Kinofilmas garajiem vakariem iesaka Solvita Vektere, Dārta Daneviča un Marija Zeltiņa

Kultūra
Elva Karičkina
31. janvāris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Laiks ir tik drēgns, ka tā vien gribas ietīties pūkainā pledā, rokās paņemt krūzi kūpošas tējas un noskatīties kādu filmu, kas aizķer emocionālās stīgas, tomēr nenomāc ar pārlieku lielu melanholiju. Trīs kinogardēdes iesaka savas favorītes nesteidzīgam filmu vakaram, kas – gluži kā izsmalcinātas šokolādes konfektes – lēni izkusīs uz mēles, atstājot saldu pēcgaršu.

Solvita Vektere, psihoterapijas speciāliste:

«Par zināmu izglītošanos kinojomā man jāpateicas tuvai draudzenei – kino vēsturniecei Danielai Zacmanei, kura manī attīstījusi prasmi izvērtēt filmu nianses. Jau kādu laiku savās mājās šauram kolēģu lokam rīkoju kinovakarus. Ņemam vērā Danielas ieteikumus un baudām filmas.

Galvenais kritērijs, tās izvēloties, – lai notikums būtu pati filmas skatīšanās, nevis filma paliktu kaut kur fonā.

Esmu iemācījusies, ka laba filma ir jābauda kā mākslasdarbs, un cenšos to izgaršot no sākuma līdz pat beigu titriem un pēdējiem skaņu akordiem. Tas, ko saņemu no kinomākslas darba, ir veselums – vārdos neizsakāms veselums, brīnuma sajūta, pārsteiguma mirkļi. Šīs trīs filmas, kuras esmu izvēlējusies, manuprāt, ir smieklīgas, rada labu garastāvokli un piestāv drūmiem rudens vakariem.»

  • Dziedāt lietū (Singin’ in the Rain,  režisori Stenlijs Donens, Džīns Kellijs, 1952)

«Ja nu kaut kas var likt iemīlēt lietavas (un tas lieti noder Latvijas rudeņos), tad tas ir šis mūzikls. Lipīgas dziesmas, skaistas dejas, Holivudas kinopasaules glamūrs, asprātīgs sižets, kas izstāsta stāstu par pāreju no mēmā uz skaņas kino, – to visu var un vajag skatīties vēl un vēl.»

  • Gudrā blondīne (Legally Blonde, režisors Roberts Luketičs, 2001)

«Filmām var būt arī terapeitisks spēks, piemēram, kaut vai ar jokiem parādīt, ka ārienei (vai klišejiskiem priekšstatiem par to) ne vienmēr ir tieša saistība ar intelektu.

Rīzas Viterspūnas blondīne ir neatkarīga, apņēmīga un drosmīga sieviete, un tas ir brīnišķīgi, ka šīs īpašības arvien vairāk novērtē kā kino, tā dzīvē.»

  • Doktors Nē (Dr. No,  režisors Terenss Jangs, 1962)

«Pirmā filma no Džeimsa Bonda filmu sērijas ar Šonu Koneriju britu slepenā dienesta aģenta 007 lomā.  

Mūsdienu acīm skatoties, ir interesanti pamanīt, ka filmā naivums iet rokrokā ar politkorektuma trūkumu un seksismu, bet ko tik skatītājs nepiedos filmu vēstures un simpātiskā Konerija dēļ! Zaudējot kaut kādas īpašības, pazustu arī pats Bonda tēls. Vārdu sakot, uzņemt kaut ko tikpat labu ir bijis grūts uzdevums turpmāko Bonda filmu veidotājiem.»

Dārta Daneviča, aktrise:

«Man patīk doties uz kino, taču tur galvenokārt sastopami vien jaunākie kinoindustrijas veikumi, tādēļ labprāt skatāmies filmas arī mājās pie kamīna, izmantojot projektoru (jo dzīvojam bez televizora). Ikdienā visai bieži skatos kvalitatīvos, filmām līdzīgos seriālus, tādus kā Chernobyl, Leftovers, Big Little Lies, Stranger Things un citus, kur sagaidāms izcils saturs ar sižetiski pārsteidzošām virāžām, psiholoģisku kairinājumu, augstvērtīgu aktierspēli un režiju.»

  • Izdzīvo tikai mīlētāji (Only lovers left alive, režisors Džims Džārmušs, 2013)

«Šo es noteikti varētu saukt par savu mīļāko filmu. Netipiski romantisks stāsts par mūžīgiem mīlniekiem, kas ir kopā jau gadsimtiem ilgi un kuru attiecību skaistums slēpjas savdabīgajā izpratnē par mīlestību, dzīvošanā pretējās pasaules pusēs.

Nezinu, vai vajag atklāt visu, pateikšu vien to, ka aktrise Tilda Svintone un režisors Džims Džārmušs virtuozi ironizē par romantiku, piedāvā neparastu, unikālu stāstu, aizraujošu estētiku ar mani tik ļoti intriģējošo Maroku un rudenim piestāvošu muzikālo partitūru. Pēc šīs filmas noskatīšanās devos uz veikalu pēc saviem ādas cimdiņiem. Un kādreiz noteikti notiks arī ceļojums uz Tildas apdzīvotajām naksnīgajām Marokas ieliņām.»

  • Divas dienas Parīzē (2 days in Paris, režisore Džūlija Delpija, 2007)

«Absolūti fantastiska komēdija par normālo cilvēku īstajām attiecībām. Sarkastiskas piezīmes citam par citu, ekscentriski vecāki, seksuāla rakstura odziņas un ogas, pārpratumi un neveiklības, nejaušas satikšanās ar pārlieku draudzīgiem bijušajiem, temperamentīgas vārdu apmaiņas un vēl, un vēl.

Jo – galu galā – stāsts ir par viena pāra divām dienām tieši Parīzē – pilsētā, kas slavena ar savu kaismīgo, brīvdomīgo auru. Un kaut kas no šā pāra aktualitātēm un problēmām jau sastopams arī mūsu ikdienā, tāpēc varam plati pasmaidīt (vai skaļi iesmiet) arī paši par sevi.»

  • Patersons (Paterson, režisors Džims Džārmušs, 2016)

«Ko tur slēpt – esmu Džima Džārmuša absolūta fane un cienītāja. Šajā sarakstā, manuprāt, varētu iekļaut visas viņa filmas. Bet šoreiz lai vieta tiek vienam no jaunākajiem veikumiem – filmai Patersons.

Stāsts ir par autobusa šoferi Patersonu, kas dzīvo pilsētā ar tādu pašu nosaukumu un patiesībā ir dzejnieks. Par viņa sievu, kas sapņo dziedāt un iekārto melnbaltu māju. Par viņu suni, sarunām, kopā būšanas vienkāršību un skaistumu, kas atrodams ikdienā. Šīs filmas iespaidā noteikti apciemošu arī pašu Patersonas pilsētu ASV – tā ir sagadījies, ka turpat dzīvo man mīļi draugi no Latvijas. Apsēdīšos uz Patersona soliņa, no kura paveras gleznains skats, padomāšu un ļaušos mazajiem dzīves brīnumiem.»

Marija Zeltiņa, ēdināšanas pakalpojumu speciāliste, influencere:

«Visas savas mīļākās filmas esmu iegādājusies, jo man patīk ik pa laikam tās noskatīties atkal un atkal. Skatoties kino, iesaku uzvārīt tēju, sagatavot veselīgas uzkodas (kalē čipsus, ogu sukādes, riekstus, svaigus dārzeņus), iekārtoties ērtāk un apklāt sevi ar siltu pledu.

Vislabāk kino baudīt tuvu draugu vai mīļotā cilvēka kompānijā, lai pēc filmas noskatīšanās ir, ar ko padalīties iespaidos un, iespējams, nonākt pie kādas sev svarīgas atziņas vai sasmelties iedvesmu.»

  • Viss ir sarežģīti (It’s complicated, režisore Nensija Maiersa, 2009)

Romantiska komēdija. Džeinai pieder sava konditoreja, un viņai ir trīs pieauguši bērni. Sarežģījumi sākas, kad Džeina kļūst par sava bijušā vīra mīļāko. Filma uzņemta vieglā un asprātīgā manierē, tajā atainoti attiecību līkloči. Lieliskās Merilas Strīpas un citu izcilu aktieru meistarība padara šīs filmas skatīšanos par īstu baudu.

  • Džulī un Džūlija (Julie & Julia, režisore Nora Efrona, 2009)

Filma ir balstīta uz diviem patiesiem stāstiem. Džūlija Čailda ir diplomāta sieva, kura, dzīvojot Parīzē pēc Otrā pasaules kara, bija aizrāvusies ar franču kulināriju un ar savām prasmēm iepazīstināja arī amerikāņu publiku. Turpretī Džūlī dzīvo mūsdienās un ir apņēmusies gada laikā pagatavot un savā interneta blogā aprakstīt visas 524 receptes no Džūlijas Čaildas pavārgrāmatas. Kā un vai tas viņai izdosies, skaties filmā!

Pirmais ēdiens, kuru pagatavot pamēģināju arī es, bija slavenie croque monsieur jeb franču karstmaize – viegls brokastu ēdiens, kas izdosies ikkatram.

  • Neaizskaramie (The Intouchables, režisori Olivjē Nakašs un Eriks Toledano, 2011)

Franču komēdijdrāma, kas mani uzrunāja tikpat ļoti, cik savulaik filma Amēlija. Tā ir aizkustinoša un sirsnīga filma par īstu draudzību, uzticēšanos un cilvēcību. Uzskatāmi tiek atspoguļota Parīzes sabiedrības noslāņošanās. Filmas sižets ir tapis, iespaidojies no patiesa stāsta, un tā ir saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus un kritiķu atzinību.

Bieži vien uzlieku dziesmu no filmas skaņu celiņa September Song, ko izpilda Earth, Wind & Fire, jo tā liek dejot un palīdz tvert dzīvi vieglāk!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+