Indra Sproģe – māksliniece, kura pārveidoja latviešu alfabētu

Intervija
Vintra Vilcāne
15. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Nikiforovs
Māksliniece Indra Sproģe ir inovatīva un radoša būtne, kura atrodas nemitīgā sevis izzināšanas procesā. Tas padara dzīvi interesantāku ne tikai viņai pašai, bet arī apkārtējiem.

Mūsu saruna sākas ar animācijas filmas Ievads Epilogam noskatīšanos viņas studijā Infinity box. Tā ir ļoti poētiska un skaista, alegoriska filma par bailēm no nāves un to, ka katras beigas vienmēr ir kaut kā jauna sākums.

Filmiņai tevi esot iedvesmojis mācītājs Juris Rubenis.

Jā. Mēs ar Jāni (Jānis Zaržeckis, Indras vīrs – aut.) bijām pie Jura Rubeņa retrītā par nakti un nāvi. Un Juris Rubenis stāstīja ne tikai par fizisko nāvi, bet arī to nāvi jeb lielo krīzi, kuru var piedzīvot dzīves laikā un pēc kuras mēs, iespējams, sākam pa īstam dzīvot. Svētdienas pusdienlaikā beidzās retrīts, un pirmdien no rīta mēs sākām filmēt. Man pat nebija iepriekš uzrakstīts scenārijs, bet momentā bija skaidrs, ko es gribu pateikt un kā filma sāksies un kā beigsies, jo impulss bija milzīgs.

Juris Rubenis ir fantastisks stāstnieks, un viņš prot ļoti emocionāli ievilkt savos stāstos. Bet, runājot par nāvi, viņš teica tā: «Ja kāds varētu vienkāršā valodā izstāstīt, ka nāve ir neizbēgama un loģiska… Un ka tā nav briesmīga… Ka atbilde uz jautājumu – kāpēc mēs mirstam, ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka esam piedzimuši.» Šis viņa teikums – «ja kāds varētu izstāstīt» – mani ļoti pavilka. Jutu, ka tā esmu es, kas to varētu tūlīt pat visiem izstāstīt. Taču tie ir tādi mirkļi, kad jūti, ka ideja, kas ir gaisā, ir tik spēcīga, ka tā kā sēkliņa uzreiz iekrīt auglīgā augsnē.

Kādas ir tavas pašas bailes?

Kad biju maziņa, aizdomājos, ka cilvēki varētu nomirt. Bet vai tad arī es?Kad mēs ar radošo komandu pārrunājām, kas ir mainījies pēc šīs filmas, sapratām, ka tagad ir sajūta, ka mūsos vairs šo baiļu nav. Jo īstenībā tā, ko nāve nocērt, nav galva, bet narcisa cepure. Tātad mūsu ego. Tāpat viņa nocērt arī asti. Ja mēs pirms tam pa dzīvi esam pārvietojušies kā tādi reptiļi – ne visai pilnvērtīgi cilvēki –, tad tikai mirklī, kad tiekam ļoti ievainoti un ir sajūta, ka mirstam, paliekam par īstiem cilvēkiem jeb paši par sevi. Gribas saprast, ka tikai nebaidoties var pa īstam sākt dzīvot, atvērties un ļaut izbaudīt ik mirkli tik krāsainu.

Indra, kad tevi pārņem radošais uzplūds, tu ej tajā iekšā par visiem simts procentiem. Iznāk, ka esi māksliniece-darbaholiķe.

Ar šo jautājumu tu trāpi sāpīgajās vietās. Skaidrs, ka es savos radošajos procesos esmu iekšā ar sirdi, ķermeni un prātu – tā, ka darbs kļūst par visu dzīvi, otro es, manu bērnu. Tomēr man liekas: ja tā nav, tad vispār nav vērts darīt.

Vai kāds ir ļoti apdalīts tad, kad esmu procesā tik dziļi iekšā? Man liekas, ka tagad nav tik briesmīgi, kā bija kādreiz. Bet tās asaras un bēdas par to, ka lielais darbs beidzies, kaut kādā ziņā atkal ir lielākas. Jo katrs nākamais darbs šķiet lielāks par iepriekšējo. Kā jau tāds, kurā iesaistās vismaz vēl 15 cilvēku un ilgstoši – 18 mēnešu – elpo kopā ar mani vienā dvesmā. Kā panākt līdzsvaru? Vienīgais iespējamais šķiet, ka man tuvie cilvēki iesaistās manas filmas pasaulē un beigu beigās arī viņiem tā sāk kļūt svarīga. Ievads Epilogam sākumā bija medicīniski momenti, un pirms tam, piemēram, ar vidējo dēlu Frici, kurš studē medicīnu, abi kopā izpētījām dzemdniecības grāmatu. Jānis šo filmu ir skatījies daudz reižu, bet katru reizi no jauna viņam izlaužas asaras.

Tu toreiz rakstīji, ka uz kādu laiku esi iekritusi Truša alā, Aizspogulijā: «Gandrīz nemaz nelīdu ārā, matus uz pieres izlaidu garākus, lai nebūtu jāpatērē stunda pie friziera.»

Alise Brīnumzemē man ir ļoti mīļš darbs, jo radošā pasaule ir kā ieiešana Aizspogulijā. Piemēram, mums studijā ir liela zila glezna, aiz kuras atrodas vēl viena telpa, un mēs to saucam par aizglezniju. Un tur tu vari ļauties visām savām fantāzijām un darīt visneiedomājamākās lietas, piemēram, aizlidot Pegaza mugurā, kur vien vēlies. Bet, esot brīnišķīgajā Aizspogulijā, līdzsvars zūd. Alise pazaudējas Truša alā un neredz, kas notiek otrā galā. Es pēc savas būtības esmu ļoti nelīdzsvarota: vienā dienā varu būt vienlaikus Antarktīdā, Ziemeļpolā un tuksnesī. Svarīgākais ir saprast, ka apkārt ir arī realitāte.

Taču Jānis ir iemācījies mani izķeksēt no Aizspogulijas – ar to, ka viņš ir bezrūpīgāks, spēj priecāties par visu un iepriecināt arī citus.

Kas strādā uz meitenēm? Muskuļi un romantiskas pusdienas vai vakariņas. Tā mēs ceturtdienās no rīta, kad Jānim nav strikti saplānotā grafika, abi braucam uz sporta zāli, pēc tam ejam uz kino, kur zālē nereti esam divi vien. Un tad mēs dodamies pusdienās. Agrāk eksperimentējām, bet tagad esam apstājušies pie Vidusjūras restorāna Riviera, kurā mums jau vairs neprasa, ko ņemsim. Jo izvēle ir nemainīga – viens noteikts vīns, jūras ķemmītes man un teļa gaļas pelmeņi Jānim.  

Tu reiz teici, ka dzīvošana kopā ir kā marmora skulptūra. Jāuzmanās, ka pēkšņi var uzlaisties taurenis un izjaukt līdzsvaru.

Kopdzīve ir kā vienlaikus zelts un titāns, balts un melns, divas pretējas lietas, kas atrodas nemitīgā kustībā. Un vienā ir mazs piliens no otras puses ar tendenci palikt līdzīgam otrajai pusei. Manuprāt, būtiski ir nemitīgi iedvesmoties no otra, paņemt to, kā viņam ir vairāk, un no sevis izstarot atkal uz āru to, ko gribi dot otram. Es, piemēram, no Jāņa mācos saulainu stabilitāti.

Filmā tiek runāts arī par trofejām un atribūtiem, ar kuriem apaugam dzīves laikā. Vai tu pati esi atteikusies no tā, kas tev kādreiz šķitis svarīgs?

Jā, es vairs nevalkāju vienlaikus divas dažādu krāsu kurpes.

Tā jau vairāk bija tava ekstravagance…

Bet savulaik biju tik laimīga par to. Tikai, kad iepazinos ar eneagrammu (mācību par deviņiem personības tipiem – aut.), sapratu, ka tas ir četrinieka – mana eneagrammas skaitļa – šablons. Ka tā ir mana stratēģija, kā parādīt pārējiem, cik īpaša es esmu. Dzīves laikā mēs šo stratēģiju spoži nospodrinām un katrs savā orķestrī jūtamies kā zivs ūdenī. Es biju nospodrinājusi savu unikalitāti. Tagad saprotu, ka tās dažādās kurpes ir nedaudz frīkšovs un patiesībā tādā veidā nāk ārā tas, kā man pietrūkst. Man, piemēram, ir grūti iekļauties un sajust sevi vienotu ar visu pasauli. Bet man ir raksturīgi izteikt sevi caur mākslu.

Arī caur sāpēm, no kurām dažkārt rodas kas vērtīgs. Kaut vai meksikāņu māksliniece Frīda Kalo – piedzīvoja ārprātīgas sāpes, taču radīja ģeniālus mākslas darbus.

Kas ir tavas sāpes?

Man vienmēr ir licies, ka es neiederos šajā pasaulē. Citi varbūt sevi prot mīlēt, es – ne. Un šajā brīdī man gribas tev nolasīt vienu franču dzejnieka dzejoli: «Zvirbuļiem ir jāčivina, lai pārtrauktu klusumu, kad mēs klusējam. Pasaulē pietiek karstuma, un tas ir labi, ka dažkārt ir vēss. Kad es mīlu, mīlu pat zvirbuļus. Es tos mīlu, jo saprotu, ka zvirbuļiem ir jāčivina, lai pārtrauktu klusumu, kad mēs klusējam. Kad es tevi mīlu, kad es tevi mīlu, es mīlu pat lietu, jo es saprotu to. Pasaulei pietiek ar karstumu, un tas ir labi, tas ir labi, ka dažkārt ir vēss. Kad es tevi mīlu, kad es tevi mīlu, es atbalstu kaķus, jo es saprotu, ir vajadzīgs kāds, kurš naktī medī peles. Kad es tevi mīlu, atkusnis man izskatās tikpat skaists kā palmas vai cipreses zars. Kad es tevi mīlu, kad es tevi mīlu, es varu pat dzīvot šajā pasaulē.»

Ar ko tevi aizkustināja šis dzejolis?

Īstenībā tā ir dziesma no filmas Ezera sonāte, kurai Imants Kalniņš sacerēja mūziku. Kad Juris Lejaskalns Gunāram Cilinskim vaicā, vai viņš mīl frančus, pats atbild tā: «Klausoties frančus, es ģībstu.» Šī dziesma filmā skan franču valodā. Kā es uzzināju par tās latvisko versiju? No pasākuma mūzikas namā Daile, kurā Kaspars Zemītis kopā ar Daumantu Kalniņu dzied Imanta Kalniņa dziesmas. Es jūtu, ka šis dzejolis ir tieši par mani. Ka tas mani raksturo.

Vai zināšanas eneagrammā tev ļāva labāk saprast sevi?

Nu jau piecus gadus esmu aizrāvusies ar eneagrammas studijām un tagad labāk sāku saprast citus cilvēkus. Piemēram, es reiz sagatavoju savai draudzenei pārsteigumu ar baloniem un gavilēm pie kuģa, ar kuru viņa ieradās no Stokholmas, bet viņa par to nemaz nepriecājās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņai atšķirībā no manis, kam pārsteigums šķiet brīnišķīgākais, kas vien var būt, tas nepatīk.

Kas tevi pašu pārsteidz?

Mūsu radošās komandas biedrenei Gunai decembrī bija vārda diena, un šajā rītā viņas boifrends viņu izpurināja no gultas. Kad viņa piegāja pie loga, uz ielas dega no virves izlocīts un aizdedzināts uzraksts Guna. Man šķiet, ka tā ir īstā dzīve. Ar šādiem pārsteigumiem ik uz soļa.

Anesī filmu festivālā Francijā tu saņēmi žūrijas balvu Kristāls par filmiņu Joka pēc alfabēts angļu versiju – Awesome Beetle’s Colors. Uz festivālu tu lidoji ar Jāņa drauga privāto lidmašīnu. Skaisti. Droši vien izjuti mazo zvaigžņu stundu?!

Tas bija brīnišķīgs mirklis, jā. Tā bija liela zvaigžņu stunda ne tikai man, bet visai mūsu komandai. Jo mums – tiem, kas veidoja alfabētu, – šķita, ka tā ir vislabākā un skaistākā filma pasaulē.

Anesī filmu festivālā konkurence ir milzīga, un balva Kristāls savā ziņā ir liela trofeja. Bet man gribētos savu vērtību apliecināt arī bez trofejām. Darbs un mīlestība, kas ielikti filmā, ir daudz vairāk nekā balva. Vēl laimīgāka esmu par to, ka varu izjust skaistus mirkļus ikdienā.

Tu esi iemācījusies būt šeit un tagad?

Es esmu ceļā uz to. Pat Ričards Rors (Franciskāņu ordeņa mūks, garīgais skolotājs – aut.), kuram reiz vaicājām, cik ilgi viņš spēj būt klātesošs, atbildēja: «Ja trīsdesmit procentus no dienas, tad tas ir brīnišķīgi.» Mēs esam mainīgi, un šī dinamika ir daudz interesantāka par vienu unikālu individualitāti.

Kā tu iepazinies ar Ričardu Roru?

Kad nonācu līdz eneagrammas izzināšanai, Juris Rubenis mani noraksturoja kā četrinieku ar piektā spārnu. Man likās: kā viņš, mani nepazīstot, var tik virspusēji spriest? Taču, kad izbūros cauri Ričarda Rora eneagrammas grāmatai, sapratu, ka Rubenim ir taisnība. Ar Ričardu Roru mēs iepazināmies kruīzā pa Francijas upēm. Es biju nopirkusi šo braucienu un uzdāvinājusi Jānim. Kad abi uzkāpām uz kuģa, man šķita, ka Jānis tūlīt teiks: «Laižamies prom!» Jo kuģa publikai, kas devās kopīgā braucienā ar Ričardu Roru, vidējais vecums bija deviņdesmit gadu. Jānis pārvarēja pirmo šoku, un pēc tam mēs iemīlējām visus cilvēkus, kas bija uz kuģa. Pēc šī brauciena sekoja vēl viens, kurā mēs viņam pievienojāmies. Ričards Rors mums pajautāja, kā mēs cits uz citu skatāmies un ko pirmajā mirklī par citiem domājam? Un parastākās atbildes, kas uzreiz iešāvās prātā, bija: «tas tāds resns», «tā baigā spindzele», «tā – gudra brunete», «tas – alfa tēviņš» un tamlīdzīgi. Bet Ričards Rors vērsās pie visiem mums – vismaz kādiem trīsdesmit cilvēkiem – un teica, ka uz katru skatās kā uz image of God. Latviski to grūti iztulkot, bet šāda pieņemšana atbruņo. Kad Integrālās izglītības institūts uzaicināja Ričardu Roru uz Latviju, mums bija tā laime uzņemt viņu pie sevis Jaunciemā. Un, no rīta gatavojot viņam brokastis, jutu, kā plūst mīlestība – kā viņš mani un visus mūs mīl.

Indra, kad tev palika piecdesmit, nelikās – ak, šausmas?!

Laikam man palīdzēja tas, ka dažas dienas pirms tam kādā nejaušā sarunā, kas pat nebija domāta manām ausīm, izdzirdēju Zvaigzne ABC vadītājas Vijas Kilblokas teikto savai draudzenei – īstā dzīve sākas tikai pēc piecdesmit.Ir tā, ka tagad katru dienu uztveru kā brīnišķīgu. Bez nekādas izlikšanās, bez nekādām ekspektācijām, esot patiesa pret sevi.

Cik ļoti tu piekrīti tam, ka ne jau naudā ir laime?

Var noķert laimi un burvīgus mirkļus, kas nemaksā neko. Pavisam fantastisku mirkli noķēru vakar no rīta. Bija tā: mēs bijām ļoti dziļos laukos, apkārt bija brīnišķīga, askētiska ainava, mēs visi sēdējām, un pēkšņi viena meitene fonā sāka dziedāt Valta Pūces dziesmu Sudraba zivs: «Ja no upes izlēktu sudraba zivs un vaicātu, ko tu vēlies, es vēlētos katru vakaru būtu tikpat laimīgs kā šorīt cēlies.» Es klausījos to un jutu, ka man tek asaras, jo apjautu, cik laimīgs ir šis mirklis. Turklāt es jau sen, sen biju dzirdējusi šo dziesmu.

Taču toreiz domāju, kāpēc tik pieticīgas vēlmes – gribēt vakarā būt tikpat laimīgam kā no rīta? Kāpēc ne laimīgākam?

Taču Pēteris Brūveris šajā dzejolī ir ielicis brīnišķīgu domu – novērtē to rītu, kurā tu esi piecēlies tāds, kāds esi!Bet, protams, esmu pateicīga katram centam, kas pie mums ir atnācis. Zināms naudas daudzums ir vajadzīgs, tomēr tas nav izšķirošais laimes devai, kuru var izbaudīt par brīvu.

Tu esi teikusi, ka kļūdas ļauj mums augt. Kādas ir bijušas tavas dzīves lielākās kļūdas?

Kad man bija kādi septiņi gadi, mēs kopīgi ar tēti uztaisījām animācijas filmu. Un tad es domāju – toreiz biju tik tuvu tam, kas man ļoti patīk; kāpēc jau ātrāk neuztvēru, ka animācija ir mana pasaule?

Runājot par kļūdām, man biežāk būtu vajadzējis cilvēkiem pateikt, cik ļoti es viņus mīlu. Taču to jau vēl var izdarīt.

Tu pati kādreiz teici, ka tev vieglāk uzrakstīt, ko tu jūti, nekā pateikt. Kaut kas šajā ziņā ir mainījies?

Es ļoti daudz ko esmu mācījusies. Lai gan man iet labāk, manī nav tāda progresa, ka kādam tikpat kā dzejā varētu pateikt, cik ļoti viņu mīlu. Savu nākamo filmu gribu veidot par cilvēku nomāktības stāvoklī, bet, ka viss, ko viņam vajag, lai atslēgtu Aizspoguliju, ir viņā pašā. Tikai jāsajūt savs iekšējais spēks un resursi. Tāpēc man šķiet ļoti svarīgi, ka cilvēki cits citu iedvesmo, kaut vai pasakot, ka otrs kaut ko var.

No vienas puses, skaudība ir briesmīga īpašība, bet no otras puses – savulaik tā ir bijusi mans lielākais dzinējspēks. Jo tad, kad mācījos Mākslas akadēmijā, mani kursabiedri mācēja uzzīmēt tik brīvu un fantastisku līniju. Sapratu: lai cik daudz līniju nevilktu, man nesanāk tik veikli. Apzinoties, ka to nevarēšu, bet, gribot kaut ko vairāk, izdomāju, ka es darīšu citādi, piemēram, uztaisīšu alfabētu (grāmata Joka pēc alfabēts), kurā «apaļš ābols bumbierim cep čības». Sevis noniecināšana un destrukcija ir pilnīgi liekas. Arī drāmu rīkošana. Drāmu karalienes tādā veidā tikai demonstrē savu vājumu.

Jūsu abu vecākajam dēlam Jānim ir 30, Fricim 24 un Filipam – 18. Tu redzi viņos kaut ko no sevis?

Man ir liels prieks, ka viņiem patīk daba un tās skaistums un ka viņi spēj priecāties gan par mežu, gan saulrietu. Tādā ziņā viņos ir mana mākslinieciskā izjūta. Vecākais – Jānis – ir IT speciālists, Fricis studē medicīnu, bet Filips mācās Ogres tehnikumā par videooperatoru. Fricis ar Filipu abi aizraujas ar filmēšanu un spēj notvert mirkļus – ar fantastiskām kompozīcijām, gaismām, krāsām.

Indra, tu esi jutusies novērtēta?

Kādā dzīves brīdī man ir gribējies kāpt pa tām trepēm augšā un saķert visas iespējamās trofejas. Tomēr man šķiet, ka visas manas radītās grāmatas ir saņēmušas savu saulītes devu (2012. gadā Indras Sproģes grāmata Māci mani, Degunlāci ieguva Zelta ābeles balvu, grāmata Awesome Beetle’s Colors bija nominēta Jāņa Baltvilka balvai – aut.), un es esmu ieguvusi atgriezenisko saiti. Grāmata ir ļoti daudzu cilvēku sadarbība, un man vienmēr ir svarīgi, lai tā atbilst manām gaidām un ir plusiņi visās simts pozīcijās. Viens mīnusiņš nevar sabojāt kopējo ainu.

Perfekcionisms tev nāk līdzi no skolas laikiem, kad biji teicamniece?

Smagākais moments laikam bija mirklī, kad tika drukāta grāmata Miljons. Tipogrāfijas process bija ļoti sarežģīts, bet es biju klāt tajā visā. Sākumā tika nodrukāti 1000 eksemplāru, un pēc tam tipogrāfija pateica, ka man neko nekad vairs te nedrukās. Tas notika kapitālisma apstākļos, kur tu drukā grāmatu par savu naudu. Mans perfekcionisms bija izpaudies tik briesmīgā veidā… Taču nesakrita krāsas, bija pleķi uz lapām, un man tas nešķita pietiekami labi. Kad pēc divām nedēļām grāmata bija izpārdota, tipogrāfija mainīja savas domas. Jo cilvēki, kuriem pietrūka grāmatu, zvanīja uz tipogrāfiju Citrons un interesējās, kad to varēs nopirkt. Un grāmatu drukāja vēl.

Kuros dzīves gados esi jutusies visharmoniskāk?

Šobrīd. Saprotu, ka jaunā filma, kuru gribu veidot, ir vēl lielāks izaicinājums par iepriekšējo. Taču man šķiet, ka jebkurš var atslēgt arī tās durvis, kas līdz šim šķitušas aizslēgtas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs