Jautrs stāstiņš — novusa galds mīļotajam

Nenopietni
Anna Kija
31. jūlijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kas ir neprātīgākais, ko esi darījusi sava vīrieša dēļ? Lidojusi pāri puspasaulei? Kāpusi ārā pa logu? Sablendējusi īkšķi, gatavojot viņam trifeles? Bet vai tu esi mēģinājusi atgādāt mājās dāvanu, kas ir par lielu? Nē, ne jau viņam! Par lielu, lai to iedabūtu mašīnā. Man tas izdevās!

Es spēlēju tikai divas spēles, reiz lepni paziņo mans mīļotais. Zoli un novusu! Nu, pret kārtīm man ir zināmi aizspriedumi, bet pret novusu gan ne. Bērnībā pie kāpņutelpas puikas līdz tumsiņai sita novusu, un es mūždien lūdzos, lai ļauj uzspēlēt. Neļāva! Tagad esmu liela meitene. Un mums būs savs novuss!

Te arī dzimst ideja. Viņam tak tūlīt vārda diena. Lūdzu – dāvana kā ķiršu oga! Uzsāku novusa galda meklējumus. Iegūglēju, cik tas varētu maksāt. Ko? 129 eiro? Un tas vēl ir ar atlaidi? Pavisam nojūgušies. Bet variantu jau nav. Pašai acis mirdz par ideju, un gan jau kundziņš arī būs priecīgs un laimīgs.

Dodos uz veikalu. Izlikti pat divi galdi. Otrs vēl dārgāks. Beidzot izdodas atrast pārdevēju. Viņš apgalvo, ka jāskatās, vai vispār tie galdi esot. Jo tagad visi pērkot kā traki. Tas nu gan man uzsit asinis. Ko nozīmē – jāskatās? Jā, sistēmā viens uzrādās. Tagad mums pa abiem jāatrod vēl otrs pārdevējs. Jo spuldzīšu puisis neatbildot par spēlēm. Atrodam. Izrādās, galds vēl ir tikai puse no veiksmes. Vajadzīgas arī kājas. Kaut kur šajā nodaļā tās esot. Metamies kāju meklējumos. Kad atrodam, ar atvieglojumu ieraugu, ka kājām plēvē klāt ir pietītas arī divas kijas un kauliņi.

– Jums palīdzēt? Vismaz līdz kasei aiznesīsim! – viens puisis nes manu jauno galdu, otrs – kājas.  Es noslēdzu procesiju ar maku rokās. Jūtos kā Megana Mārkla. Par uzmanības trūkumu sūdzēties nevaru.

Kasierei paskaidroju, ka vispirms aizstiepšu uz auto kājas. Un tad atgriezīšos pēc galda.

Viņa saka: nekādu problēmu – var darīt arī tā.

Kājas ielien aizmugurē uz sēdekļiem. Lieku prātīgi, jo saprotu, ka vēl jau pats galds jāiestūķē.

Smags, maita! Uj, cik smags! Nu kamdēļ es tik smagu lietu esmu izvēlējusies! Pa pusei dejodama, pa pusei vilkdama, stiepju smago galdu uz auto. Atpīkstinu. Nē! Nē, nē, nē! Lai galdu dabūtu manā Audi, pietrūkst tieši dažu centimetru. Spītējot smagumam, grozu galdu tā un šā. Nekādi! Bet bagāžniekā? Arī par šauru! Šausmīgi uznāk raudiens. Ja kādam te ir labs telefons un viņš tagad mani filmē, nešaubīgi būšu Youtube zvaigzne.

Netālu apstājas džips. Metu kaunu pie malas.

– Es atvainojos!

– Nu? – Vīrietis uzmet man ieinteresētu skatienu, bet viņa sieva gan saprot no pusvārda. – Par lielu?

– Aha… (Šņukstu.) Kā jums šķiet? Es nemāku ielikt vai tiešām neiet?

– Nu palaid, paskatīsimies!

Izrādās, ir durvis, pa kurām galds iet iekšā. Tās ir vadītāja durvis. Tagad rodas nākamais jautājums: ja pie stūres būs novusa galds – kurš stūrēs auto? Sāku ienīst gan galdu, gan savu ideju to iegādāties dāvanai.

Bet ja nolaiž krēslus? Ārā ir plus 30, bet es esmu uzkarsusi līdz kādiem 60 grādiem.

– Nē, mīļā. Te nekas nebūs. Kur tu pirki? Es aiznesīšu atpakaļ, lai organizē tev piegādi.

Džipa vadītājs stiepj galdu, mēs ar viņa sievu – katra no savas puses – viņu pavadām.

Pārdevēja grib zināt, kāpēc esmu atgriezusies.

Paskaidroju, ka gribu piegādi. Nekādu problēmu – tas maksāšot, sākot no pieciem eiro – atkarībā no attāluma, bet… nākamnedēļ! Kāds vēl nākamnedēļ?! Pēc divām dienām tas galds jāpasniedz kā pārsteiguma dāvana!

– Paklau, tu paņem taksi! Nu, cik noplēsīs? Desmit eiro? Bet prasi busiņu, – mans glābējs iesaka.

Pa abiem iestiepjam galdu veikala info centrā. Zvanu taksim. Busiņi esot izķerti. Pilnībā.

Pie pretējā veikala pamanu taksometru rindu. Dodos turp. Visi četri šoferi apšauba iespēju viņu mašīnās ievietot novusa galdu. Es neapšaubu neko! Es apgalvoju, ka ticu viņiem! Un viņu mašīnu brīnumainajām spējām. Rindā pirmais piekrīt izmēģināt. Pārējie apsola – ja neizdosies, viņš saglabā savu pirmo pozīciju. Laikam jau sapņo vest kādu naudīgu pircēju, nevis trulu koka kluci Konstantīnu.

Atkal parādos veikalā. Ar šoferi baltā kreklā pie sāniem. Jā! Jā! Tas galds ielien viņa taksī ar uzviju. Nosaucu adresi, un norunājam, ka es ar savu auto braukšu pa priekšu, bet taksis ar novusa galdu sekos.

Procesijā iebraucam pagalmā. Šī laikam ir pirmā dāvana manā mūžā, kas mājās atbrauc pati ar savu taksi. Par kuru tomēr samaksāju es.

– Vai jūs zināt, ka borskābe vairs nav nopērkama? – jautā šoferis.

– Kas?

– Nu tā, ar ko agrāk novusa galdus iesmērēja. Lai labāk slīd. Aizliegta Eiropas Savienībā. Man pašam ir novusa galds, tāpēc zinu.

Nē, es to nezināju. Bet man tagad ir svarīgākas rūpes – jāpaslēpj galds, lai jubilārs to neierauga pirms laika. Kas attiecas uz borskābi, kā teica Skārleta romānā Vējiem līdzi, – par to es domāšu rīt.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+