Kā izaudzināt dēlu par foršu vīrieti? TV personības Aivja Ceriņa mammas stāsts

Ģimene
Žurnāls IEVA
Elva Karičkina
12. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils Agija Vismane
Ģimenē esam četri, mums ir divi dēli – Aivis un Dāvis. Aivis ir vecākais, brālītis piedzima kā dāvana uz Aivja sešu gadu dzimšanas dienu, stāsta TV raidījumu un pasākumu vadītāja Aivja Ceriņa mamma Ginta.

Atceros, kā abi bērni Māmiņdienā un citos svētkos klusītēm nozuda mežmalā un atgriezās ar maziem meža vai pļavu puķu pušķīšiem, ar kuriem apdāvināja gan mani, gan vecmammas. Dārza un puķu tēma mums ir vienojošais elements – es vienmēr šeptējos pa dārzu, man ir svarīgi, lai tajā ir daudz ziedu, bet dēli brīvdienās atbrauc un realizē manas idejas. Viņi rok, es savukārt stādu.

Abi brāļi pēc rakstura ir dažādi – Aivis vienmēr bijis kustīgs un lustīgs, bet jaunākais ir vairāk vērotājs. Cik man zināms, nekādus podus nav gāzuši, bet to jau vēl var iespēt! Atceros, kā bērnībā Aivis ar vecmammu gāja uz bērnudārzu (viņa tur strādāja) – abi reizē izgāja no mājas, bet Aivis, tiklīdz pa durvīm ticis ārā, skrēja neapstājoties līdz pašam bērnudārzam, un vecmamma netika līdzi. Augot abi dēli kaut kā paši saprata, kas ir labi un kas slikti.

Aivja bērnībā dzīvojām Priekuļu novada Mārsnēnu pagastā, un laukos jau vienmēr ir, ko darīt, īpaši vasarās.

Audzējām govis, kazas, cūkas, vistas, zosis, tītarus, un tas bērniem iemācīja parūpēties par dzīvajām radībām.

Bija laiks, kad mūsu ģimenes bizness bija kartupeļu audzēšana. Vedām tos uz Čiekurkalna tirgu pārdot, un arī dēli piedalījās kartupeļu novākšanā – radināt bērnus pie darba jau no mazām dienām mums likās pašsaprotami. Un laukos jau vienmēr bija darbi, kas jāpadara, – no zāles pļaušanas līdz dobju aprakšanai. Man, mammai, ir prieks, ka nav neviena lauku darba, kuru puikas nemācētu. Arī Aivis to novērtē, viņš saka: strādāšana bērnībā iemācījusi cieņu pret visiem darbiem un izpratni, ka ir jāstrādā, jo nekas dzīvē nenāk par brīvu.

Mēs ar Aivi esam līdzīgi, mums abiem ir daudz kopīga. Aivis saka, ka abi esam labā nozīmē traki – jaunībā, kad nebija mašīnas, varēju iet uz balli 10 kilometru kājām, un viņš arī mierīgi tā var.

Man vienmēr bijis svarīgi labi izskatīties, un arī dēlam ir tāpat. Gan sev, gan viņu bērnībā dažkārt arī dēliem drēbes nesu šūt pie labas draudzenes šuvējas, un arī Aivis tā saucamās labās drēbes uz lielajiem svētkiem izvēlas šūt.

Man šķiet, ka dēliem esmu iemācījusi arī viesmīlību, jo tā ir daļa manas profesijas. Viesībās esmu kompānijas dvēsele un rūpējos, lai ciemiņi justos labi un lai galds būtu pietiekami bagātīgs. Kad ir lielāki vai mazāki svētki jeb godības, visi sanāk kopā pie pagalma vidū nolikta galda, kas klāts ar baltu galdautu, – tā mums tāda forša ģimenes tradīcija.

Kā ir brīvdiena, kad dēliem Rīgā nav darbu un darīšanu, prioritāte ir braukt pie mums uz laukiem. Ar dēliem bieži runājam pa telefonu – katru otro dienu noteikti. Ja kādu dienu nesazvanāmies, es jau kļūstu nervoza, bet bērni man māca nešūmēties – neuztraukties par mazsvarīgām lietām. Bērni man ir iemācījuši arī domāt modernāk. Piemēram, dēli kādu laiku mūsmājās nodarbojas ar remontu un labiekārtošanu, un bija jūtams neliels paaudžu konflikts – atšķīrās mūsu izpratne par to, kas šķiet skaists. Tomēr mēs ar vīru nolēmām uzticēties dēliem un viņu gaumei. Un tiešām – ar laiku arī mums ir iepaticies tas, kas patika dēliem, un priecājamies, ka viņiem paklausījām.

Man ir milzīgs gandarījums, ka abi dēli ir izauguši tik labi.»

3 atziņas, audzinot dēlu:

  • Palīdzēt ģimenei darbos ir pašsaprotami – tas iemāca, ka nekas nenāk par velti.
  • Bērni kopē vecākus un rakstura iezīmes bieži pārņem no mammas vai tēta.
  • Jāaudzina nevis bērni, bet pašiem sevi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs