• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Iveta Laicena Spānijā: Sapratu, ka gribu šos kalnus, gribu te māju ar lielo dārzu, kur ceļiniekiem atpūsties

    Dzīvesstāsts
    Gundega Gauja
    Gundega Gauja
    Ieva
    Ieva
    3. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No privātā arhīva
    Svētceļnieku iecienītais Camino ceļš Spānijā IVETAI LAICENAI izrādījās tiešām liktenīgs. Pēc ekstrēmiem piedzīvojumiem pilnas pirmās gājiena dienas Iveta saprata – viņas dzīve būs saistīta ar šo ceļu. Un tagad, pārvarējusi daudzus šķēršļus, viņa iekārto savu svētceļniekiem domāto Casa de flores jeb Ziedu māju okeāna piekrastē Astūrijā.

    Kad putniņš krūtīs nedzied

    Sazvanu Ivetu Spānijā darbadienas pievakarē, kad viņa tikko atgriezusies savā casa no spāņu valodas nodarbībām netālajā pilsētā. Spāņu interneta kvalitāte ir švaka, tomēr mums izdodas parunāt par to, kā Iveta pagrieza savu dzīvi par simt astoņdesmit grādiem, gada sākumā salika mantas un savus divus kaķus automašīnā un pārcēlās uz dzīvi Spānijas ziemeļu piekrastē Biskajas līcī, kur vijas viens no vairākiem tā dēvētajiem Camino ceļiem, kas visi savienojas un saplūst kopā Santjago de Kompostelas pilsētā.

    Iveta ir manos Facebook draugos, tāpēc man bija iespēja vērot, kā iesākumā viņa nogāja savu ceļu un tad spītīgi sāka auklēt ideju par pašai savu alberģi jeb svētceļnieku viesu namiņu, kā cēlās un krita par to, kā pinās dokumentu, krāpnieku un šķietami nebeidzamu šķēršļu pinekļos, kā raudāja, kad viss gāja šķērsām, un smaidīja, kad atkal ausa cerība. Šķiet, pasaulē ir cilvēki, kas kaut kādā ziņā pievelk piedzīvojumus kā tādi magnētiņi, un Iveta pilnīgi noteikti tāda ir. Un vēl – viņai nav bail mainīt savu dzīvi. Nu, vispār jau gan esot bijis drusku bail – arī par to mūsu saruna.

    «Pēc 2008. gada krīzes biju zaudējusi visu – māju, savu biosaimniecību, bija sabrukusi visa iepriekšējā dzīve, un vispār nesapratu, ko darīt tālāk. Pēc tam vairākus gadus biju dziļā bedrē, no kuras pamazām sāku kāpt ārā. Esmu masiere un astroloģe, daudz mācījos, lasīju, pievērsos pašizaugsmei. Kad jau biju sastutējusi kopā pati sevi, balstoties uz savu pieredzi, sāku vadīt pašizaugsmes grupas citām sievietēm.

    Iestājos Sistēmisko risinājumu un konsultāciju institūtā Maskavā. Tomēr bija tā: tu dari darbu, kas patīk, esi ar cilvēkiem, kuri patīk, bet garšiņas nav – kaut kas tevī ir salauzts… Tas putniņš krūtīs nedziedāja. Aizbraucu sagaidīt 2017. gadu uz Jeruzalemi. Izstāstīt par Jeruzalemi nevar, to sapratīs tikai tie, kas tur bijuši. Gāju, skatījos, apmeklēju dižas vietas, bet izjūtu – nekādu, galva tukša. Un tad Svētā kapa baznīcā pēkšņi apjautu – tev jānoiet Santjago ceļš!»

    Nomaldījusies un… atradusies

    Veselība tolaik nebija labākajā formā – Iveta bija pārcietusi četras operācijas, ķermeņa svars bija divkāršojies, turklāt abas potītes dzīvē reiz bijušas lauztas. Iešanas ekipējuma, zināšanu, pieredzes nebija. Bet bija mērķis – noiet lielu daļu no tā dēvētā Franču ceļa. Tā bija arī Ivetas dāvana pašai sev piecdesmitajā dzimšanas dienā. Kopā ar ceļabiedri no Latvijas abas devās ceļā, un jau pirmā diena, kad jāšķērso Pireneju kalnu grēda, izrādījās milzu pārbaudījums.

    «Kolēģe aizgāja pa priekšu, un es tuntuļoju viena – citādi manu iešanu nevar nosaukt. Sāku bezgala priecīga, taču tad vienā brīdī biju gatava gāzties gar zemi un kliegt: tas nav iespējams! Paspēju izdarīt pilnīgi visu – nomaldīties un aiziet nepareizi, sākās atūdeņošanās, sirds problēmas. Biju dabūjusi jau deviņas tulznas, kājas un rokas sapampa kā Šrekam. Lija lietus, krēsloja, telefonam zona pazudusi. Bija migla, un jutos ietverta tādā kā matētā nereālā skaņā – viena sazin kur. Vienā pusē krauja un bezdibenis – kur es esmu, kur eju?

    Emocijas aizgāja pa gaisu, pazuda uzmanība, tāpēc īsi pirms galamērķa saslīdēja kāja un kritu atmuguriski. Labi, ka triecienu drusku mazināja mugursoma.

    Kad iegāju alberģī, tūlīt bija klāt medbrālis, tiku aprūpēta. Par laimi, nekas nebija lauzts, celis gan pušu, galva dulla. Tomēr jutos laimīga, lai gan mana tur satiktā ceļabiedre teica, ka seja man izskatījusies kā pirmsnāves vieplis. No rīta, sev par lielu brīnumu, piecēlos, un man par visu nāca smiekli. Tā es arī lielāko ceļa daļu nogāju smaidīdama.

    Jau otrajā dienā mani pēkšņi pārņēma sajūta – viss, es gribu palikt Spānijā un Camino tuvumā! Kas tas bija – man joprojām nav skaidrs. Pilnīga mistika. Taču tālāk jau gāju, cītīgi vērojot ceļu, cilvēkus, namiņus, jo zināju – reiz es te būšu uz palikšanu. Galamērķī Santjago de Kompostelā katedrālē ir iespēja apķerties ap kaklu Svētā Jēkaba figūrai un kaut ko iečukstēt ausī. Kad tur nonācu, izstāvēju rindu, apķēros Svētajam Jēkabam ap kaklu un raudādama čukstēju: ja tu uzskati, ka esmu tā cienīga, – paver man ceļu!»

    Urna ar pīšļiem

    Pēc atgriešanās mājās Iveta pamazām sāka rosīties, lai tuvinātos savai idejai par dzīvi Spānijā. Atrada sievieti, kas palīdzēja tikt galā ar informācijas meklēšanu spāņu valodā, sāka mācīties valodu un pētīt māju pārdošanas sludinājumus. «Pārdevu vienīgo nelielo ģimenes īpašumu, lai man būtu nauda pirmajai iemaksai. Izsijāju kādus divsimt māju sludinājumus – mājai noteikti bija jābūt uz kāda no Camino ceļiem (to ir vairāki).»

    Tad Iveta aizbrauca uz Spāniju aplūkot dzīvē dažas noskatītās mājas. Viņai iepatikās kāds gatavs alberģis, kuru tika piedāvāts īrēt. «Tur es pirmo reizi saskāros ar to, ka mani uzmeta. Zaudēju pirmo iemaksu, bet, par laimi, tā nebija ļoti liela, viss apstājās. Putniņš krūtīs apvainojās un pārstāja dziedāt. Domāju – varbūt jāmet miers?» atceras Iveta. Tomēr tik ļoti atkal gribējies būt ceļa tuvumā, ka atradusi iespēju dažas nedēļām pastrādāt kādā klostera alberģī un atkal devusies uz Spāniju.

    «Nokļuvu pie trim katoļu priesteriem, kuri iesākumā skatījās uz mani caur pieri. Vai man esot bērni? Saku – ir. Vīrs? Saku – šķīrusies… Katoliete? Nē. Dievam ticot? Saku – jā, bet savam. Un tad viņi tā neuzticīgi mani vēroja. Ja man kāds būtu teicis, ka reiz es no sirds un aknām pieķeršos trim katoļu priesteriem kā ģimenei… Teiktu – jucis, bet mēs joprojām esam draugi. Es viņus iesaucu par Pūčukiem, jo viņi visi vienmēr kopā saskrēja skatīties, ko es daru, un, galvas piešķiebuši, mani vēroja.

    Es no darba nebaidos – ar prieku uzkopu, gludināju, mazgāju logus, un priesteri tikai izbrīnā vēroja mani. Sēdēju pie galdiņa un reģistrēju iekšā nākošos svētceļniekus jeb piligrimus, vēroju, kādi viņi ir,» stāsta Iveta. Pamazām sapratusi, ko nozīmē dzīve alberģī kā tā darbiniecei un saimniecei, nevis viesim. Uzklausījusi, mierinājusi, masējusi plecus, uzbūrusi vakariņas no tā, ko vakarā katrs ceļinieks licis galdā.

    «Kādu dienu ienāca kāds vīrs – jutu, ka kaut kas nav lāgā, un kā bulta pielidoju viņam klāt mirklī, kad viņš krita!

    Izrādās – šis vīrs nesa līdzi urniņā savas draudzenes pīšļus. Viņa bija mirusi no vēža. Reiz viņi bija gājuši ceļu kopā, un tagad viņš gāja viens, kaisot pīšļus viņas norādītajās vietās.

    Es vienkārši turēju šā vīrieša roku un ļāvu viņam izkliegt savu sāpi. Viens priesteris no virtuves atnesa ēdamo, otrs glāzi ūdens, sastājās mums apkārt un nedarīja neko – vienkārši ļāva viņam izraudāties. Pūčukiem bija tāda tradīcija – vakarā sapulcēties kapelā, lai norunātu dienu nost, visas izjūtas, domas. Tovakar viņi visi kā viens pateica paldies, ka te ir Iveta, ka viņiem ir jauns ģimenes loceklis. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir mans! Gribējās dzīvē kaut ko paliekošu, kaut ko, ko esmu izdarījusi savām rokām un kam ir jēga! Ir jau daudz to izaugsmes kursu vadītāju, visādu kouču, treneru, bet bieži tas nozīmē tikai citiem stāstīt, kā labi dzīvot. Es gribēju reālu darbību!

    Kāds piligrims – foršs kungs no Skotijas – teica, ka ceļš šobrīd jau ir tik ļoti komercializēts, ka viņš esot gatavs kaut samaksāt vairāk, bet lai viņu kāds vismaz uzklausot! Tā tas notiek – uz ceļa vienā brīdī prāts vairs nespēj visu apkopot un apkalpot, un tajā brīdī iznāk ārā visas nospiestās domas, emocijas. Un klostera Pūčuki to darīja – viņi runāja ar cilvēkiem, klausījās. Un arī es arvien vairāk sapratu, ka gribu būt daļa no ceļa!»

    Nams pie okeāna

    Atgriezusies Rīgā, Iveta strādāja vēl vairāk un vēl vairāk ilgojās beidzot atrast pati savu vietu Spānijā. Atkal desmitiem sludinājumu, informācijas vākšana, līdz beidzot varēja doties uz Spāniju apskatīt īpašumus. Trīs no tiem bija uz tā dēvētā Ziemeļu ceļa, kas vijas pa pašu Spānijas ziemeļu piekrasti, – šis ceļš ir daudz nomaļāks, klimats skarbāks, un gājēju te ir mazāk nekā, piemēram, uz ļoti populārā Franču ceļa.

    «Sapratu, ka gribu šos kalnus, okeānu, gribu te māju ar lielo dārzu, kur ceļiniekiem atpūsties. Īsto māju vēl nebiju atradusi, bet jau biju pasūtījusi piecdesmit peoniju saknes. Mans lielais neprāts! Sākotnēji šis rozā nams mani neuzrunāja, bija cits, iespaidīgāks, bet tur bija tāda summa, ko es bez žagošanās joprojām nevaru izrunāt. Tāpēc paliku pie šā. Astūrijas apgabals ir ļoti skaists, te nav lielo viesnīcu, mazajos ciemos iedzīvotāji dzīvo paaudžu paaudzēs, un ļoti reti kāds īpašums tiek pārdots.»

    Līdz līguma slēgšanai bija garš un nervu spriedzes pilns ceļš, jo atklājies, ka mājai nav kārtībā visi vajadzīgie dokumenti. Apmēram gadu ilgusi neskaitāmu dokumentu bumbošana šurpu turpu starp dažādām instancēm Latvijā un Spānijā, turklāt Spānijā vispār ātri nenotiek nekas. Iveta savus piedzīvojumus aprakstīja Facebook, un, par tiem lasot, brīžiem likās – jābūt dullam, lai uzņemtos tik daudz grūtību.

    «Izrādījās, saimniekiem ir papīrs, ka kaut kāds karalis kurā tur gadsimtā ir uzdāvinājis dzimtai šo zemi, bet tālāk laikā gaitā te celts, būvēts, pārbūvēts bez saskaņojumiem. Māja sastāv no trijām dažādos laikos celtām daļām (vecākā daļa būvēta 17. gadsimta beigās), un tai ir trīs autonomas ieejas. Spāņu mākleris uzradās un pazuda ar galiem, nebija sasniedzams nekādos veidos, un tā – daudzas reizes. Visur vajadzīgi tulkojumi, notāri. Dzīvoju uz sakravātiem čemodāniem, gāja laiks, mainījās gadalaiki, un daļu mantu nācās ņemt no somām atkal ārā. Beigās mākleris atzina, ka vēl apmēram gadu mājas papīri nebūs kārtībā, bet es varētu to īrēt. Tad jau biju gudra meitene – dzelžainu īres līgumu ar pirmpirkuma tiesībām rakstīju pati,» nu jau Iveta par to visu var pasmaidīt.

    Un tā februāra beigās viņa beidzot ņēma savus koferus un abus savus kaķus un devās ceļā. Apkārt arvien vairāk runāja par koronavīrusu, tomēr izpratnes par patieso situāciju vēl īsti nebija: «Tas ceļš uz Spāniju bija šausmīgs. Baidoties, ka valstu robežas drīz varētu slēgt, lielās fūres uz ceļiem trakoja, valdīja īsts haoss. Kad ierados, pēc dažām dienām Spānija slēdza savas robežas, arī iekšējās – starp reģioniem. Viss izrādījās citādi, nekā biju plānojusi.»

    Policijas ielenkumā

    «Pirmās dienas bija briesmīgas. Plosījās ziemas vētras, nemitīgi gāza lietus, bija ļoti auksts. Nebija tās māju sajūtas, ko biju gaidījusi. Viss likās tik svešs. Domāju – tas taču nav tas, ko gribēju! Vai man to vajag? Kur esmu iepinusies? Mēģināju saprast, kā iedarbināt lielos apkures katlus un kā te vispār viss strādā. Ciemā tikai kādas piecas mājas pa ziemu apdzīvotas, vietējie runā tikai spāniski, es māku pateikt vien minimumu.

    Šurp mani ceļā pavadīja draudzene Zane Eniņa, kas pati ir liela ceļotāja. Un jau pēc dažām dienām Zane pēkšņi noteica: es gribu uz mājām. Bija marta sākums, un tad jau par vīrusu runāja visi, tas bija kļuvis ļoti reāls. Braucu Zani pavadīt, aizejot viņa atskatījās, un es sapratu – mēs katra paliekam savā pasaulē. Vārda tiešā nozīmē. Pēc pāris dienām Spānija tika pilnībā aizslēgta – visiem jāsēž pa mājām, uz veikalu vari iet vienreiz nedēļā maskā un cimdos. Biju domājusi atvērt savu alberģi maija vidū, kad sākas gājēju sezona, taču sapratu – tā visa nebūs. Nepaspēšu sakārtot dokumentus, plosās vīruss, un nav zināms, uz cik ilgu laiku tas viss. Skatījos, cik ir makā… Par māju jāmaksā īre, komunālie. Bija jau drusku aiz vaiga iekrāts, bet ar to pietiek tikai dažiem mēnešiem…»

    To, kāda ir reālā situācija ar vīrusu, Iveta sapratusi, iepērkoties veikalā blakus ciemā – to viņa darījusi tikai reizi trijās nedēļās: «Martā visi Astūrijas policisti bija manējie! Man joprojām ir mašīna ar Latvijas numuru, un reiz, kad braucu uz veikalu, man pakaļ brauca trīs mašīnas ar bākugunīm, ielenca mani. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad man Spānijā kļuva reāli bail. Izkāpa seši policisti pilnā bruņojumā, vilku ārā dzīvesvietas izziņu, identifikācijas numuru, pasniedzu to viņiem, maskā ģērbusies un cimdiem rokās. Tālāk bija vēl jautrāk!

    Kad cilvēki ieraudzīja svešo numuru, viņi bēga prom – gan no manas mašīnas, gan pa visu veikalu.

    Tas bija laiks, kad Itālijā daudzi mira, informācijas par vīrusu vēl bija maz, tāpēc cilvēki domāja – ir lokdauns, bet te ir iebraucis svešs ārzemnieks, tātad jābēg. Pameta savus ratiņus un bēga prom uz otru veikala stūri, un no turienes uz mani skatījās. Tu stāvi viena pati – tā sajūta bija… Sākumā man veikalā gāja līdzi policists – acīmredzot manai drošībai. Tā bija briesmīga diena. Tagad par to visu varu pasmaidīt – veikalā mani pazīst, aprunājamies ar kasieri. Cilvēki ir laipni un ir mani pieņēmuši. Bet kāds bija sākums – kāda te bija gaisotne un cik stingri visi ierobežojumi –, to cilvēkiem Latvijā grūti saprast.»

    Dullā latviete

    «Sapratu, ka nav nekāda tālākā scenārija, ir tikai pilnīga neziņa, nesaprašana, kas vispār notiks. Paldies visiem maniem daudzajiem draugiem, kas uzklausīja, mierināja, atbalstīja. Kad kāds vaicāja, vai braukšu mājās, teicu: nē, manas mājas ir te. Joprojām vadu konsultācijas, grupas onlainā, ja tikai te nebūtu tik briesmīgs internets! Tā es turos pie sava mērķa, kaut reizēm ir gribējies kaukt, jo neviens jau nezina, kas notiks tālāk. Par lielu pārsteigumu, mana mazciema iemītnieki mani ir uzņēmuši ļoti silti.

    Visstingrākās izolācijas laikā, kad visi bija iesprostoti pa mājām un pa ciema ceļu patrulēja policija, Iveta cepusi ābolmaizītes, iesaiņojusi un slepus iekārusi uz tuvējo kaimiņu vārtiņiem. Saņēmusi sajūsmas spiedzienus un distancētus pateicības gaisa skūpstus, vēlāk dāvaniņas sākušas ceļot arī atpakaļvirzienā. Nu jau visi kaimiņi priecīgi māj, kad Iveta brauc garām ar auto, un lūdz atļauju ienākt dārzā pasmaržot lilijas viņas dobēs. Vietējie Ivetu sauc par mui bonita – par mīļo. Arī visi staltie apkārtnes policisti Ivetai nu esot lieli draugi. «Kad sākās lokdauns, sāku kopt dārzu, jo tas bija ļoti nolaists, tīrīju, berzu, pārkārtoju māju. Te pietiks darba gadiem divdesmit! Tādu dobju kā man apkārtnē nav nevienam, tāpēc kaimiņi nāk skatīties, ko tā trakā latviete atkal jaunu izdomājusi.»

    Putniņš atkal dzied

    Tā kā ļoti ilgu laiku prasījusi nodokļu maksātāja statusa un sociālās apdrošināšanas numura iegūšana, Ivetai šovasar gājusi secen iespēja uzņemt arī tos nedaudzos svētceļniekus – pārsvarā spāņus –, kas šovasar pa ceļu tomēr ir gājuši. Taču Iveta ātri pielāgojusies arī šai situācijai. «Mana māja ir Ziemeļu ceļa maršruta apmēram pusceļā (kādi trīssimt kilometri no sākuma), un mans ciems ir pusceļā starp diviem patāliem punktiem. Es cienāju gājējus ar kafiju, piedāvāju maizītes, parunājos. Tā es šeit iedzīvinu ideju par ceļu un alberģi.

    Ceru, ka ar laiku pie manis varēs apmesties 16–18 ceļinieki. Iespiešanai svētceļnieku pasē jau radīts zīmogs Casa de flores – Ziedu māja.

    Šo vietu esmu iecerējusi ne tikai kā vietu, kur pārnakšņot, bet kur arī palikt kādu dienu ilgāk, aptvert emocijas un izjūtas, ko uzjundī šis ceļojums, veldzēties dārzā – tas būs mans devums ceļam.

    Pašvaldības alberģos palikt ilgāk nav atļauts – piligrimiem, vēlākais, astoņos no rīta miteklis ir jāpamet un jādodas tālāk. Pie manis varēs palikt arī ilgāk. Tā kā esmu arī masiere, varēšu izmasēt sāpošās kājas un muguras. Ceru, ka brauks viesi arī no Latvijas, jo Astūrija ir tik skaista un okeāns ir tikai desmit minūšu gājiena attālumā no manas mājas.

    Neviens nezina, kas notiks tālāk, bet es uzticos, ka ceļš sagādās visu nepieciešamo un viss notiks tā, kā tam ir jānotiek. Jā, tas būs mans bizness, bet tas būs arī sirdij! Man reiz atnāca vēstule no draugiem Latvijā: «Es tavā kontā kaut ko ielidināju, izcep piligrimiem pīrādziņus!» No aizkustinājuma apraudājos… Gar manu māju ir mūra sēta, un tur esmu sākusi veidot tādu kā pateicības sienu. No akmentiņiem, ko pati savācu un nesu no okeāna, uz sētas veidoju ceļa simbolu – gliemežvāku. Uz katra akmentiņa ir kāda cilvēka vārds, kas man ir palīdzējis, lai es šeit varētu būt. Tā arī šie cilvēki simboliski būs nogājuši kādu ceļa gabaliņu. Katru rītu sāku ar pateicību par to, ka šī vieta un cilvēki ir mani pieņēmuši. Un tad atceros, ko lūdzu Svētajam Jēkabam… Un te es esmu! Un mans putniņš krūtīs atkal dzied!»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+