esmu pārliecināts, daudzi teiks: nu, ko viņš grib? Sasniedzis tādus augstumus, braukā pa pasauli, diriģē labākos orķestrus, ir galvenais diriģents labākajos orķestros un vēl ir neapmierināts. Es esmu absolūti ļoti apmierināts un ļoti pateicīgs Dievam un liktenim, ka izgāju tādu ceļu. Es neesmu vēl nemaz tik vecs, lai sāktu domāt: viss, jāiet pensijā. Jo diriģenta profesija ir diezgan ilga, un es pagaidām jūtu, ka man vēl ir diezgan spēka, un man veselība, paldies Dievam, tagad ir labāka. Bija laiki, kad es tiešām daudz slimoju.

Tomēr vienu dienu cilvēkam jānolemj mazliet mazāk strādāt. Man tas bija ļoti grūts uzdevums. Ļoti. Es ļoti ilgi domāju un mocījos, jo [..] tie abi orķestri bija kā divi dēli, un nebija iemesla iet projām ne no viena, ne no otra. [..]» Tomēr galu galā viņš izlēma un pagājušajā gadā Amsterdamas orķestra galvenā diriģenta posteni pameta: «Es gribu to laiku veltīt arī sev. Lai es varētu vairāk priecāties par dzīvi, savas dažādās citas intereses piepildīt. [..] Lai man būtu vēl bagātāka dzīve, nekā tā ir tagad.»

Laikā sev ietilpst arī tik vienkāršas un citiem viegli sasniedzamas lietas kā atbraukt uz Rīgu un Jūrmalu, aiziet uz zoodārzu, panašķoties ar Latvijas biezpienmaizēm un Laimas konfektēm, skatīties filmas, pēc koncerta ilgi runāties ar cilvēkiem…

Nobela prēmija mūzikā

2013. gadā Vācijā diriģents saņēma Siemens mūzikas balvu, ko mēdz dēvēt par Nobela prēmiju mūzikā – gan tās prestiža, gan ceturtdaļmiljonu eiro lielās vērtības dēļ. Lai gan balvu piešķir jau vairāk nekā četrdesmit gadu, Jansons bija tikai septītais no pasaules izcilajiem diriģentiem, kas ar to pagodināts. Dažus no pirmo sešu iepriekšējo laureātu vārdiem būs dzirdējis gandrīz katrs – arī tad, ja par mūziku neinteresējas vispār. Herberts fon Karajans, Leonards Bernsteins, Klaudio Abado, Nikolauss Arnonkūrs, Daniels Barenboims un Mihaels Gīlens.

Lielai balvai līdzvērtīga ir atzinība, ko kāds no diriģentiem izpelnās reizi gadā. Runa ir par slaveno Jaungada koncertu Vīnes mūzikas biedrības Zelta zālē. Mariss Jansons Štrausu ģimenes mūziku gada slavenākajā koncertā ir diriģējis trīs reizes – 2006., 2012. un 2016. gadā. Vērot koncertu klātienē var vai nu tikai tad, ja tu esi ļoti īpašs cilvēks, piemēram, Austrijas kanclers vai Džūlija Endrūsa, vai arī, ja iespēju nopirkt biļeti laimē loterijā. Loterija sākas, tiklīdz izskanējies iepriekšējais koncerts, un turpinās līdz februāra beigām. Diemžēl maestro tautiešiem loterijā nav priekšrocību.

Tomēr īpašas starp balvām ir tās, ko dāvājusi Latvija: Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu un Triju Zvaigžņu ordenis. «Saņemt balvu no savas dzimtenes, no Latvijas, man ir kas sevišķs un ļoti nozīmīgs. Jo mēs visi esam nesaraujami saistīti ar savu dzimteni… Jo vecāks kļūstu, jo vairāk mani ar Latviju saista jūtas un emocijas,» atzīst maestro.

Bet Gunda Vaivode mudina: «Mēs nedrīkstam viņu saplēst gabalos, mums ir vairāk jādodas pie viņa, nevis jācer uz to, ka viņš brauks uz šejieni. Vienkārši ir jālolo šādi cilvēki, kuri ar savu vārdu vien, ar savu muzicēšanu citur var Latvijas labā izdarīt simtkārt vairāk nekā šeit, klusi rušinoties.»

Īpašās saiknes

Ar Raimonda Paula mūziku diriģentam ir arī kāda pavisam īpaša saikne, par kuru zina stāstīt Gunda: «Diezin vai Mariss būtu izturējis šo nenormālo slodzi, kas saistīta ar pārbraucieniem un pārciestajām veselības problēmām, ja blakus viņam nebūtu tik izcila sieviete. Savu karjeru, kas bija saistīta ar medicīnu un psiholoģiju, Irina ir upurējusi, dzīvojot līdzi dzīvesbiedra gaitām. Viņi iepazinās Jaltā, atvaļinājuma laikā – plunčājoties jūrā.» 

Marisa Jansona dzīvē bijušas divas izcilas Irinas. Ar pirmo Irinu, meitas Ilonas mammu, viņi satikās Ļeņingradā. Kad piedzima Ilona, ģimenē visi – vectēvs un vecmāmiņa, un auklīte Austriņa – ar viņu sarunājās latviski, un arī «mamma iemācījās latviešu valodu, lai varētu saprasties ar mani. Es biju maziņa un neatceros, bet man stāsta, ka mamma sākumā man lasīja priekšā latviešu grāmatas, gan zinādama latīņu burtus, taču nesaprazdama, ko lasa. Kad es jau sāku runāt krievu valodā, no latviešu valodas viņai tulkoju krieviski, lai mamma zinātu, ko man lasījusi. [..]

Mamma tik stipri mīlēja [..] papu, ka par mana papa slavas un spožās karjeras iespējām ļoti liels paldies pienākas manai mammai. Es ļoti labi atceros tos laikus, kad vēl nebija kseroksu un visu šo moderno lietu, mamma Pēterburgā caurām naktīm sēdēja un rakstīja papam štrihus orķestrantiem, palīdzēja gatavoties koncertiem, brauca līdzi, mazgāja kreklus, gatavoja ēst. Tajā laikā viņa uzskatīja, ka tas ir pats svarīgākais, un laikam jau pareizi darīja – citādi nebūtu tāda mana papa.»

Tomēr pēc vairāk nekā divdesmit kopā nodzīvotiem gadiem viņi izšķīrās, un Ilona teikusi, ka savus bērnus tomēr centusies audzināt citādi, nekā savulaik audzināta pati: «Es negribu, lai manai meitai tuvāks kļūst kāds cits, nevis mamma.» Ilonai ir divas meitas. Ilona ir pianiste, un arī viņas vecākā meita Anastasija turpina dzimtas muzikālo tradīciju – viņa ir režisore un strādā Marijas teātrī Pēterburgā. Jaunākā meita Marija vēl ir skolniece un vairāk aizraujas ar dejošanu. Gunda Vaivode zina teikt, ka tieši Marija vizuāli ir ļoti līdzīga vectēvam Marisam.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs