Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Inde ir nežēlīgs un izsmalcināts ierocis. Tā neatstāj gandrīz nekādu pēdu vai pierādījumu. Nav ieroča, kas varētu sasaistīt upuri ar slepkavu. Nav trokšņa, trača, aculiecinieku. Lode, kas raidīta politiskā oponenta virzienā, spēj sadragāt ne vien upura miesu, bet arī sabiedrības mieru un kārtību. Jo skaļāka nāve, jo skaļāki seko protesti, sašutums, iespējams, tiek mests arī izaicinājums visai pastāvošajai kārtībai. Turpretī inde nogalina klusi, aiz sevis atstājot tikai neziņas un minējumu mākoni.
Turklāt tā ir baisa: ja esi iesaistīts bīstamās varas spēlēs un – apzināti vai netīši – šķērsojis kāda ietekmīga pretinieka ceļu, brīdī, kad inde jau ir nonākusi tavā organismā un uzsākusi savu nāves deju, tu, visticamāk, notiekošo labi apzināsies. Tāpat kā savu absolūto bezpalīdzību tās priekšā. Mokošas sāpes. Izmisumu un bailes. Nolemtību. Indes izraisīta nāve var iestāties dažos mirkļos, bet var savu upuri spīdzināt arī nedēļām un pat mēnešiem. Inde nav tikai ierocis vien – tas ir arī brīdinājums pārējiem. Sak, turpini tādā pašā garā, taču zini, kas tevi sagaida. Agonija. Šādi savus pēdējos mirkļus ir aizvadījuši daudzi no pasaules pelēkajiem kardināliem. It īpaši tie, kas saistīti ar Krievijas politisko eliti un tās interesēm.
Pēc Ļeņina rīkojuma
Krievijā inde ir bijusi visai iecienīta problēmu risināšanas metode jau kopš viduslaikiem. Visspilgtākais vēstures annālēs iemūžinātais indēšanas mēģinājums gan notika 20. gadsimtā – tas bija drūmais atentāts pret Grigoriju Rasputinu. Slepkavu plāns gan toreiz izgāzās – cianīds, kam bija jānogalina leģendārais mūks, tika iecepts kūkās, taču ar saldumiem (vismaz gastronomiskajiem) Rasputins bija uz jūs. Tālākie notikumi zināmi visai pasaulei – Rasputinu esot šāvuši, slīcinājuši un dedzinājuši. Visticamāk, ja cianīds savu darbiņu būtu paveicis, par notikušo zināmas būtu krietni skopākas detaļas. Un tieši šī iemesla dēļ inde kļuva par valdības slepeno oficiālo kaujas ieroci, kad savu ceļu uzsāka padomju Krievijas nežēlīgā mašīna.
Drīz pēc padomju varas dzimšanas pēc paša Ļeņina rīkojuma Maskavā tika izveidota īpaša, slepena iestāde – Laboratorija X, visnežēlīgākā un advancētākā tā laika zinātnes pētījumu norises vieta, kuras vienīgais uzdevums bija pētīt un radīt indes. Izmēģinājuma trusīšu un žurku vietā šajā laboratorijā bija uz nāvi notiesātie ieslodzītie. Šīs ēkas pagrabos nokļuva politieslodzītie, spiegi un gluži vienkārši par neērtiem kļuvušie pilsoņi, bet laukā no tās izkļuva tikai ar kājām pa priekšu. Sešdesmitajos gados svaigs notiesāto pievedums pienācis… katru nedēļu!
Komunistu tops
Šajā drausmīgajā vietā tika radītas pasaules iedarbīgākās indes un izsmalcinātākie indēšanas veidi. Kopumā ir zināmas divdesmit klasiskas komunistu indes – katrai savi nolūki un ērtākā lietošanas metode. Inde savu upuri sasniedza ne tikai pievienota ēdienam, bet arī indīgas gāzes veidā ielavoties numuriņā caur viesnīcas ventilācijas sistēmu. Vai, uzziesta uz automašīnas stūres, sagaidīja sava upura roku pieskārienu.
Visizplatītākā un iedarbīgākā inde allaž bijis kālija cianīds – ātrs, nežēlīgs un nekļūdīgs. Taču ātra nāve ne vienmēr ietilpa Kremļa aģentu plānos.
Starp viņu iecienītākajām indēm bija arī, piemēram, strihnīns: nonācis upura organismā, šis pulverītis izraisīja turpat vai pusstundu ilgu drausmīgu agoniju – necilvēcīgas sāpes un muskuļu spazmas, un visbeidzot – lēnu nosmakšanu. Tad vēl baisā kurāre, viela, kuru pirmie atklāja Amazones indiāņi. Arī tā nonāvē līdzīgi kā Amazones čūskas kodiens: upuris tās iedarbībā top paralizēts un mēms, pilnībā saglabājot apziņu un labi saprotot, ka tūliņ, piecpadsmit, divdesmit minūšu laikā, šādu, pilnīgi nevarīgu, to atradīs nāve.
Taču kopš padomju laikiem gan zinātne, gan līdz ar to arī laboratorijas darbs ir attīstījušies kosmiskos tempos. Aizvien jaunākas, spēcīgākas un grūtāk notveramas indes joprojām tiek radītas pēc Kremļa pasūtījuma.
Baznīcas nāve
Šausmu laboratorijas vadītājs ilgus gadus bija Grigorijs Mairanovskis – bioķīmiķis un slepenais aģents, kurš savu reizi mēdza notraipīt arī savas baltās zinātnieka rokas. Tā kādā lietainā 1946. gada oktobra vakarā Ukrainas pilsētas Užhorodas slimnīcā smagā stāvoklī nonāca Ukrainas katoļu baznīcas bīskaps Teodors Romža. Bīskapa ratus uz kāda lauku ceļa bija nežēlīgi taranējusi armijas kravas mašīna, bet no tās izlēkušie, civildrēbēs apģērbtie armijnieki garīdznieku un viņa palīgus nežēlīgi piekāvuši.
Priesteris izdzīvoja, un dažas dienas vēlāk viņa stāvoklis pat stabilizējās. Gan ne uz ilgu laiku – jau 31. oktobra vakarā Romžas palātā klusi ienāca kāds svešs ārsts, lai iešļircētu zāles. No rīta bīskaps tika atrasts miris. Noindēts ar kurāri. Toreiz Mairanovskis nogalināja ne tikai garīdznieku vien – līdz ar viņu tajā oktobra naktī nomira visa Ukrainas rusīnu austrumkatoļu baznīca, kas bija ļoti nepieciešams pavērsiens padomju varai. Vēlāk tika noskaidrots, ka šīs slepkavības pasūtītājs bija pats Ņikita Hruščovs.
Jā, indēšana bija padomju varas iecienītākais politiskais šahs un mats, un no tās nebija pasargāts pilnīgi neviens. Ļoti iespējams – arī ne pats Staļins. Populārais vēsturnieks un rakstnieks Eduards Radzinskis ir izvirzījis šādu – visai ironisku – teoriju, proti: ļoti iespējams Staļins mira nevis smadzeņu asinsizplūduma dēļ, kā oficiāli tika paziņots, bet gan no indētāja rokas. Vai precīzāk – asinsizplūduma izraisītāja bijusi inde.
Es viņu novācu
Dzīves pēdējos gados Staļinu bija apsēdusi piķa melna paranoja. Neviens nebija pasargāts no vadoņa aizdomām. Tā kā parasti tām drīz vien sekoja ātrs, kluss un nežēlīgs nāves spriedums, teorija, ka potenciālie upuri varētu būt pasteigušies vadonim vienu soli priekšā, nemaz nešķiet tik aplama.
Pēdējo dzīves nakti 1953. gadā Staļins pavadīja savā vasarnīcā. Vienīgais izdzīvojušais sargs vēlāk Radzinskim stāstīja, ka viņam ticis pavēlēts doties pie miera – tā bija visai savāda un neierasta pavēle, jo līdz tam aizdomu plosītais vadonis allaž licis sevi apsargāt nepārtraukti un arī pats naktsmieram veltījis maz stundu. Taču pretī runāt nevienam nenāca ne prātā. Zīmi, ka vadonis būs modies, sargi tā arī nesagaidīja līdz pat nākamās dienas vakaram. Kad vienpadsmitos vakarā istabā nedroši ienāca saimniecības pārzine, kuras pienākumos ietilpa arī Staļina guļamtelpu uzkopšana, diktators gulēja uz grīdas komā, no kuras tā arī nepamodās.
«Es viņu novācu un izglābu mūs visus!» Lavrentijs Berija, Staļina labā roka, drīz pēc tam esot nočukstējis Molotovam. Tā kā vēlāk izrādījās, ka Staļins tik tiešām pēdējo mēnešu laikā organizējis pēdējo tīrīšanu, Berijas atzīšanās šķiet ticama. Arī vairāki vēsturnieki, Radzinski ieskaitot, ir nākuši pie secinājuma, ka inde tik tiešām būtu varējusi radīt neatgriezeniskos organisma bojājumus, kas tika konstatēti autopsijā. Sevi gan Berijam izglābt neizdevās – pats Molotovs nepilnu gadu vēlāk viņam piesprieda nāves sodu.
Nokritis lietussargs
Aukstā kara laikā Laboratorijā X tika atklāta ideālā inde. Rīcins. Viela, ko iegūst no rīcina auga sēklām un tad, perfekti attīrītu un pārstrādātu pulverī, pārvērš neticami spēcīgā un grūti atklājamā indē. Ārkārtīgi spēcīga inde, kas, nonākot cilvēka asinsritē, ir nāvējoša pat mikroskopiskās devās un iedarbojas gluži kā stopkrāns, vienlaicīgi atslēdzot visus dzīvībai svarīgākos orgānus – sirdi, aknas, smadzenes, nieres. Šī viela tika likta lietā 20. gadsimta krāšņākajā indēšanā, kura varētu šķist gluži kā pārrakstīta no kāda spiegu detektīvromāna lappusēm.
Bija 1978. gada septembra rīts. Georgijs Markovs, bulgāru rakstnieks un padomju varas disidents, Bulgārijas valdības pasludinātais tautas ienaidnieks, gaidīja autobusu Londonā pie Vaterlo tilta. Piepeši viņš sajuta spējas, dzelošas sāpes labajā augšstilbā. Gluži kā sīku, taču dziļu adatas dūrienu. Pārsteigumā salēcies, viņš apskatīja kāju, iztaustīja bikšu audumu, lietusmēteli, žaketes stērbeles. Nekā! Viņš gan sev līdzās pamanīja kādu vīrieti. Tas neskatījās uz Georgiju, jo bija aizņemts, paceļot zemē nokritušo lietussargu. «Atvainojiet,» vīrietis nomurmināja ar slāvisku akcentu. Tad spēji šķērsoja ielas braucamo daļu un nozuda taksometrā. Georgijs tam īpašu uzmanību nepievērsa, viņu nodarbināja joprojām sūrstošā kāja.
Pienāca autobuss un Georgijs Markovs devās uz BBC televīzijas ēku, kur tobrīd strādāja. Diena bija darbīga, taču vīrieša domas aizvien vairāk pārņēma sāpes kājā. Stundām ritot, viņš jutās aizvien vājāks, šķita, ka sirds krūtīs met kūleņus.
Tuvāk apskatot kāju, Georgijs atklāja sīku brūcīti. Dažas stundas vēlāk ar spēcīgu drudzi viņš jau tika transportēts uz slimnīcu.
Draudus savai veselībai un dzīvībai Markovs bija sācis saņemt jau 1972. gadā, kad Bulgārijas Rakstnieku savienība viņu izslēdza no savām rindām – viņa pretpadomiskā proza tobrīd bija kļuvusi bīstami populāra bulgāru lasītāju vidū. Grāmatas, protams, pazuda no veikalu un bibliotēku plauktiem, bet pašam autoram par pretvalstisku darbību dzimtenē pat tika piespriests sešu gadu cietumsods. Tobrīd gan Markovs jau dzīvoja Londonā, kur aktīvi darbojās radio Brīvā Eiropa.
Par Georgiju Markovu ar segvārdu Klaidonis Bulgārijas slepenpolicijā tika izveidots īpašs fails. Lietā apkopotā informācija nonāca KGB – jo tas, kurš bija sociālistiskās Bulgārijas ienaidnieks, vienlaikus bija ienaidnieks visai Padomju Savienībai. Rezultātā 1978. gada janvārī ticis pieņemts lēmums par Markova likvidāciju.
Nonācis slimnīcā, Georgijs ātri attapa, kas noticis, un savas aizdomas atklāja ārstiem. «Tas ir KGB roku darbs, tāpēc, visticamāk, nekas mani vairs nespēs glābt,» viņš esot izdvesis. Tā izrādījās taisnība – četras dienas vēlāk Markovs jau bija miris.
Autopsijā atklātais pārsteidza pat Skotlendjardu: brūcītē atrada sīku platīna plāksnīti, bet uz tās divos mikroskopiskos caurumiņos tika atklāts rīcins. Nonākot ķermeņa temperatūras vidē, plāksnītē iestrādātā inde lēnām iesūcās upura asinsritē. Slepkavība notika bez lieka trokšņa, atstājot slepkavam gana daudz laika, lai pazustu bez pēdām. Izmeklētāji toreiz nonāca pie secinājuma, ka inde drīzāk iešauta ar gāzes pistolei līdzīgu ieroci, bet lietussargs izmantots vien uzmanības novēršanai.
Skandāls pāršalca visu pasauli. Turklāt desmit dienas pirms Markova nāves Parīzē līdzīgos apstākļos tika saindēts vēl viens bulgāru disidents – Vladimirs Kostovs. Arī viņa ķermenī tika atrasta tāda pati saindēta platīna plāksnīte. Kostovam gan paveicās – plāksnīte bija iestrēgusi vietā, kur tā nespēja pienācīgi uzsilt, tāpēc inde uzsūcās tikai daļēji, un viņš izdzīvoja.
Nevienam gan nebija šaubu, ka indēšanā vainojama KGB. Tikmēr izmeklēšana izvērtās smaga un ilgstoša. Atkal un atkal tika sabojāti vai nozaudēti pierādījumi, izgaisa dokumenti un ekspertu slēdzieni. Vairākus gadus vēlāk noskaidroja arī slepkavas personību. Tas bija Frančesko Džulīno – ar iesauku Pikadilli. Holandē dzimis itālis, kurš attiecīgās aprindās bija zināms kā KGB aģents. Viņa virzienā norādīja neskaitāmas sakritības un netieši pierādījumi, taču atrast pamatu apcietināšanai tā arī neizdevās. Ir liecības, ka Džulīno joprojām ir sveiks un vesels un savas dienas vada, nepārtraukti ceļojot no vienas Eiropas valsts uz citu.
Odžu midzenī
Viens no 21. gadsimta skaļākajiem un apstulbinoši atklātākajiem indēšanas mēģinājumiem notika 2004. gadā Kijevā. Ritēja Ukrainas prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņa, vai drīzāk – atklāts un nežēlīgs politiskais karš. Ierakumu vienā pusē atradās Viktors Juščenko – jauns kandidāts, kurš iestājās par demokrātiju un Ukrainas liberalizāciju, saņemot ukraiņu tautas visaptverošu atbalstu. Viņa pretinieks – esošās valdības funkcionārs un Krievijas favorīts Viktors Janukovičs. Tas pats, kuru 2019. gadā atzīs par vainīgu valsts nodevībā. Taču tobrīd, pirmsvēlēšanu vētrās, Juščenko labi apzinājās, cik augstas ir likmes, tāpēc viņu ik dienas apsargāja piecdesmit pieci miesassargi – lielākoties izbijušie KGB aģenti. Un visvairāk uzmanības tika veltīts tieši noindēšanas, avārijas vai kāda cita negadījuma draudiem. Pēc atklāta uzbrukuma prezidenta kandidātam revolūcija valstī būtu neizbēgama, tāpēc Juščenko komanda modri lūkoja pēc kāda nodevēja, kam būtu uzticēts klusi un nemanāmi izpildīt nāvējošo triecienu. Katrs kumoss un malks tika pārbaudīts, katrs solis pārraudzīts, bet transportlīdzeklis vai telpa – rūpīgi pārbaudīti, pirms saskarē ar tiem nonāca politiķis.
Taču uzbrukums notika šokējoši atklāti un brutāli. 2005. gada 5. septembra vakarā Juščenko vienatnē devās vakariņās uz odžu midzeni – Ukrainas drošības dienesta vadītāja Volodimira Sacjuka mājām, lai pārrunātu priekšvēlēšanu norisi. Sacjuku un viņa palīgus Juščenko pazina jau sen un labi zināja, ka tie ir spējīgi uz jebkuru rīcību, lai nonāktu pie viņiem vajadzīgā mērķa. Tik un tā viņš atteicās pieļaut iespēju, ka šī rīcība varētu būt tik atklāts slepkavības mēģinājums. Kad Juščenko pieteica ierasties vienam, viņš izlēma šo noteikumu pieņemt.
Vakariņas bija bagātīgas, kaut sarunas ritēja kā iestigušas bīstamā ledū. Ekskluzīvās uzkodas papildināja ekskluzīvs alkohols. Tā arī nepanācis cerēto atsilumu, Juščenko devās mājup. Pirms miega spēka pietika tik vien, kā noskūpstīt sievu Katarīnu, kas vīra lūpās sajuta baisu, metālisku piegaršu.
Jau dažas stundas vēlāk, mazā rīta gaismiņā, Viktors sajuta pirmos indes viļņus – ķermeni pārņēma milzīgs vājums un nelabums.
Iespēja vērsties pēc palīdzības pie ārsta pat netika pieļauta – pārāk bieži neērti ukraiņu politiķi no šādām vizītēm bija atgriezušies līķa maisā. Divas dienas vēlāk, situācijai strauji pasliktinoties, nolēma steigšus lidot uz slimnīcu Vīnē.
Ārsts, kas sagaidīja galamērķī, bija skarbs – ja nesekos ātra un izlēmīga rīcība, politiķis divpadsmit stundu laikā būs miris. Biedējošākais bija fakts, ka neviens ārsts nespēja notiekošajam rast skaidrojumu. Taču Ukrainā situācija bija skaidra arī bez izsmalcinātām analīzēm. Noindēšana. Desmit dienas vēlāk Juščenko – neklausīdams padomnieku un ārstu lūgumiem – atgriezās priekšvēlēšanu cīniņā. «Mani atbalsta četrdesmit septiņi miljoni cilvēku, es nedrīkstu atkāpties,» viņš teica. Taču desmit dienu laikā viņš vizuāli bija mainījies līdz nepazīšanai – izskatīgā, šarmantā kunga vietā vēlētāji lūkojās zaļganā, pietūkušā sejā, aizpampušās, piesārtušās acīs. Juščenko stāvs bija sagumis nepārtrauktās sāpēs, bet runa brīžiem – vārga un nesakarīga. Uzvara burtiski izslīdēja no viņa rokām.
Prezidenta kandidāta stāvoklis turpināja pasliktināties, tāpēc palīdzību atkal meklēja ārzemēs. Asins paraugus aizsūtīja trīs lielākajiem toksikoloģijas centriem pasaulē. Taču atbildi Londonas vadošais toksikologs Džons Henrijs atrada, raugoties nevis analīžu rādītājos, bet gan upura sejā. «Pie vainas ir dioksīns!» viņš negaidot paziņoja. Jā, dioksīns, modernajam cilvēkam nu jau labi pazīstamais organiskais savienojums, kas ir neizbēgams industriālās ražošanas blakusprodukts un piesātina teju katru mūsu sadzīves jomu. Taču paaugstinātā koncentrācijā šī ikdienišķā viela kļūst dzīvībai bīstama.
Juščenko organismā nonākusī dioksīna deva bīstamības robežu pārsniedza sešus tūkstošus reižu. Turklāt tā bija maksimāli koncentrēta visspēcīgākā pieejamā dioksīna forma. Izrādās, šai vielai piemīt niķis uzkrāties ādas sviedru dziedzeru taukaudos – tā radās baisie rētaudi vēl nesen tik izskatīgā vīrieša sejas ādā, un britu toksikologs, tikai paskatoties uz viņa fotoattēlu, spēja atrast šīs mīklas atslēgu. Toksikoloģijas pasaule bija uz pauzes – vēl nekad iepriekš dioksīns nebija izmantots kāda cilvēka ļaunprātīgai noindēšanai! Vai šādam solim vispār iespējams atrast pretgājienu? Tikmēr, meklējot risinājumu, Juščenko mugurā ķirurģiski implantēja spēcīgu pretsāpju zāļu katetru – tas tika atvienots vien tad, kad politiķis uzstājās publikas priekšā.
Toreiz smagi saindētais Juščenko turpināja savu dalību tālākajos dramatiskajos notikumos: sekoja zaudējums vēlēšanās, tad rezultātu apstrīdēšana, protesti un galu galā uzvara nākamajā piegājienā. Ar gadiem Juščenko veselība lēnām uzlabojās, taču par nākotni eksperti joprojām izsakās piesardzīgi. Cilvēka organismu pilnībā atbrīvot no dioksīna nav iespējams – tā pēdas ir kā bumba ar laika degli uz visu atlikušo mūžu. Patiesība par notikušo tā arī nekad netika pierādīta – kā jau ierasts, pierādījumus savākt nebija iespējams, savukārt galvenais aizdomās turamais Volodimirs Sacjuks un viņa palīgi atrada siltas vietiņas Kremļa azotē.
Savu atbildību par noindēšanu Kremlis ir atzinis tikai vienreiz, kad Otrā Čečenijas kara laikā 2002. gadā punkts tika pielikts harismātiskā un ietekmīgā čečenu kaujinieka Emīra Hataba dzīvībai. Hatabs labi zinājis, ka atrodas Krievijas slepenā dienesta mērķu topā, tāpēc pēdējos dzīves mēnešus bijis tik uzmanīgs, ka pat nogalinājis katru tuvāko līdzgaitnieku, kas šķitis kaut mazākajā mērā aizdomīgs. Tomēr dienestam izdevās Hatabu pārspēt viltībā ar kādas īpaši svarīgas un slepenas vēstules palīdzību. Tā bija saindēta ar zarīnu. Toreiz Kremļa slepenais dienests ar lepnumu uzņēmās atbildību un detalizēti par notikušo stāstīja medijiem.
Koduma pēdas
Noindējot Kremlis ir atbrīvojies arī no vairākiem pētnieciskajiem žurnālistiem un politikas aktīvistiem. 2003. gadā šausmīgā nāvē īsi pēc atgriešanās no komandējuma nomira žurnālistes Annas Poļitkovskas tuvs kolēģis, politikas žurnālists Jurijs Ščekočihins. Slimnīcas ārsti spēja vien noskatīties, kā vēl pirms pāris dienām vesela, vitāla cilvēka ķermenis burtiski sabrūk. Kad žurnālistu guldīja zārkā, viņa ķermenim vairs nebija ne matu, ne ādas. Kas īsti noticis – to noskaidrot nebija iespējams, jo visi medicīniskie dokumenti mīklaini pazuda. Aizdomas par indēšanu pastiprināja fakts, ka neviens no žurnālista radiem vai draugiem zārkam netika laists pat tuvumā. Eksperti secināja, ka, visticamāk, noindēšana notikusi ar talliju. Tallijs tobrīd bija gandrīz vienīgā radioaktīvā viela, ko spēj uzsūkt cilvēka organisms, – un neilgi pirms šī baisā notikuma tas ticis atklāts Laboratorijas X eksperimentu mēģenēs.
Gadu vēlāk arī Anna Poļitkovska pārcieta indēšanu. Žurnāliste bija ceļā uz Beslanu, lai veidotu reportāžu par tur notikušo teroraktu, kad lidmašīnā viņai piedāvāja tasi tējas. Izdzērusi pāris malkus, Anna drīz vien sajuta dīvainu vājumu. Nākamās piecas dienas žurnāliste pavadīja bezsamaņā, tomēr spēja vismaz daļēji atgūties. Līdz pat savai nāvei viņa ik dienu esot pavadījusi bailēs no nākamā atentāta, tāpēc vairs nekad neēda sabiedriskās vietās, nepieliecās pasmaržot skaistu ziedu, izvairījās no lieliem publiskiem pasākumiem un centās nekad nepalikt viena. Diemžēl divus gadus vēlāk, 2006. gada oktobra vakarā, ieinteresētās personas panāca savu – Annu Poļitkovsku nošāva viņas mājas liftā.
Esmu aģents
Par to, cik briesmīga var būt radioaktīva elementa izraisīta nāve, pasaule pārliecinājās 2006. gadā, kad Londonas slimnīcā pēdējos dzīves brīžus aizvadīja Lielbritānijas pilsonis Edvīns Kārters. Īstajā vārdā – Aleksandrs Ļitviņenko, bijušais KGB slepenais aģents. Kad viņš dramatiskā stāvoklī nonāca slimnīcā, vairākas dienas neveiksmīgi centās sazināties ar britu policiju. Vārgā, neskaidras slimības mocītā vīra teiktajam sākotnēji neviens negribēja ticēt, jo viņš runāja kaut ko par KGB, noindēšanu, Putinu.
Beidzot sešas dienas vēlāk Kārtera jeb Ļitviņenko palātā sēdēja trīs izmeklētāji, pacietīgi uzklausot viņa pārsteidzošo stāstu. Ļitviņenko labi saprata, kas ar viņu turpmāk notiks, jau brīdī, kad viņu bija pārsteigusi piepeša un neparasti spēcīga nelabuma un caurejas lēkme. «Manas dienas ir skaitītas,» viņš esot teicis izmeklētājiem, «un vienīgais, ko vēl varu izdarīt, ir pastāstīt par to, kas es esmu un kas, manuprāt, ar mani ir noticis.» Iepriekšējā dienā pirms nonākšanas slimnīcā viņam bija tikšanās ar kādu slepenā dienesta kontaktpersonu – britu slepenā dienesta MI6 aģentu. Ļitviņenko visu laiku bija informējis britu slepeno dienestu par notiekošo Krievijas organizētās noziedzības džungļos un šī iemesla dēļ acīmredzot izpelnījies Kremļa piespriestu nāvessodu.
Līdz tam vairāk nekā desmit gadus Ļitviņenko bija kalpojis KGB – vispirms izmeklētāja amatā, līdz pārcelts īpaši slepenā vienībā. Nu viņa pienākumos ietilpusi nevis noziegumu atklāšana, bet gan – paveikšana. Atentāti pret ietekmīgiem politiķiem, uzņēmējiem, aktīvistiem. Pēdējais uzdevums, kam Ļitviņenko norīkots, bija Borisa Berezovska slepkavība. Aleksandrs pateica nē. 2000. gadā viņam ar sievu un dēlu izdevās aizbēgt – uz Lielbritāniju. Drošībā. Līdz ar to viņš pats – nežēlīgās sistēmas vaļīgā skrūvīte – kļuva par KGB mērķi.
Analīžu rezultāti, ko īsi pirms Ļitviņenko nāves saņēma izmeklētāji, šokēja. Ļitviņenko nogalināšanai ticis izmantots polonijs – ārkārtīgi spēcīga, indīga viela, kuras radioaktivitāte, piemēram, rādiju, apsteidz piectūkstoš reižu. Viena miljonā daļa no grama – ar tik vien pietiek, lai nonāvētu cilvēku. Ļitviņenko organismā bija nonācis vesels grams polonija. Un tomēr upuris nodzīvoja vēl divdesmit trīs dienas. Mocīdamies šausmīgā agonijā, viņš spēja sakopot pēdējos spēkus, lai dienu no dienas līdz pilnīgam izsīkumam runātu ar izmeklētājiem, atklājot pēc iespējas vairāk detaļu par Krievijas režīmu un tajā notiekošo.
Anglijas slepenais dienests iesaistījās ilgā un bezcerīgā izmeklēšanā. Polonija izpēte skaidri norādīja Krievijas virzienā – ātri vien tika atrasti vainīgie, kas dažas dienas iepriekš bija paveikuši savu darbiņu gaišā dienas laikā, Londonas centra suši restorānā. Jau atkal, par spīti spiedienam no Lielbritānijas puses, Krievija bezkaunīgi noliedza savu vainu un atteicās izdot indēšanu veikušos. Vladimirs Putins, kuru Ļitviņenko vairākkārt nosauca kā notikušā galveno vaininieku, preses konferencēs atklāti smīkņāja par britu izlūkdienesta centieniem.
***
Vai indēšanām reiz pienāks beigas vai, tieši pretēji, tās kļūs aizvien baisākas un nekaunīgākas, tas droši vien vistiešākajā mērā ir atkarīgs no paša Kremļa nākotnes virzības. Taču skaidrs ir viens – pamanītie šaušalīgie noziegumi ir tikai aisberga smailīte. Tās ir kļūdas perfekti izkalkulētā sistēmā, jo indes patiesais mērķis ir klusa, neizskaidrojama un pēkšņa cilvēka – un pēc Staļina leģendārajiem vārdiem, arī problēmas – likvidēšana. Diemžēl tādu lietu Kremļa dziļajos, tumšajos ūdeņos ir daudz vairāk nekā skaļo stāstu presē un ļaužu valodās. Visticamāk, vairs ne tik aktīva un atklāta, taču Laboratorija X turpina strādāt, un nu tās rīcībā ir astoņdesmit gadu garumā uz neskaitāmu upuru nāves sakrātās zināšanas un metodes.
