Dainis Īvāns. Turēt nākotni savos plecos

Personība
Līga Blaua
11. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no Daiņa Ivana personiskā arhīva
Publicists Dainis Īvāns dzīvo savas dzimtas mājās ar tūkstošgadu vēsturi, kas glabā stāstus par cilvēkiem, kuri te dzīvojuši, par viņu dramatiskajiem likteņiem, kas ierakstīti ne tikai šīs dzimtas, bet visas Latvijas vēsturē.

Grūtais pienākums

Lielajā dzimtas albumā Dainis sameklējis dažus foto, par kuriem viņam ir īpašs stāsts. «1990. gada 17. martā, dienu pirms Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, kurās izšķīrās Latvijas tālākais liktenis, Tautas fronte rīkojām lielu gājienu apkārt Vecrīgai uz 11. novembra, tolaik vēl Komjaunatnes, krastmalu, kur tribīnēm aizmugurē bija milzīgs Ļeņina ģīmis, ko mēs aizsedzām. Interfronte ar helikopteriem no gaisa kaisīja lapiņas, kurās tikām saukti par fašistiem un ekstrēmistiem, un aicināja balsot pret mums,» atceras Dainis.

«Es turēju uz pleciem savu jaunāko dēlu Jurģi, un kāds mūs nofotografēja. Šī bilde bijusi vairākās izstādēs, nonākusi arī manā arhīvā, bet diemžēl nezinu tās autoru. Vēlāk to pamanīju parādāmies arī Rietumu presē. Žurnālists Jānis Ūdris man stāstīja, ka mītiņa laikā pavadījis kādu Rietumu reportieri, un viņš, ieraugot mani ar dēlu uz pleciem, iesaucies: «Future on his shoulders!» (Nākotne viņa plecos!)

Es bieži jauniem cilvēkiem šo teicienu atgādinu, jo man tuva ir tā ideja par paaudzēm, kas sēž cita citai plecos.

Mēs sēžam kādai plecos, mums sēž kāda plecos, un tā ir paaudžu nepārtrauktība, kas katrai paaudzei vienmēr jāatkārto no jauna.

Tāpat kā dzīves principi – godīgums, nesavtība, drosme, atbildība. Tāpat kā brīvības jēdziens, ja gribam brīvu valsti un tās pastāvēšanu. Nav tā, ka viena paaudze 1918. gadā izcīnīja savu valsti un kaujās nosargāja tās brīvību, cita – 1991. gadā to atjaunoja un tas būs uz visiem laikiem. Mēs nevaram tā domāt, jo no vēstures zinām, ka vienā mirklī tā var zust, ja cilvēki kā mantru visu laiku neatkārtos, ka mēs sēžam uz pleciem iepriekšējām paaudzēm, mums uz pleciem sēž nākamā paaudze, kurai sēdēs atkal nākamā, un katrai ir svarīgi visu laiku teikt un atgādināt, ka gribam būt brīvi.

Brīvība ir jākopj katru dienu, jo tā nav nekāda dāvana. Tas ir pienākums, grūts pienākums. Brīvība nenozīmē leiputriju, kā daudziem varbūt liekas un gribētos.»

Īvānu sāģis

«Manas dzimtas mājas Īvāni – viena no sešām māju pudurī, kur kādreiz katrā mājā dzīvoja divas ģimenes, – atrodas Vidzemes sēļu sāģī, un Vietalvas baznīcas grāmatā redzams, ka mani tiešie priekšteči pa tēva līniju te dzīvojuši ne mazāk kā 300 gadus. Domāju, ka sākotnēji mūsu sāģa nosaukums un manas dzimtas uzvārds nav bijis Īvāni, bet Īvēni – ar plato ē, kā tas skan sēliskajās izloksnēs. Mazliet tālāk no mājām ir Īvēnu kalns. Pati vieta šķiet apdzīvota ļoti sen.

1743. gadā Vietalvas baznīcā reģistrēta Ilzes un Brenča laulība, bet 1826. gadā viņu dēlam Mārtiņam, manam vecvecvectēvam, piešķirts mūsu uzvārds.

Īvānu sāģis tātad ir Visuma centrs daudzām paaudzēm. Mūsu ģimenes atmiņas sniedzas vairāku gadsimtu dziļumā. Piemēram, vecmāmiņai bijis zināms, ka tepat pagrabā Lielā mēra laikā vienlaicīgi gulējuši vienpadsmit mēra nopļauti miroņi. Tas nozīmē, ka runa ir par 16. un 17. gadsimtu miju.

Tad nav jābrīnās arī par 1812. gada Napoleona kara nostāstiem, ko no savējiem esmu dzirdējis. Franči ar cepurēm esot uzbēruši kalnu, kur tagad atrodas mūsu ģimenes mežs. Droši vien tur bijusi Napoleona karspēka nometnes vieta. Bet relatīvi nesen, pagalmā rakdams vecā, sabrukušā pagraba vietā jaunu, uzrakos blīvam māla klonam. Parādīju arheologam Jānim Graudonim. «Tas ir 13. gadsimta pavards!» viņš konstatēja.  Man līdz ar to piederība Īvāniem padziļinājās vismaz jau līdz gadu tūkstotim.

Tā ir ārkārtīgi spēcinoša sajūta, ka šeit, kur dzimušas, dzīvojušas tik daudzas manu priekšteču paaudzes, joprojām iegriežas arī tie, kas izauguši uz maniem pleciem, un jau tie, kas ir viņu pašu plecos.

Tā ir ciešāka piesaiste nemirstībai nekā stāsti par aizkapa dzīvi vai pārdvēseļošanos.»

Jānis un Milda

«Manā dzimtā ir arī mūsu neatkarības kara un brīvības cīnītāji, un es viņus vēl esmu redzējis vaigā.

Tēvatēvs Jānis Īvāns Pirmajā pasaules karā bija starp tiem apmēram 20 000 latviešu, kurus vācieši iznīcināja 1915. gada februārī Augustovas mežos – kopā ar visu tur iebrukušo Krievijas armiju. Manam vectēvam paveicās. Nokļuva gūstā, kur atkal paveicās.

Vācieši, pie kuriem vectēvs bija nosūtīts spaidu darbos, teikuši: «Johans nav krievs, Johans nezog,» un iecēluši par muižiņas pārvaldnieku.

Pirms došanās karā viņš apprecēja vietalvieti Hildu Bisi, iespējams, tajā lielā laulību buma brīdī, kad mobilizētie steidza ar brūtēm oficiāli nokārtot attiecības, lai ir, kas gaidītu pārnākam. Jānim iznāca otrādi. Hilda mira kādā no epidēmijām, kas civiliedzīvotājus šai pasaules karā pļāva vēl vairāk par karavīriem frontē. Kad Johans atgriezās un atkal kļuva par saimnieku Jāni, viņam pirmām kārtām vajadzēja saimnieci.

Tāda atradās turpat sāģa kaimiņu mājā – par viņu divpadsmit gadu jaunāka kalpone Milda, dzimusi Andruškānu, tagadējā Variešu, pagastā. Viņas tēvs Mārtiņš Lapainis bijis prasmīgs, paša Krustpils barona Korfa iecienīts kalējs, kuram tāpēc dzīve strauji virzījās uz augšu, turība vairojās un pletās zemes īpašumi. Līdz brīdim, kad 1915. gada kara un bēgļu nestajā dizentērijas epidēmijā pats mira.

Pieci bērni un sieva palika bez apgādnieka, un mana nākamā vecmamma nevarēja dzīvot pārējiem uz kakla. Nonākusi Īvānos, sākumā ieskatījusies kādā igaunī. Sāģī atpūtušies cara armijas zaldāti, kas divus gadus turējuši frontes līniju Daugavas labajā krastā, un igaunis bijis no daudzu šais daļās mobilizēto igauņu vidus. Pēcāk pazudis, iespējams, kritis. Vecāmāte kādreiz teica: «Ja ar to igauni man būtu kas sanācis, diezin vai ar Jāni apprecētos.» Bet sanāca ar Jāni. Viņa brālis Andrejs mira agri, māsa Elza ieprecējās Knēģeros un aizgāja dzīvot uz Sausnējas pusi. Vidējais brālis Kārlis ieprecējās Tukumā, bet visa viņa ģimene 1940. gadā tika izvesta uz Sibīriju un tur nobendēta.

Savukārt jaunākais brālis Augusts, kā tas daudzās vidzemnieku ģimenēs bija pieņemts, nevarēja mantot dzimtas mājas, toties saņēma labu izglītību, ar ko, protams, daudz vienkāršāk nekā ar mantotu lauku saimniecību varēja tikt uz zaļa zara. Ģimenē viņš allaž ar cienību tika saukts par Rīgas onkuli.»

Augusta istaba

«Augusts Īvāns starpkaru Latvijā bija diezgan ievērojams skolotājs, skolu direktors un inspektors, antīkās literatūras, ētikas un reliģijas mācību grāmatu autors. Kādu laiku vadījis tagadējo Āgenskalna ģimnāziju, bet savu uzvārdu rakstījis bez garumzīmēm – Ivans. Augusts bija beidzis Jāņa Cimzes Skolotāju semināru, sācis studēt Pēterburgas universitātē, bet, sākoties karam, mobilizēts 8. Valmieras pulkā. Nezinu, kādā veidā iepazinies, bet par sievu apņēmis Baltijas ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova mazmeitu, kņazieni Nataļju Suvorovu. Viņa starpkaru Latvijā bija zobārste, kas nozīmē, ka pasaules kara laikā varēja būt žēlsirdīgā māsa. Šādu misiju toreiz uzņēmās pat cara meitas, un krievu augstmanes iepazīšanās ar latviešu skolotāju un karavīru kļuva iespējama.

Interesanti, ka okupācijas gados mūsu ģimenes radniecību ar šo krievu kņazieni bija bīstamāk pieminēt nekā saistību ar citiem «tautas ienaidnieku» un «latviešu buržuāzisko nacionālistu» kārtā ieskaitītajiem radiem.

Pēc mājas grāmatas redzams, ka Nataļja ar Augustu pirmās padomju okupācijas gados bijuši pierakstīti mūsu lauku mājā, acīmredzot slēpušies no aresta Rīgā.

Augusts bija dzimis un audzis Īvānos, bet vecie īvānieši atcerējās, ka, būdams Rīgas kungs, viņš, laukos staigājis smalkā uzvalkā, ar spieķīti un hūtīti. Saimniecībā neko nav darījis, tikai pamācījis. Viņa Nataļja bijusi pilnīga pilsētniece. Staigādama pa dārzu, piegājusi pie vītola un savā latviešu valodā bez garajiem patskaņiem teikusi: «Mild’, Mild’, kad tai bumbernicai bus bumbēri?!» Iespējams, tā iespaidā Augusts savu uzvārdu arī rakstīja bez garumzīmēm – Ivans.

Tomēr, būdams gana turīgs, Augusts brāļa ģimenei daudz palīdzējis. Vēl arvien vienu no istabām mūsu mājā sauc par Augusta istabu. Tajā Rīgas onkulis apmeties, kad atbraucis uz Īvāniem. Kā mīļam un gaidītam viesim viņam tika lielākā un labākā telpa. Manai krustmātei, no kuras mantoju Īvānus, tur bija darba kabinets, guļamistaba un viņas milzīgā bibliotēka vienuviet.

Augusts nomira 1944. gadā, kad Rīgā jau otro reizi bija ienākuši krievi. Tas noticis, viņam vadot paraugstundu. Kolēģi tikvien kā pamanījušies ātrāk dot tās beigu zvanu. Arī Augustam bijusi piedzīvojumiem bagāta karavīra dzīve. Mums palicis viņa Šveicē ražots Pāvela Burē firmas pulkstenis ar Krievijas cara ģerboni.

Domāju, kā zemnieku mājā tāds radies? Nesen noskaidroju, ka Krievijas pilsoņu karā viņam kā strēlnieku pulka izlūkam to piešķīruši lielinieku varasvīri.

Pulkstenis skaitās nagradnoi. Sērijas numurs rāda, ka tas ražots 1905. gadā. Skaidrs, ka lielinieki to pagrābuši no kādiem cara apbalvojumu krājumiem vai arī rekvizējuši kādam agrāk apbalvotajam. Vienā pirmās padomju okupācijas Cīņā uzgāju nelielu rakstiņu, ka skolotājs Ivans kādā tikšanās reizē ar skolēniem stāsta, kā aizstāvējis padomju varu un par to saņēmis laikrādi. Vajadzēja jau lieliniekiem, lai attaisnotu okupāciju, meklēt bijušos streļķus un sacerēt pekstiņus par viņu sarkanumu. Kā bija patiesībā, tagad uzzinu, ar interesi un prieku lasot Augusta vēstules, ko papīru jūklī esmu atradis mājas bēniņos.»

Veconkulis Peksis

«Tā mēs saucām vecāsmātes brāli Pēteri Lapaini, no kura kā piemiņa mums mājās saglabājušies daži Vīnes krēsli, kuriem apakš sēdekļiem rakstīts – kapteinim P. Lapainim. Krēslus viņš Latvijas laikā Rīgas Mēbeļu fabrikā bija pasūtījis mūsu mājai, arī vēl citas mēbeles. Savai māsasmeitai, manai krustmātei Zeltītei Īvānei, maksājis par mācībām Pļaviņu ģimnāzijā. Viņa saglabāja Pētera Lapaiņa rakstītās vēstules, kas ir stāsts ne tikai par viņa dzīvi, bet par Latvijas ceļu uz brīvību un neatkarību.

Pēteris Lapainis dzimis 1897. gadā, beidzis Krustpils komercskolu, kas tolaik bija laba izglītība. Pēc tēva un brāļa nāves 1915. gada dizentērijas sērgā, lai nebūtu ģimenei uz kakla, astoņpadsmit gadu vecumā pieteicies Krievijas impērijas armijā. Kad Pļaviņās jauniesauktie sēdināti vilcienā, tur bijis arī pulkvedis Jānis Žīds, kas devies uz Galīcijas fronti. Īvānu kaimiņsāģī Draudavās vēl kaut kas palicis no viņa lepnās mājas drupām. Draudavas, starp citu, bija lielāka un blīvāk apdzīvota vieta nekā Īvāni, bet to vairs nav, palikušas vien māju vietas un izbijušu dārzu džungļi.

Bet kamēr Jānis Žīds sāk ceļu uz ģenerāļa činu Galīcijā, mūsu Peksi ar citiem jauniesaucamajiem nosūta uz Orlu. Viens no tur nonākušajiem ap 400 latviešiem pēc Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes slavenā aicinājuma stāties zem latviešu karogiem nodod komandierim lūgumu viņus pārcelt uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Krievi sākumā negrib ļaut, tomēr beigās latvieši panāk savu. Peksis nokļūst 2. Rīgas bataljonā, vēlāk pulkā, kur visvairāk tā saucamo pašpuiku. Te sākas viņa kā viena no leģendārākajiem latviešu karavīriem kauju ceļš, te viņš par Ložmetējkalna ieņemšanu Ziemassvētku kaujās saņem Krievijas armijas augstāko kareivja apbalvojumu – Sv. Jura krustu.

1918. gada sākumā kopā ar 2. latviešu strēlnieku pulku viņš nonāk Krievijā.

Pulks Rjazaņā nobalso, ka dosies uz dienvidiem, jo tur ir silts un jākaro pret krievu kazakiem, pret kuriem latviešu strēlniekiem kopš kazaku asinsdarbiem Latvijā 1905. gadā ir sevišķs naids.

Peksis jau arī, būdams astoņgadīgs puišelis, pieredzējis, kā aiz viņa mājas, vēl tagad par Kazākgrāvi sauktā bedrē, sviesti kazaku nošautie latvieši. «Mums ļoti gribējās pieklauvēt pie kazaku durvīm un viņiem kaut ko atgādināt,» viņš rakstījis dienasgrāmatā. «Mēs pieklauvējām, un mums bija viņiem ko teikt.»

Ļeņina sardzes priekšnieks

«Tomēr lielinieku komisāri Pētera pulku Rjazaņā visiem spēkiem centās atrunāt no došanās uz Dienvidkrieviju – viņi esot vajadzīgi Ļeņina valdības apsardzei Maskavā. Kad streļķus neizdevies apvārdot ar citu labumu piedāvāšanu, kāds no komisāriem ieteicies, ka Maskavā viņiem taču katra meitene par cukurgraudiņu skriešot līdzi, un Valmieras pulka jaunie puiši piepeši mainījuši domas: «Laižam uz Maskavu!» Viņiem visiem ir karstas sirdis un piedzīvojumu kāre, un arī meitenes, visu laiku karodami, viņi tikpat kā nav redzējuši.

Vēl jau, kā veconkulis atcerējās, nevienam nepazīstamā sarkanā ideja par paradīzi zemes virsū grozījusi galvas.

Turklāt lielai daļai strēlnieku tai brīdī nebija, kur sprukt un kur atgriezties. Visa Kurzeme un gandrīz visa Vidzeme atradās vāciešu rokās, bet ģimenes – bēgļu gaitās tai pašā Krievijā.

Tā nu Pēteris nokļuva 9. Kremļa apsardzes pulka īpašajā vienībā, kas apsargāja Ļeņinu, dzīvoja Kremlī, spēlēja tur šahu un bibliotēkā lasīja labas grāmatas. Arī vārnas esot šaudījuši, par ko Ļeņins uztraucies. Pēteris kļuva par Ļeņina sardzes priekšnieku. Viņam vajadzējis katru reizi, kad aizvedis jaunu maiņu, iepazīstināt Ļeņinu ar apsargiem. Vadonim paticis runāties, un Pēteris pie katras izdevības sacījis, ka viņi grib mājās uz Latviju, tomēr Ļeņins allaž pieķēries pie viņa šineļa pogas un teicis: «Ņe speši, latišskij strelok, domoi! Kogda pobeģim kontru, razrešim vam svobodnuju Latviju, kakuju toļko zahoķiķe.» (Nesteidzies, latviešu strēlniek, uz mājām! Kad uzvarēsim kontru, atļausim jums brīvu Latviju, kādu tik jūs gribēsiet. – krievu val.)

Kad 1918. gada 6. jūlijā Maskavā nošāva Vācijas sūtni grāfu Vilhelmu fon Mirbahu, Ļeņins uzdeva Lapainim un viņa puišiem apsargāt Vācijas vēstniecību. Pēc eseru dumpja apspiešanas vienu laiku Pēterim Kremlī nācās sargāt apcietināto kreiso eseru līderi Mariju Spiridonovu.

Ar šo izglītoto sievieti viņam bijušas interesantas sarunas. Spiridonova teikusi: «Neticiet Ļeņinam! Viņš jūs, latviešus, piemānīs un nodos!» Tā arī notika.

Nākamie piedzīvojumi Lapaiņa odisejā ir latviešu strēlnieku kaujas par Orlu. Smagās kaujās latvieši sakauj Kolčaka armijas izlases vienību, par ko Pēteri apbalvo ar Sarkanā Karoga ordeni, vienu no pirmajiem pēc tā izgudrošanas. Vēlākais PSRS maršals Klims Vorošilovs to viņam piekabinājis pie frenča.

Taču strēlnieki zina, ka Latvija ir pasludināta par neatkarīgu valsti, bet tur joprojām ir vācu karaspēks. Kad virspavēlnieks Jukums Vācietis dod pavēli padomju divīzijām iebrukt Latvijā, daudzi tajā saskata iespēju tikt projām no Krievijas. Pirmā dziesma, ko viņi ešelonā, kas devies uz Dvinsku, kā toreiz saukta Daugavpils, esot dziedājuši, bijusi: «Nu ar dievu, daiļās duņas, sveikas latvju zeltenes…», bet tad skanējusi Dievs, svētī Latviju! Latvijā Peksim nobriedis dezertēšanas plāns.

Kad viņa komandētajai rotai dota pavēle pie Raunas uzbrukt igauņu armijai, puiši sadūruši šauteņu durkļus zemē un visi padevušies, lai pievienotos Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādei.

Pēc mēneša Pēteris Lapainis jau bijis ložmetēju rotas komandieris. Arī šai rotā puse kareivju nākuši no 9. Kremļa pulka. Bermontiādes laikā Peksis karojis Rīgā pie Sudrabkalniņa, tad piedalījis Latgales atbrīvošanas operācijā, par ko saņēmis Lāčplēša Kara ordeni, bet vēlāk jau kā Latvijas armijas kapteinis arī Viestura ordeni.»

Karojis piecos karos

«Pētera dienasgrāmatā 1945. gada maijā ir ieraksts: «Savā dzimšanas dienā maijā pirms 26 gadiem es sāku karot un tagad 9. maijā pēc 26 gadiem beidzu karot.» Viņš bija karojis piecos karos un divās revolūcijās. Brīvajā Latvijā beidza Kara skolu, kļuva par Latvijas armijas virsnieku, riteņbraucēju-slēpotāju izlūkrotas komandieri, dienēja Aizputes kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Daugavpilī, un 1940. gadā Latvijas okupācijas brīdī viņš bija pēdējais Daugavpils cietokšņa komandants.

Uzzinot, ka pār Latvijas robežu nāk krievu tanki, Pēteris zvanījis uz Rīgu un teicis, ka Daugavpils garnizons ir gatavs iet cīņā pret sarkanarmijas kolonnām, bet saņēmis pavēli neiejaukties.

Nepretošanās viņam, tāpat kā citiem latviešu karavīriem, bija smags morāls trieciens.

Mēs kā tauta laikam arvien neesam attapušies no tā pazemojuma, ka mūsu valdošie politiķi toreiz ne tikai nedeva pavēli kaut simboliski pretoties iebrucējiem, bet pat pieprasīja sagaidīt okupantus ar labvēlību. Karavīram necīnīties un neaizstāvēt savu zemi, teica Peksis, ir kaut kas sliktāks pat par dzīvības zaudēšanu kaujas laukā.

Pirmo padomju okupāciju Peksis pārlaida gan savās dzimtajās mājās Lapaiņos, gan Īvānos, vācu laikā strādāja par skolotāju Pļaviņās, arī par pilsētiņas saimnieciskās dzīves vadītāju. 1942. gadā viņš Oliņkalnā organizējis novada Dziesmusvētkus, tad iesaukts leģionā. Pēc izlūku skolas Brambergā iecelts par 15. divīzijas bataljona komandieri. Karojis Opočkas un Veļikajas pozīcijās, apbalvots ar Dzelzs krustu. Pēc ievainojuma atsūtīts uz Latviju, tad pārcelts uz 19. divīziju un kara beigas sagaidījis Kurzemes katlā, kur krievi viņu saņēma gūstā.

Notiesāts uz divdesmit gadiem, no Karagandas un Spaskas nometnēm Pēteris Latvijā atgriezās kā invalīds. Savam Latvijas armijas karavīra šinelim, kas tagad kā vēstures liecinieks atrodas Aizkraukles muzejā, piestiprināja mežsarga uzšuves un ilgus gadus strādāja par mežsargu Nāves salā, kur Pirmā pasaules kara laikā pats bija karojis.

Mūža nogalē dzīvoja Baldonē, mira 93 gadu vecumā 1990. gada decembrī un ir pirmais Lāčplēša ordeņa kavalieris, kurš pēc neatkarības atjaunošanas apbedīts Brāļu kapos.»

Kalpaka vijole

«Strēlnieks bija arī mans vectēvs no mammas puses Jānis Karālis, bārenis no Ilūkstes. Ar manu vecmammu Mariju, daiļu Meirānu meiteni, iepazinies pēc Pirmā pasaules kara, dziedādams vienā korī. Trīspadsmit gadu jaunāka par Jāni, viņa bildinājumu noraidījusi, bet, kad viņš tāpēc solījies lēkt Daugavā, to pieņēma, un Karālis Marijas mājās Stūrmežā iegāja kā iegātnis.

Marija bija strādājusi pie Rīgas kungiem par guvernanti. Viņas māte agri mirusi, bet tēvs, kas meiteni izaudzināja, patiesībā nebija īstais tēvs. Marija bija barona Borha ārlaulības bērns. Barons viņas māti saprecināja ar savu kučieri Solomonu Broku, visiem šajā drāmā iesaistītajiem tas bija zināms, bet par to nekad netika runāts. Kad Marija ar Jāni apprecējās, pēc gada viņu iesauca armijā – Valmieras strēlnieku pulkā. Jau kā sarkanajam strēlniekam atgriežoties no Krievijas, kaujā pie Narvas viņu ievainoja, kontuzēja un par invalīdu padarīja pie kājām sprāgusi bumba.

Viņš mani allaž šūpoja uz veselās kājas ceļa, dziedādams nebēdnīgas dziesmiņas latviešu un poļu valodā.

Var jau būt, ka viņš arī bija polis, jo savu īsto uzvārdu Karalkevičs pēc Latvijas neatkarības nomainīja pret uzvārdu Karālis. Bravūrīgs vīrs ar ūsām, jokupēteris un liels meitu ģēģeris, par ko vecāmāte vienmēr raudājusi. Tai pašā laikā abi bijuši apkaimes iecienītākie spēlmaņi. Manas mātes dzimtai – Karāļiem – vispār raksturīga spēcīga muzikalitāte. Māte stāstīja, ka vakaros, kad bērni iemidzināti, vecāki gājuši spēlēt. Aicināti kāzās, kristībās, ballēs un muzicējuši mājās kopā ar bērniem. Mana mamma ar māsu un brāli spēlēja vijoli, akordeonu, cītaru. Mūzika Stūrmeža mājās skanējusi vienmēr.  

Tās atrodas rokas stiepiena attālumā no pulkveža Oskara Kalpaka Liepsalām, abas ģimenes bijušas labi pazīstamas. Kad Kalpaka ģimene devusies trimdā, manas mammas ģimenei nodota glabāšanā Oskara Kalpaka vijole. Mamma atcerējās, ka sešpadsmitās dzimšanas dienas rītā viņa ar šīs vijoles spēli modināta. Mana mamma mācījās Meirānu skolā vienā laikā ar Jāni Zāberu, un mūzikas skolotāja diviem skolēniem pareģojusi dziedātāju karjeru – Zāberam un viņai.»

Laimīgā zeme

«Es piedzimu Madonā.

Burtiskā nozīmē piedzimu Madonas bibliotēkas lasītavā, kur tolaik bija slimnīcas dzemdību zāle, un varbūt tāpēc grāmatām manā dzīvē ir tik liela nozīme.

Lasītkāre ir vēl viena vērtība, ko esmu mantojis gan no Īvānu, gan no Karāļu dzimtas. Spēcīgā literatūras vilkme man noteikti nāk arī no krustmātes Zeltītes Īvānes, tēvamāsas, ievērojamas literatūras skolotājas Odzienas skolā. Viņa man bija kā otra mamma. Tiklīdz piedzimu, mani sāka vadāt uz Īvāniem pie krustmātes, un šo vietu, kopš sevi sāku apzināties, uztvēru kā apsolīto laimīgo zemi. Skolā gāju Madonā, bet visas brīvdienas un skolas brīvlaikus pavadīju Īvānos, kur mīļākā vieta bija krustmātes bibliotēka, ko esmu mantojis kopā ar māju. Krustmātei par daudz ko esmu pateicīgs. Viņas ietekmē izvēlējos filoloģiju, un man vienmēr likās, ka tā būtu laime darīt darbu, dzīvojot Īvānos, kas padomju okupācijas apstākļos bija pilnīgi neiespējami.

Plānā jau bija Īvānu sāģa iznīcināšana. Bija paredzēts, ka tam pāri ies meliorācija – mājas, ābeļdārzi un simtgadīgie koki tiktu nostumti, un, ja padomju vara turpinātos, manu māju vietā plestos brangi indēti kolhoza lauki. Manu laimīgo zemi no iznīcināšanas paglāba Atmoda.

Krustmāte to piedzīvoja. Nomira 1994. gadā, ar laimīgu apziņu, ka Īvāni pastāvēs un tūkstošgadīgajā pagātnē iesakņotā dzimta savā senču vietā turpināsies.

Saistība ar to man ir ļoti spēcīga. Izskatās, ka tāpat tas ir maniem pēcnācējiem. Vecākā mazmeita Rūta, lai arī Ināras Kolmanes filmā Bille mazās Billes lomu nospēlēja kā aktrise, pēc būtības ir Bille – grāmatu lasītāja. Tāpat pārējie. Turklāt viens mazdēls, piedzimis 4. maijā, nosaukts mana tēva vārdā par Ēvaldu. Pēctecība, paaudžu nepārtrauktība mūs visus dara stiprākus un drošākus. Mēs katrs te esam tikai mirkli, bet dzimtas mājas, dzimtā vieta, zeme, nepiederēdama mums vien, paliek uz mūžiem. Reizēm mani pārņem sajūta, ka katra diena, kad neesmu šeit, ir gandrīz vai zaudēta. Te, rītos pamozdamies, es jūtos laimīgs.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs