Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Kā tu izcīnīji savu vietu Rīgā mārketinga pasaulē?
Kurzemnieces spīts. Atceros, kad bērns bija pavisam mazs, godīgi darba intervijā sacīju: apzinos, ka viņš var slimot un es tāpēc varu kavēt darbu. Mani pieņēma, un teica: tieši tāpēc, ka tev ir bērns, tev ir spīts cīnīties. Spīts plus arī veiksme – tas man daudz palīdz gan darbā, gan privātajā dzīvē. Sāku kā pārdevēja veikalu tīklā, kas tirgoja sliktas kvalitātes apavus un kur pārdevējām visu dienu neļāva apsēsties. Strādāju arī ķīmiskajā tīrītavā, vēlāk vairākās vietās par sekretāri, asistenti. Pašreizējā darbā – tajā strādāju jau četrpadsmit gadu – sāku kā sekretāre, biroja administratore, bet tagad esmu Latvijas struktūrvienības mārketinga un komunikācijas speciāliste.
Arī grāmatu uzrakstīju pati, nevienam neprasot padomu. Vienīgās manas bažas – iespējams, darba un ģimenes dēļ grāmatu vajadzēja rakstīt bez tik atklātām seksuālām ainām. Bet cenzēta tā būtu pavisam citāda, turklāt man ir ļoti svarīgi, ka lietas un notikumi grāmatā ir īsti un niansēti.
Tev bail, ko par tevi padomās?
Jā, zināmas bažas ir, lai cik ļoti negribētos to atzīt.
Gandrīz visas Džilindžera bijušās sievas ir sabiedrībā zināmas. Vairākas saka – režisora ietekmē mainījušas izturēšanos, ģērbšanās stilu un daudz ko citu. Vai arī tev mājās jāstaigā augstpapēžu kurpēs un minikleitā?
Vizuāli nekas nav mainījies – kāda esmu tagad, biju arī pirms viņa. Cik vien sevi atceros, esmu valkājusi augstpapēžu apavus un man tie patikuši. Ar zempapēžu apaviem man pat vajadzēja mācīties staigāt, man tādu nekad nebija bijis. Tagad esmu nopirkusi pilsētas kediņas un mācīšos tās valkāt kopā ar kleitu, lai cik dīvaini tas izklausītos. Bet minikleitā vai lateksa apģērbā mājās nestaigāju (smejas).
Džilindžers jau saka – lai ko viņš darītu turpmākajā dzīvē, viņam vienmēr sekos stereotipi. Tāpēc arī no manis neviens negaidot bērnu grāmatu, bet kaut ko izaicinošu.
Džiļa ietekmē lasu daudz vairāk grāmatu nekā jebkad agrāk. Esot blakus tādam cilvēkam, nevis apzināti pavelcies līdzi, lai ir interesanti sarunāties, bet tas notiek organiski. Saruna nevar būt tikai viņa monologs, man jādod kaut kas pretī. Man vispār šķiet, ka Džilis man atklājis jaunu pasauli.
Tātad attēls tviterī, kur esi redzama peldkostīmā smalkā kūrortā ar blakus noliktu Nīčes grāmatu, nav inscenējums?
Nav gan. Lasu gandrīz visu, ko uzrakstījuši latviešu autori, bet paralēli aizpildu savus baltos plankumus pasaules klasikā, ko jaunībā neesmu lasījusi. Izlasīju pat visu Prustu un Džeimsa Džoisa Ulisu.
Grāmatā ir vairākas ainas, kur Mihaēls pēc seksa Alisei atstāj naudu. Un galvenā varone dusmojas, jo viņai šķiet – tas ir apliecinājums, ka viņu uzskata par mauku. Citā reizē viņa vairs nesaka neko. Vai, tavuprāt, ir pieņemami, ja vīrietis nodrošina sievietei to, ko viņa pati nevar?
Izlasīju grāmatu Mīlestības piecas valodas. Tā ļoti precīzi man parādīja, kādas tieši ir manas attiecības, un arī to, ka Alise un Mihaēls runā dažādās valodās. Viņa grib vienu, viņš piedāvā kaut ko citu. Bet Alise vīrieti tik ļoti mīl, ka mēģina iemācīties viņa valodu. Domāju, attiecībās ļoti bieži ir tā, ka runājam dažādās valodās, tāpēc svarīgi izzināt, kāda tā ir otram. Ja situācija ir skaidra, tu vari izanalizēt situāciju, kļūst daudz vieglāk.
Mums ar Džili arī ir dažādas mīlestības valodas.
Kādas tās ir?
To es negribētu atklāt. Bet man šķiet – mēs mācāmies viens otra valodu. Taču saprotu – nevaru no vīra gaidīt to, ko viņš nevar dot, kas nav viņa dabā. Lielākā ilūzija ir, ka mēs varam mainīt otru, pielāgot sev. Nē, katrs ir tas, kas viņš ir.
Jūs ar vīru diezgan daudz ceļojat. Tev ir svarīgi, ka vīrietis savu mīlestību izrāda, arī dāvinot ceļojumus?
Jā, man patīk, ja man dāvina dāvanas. Viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir: man gribas iet un nopirkt lietas. Kur ir tā robeža, kad vīrs ved ceļojumā mani vai mēs braucam kopā, es nezinu. Mums ir šķirta nauda, mēs katrs pats pelnām. Tomēr daļa no tā, ko nopelna Džilis, aiziet kopējā makā, par to mēs ceļojam. Esmu viņam darījusi zināmas savas vēlmes – tā bija gan ar Bali, gan Indiju –, kur man gribējies nokļūt, bet ceļojumus pārsvarā plāno viņš. Domāju, ceļošana ir galvenā jēdzīgā lieta, kam tērēt naudu. Katru gadu mēģinām kaut kur aizceļot ar auto – puse bagāžnieka ir ar manām kurpēm, otra ar grāmatām, un dodamies ceļā. Man ceļojumā patīk nevis staigāt treniņtērpā, bet smuki sapucēties. Ir pavisam citādi kādā Parīzes kafejnīcā sēdēt smukā kleitā un augstpapēžu kurpēs, nevis biksēs un kedās.
Bet visvairāk ceļojot man patīk sajūta, ka neviens tevi nepazīst. Izbrauc ārpus Latvijas un vari sajusties brīvs.
Kopš esi precējusies ar sabiedrībā zināmu cilvēku, atpazīst arī tevi. Vai tas ir nomācoši?
Es domāju, kad esmu viena, mani tā īpaši neatpazīst. Kad esam kopā, tad, protams, atpazīst. Taču es no tā neciešu.
Varbūt sākumā man pašai šķita, ka vienmēr jābūt perfekti uzkrāsotai, ar nezin kādu frizūru, ka es nedrīkstu iepirkties humpalās vai neievērot kādus citus mistiskus sabiedrības noteiktus rāmjus.
Bet šobrīd mani tas vispār neuztrauc.
Vai tev plānā ir vēl kāda grāmata?
Domāju, ka varētu uzrakstīt grāmatu it kā no otras puses, Mihaēla stāstu. Bet Džilis saka, ka es nespēšot ielīst vīrieša ādā.
Kāpēc tev bija svarīgi grāmatā tik daudz runāt par seksu?
Tāpēc, ka tā ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Caur seksu cilvēki bieži gūst kontroli pār otru. Grāmatā Alise kļūst gluži vai atkarīga seksa ar Mihaēlu – kā uz adatas uzsēžas. Diemžēl nopietnā literatūrā par to tik daudz nerunā, tikai tā dēvētajos seksa romānos. Man šķita būtiski par to runāt, bet svarīgi – šajā grāmatā sekss nav kā pašmērķis, tas vienkārši ir!
Tu nebaidies atklāt, ka esi apmeklējusi vagīnas apdūmošanu, un aprakstīt savas izjūtas šī procedūras laikā.
Vagīnas dūmošana – tas ir sens indonēziešu un javiešu sieviešu rituāls, sievišķības svinēšana. Rakstīšanas procesā man tas šķita pilnīgi dabiski – dzīvot dzīvi un saukt lietas īstajos vārdos. Man gribas domāt, ka neesmu to izmantojusi pašmērķīgi.
Tev pašai ir kādi tabu seksā?
Grāmatā tabu tēmu man nav, bet dzīvē… Par to man negribas runāt. Es varētu teikt – atļauts ir viss, kas likumīgs. Džilis droši vien, kad lasīs šo atbildi, smīnot nočāpstinās (smejas).
Visu interviju lasi šīs nedēļās žurnālā Ieva:
