Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
47
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ja esi čekas kartotēkā, tad nečivini!
– Kas ir tavs lauciņš vēsturē? Čekas maisi?
– Komunistu okupācijas režīma veiktās represijas no četrdesmitajiem līdz piecdesmito gadu beigām. Vēlākajam laikam, stagnācijai, es pati esmu aculieciniece. Laika gaitā parādās arī viss kas cits. Piemēram, strādājot ar partizānu tēmām, atklājās sieviešu sadarbība ar nacistu okupācijas režīmu, jo par to bija vairāk materiālu nekā par viņu sadarbību ar komunistu režīmu. Interesējoties par pēckara gados arestētajām sievietēm, par ko viņas arestēja, vai izmeklēšanas materiāli tika falsificēti, atklājas pat ļoti nopietni fakti ar briesmīgām sekām, kaut vai tie paši manis pieminētie Audriņi.
Antifašistiskā pagrīde vācu laikā – tajā darbojās ne viens vien vācu iesūtīts aģents, kuru vidū bija arī sievietes, un viņām reizēm daudz labāk izdevās izvilināt informāciju nekā vīriešiem. Četrdesmit pirmais un četrdesmit otrais gads bija laiks, kad iesūtīja pirmās diversantu un izlūku vienības, kuras ar šo aģentu palīdzību ātri tika atmaskotas un neitralizētas.
Pamazām atklājas visādas lietas, piemēram, par it kā vācu diversantiem un viņu sadursmi ar Rīgas Kara skolas kursantiem 1941. gada 25. jūnijā Skrundā.
Paurķējos, iesaistījām prokuratūru, un izmeklēšanā tika noskaidrots, ka tur nebija nekādu diversantu, Kara skolas kursanti uz aizdomu pamata bija nošāvuši vietējo iedzīvotāju, trīs bērnu māti…
– Kā tu vērtē čekas maisu atvēršanu?
– Oi… (Nopūšas.) Es to vērtēju kā līdz galam nepadarītu darbu.
– Kāds būtu ideālais atvēršanas veids?
– Ideāls tas vienalga nebūtu, ņemot vērā papildu informācijas mazumiņu, kas mums ir pieejams. Bet tuvu ideālam varētu būt tas, ar ko šobrīd lēnām un mokoši nodarbojas Delfi: viņi paņem kartīti, meklē aģentu, meklē informāciju un cenšas radīt kaut vai nelielu kopainu tam, ko cilvēks ir vai nav darījis. Tas ir darbs, kas prasa gadus!
Vispirms vajadzētu vismaz sašķirot: atsevišķi tās kartītes, kurās rakstīts, ka darba lieta iznīcināta, no tām, kurās minētie ir miruši vai aizceļojuši no Latvijas, kuru lietas atrodas Krievijā un nav mums pieejamas. Runāt ar dzīvajiem, vismaz mēģināt to darīt un tad tā arī uzrakstīt, ka cilvēks atteicās no jebkādām tālākām sarunām. Cits nerunā, bet par viņu ir materiāli Deltas ziņojumos, piemēram.
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ar kartītēm ir strādājis, bet savos ietvaros, jo tur ir arī lietas par čekas aģentiem kaujiniekiem, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā, un šī informācija ir sniegta tiesvedībai un vēsturniekiem. Taču nav tā, ka tur būtu strādājuši zinātnieki no malas.
Tiesvedības, ko tagad uzsāk par goda un cieņas aizskaršanu, gan manī raisa smieklus. Ja jau tu esi kartotēkā, tad nečivini!
Par kādu godu un cieņu te vairs var būt runa? Ja sajauc vārdu, jā, protams, īpaši tad, ja nepārbaudītu informāciju izmet sociālajos tīklos.
Pašlaik kļūst pagrūti tam visam sekot, es cenšos neiedziļināties.
– Kā tu pati vērtē sadarbošanās faktu?
– Teikšu tā – arī sliktā, nelabā un nepareizā vidē dzīvojot, ir iespējams neiet dziļāk mēslos, nesasmērēties līdz galam. Vēl svarīgi, ka jāvērtē pēc padarītā: vai sadarbība ir notikusi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, vai ziņojumu rezultātā ir cietuši citi cilvēki, vai uz šo ziņojumu bāzes būvēta labāka dzīve, cik detalizēti bijuši šie ziņojumi.
Būtiski ir, vai cilvēks pēc ārzemju brauciena uzrakstīja vispārīgu atskaiti par to, kur gājuši un ko redzējuši, vai detalizēti aprakstīja, kā kolēģis X krogā uzkāpa uz galda un dziedāja pretvalstiskas dziesmas, tādējādi no pētnieka kļūstot par sētnieku. Vēl ir milzu starpība starp ziņojumu 1985. un 1945. gadā – sekas bija atšķirīgas. Vārdu sakot, es katru lietu vērtētu atsevišķi.
– Sirdsapziņa. Tai ir nozīme tavā romānā. Vai dzīvē esi sastapusi ļaundarus, kas cieš no sirdsapziņas pārmetumiem?
– Manā romānā tas bija gabaliņš no ideālās pasaules: kāds draņķis iešauj sev galvā, cits sajūk prātā… Ja ne citādi, tad vismaz es viņus likvidēju nelielam vēsturiskam taisnīgumam.
Cita lieta, ka vēl deviņdesmitajos varēja sastapt bijušos mežabrāļus, cilvēkus, kas pārcietuši smagus apstākļus, viņiem nav ļauts dzīvot un strādāt tad un tur, kur viņi gribēja… Tobrīd viņi bija septiņdesmit, astoņdesmit, pat deviņdesmit gadus veci, bet pie pilna saprāta, runājami. Viņiem ir ģimenes, bērni, mazbērni.
Tomēr jau tobrīd bija grūti atrast kādu pēckara milici, aktīvistu, istrebīķeļu: lai gan viņu dzīve bija bijusi daudz vieglāka, pat privileģēta, kad sākās Atmoda, kāds esot nomiris ar sirdi, cits nodzēries, cits sajucis prātā.
Arī otrā pusē – Mārtiņš Vagulāns, kurš organizēja un aktīvi piedalījās Jelgavas ebreju nošaušanā, ir miris Austrālijā, psihiatriskajā slimnīcā. Pati gan neesmu sastapusi cilvēkus, kas būtu man stāstījuši, ka naktīs rādās murgi, ka miegā žņaudz, ka upuri nāk un skatās virsū…
– Un ko tu redzi rīt?
– Ļoti ceru, ka rīt arī līs, jo vajag lietu. Un ļoti gribu cerēt, ka būs labi. Ka šeit nekad nebūs Doņecka. Ka nekad, nemūžam vairs nevajadzēs glābties bēgot, iet mežā, visu mūžu domāt par to, kas notika, kur palika… Ka klātbūtne ES un NATO ir īsta un lai nekad nepienāktu vajadzība pārbaudīt, vai tā ir.
Citējot sensenu teicienu: «Lai izput boļševisma sērga!», jo tad jau viss būs labi. Man ļoti gribētos, lai bērniem un mazbērniem nav jācīnās par savu zemi un brīvību.
Mūsdienās ir populāri dzīt demagoģiju par to, ka jāmīl visi. Mīlēt jau mēs viņus varam, bet Latvija, sava zeme un savas intereses ir jāliek pirmajā vietā, jo neviens cits to nedarīs.
