Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūsu mēnesis ir jūnijs – tajā esat dzimusi.
– Mani neuztrauc konkrēts gaduskaitlis, nekad neesmu slēpusi savu vecumu, taču atzīšos – brīžam pārņem sajūta, ka dzīve kaut kā ļoti ātri iztek. Nežēlīgi ātri. Pilnīgi jūtu: te pirmdiena – te jau piektdiena… Mēģinu sevi pieturēt un visu laiku sev teikt: nesteidzies, neskrien, izdzīvo šo mirkli!
Bet zināt, ko? Domājot par šo visu, es laikam esmu viena no tiem retajiem, kas labprāt sāktu visu no jauna un dzīvotu citādi.
– Jā, pat neatceros, ka man tā kāds intervijā būtu teicis.
– To reti kurš atzīst. Bet domāju, ka varbūt tad es nodzīvotu vienu ideālu, skaistu dzīvi… Bet protams – ar šābrīža prātu un pieredzi. Protams. Lai gan mans agrākais, jaunības prāts man pašai labāk patika. Es biju tāda… avantūristiskāka. Drosmīgāka. Tagad esmu palikusi ļoti reālistiska. Tas nāk no uzņēmējdarbības ikdienas. Agrāk saņēmos, izdomāju un darīju. Tagad, lai uzsāktu kādu jaunu projektu, man ļoti jāsaņemas, jāizvērtē…
– Ko tad jūs darītu citādi tajā jaunajā dzīvē?
– Noteikti aizbrauktu prom uz ārzemēm padzīvot. Studiju laikā grāmatās skatītās bildītes gribētos redzēt dabā… Iepazīt un izbaudīt citu zemi, kultūru, bet tā – līdz saknēm. Tā ir iespēja, kas mūsu paaudzei bija liegta. Es tiešām jūtu tos piecdesmit gadus, kas mums kā valstij tika atņemti, tas ir atstājis iespaidu. Varbūt tāpēc joprojām laužos redzēt citas zemes, tāpēc tik kāri tveru visus iespaidus. Taču būtībā to visu vajadzēja tad, kad mēs augām un attīstījāmies.
Varbūt tas skanēs pārdroši, taču domāju – ar tām iespējām, kas bija citiem brīvajā pasaulē, es būtu ļoti tālu tikusi savā jomā.
Pieņemu, ka tad jau šobrīd varētu baudīt sava darba augļu. No darba es nebaidos un acīmredzot man ir dots zināms talants un lielas darbaspējas. Es redzu, ka ar cītīgu darbu mūsu mazā zeme varētu kļūt fantastiska, bet diemžēl birokrātija un ierēdņi daudz ko sačakarē. Man tā liekas liela problēma.
Man saka, kāpēc tu par to negatīvo, bet es vienkārši esmu reāliste, un par to jārunā. Un tad man saka : kāpēc tad tu neko nedari, lai mainītu? Es daru SAVU darbu. Tik labi, cik varu. Nav jau arī tā, ka visur būtu paradīze, katrā valstī ir savas problēmas. Esmu strādājusi Parīzē, uzturos tur divreiz gadā, kad ir izstādes, arī tur nebūt nav tik ideāli, bet es dzīvoju šeit, un man gribas, lai te ir sakārtota kaut viena joma.
– Pat, ja jūs dzīvotu citu dzīvi, tā būtu saistīta ar linu?
– Tā gan laikam būtu. Ir lietas, ko es nemāku – man nepatīk cipari, papīri, grāmatvedība. Man ir pretestība pret datoru, man tas nepatīk un nez vai to kādreiz spēšu iemīlēt. Jaunībā likās, ka arī ar mašīnu nemācēšu braukt, lai gan tā bija ļoti vajadzīga, jo man ir lauki. Man bija paniskas bailes, bet es domāju, nē, man jāpārvar! Un pārvarēju. Bet lins…
Linu es saprotu. Zinu, ka es ar to varu tikt galā, un vienlaikus ļoti cienu un augstu vērtēju. Tas ir mans materiāls.
Tur es arī jūtu jaunatklājējas azartu, jo faktiski jau tā, kā es sāku strādāt ar linu – tā līdz tam nestrādāja. To es apzinos un ar to lepojos, un to es nemainītu. Es linu uztveru kā filozofisku jēdzienu. Jo, pirmkārt, to izaudzē saule. Mums kolekcijā ir vairāku gadu iepirkumu lini to dabiskajos toņos. Un tie atšķiras! Jo saule katru gadu mazliet citādu toni rada –– gadi jau saulainuma ziņā nav vienādi. Ir bijis, ka pasūta galdautu un nākamgad grib pasūtīt vēl klāt salvetes, un izrādās, ka citā gadā nekad nav tas pats tonis!
– Arī tajā ir savs skaistums.
– Jā, protams! Tāpat kā lina burzīgumā. Es pat uzskatu, ka tieši tā ir vislielākā vērtība – veids, ka un kā lins burzās. Linam piemīt dizciltīgs burzījums. Un mūsu austajā linā ir cilvēka roku darba īpašais pieskāriens. Kad tu audumā ieliec savu enerģiju, to uzreiz jūt.
Lai gan ar linu ir ļoti jāuzmanās. Tur var ātri noslīdēt falšumā, kad sāk vilkt uz viltus tautiskumu.
Diemžēl lins pie mums daudzviet ir vulgarizēts tāpat kā dzintars. Bet lins prasa labu dizainu. Atceros, kad es kombinātā Māksla pati audu, un, kad liku to raupjo lina diegu, kas tagad ir pamatu pamats, man citas audējas teica, – kas to grīdlupatu pirks! Bet tieši tas izrādījās pareizais ceļš.
– Tas bija tas jaunības trakums. Kad beidzu Mākslas akadēmiju, daudz audu gobelēnus, bet ar laiku sapratu, ka sirds tur īsti nav klāt. Kādu brīdi apgleznoju zīdu, apdrukāju audumus, bet jutu, ka tik un tā kaut ko turpinu meklēt. Un tad sāku ar linu. Redzēju, ka neviens tā nestrādāja, tas bija kas jauns.
Radās diezgan daudz pasūtījumu, es vairs viena netiku galā. Bet raksturs… Es galu galā esmu no pilsētas, kurā piedzimst vējš – no Liepājas, tur visi ar krampi! Es gan ātri no turienes aizbēgu – gribējās būt patstāvīgai un tolaik pilsēta likās pārāk provinciāla. Tagad uz to skatos citām acīm. Tagad velk atpakaļ.
– Tad jau lauku māju jums vajadzēja tur, nevis Piebalgā.
– Jā, nu tas ir mana mūža lielākais jautājums – kāpēc man ir māja Piebalgā un nevis pie jūras? Es uz to nevaru atbildēt. Visu mūžu mani velk jūra. Bet – laikam nebija lemts. Un lauku māja jau ar laiku arī pieaug pie sirds, nevar vairs šķirties.
Es to māju tagad saucu par savām ceļojumu piezīmēm. Tā kā daudz ceļoju, atgriežoties kaut kas vienmēr tiek arī mājai. Dzīvokli cenšos turēt tīrāku, bet interesanti, ka lauku mājās visas šīs tik dažādās un raibās lietas labi iederas. Un tad es domāju: ja man jāvācas ārā, pazudīs visas manas ceļojumu piezīmes!
Man pat bija uzradies pircējs, gandrīz tikām līdz darījumam, bet tad vienā brīdī sajutu, ka šķiršanās no mājas man būs kā nazis sirdī.
Ak, kas tik tur jaunības trakumā netika darīts… Ar Sandru Krastiņu, Edgaru Vērpi un Edgaru Kauguru gāzām sētā lielos kokus, Mitrēvics ar Iltneri ara zemi un dīķī taisīja laipiņu… Iekopām zemeņu dobes un vienu brīdi pat kartupeļus stādījām. Tam visam esam gājuši cauri.
Tikai tad, kad sapratu, ka no nebeidzamajiem lauku darbiem jūdzos nost – tad pieliku punktu. Vairs nevienu dobi. Nē, vienu – puķēm. Puķes man patīk, lai gan ravēt nepatīk. Laikam esmu bērnībā atravējusies – katru vasaru tiku aizvesta uz laukiem, un tur tās kolhoza vagas laikam atstājušas zīmogu uz mūžu.
Bet tā visa lauku dzīve bija toreiz, kad man vēl nebija savs uzņēmums, kad biju tikai māksliniece, strādāju kombinātā Māksla. Tad es varēju darbu ņemt līdzi un pat nedēļām dzīvot laukos, vīrs tikai nedēļas beigās atveda produktus. Tagad tur iznāk būt daudz mazāk. Par laimi, man ir labs puisis, kas visu skaisti nopļauj, un tad es aizbraucu tur izgulēties.
Izgulēties, no rīta ilgi ēst brokastis, dzert zaļo tēju, palasīt grāmatu, visu dienu staigāt kaut vai naktskreklā… Daba tomēr dod pamatīgu spēku.
Tur daba ir brīnišķīga, man ir tādas naktsvijoles! Saklausies putniņus, saelpojies smaržas un brauc atpakaļ.. Kaut kā negribas vairs kalnus gāzt, teiksim tā.
– Varbūt arī nevajag vairs? Ir jau gāzti.
– Nezinu. Ir tomēr cilvēki lielos gados, kas vēl dara un dara, un sāk jaunus projektus. Es nežēlojos – nekad neesmu nākusi uz studiju sakostiem zobiem. Vienīgi pazūd robeža starp darbu un dzīvi. Robežas faktiski nav. Radošais mani vienmēr aizrāvis. Visu mūžu esmu darījusi darbu, kas man patīk.
Un ja man jāsaka pilnīgi godīgi – es ļoti neciešu svētku dienas. Zinu, ka dažas manas draudzenes domā tāpat. Brīvdienas mani izsit no ritma.
Man patīk ritms, arī tas, ka ir pienākums, kad ej un dari. Darbdienās viss notiek. Man jau neviens neliedz būt brīvā režīmā, un svētkus var uzrīkot jebkurā darbadienā. Es vismaz vienmēr ceru, ka brīvdienās būs saule. Es esmu pilnībā saules atkarīga. Man siltajās zemēs nekad nav par karstu. Vesela diena pie jūras karstumā man ir svētki. Jūra… jā. To sāpi es cenšos remdēt, kad vien varu.
– No nepiepildītiem sapņiem rodoties radošā enerģija.
– Jā? Tas man tiešam nepiepildīts sapnis. To jūs varat likt virsrakstā – sapnis par jūru.
Mēs nupat atbraucām no brīnišķīga pasākuma – Baltijas simbolisma izstāde Parīzē (intervija publicēta žurnālā PĒRLE 2018. gada jūnijā – red. piez.) . Lūk, tie ir svētki! Un tur gan es jutu, kā manī mostas patriotiskas jūtas. Vai tad es nepazīstu Johanu Valteru, vai nezinu Rozentālu, bet tur, slavenajā Orsē muzejā, viņi paveras pilnīgi citā gaismā! Un kad metro uz tevi no izstādes plakāta noraugās Valtera Zemnieka meitene… Tas bija ļoti aizkustinoši. Bet francūži jau zina, kā mīlēt mākslu.
– Par Parīzi jūs allaž runājat ar vāji slēptu sajūsmu.
– O, uz Parīzi es vienmēr braucu ar lielāko prieku! Es tur jūtos kā mājās. Tur es sagaidīju jauno tūkstošgadi, un no tā laika Parīzi ļoti iemīļoju. Tur gaisā ir radošums un baigā brīvības sajūta. Ēdiens, kafejnīciņas, konceptveikali, kuros jāzvana pie durvīm, lai ienāktu, – tas viss iedvesmo. Ko nevar teikt par pašiem francūžiem. Strādāt ar viņiem ir grūti, jo vārdu viņi netur. Es nezinu, kā būtu francūzī iemīlēties,zinot, ka viņam ierasta lieta fleitēt.
Man vienreiz dzīvē bija gadījums, kad varēju iemīlēties šarmantā francūzī, bet pietika prāta izdomāt, ka nekas tur nesanāks.
Divreiz gadā Parīzē ir Maison&Objet izstādes, kurās mēs piedalāmies, un tad parasti mēģinu ieplānot pāris brīvas dienas. Vai nu aizeju uz kādu brīnišķīgu kultūras pasākumu vai arī ieklīstu kaut kur garšīgi panašķēties, vai ar baudu iepērkos. Un tad tā smuki no rīta var iedzert šampanieti un uzdāvināt dienu pašai sev. Zinu, ka esmu to pelnījusi. Jo, kā jau teicu, esmu darba rūķis. Faktiski – darbaholiķis. To nu esmu sapratusi, bet arī neko tur negrasos mainīt. Varu līdz divpadsmitiem naktī domāt par darbu.
– Esat intervijās teikusi, ka lielā mērā tieši biznesa un karjeras dēļ esat viena.
– Viena jā, bet noteikti ne vientuļa – tas nav viens un tas pats. Bet, manuprāt, šis darba ritms tiešām nav īsti savienojams ar ģimeni un vīru, kurš mājās gaida kotletes…
Ir jau grūti savienot sevī mākslinieci ar vadītāju – patiesībā es tādēļ visu mūžu laužu savu raksturu.
Vadītāja būtība ir pilnīgi pretēja mākslinieka būtībai. Vadītājas darbs nenāk par labu ne kā māksliniecei, ne kā sievietei. Tas ļoti ietekmē raksturu, un ne tajā glaimojošākajā veidā. To es pati apzinos, bet mainīt jau tur vairs neko nevar. Kaut gan, kas zina – varbūt, ja nāktu lielā mīla, pēkšņi visu pamestu un sāktu gatavot tās kotletes… Man, starp citu, ļoti patīk gatavot ēdienu, no manis sanāktu laba mājsaimniece. (Ar smaidu)
Mani jau te draugi visu laiku mēģina izprecināt, es gan domāju, ka tas man vairs nav īsti aktuāli. Bet es tur arī nesaskatu nekādu traģēdiju. Ir tik daudz visa cita, ar ko tu var dzīvi aizpildīt… Turklāt man ir bijusi trīspadsmit gadu laulības pieredze, tā ka arī tāda pieredze manā dzīvē ir bijusi.
– Bet jūs taču pieļaujat iespēju iemīlēties?
– O, jā! Kāpēc ne? Es būtu laimīga, ja tas izdotos. Bet ir kāds nosacījums – abiem vajag tomēr to vienojošo platformu. Lai ir par ko runāt, lai ir kopīgas intereses. Man kādreiz patika viens cilvēks, viss likās forši, un tad mēs aizgājām uz izstādi.
Viņš iet gar gleznām un saka: nu kas tad tas, es tā arī varu uzzīmēt… Ja man vīrietis tā sāk stāstīt, es zinu, ka tas ir pilnīgi garām – vai tas būtu par mākslu vai par nupat redzētu izrādi.
Man tas ir signāls, ka turpinājumam nav jēgas. Intelekts un izglītība – tas ir ieguvums, bet tas ir arī bumerangs – tev prasības pret potenciālo partneri uzreiz lielākas. Nu, vai tad tā nav?
– Nu, ir.
– Tomēr svarīgi, lai ir, par ko runāt. Man patīk, kad redzu sirmus pārus, kas kopā ceļo, brauc uz otru pasaules malu, jo ir vienojošas intereses. Tādu pāri satiku, kad biju Japānā, Naošimā. Tur ir fantastiska sala, kur slavenais arhitekts Tadao Ando radījis izcilu sintēzi starp arhitektūru, mākslu un dabu. Neko ģeniālāku nevaru iedomāties – žēl, ka es to tik vēlu atradu. Tur nav nemaz tik vienkārši nokļūt, pats brauciens sastāv no vairākiem posmiem, līdz ar to jau ir mazliet kā svētceļojums. Un skatos, uz turieni dodas arī tāds padzīvojis, sirms pāris ar daudziem koferiem. Izrādās, viņi apceļo pasauli, – tāpēc tie daudzi koferi. Abiem vienādas intereses, daudz ceļojot. Tas bija tik simpātiski…
– Mēs gan nezinām, kad viņi satikušies.
– Jā, varbūt pavisam nesen. Tā jau arī var būt…
– Japāna jūs iedvesmo, vai ne?
– It īpaši, ja redzi īsto Japānu, dziļāk iekšzemē, projām no Tokijas. Apbrīnojami, kā viņi skatās uz savu dabu, ar kādu pazemību. Un kad ir sakuras ziedēšana vai lapkritis, visi dodas dabā. Bet ir arī tā, ka agri no rīta redzi, ka smalki ģērbtais japānis baltā kreklā pēc uzdzīves guļ uz ielas. Bet es te vairāk runāju par viņu attieksmi, par arhitektūru, par minimālismu. Ar prieku gribu tur vēl atgriezties.
Citiem varbūt liekas dīvaini, bet man patīk atgriezties vietās, kur ir būts un izbaudīt tās vēl un vēl.
Jau parādās savas vietas, kuras gribas atkal un atkal izstaigāt. Tādas jau man ir ne vien Parīzē, bet tagad arī Tokijā.
– Teicāt, ka Japānas kultūrā sajutāt paralēles ar latvisko linu.
– Ej nu zini, kādas saiknes mūs vienojušas pirms tiem daudzajiem gadu tūkstošiem… Jo arī Indijā es atradu dažus musturus, kas līdzīgi Latvijas ornamentiem. Citi saka – skandināvi, skandināvi… Varbūt dīvaini, bet es sevī absolūti neizjūtu skandināvu stilu. Ja nu vienīgi ziemeļnieciskajā atturībā. Lins šajā ziņā ir lielisks, – jo dažkārt ir tā, ka to gandrīz neredz; es te runāju par mūsu Studio Naturals aizkariem.
Arhitekti, ar kuriem esmu strādājusi, ir teikuši, ka mani aizkari ir ļoti pateicīgi iekļaujas interjerā, jo tos neredz.
Aizkariem ir jābūt, un tajā pašā laikā gandrīz nav jābūt, – tas ir visideālākais. Jo istabu apdzīvo gan ar vāzēm, gan gleznām, – tas viss ienes krāsas. Man arī liekas, ka lins atgrūž ļoti košas krāsas. Vairāk piemēroti pustoņi. Šosezon aktuāls ir rozā, bet es jūtu, ka linam īsti negribas, labāk patīk tāds pūderis. Tumši zils lins ir skaisti – kā nakts. Tagad aužam arī linu ar metālisko diegu, tā ir pavisam jauna pieeja.
– Re, kā, viss mainās, pat linu mode.
– Jā, un kas to vēl zina, kā mainīsies. Mana vecmamma bija pa pusei vāciete, klasisko tradīciju piekritēja, un mēs vienmēr esam pa kluso svinējuši Ziemassvētkus. Reiz, kad man bija kādi seši gadiņi, pēc nosvinētiem Ziemassvētkiem ar visām dziesmiņām vācu valodā un dāvanām, mēs ar papu ejam uz māju. Ir sniegs, un baigais pilnmēness, un es tirdu papu: kas tur ir aiz tā Mēness un aiz tām zvaigznēm? Tētis kaut ko stāsta. Un tad es saku, ka dzirdēju: drīz būšot telefoni, uz kuriem varēs ne vien piezvanīt, bet arī redzēt sazvanīto.
Nezinu, no kurienes tādas domas, bet mani šajā sakarā vairāk uztrauca kas cits. Man Kanādā bija vectētiņš, un es iedomājos – kā tas būs, ja viņš pēkšņi piezvanīs un es tajā brīdī būšu naktskreklā? Es to nakts sarunu lieliski atceros. Tā likās tāda pilnīga utopija, bērna fantāzijas. Lūk, tā tagad ir šodiena. Un kas to zina, kas vēl mūs gaida…
