Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bērnībā man ļoti mīļa grāmata bija igauņu rakstnieces Silvijas Rannamā Kadrija. Viena no sižeta līnijām tajā ir par meitenes un viņas vecmāmiņas attiecībām. Proti, Kadriju pēc labākās sirdsapziņas, kā nu mācēdama un varēdama, audzina, ģērbj, izglīto un mīl vecmāmiņa. Diemžēl pat lielā savstarpējā mīlestība dažkārt nespēj uzbūvēt tiltus pār paaudžu atšķirībām mazmeitas un vecmāmiņas attiecībās, un bērns savās izjūtās paliek nesaprasts.
Iemesli var būt dažādi
Kopš grāmatas iznākšanas pagājuši vairāki gadu desmiti. Tolaik vecvecāki, kuri audzināja mazbērnus, bija liels retums, bet mūsdienās tā ir visai bieža situācija. Iemesli, kāpēc vecāki nevar būt kopā ar saviem bērniem un audzināšana jāuzņemas vecvecākiem, var būt dažādi.
- Vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm.
- Kādu dzīves apstākļu dēļ vecāki nav spējīgi parūpēties par bērnu.
- Gan mamma, gan tētis izveido jaunas attiecības, jaunu ģimeni, un bērns, kurš dzimis iepriekšējās attiecībās, kļūst lieks.
- Vecākiem šķiroties, viens no viņiem, lai ieriebtu otram, nolemj, ka bērns dzīvos pie viņa, kaut patiesībā šim vecākam nav ne laika, ne emocionālu resursu bērna audzināšanai. Iespējams, vecāks ar bērnu pat dzīvo kopā, tomēr audzina viņu vecvecāki.
- Bērna vecāki emocionāli nevar atdalīties no saviem vecākiem, un iemaina vecvecākiem sevi pret savu bērnu.
- Vecākiem ir psihiskas slimības vai atkarības problēmas – narkotikas, alkohols (starp citu, pie atkarībām pieskaitāma arī attiecību atkarība, kad partneris ir svarīgāks nekā bērns), un vecvecākiem vienkārši kādā brīdī nākas uzņemties atbildību par bērnu.
- Dzīvojot pie vecākiem, bērna vajadzības kādu iemeslu dēļ netiek nodrošinātas, un tiek pieņemts lēmums, ka bērnam būtu labāk dzīvot pie vecvecākiem. Piemēram, mamma ir ļoti jauna – pati vēl gluži bērns. Līdz ar to drošā, stabilā piesaiste bērnam veidojas ar vecvecākiem, nevis vecākiem.
Smags lēmums visām trim paaudzēm
It kā jau tas būtu skaidrs – lai kā savu dzīvi mainītu vecāki, lai kurp viņi dotos, bērni būtu jāņem līdzi. «Teorētiski vecākiem būtu jāsaprot – bērns nāk komplektā ar tevi, lai kā tu savu dzīvi kārtotu. Diemžēl realitātē ne vienmēr tā notiek, tāpēc arī tik bieži bērni nonāk vecvecāku aprūpē.
Lai kāda būtu situācija, kuras dēļ atbildība par bērna audzināšanu jāuzņemas vecvecākiem, tā vienmēr ir smaga visām trim paaudzēm,» uzsver Aiga Ukstiņa.
Un tāpēc tādai situācijai būtu laikus jāsagatavojas. Cik nu tas vispār iespējams… Lai gan, protams, gadās arī situācijas, kad tas vispār nav iespējams. Lai procesu padarītu pēc iespējas mazāk sāpīgu, jau krietnu laiku pirms šķiršanās vecākiem lēnām jāsagatavo bērns un viss pamatīgi jāpārrunā ar vecvecākiem. Jāvienojas, cik bieži un kā notiks sazvanīšanās, kā tiks risinātas skolas lietas.
Turklāt bērna vecākiem un vecvecākiem jāsarunājas nevis kā vecākiem un bērniem, bet kā pieaugušajiem, kuri uzņemas kopīgu atbildību par bērnu. «Ideāli būtu iesaistīt arī citus cilvēkus – skolotājus, radiniekus, bērna krustvecākus, mammas un tēta draugus, kas, piemēram, varētu uzņemties reizi mēnesī vai ik pāris nedēļās satikties ar bērnu, parunāties, kaut vai kopā aiziet uz kino.
Ne velti ir teiciens – lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs vesels ciemats.
Šādā dzīves situācijā bērna dēļ jāmet kautrēšanās pie malas un šis ciemats tiešām arī jāiesaista,» iesaka psiholoģe.
Kauns, vainas izjūta un skumjas
Skaidrs, ka vairumā gadījumu mammām un tētiem, kas strādā ārzemēs un bērnu pārsvarā redz vien datorekrānā, nav viegli. «Ir milzīga vainas izjūta, kauns. Tāpat ieslēdzas dažādi psiholoģiskās aizsardzības mehānismi – apspiest jūtas, hiperkompensēt ar naudu,» skaidro Aiga Ukstiņa. «Vēl sarežģītāk ir tad, ja vecāki šķīrušies.
Ja sievietei vienas attiecības nav izdevušās, protams, ir ilgas pēc jaunām attiecībām. Un šķietami viss notiek brīnišķīgi – bērns, kas dzimis izjukušajā laulībā, ir jau paaudzies, jaunajās attiecībās piedzimst bērniņš.
Bet lielais bērns paliek it kā otrajā plānā. Bieži tādās situācijās mammām raksturīga milzīga vainas izjūta apvienojumā ar konsekvences trūkumu. Proti, mamma ik pa laikam atceras par savu vecāko bērnu, velta viņam daudz uzmanības, tad atkal par viņu neliekas ne zinis… No otras puses – viņa jūtas droša, jo bērnu taču pieskata vecvecāki – cilvēki, kuriem var uzticēties,» par dzīvē novērotajām situācijām stāsta psiholoģe.
Taču jāatceras, ka piesaiste ir kaut kas konsekvents, regulārs. Diemžēl nederīga ir metode, kad vienā vakarā mamma bērnam sniedz visu iespējamo uzmanību, mīlestību, dāvanas, bet pēc tam divas trīs nedēļas, mēnesi bērnam ir emociju bads.
Un vēl kas raksturīgi – tā kā dzīves līkloči reizēm neļauj rīkoties tā, kā māca grāmatas un liek sirdsapziņa, vecāki, juzdamies vainīgi, nenovelk bērnam robežas – šo drīkst, to ne, tas mums ir pieņemami, tas ne. Ir tik daudz svētdienas vecāku, kuri ik pa laikam ierodas Latvijā uz pāris nedēļām, varbūt uz mēnesi. Jā, viņi pavada laiku kopā ar bērnu – samīļo, apdāvina, izklaidējas.
Taču… mīlestības piesaisti attiecībās nav iespējams iedot uz ilgu laiku, tāpat kā atvaļinājumā nevar atpūsties, lai pietiktu nākamajam gadam.
Tāpēc svarīgi ir attiecības veidot katru dienu, pat tad, ja vecāki ir svešumā un viņus no bērna šķir attālums.
Citādi bērns jutīsies kā no laivas izmests, neiederīgs, īpaši tad, ja jauna ģimene izveidota gan mammai, gan tētim un abiem ir vēl citi bērni. Šādiem bērniem nākotnē var būt atkarību un dažādas citas problēmas.
Bērnam nav jāuzņemas atbildība
Bet kā ar bērnu? Pat ja notikusi sagatavošanās atšķirtībai, bērns tik un tā, ļoti iespējams, jūtas apjucis, neizpratnē, dusmīgs. Un viņu ar šīm emocijām nedrīkst atstāt vienu, atbildība par tām jāuzņemas vecākiem. Realitātē vecāki bieži apelē pie bērna izpratnes un jūtām: sak, mēs taču braucam strādāt un pelnīt naudu, nevis izklaidēties – vai tiešām tu to nesaproti! Taču mazam bērnam tādi jēdzieni kā darbs un nauda ir ļoti abstrakti.
Vecāku pienākums ir savu prombūtni izskaidrot ļoti vienkāršā veidā, neradot bērnam vainas izjūtu. Nekādā gadījumā nedrīkst teikt, piemēram: kā tu nesaproti – es to visu daru tevis dēļ! Vecākam būtu jāspēj izprast bērna emocijas un tās izturēt: «Jā, es redzu – tu dusmojies par to, ka man jādodas prom. Es zinu – kad tu dusmojies, tu patiesībā esi bēdīgs. Tu drīksti uz mani dusmoties un man to arī pateikt. Es zinu, ka tev sāp sirsniņa, un man arī tā ļoti sāp. Bet šobrīd citādi nav iespējams, un es par tevi domāju un tevi mīlu. Es joprojām, cik vien iespējams, būšu tev blakus, kaut no attāluma.»
Psiholoģe uzsver: «Jā, vecāki arī var neizturēt, jo ir pārāk grūti. Iespējams, viņi bija cerējuši, ka būs vieglāk, bet jaunie apstākļi nav tik labi un vienkārši, kā gaidīts, un tad vēl bērna emocijas… Vecāki vai nu emocionāli atslēdzas – vairs nav kontaktā ar bērnu –, vai sāk vainot savus vecākus: kāpēc bērns dusmojas –vai tiešām jūs netiekat ar viņu galā! Reizēm vecāki var sākt vainot arī bērnus. Taču jāatceras – no bērna nevar prasīt, lai viņš vecāku vietā uzņemtos atbildību!
No visatļautības līdz armijas disciplīnai
Protams, uzņemoties atbildību un rūpes par mazbērnu, ārkārtīgi sarežģītā situācijā nonāk arī vecvecāki. Aiga Ukstiņa uzskata: «Ir ļoti liela atšķirība, vai tā ir vecmāmiņa, kura pati vēl varētu laist pasaulē bērnus, vai vecmāmiņa, kura jau pārkāpusi septiņdesmit vai pat astoņdesmit gadu slieksni.
Paaudžu atšķirības ir ļoti sarežģīta lieta, jo vecvecāki, ar kuriem ir ļoti liela vecumu atšķirība, var nesaprast bērna pasauli.
Iespējams, ne vecmāmiņa, ne vectētiņš nepārzina datoru un nemāk to lietot, nesaprot vai minimāli saprot, kas ir internets, neko nezina par datorspēlēm. Un tad, uzņemoties rūpes par bērna audzināšanu, situācija var izvērsties diezgan sarežģīta.»
Tieši vecāki nosaka, kāda būs bērna dzīves struktūra, nosaka arī robežas, disciplinē. Bet, līdz ar vecāku aizbraukšanu bērnam pēkšņi parādās brīvība. Pārāk daudz brīvības. Taču bērns pats nemāk strukturēt savu dzīvi. Turklāt pēkšņa pārāk liela brīvība ir bīstama, jo vajadzētu būt tā, ka brīvība pieaug pakāpeniski, bērnam augot, pārejot no viena vecuma posma nākamajā. Bet te šiem posmiem it kā tiek pārlēkts, uzreiz ļaujot iepeldēt brīvības okeānā. Bet tajā diemžēl var arī noslīkt…
Teorētiski disciplinēt bērnu varētu arī vecvecāki, bet, ja viņi visu laiku pildījuši mīlošo, silto, visu atļaujošo un lutinošo vecvecāku funkciju, pēkšņi sākt disciplinēt bērnu būs gandrīz neiespējami. Šajā jaunajā ģimenes modelī viņi vispār var zaudēt savu dabisko mīļo vecvecāku lomu, un tas situāciju sarežģī vēl vairāk.
«Tradicionāli vecvecākiem vajadzētu būt kā labajiem tēliem no pasakām.
Vecvecmāmiņa, kas mazbērnu lutina, piever acis uz palaidnībām, gatavo garšīgas vakariņas, cep pīrādziņus, ved bērnu uz spēļu laukumiņu, kopā ar viņu iet uz koncertiem un izrādēm, paslepeni iedod kādu konfekti… Dabiski ir, ja vecvecāki sniedz mazbērniem to, ko vecāki savas aizņemtības dēļ nevar dot,» saka psiholoģe. Taču tad, ja vecāki nav klātesoši un vecvecākiem jāpārņem rūpes par visām bērna dzīves jomām, tas īsti vairs nav iespējams, un sākas problēmas.
Pirmkārt, vecvecāki, joprojām turpinādami šo savu labo pasaku tēlu lomu, bērnam atļauj pārāk daudz, atceļ visas robežas. Jo vairāk tāpēc, ka bērns šajā jaunajā situācijā ir bēdīgs, varbūt jūtas nemīlēts un negribēts, un vecvecāki grib viņu iepriecināt. Otrkārt, vecvecāki arī daudzas lietas vienkārši var nesaprast un tāpēc var atļaut, piemēram, spēlēt datorspēles neierobežotā daudzumā vai sarakstīties pieaugušo čatā.
Treškārt, vecvecākiem var trūkt izpratnes par bērna emocijām, vajadzībām, jo viņi auguši un dzīvojuši pavisam citādā vidē, ar citādiem uzskatiem. Viņi izmanto tos pašus audzināšanas veidus kā tad, kad, audzināja savus bērnus, neapzinoties, ka tagad apdraudējuma līmenis ir pavisam cits, riski bērna drošībai daudz lielāki.
Turklāt bērns, kura vajadzības nav piepildītas, jau tāpat ir riska grupā.
Un tad var notikt tā, ka vecvecāki pat nepamana, ka, piemēram, pusaudze meitene sāk veidot attiecības ar kādu pieaugušu vīrieti, zēns lielāko daļu laika pavada uz ielas, visu vecāko sūtīto naudu bērni iztērē saldumiem, bet vēlāk jau alkoholam vai narkotikām, tādējādi cenšoties gūt vienaudžu atzinību,» skaidro Aiga Ukstiņa.
Var būt arī otra galējība – pārāk stingri vecvecāki, kas, juzdamies nedroši, ievieš ko līdzīgu armijas disciplīnai. Ja ar attiecību veidošanu neveicas, pastāv risks, ka veidosies milzīgi konflikti starp visām trim paaudzēm. Īpaši lielas plaisas var parādīties vecāku un vecvecāku attiecībās – dusmas, aizvainojums.
Nost ar saplīsušām ūziņām!
Vēl viena problēma, kas var rasties, bērnam augot kopā ar vecvecākiem, – bērns sāk izskatīties un izturēties vecišķi. Atceraties, kā Mirttante Limuzīnā Jāņu nakts krāsā nesaprata – nu kā var bērnam ļaut vilkt kājās saplēstas biksiņas? Tā arī reālajā dzīvē gadās, ka vecmāmiņa ģērbj mazdēlu atbilstoši saviem priekšstatiem par kārtīgu izskatu, piemēram, uzvalka biksēs un adītā džemperī ar pīnēm vai tamlīdzīgi, un tas var radīt plaisu viņa un vienaudžu attiecībās.
Jo bērniem, bet it īpaši pusaudžiem, svarīgi iederēties starp vienaudžiem. «Atkarībā no bērna temperamenta iespējami divi scenāriji. Pirmais – mazais žiperis ātri izspruks no vecvecākiem, un vecvecāki vienkārši netiks viņam līdzi. Otrs – bērns būs paklausīgs vecvecākiem, bet tādējādi kļūs par balto zvirbuli un tiks noknābāts vienaudžu vidū,» uzskata Aiga Ukstiņa.
Protams, emocionāli vecvecāki savu mazbērnu labā ir gatavi darīt jebko, taču gados veci cilvēki to ne vienmēr vairs spēj fiziski – varbūt kādu brītiņu, bet ne jau visu laiku. Ne velti katram vecumposmam ir savi uzdevumi.
Mazbērnu audzināšana nepavisam nav vienkāršs uzdevums, un tas arī nav vecvecāku pienākums.
Lai kādi ir apstākļi, ikvienam bērnam tomēr būtu jāuzaug kopā ar vecākiem.
«Mazbērnu audzināšana vecvecākiem ir milzīgs stress. Vecmāmiņa vai vectētiņš ir izaudzinājuši savus bērnus, visu mūžu strādājuši un tagad gribētu laiku pavadīt mierīgi, doties uz teātriem un koncertiem, ceļot, lasīt grāmatas, rosīties dārzā, satikties ar draugiem vai vienkārši atpūsties un nedarīt neko. Bet tādas iespējas nav. Pat ne tuvu! Tā vietā ir nemitīga bērna pieskatīšana, kopīga mācīšanās, disciplinēšana, kreņķi. Turklāt vecvecākam pat īsti nav, ar ko aprunāties un kur gūt atbalstu, jo viņa vecuma cilvēkiem līdzīgas problēmas jau sen nav aktuālas.
Kā saglabāt attiecības, ja ikdienā neesat kopā
- Izveido rituālu. Vienalga, vai zvani bērnam vakariņu laikā vai tieši pirms bērna gulētiešanas, taču dari to regulāri, katru dienu un vislabāk – noteiktā laikā. Jāņem gan vērā, ka bērni līdz aptuveni sešu gadu vecumam nelabprāt runā pa telefonu vai sazinās Skype, Zoom, Whatsapp. Bērns uzmanību spēj noturēt tikai neilgu laiku, un vecākam sāk šķist: es mēģinu sarunāties, bet bērns nespēj koncentrēties, tātad šādai sarunai nav nekādas jēgas. Taču tā nav – bērnam šī saruna ir ļoti būtiska, bet no viņa nevar gaidīt konsekvenci, par to jāgādā pieaugušajiem – neatlaidīgi un regulāri katru dienu jāturpina sazināties, nemitīgi veidot kontaktu ar bērnu.
- Radi bērnam sajūtu, ka domā par viņu. Regulāri katru dienu ik pa laikam nosūti bērnam īsziņu, kurā liec skaidri saprast, ka viņš tev ir svarīgs, ka mīli viņu un domā par viņu.
- Izrādi interesi par lietām, kas svarīgas tavam bērnam. Vienalga, vai tavs bērns fano par Džastinu Bīberu, spēlē datorspēles vai aizraujas ar skeitbordu, atceries – ja gribi veidot attiecības ar viņu, tev jāfano par to pašu. Aizsūti bērnam plakātu ar Džastinu Bīberu, izmēģini datorspēli, izpēti skrituļdēļus, lai saprastu, kuri ir labākie. Atceries: saikne, kuru nekopj, pazūd, tāpat kā augs, kuru nelaista, nokalst.
- Esi paredzama. Vienalga, dzīvo tepat Latvijā vai svešā valstī, esi paredzama un uzticama. Plāno atvaļinājumu, plāno kopīgus pasākumus un dari to zināmu bērnam. Lai viņš kopā ar vecvecākiem kalendārā šos datumus var atzīmēt. Un, Dieva dēļ, nekad nepievil bērnu! Nekādos apstākļos!
- Laiku kopā pavadiet kvalitatīvi. Svarīgi ir dot bērnam ne tikai materiālās vērtības. Skaidrs, ka tuvuma trūkumu gribas kompensēt ar dāvanām un izklaidēm.
Tomēr vēl būtiskāk ir kvalitatīvi pavadīt kopīgo laiku – sarunāties, kopā spēlēt spēles, ļaujot bērnam tās vadīt, doties pārgājienos, vizināties ar laivu utt.
- Esi galvenā piesaistes persona! Arī tad, ja vecāki ir ārzemēs vai tepat Latvijā, bet šķirti no bērna, ir daudz iespēju, kā ikdienā sekot līdzi viņa gaitām un galveno atbildību par bērnu uzņemties uz saviem pleciem, nevis pilnībā nodot to vecvecākam. Arī no attāluma iespējams sazināties ar bērna skolotājiem, treneri, pulciņa vadītāju, E-klasē sekot līdzi atzīmēm un uzdotajam, pierakstīt pie ārsta, ārsta vizītes laikā pieslēgties tai telefonā, lai dzirdētu speciālista sacīto, utt.
Tāpat svarīgi ir pārliecināties, vai mājasdarbi izpildīti, apvaicāties, kā bērns juties skolā, būt informētam arī par tīri sadzīviskām lietām, piemēram, ko bērns ēdis pusdienās vai ko rītdien vilks mugurā. «Pirmkārt, tas vecāku noturēs kā galveno piesaistes personu. Otrkārt, šādi turpinot uzņemties atbildību, veidosies un nostiprināsies saikne starp bērnu un vecāku. Treškārt, no vecvecāku pleciem tiks noņemta daļa atbildības, tā vairs nebūs simtprocentīga.
Bet tas savukārt mazinās spriedzi starp visām trim paaudzēm, tādējādi, iespējams, palīdzot attiecībām,» uzsver psiholoģe. Jā, viss iepriekšminētais ir liels darbs, īpaši, ja vecāki nesen nonākuši jaunā vidē un jaunā darbavietā. Bet bērna dēļ tas vienkārši jāvar un jāiztur! Jo, ja vecāks šo atbildību neuzņemas un attiecības no tāluma neturpina regulāri uzturēt, var veidoties ļoti sarežģīta situācija – triju paaudžu konflikti, sāpes un ciešanas. Un bērns tad visbiežāk nonāk kā starp diviem dzirnakmeņiem – pa vidu starp vecākiem un vecvecākiem.
Kur konsultēties un saņemt atbalstu?
- Sociālais dienests. Katrā pašvaldībā darbojas sociālais dienests, kur var konsultēties ar speciālistiem un arī lūgt psiholoģisku palīdzību bērniem un sev. Sociālajā dienestā vecvecākiem var nodrošināt dalību apmācību grupās, lai uzlabotu saskarsmes prasmes ar bērnu.
- Zvanot uz Bērnu tiesību aizsardzības centra paspārnē esošo Bērnu un pusaudžu palīdzības tālruni 116111. Šis ir bezmaksas numurs, uz kuru zvanot arī vecvecāki var saņemt atbalstu, konsultācijas, ieteikumus. Protams, to var saņemt arī bērns vai pusaudzis.
- Krīžu un konsultāciju centrā Skalbes. Palīdzību visu diennakti pa tālruņiem 6 7222922 vai 2 7722292 var saņemt ikviens pilngadīgs cilvēks.
- Pusaudžu resursu centrā, zvanot pa tālruni 29164747, konsultācijas var saņemt gan pusaudži, gan viņu vecāki vai vecvecāki.
