7 jautājumi par medicīnu veselības ministrei Ilzei Viņķelei

Jautājumi & Atbildes
Agnese Meiere
10. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Nikiforovs
23.janvārī veselības ministres amatā tika apstiprināta Ilze Viņķele. Ko līdz šim izdevies uzlabot, bet kas vēl tikai gaidāms?
  • Vai ir kaut kas, ko jau izdevies uzlabot, esot veselības ministres amatā?

Esmu lepna, ka no nākamā gada 1. aprīļa receptēs būs jāraksta zāļu aktīvā viela, nevis konkrēts medikamenta nosaukums. Pacientiem beidzot būs iespēja iegādāties lētākas zāles. Uz to iets desmit gadu. Izdevies atcelt nejēdzīgo divu grozu apdrošināšanas sistēmu. Nopietni esam ķērušies klāt lielo slimnīcu pārvaldībai. Cenšamies efektīvāk organizēt slimnīcu darbu, centrā liekot tikai un vienīgi pacientu.

  • Kāpēc esat centrējusies tieši uz psihiskās veselības jomu?

Pasaules Veselības organizācijas prognozes paredz, ka psihiskas problēmas, tostarp depresija, 2030. gadā būs galvenais citas slimības veicinošais faktors. Latvija tam nav gatava, jo psihiskā veselība šeit vienmēr bijusi pabērna lomā. Subjektīvais viedoklis – saistībā ar tuviem cilvēkiem esmu redzējusi, cik baisas ciešanas rada psihiskās veselības traucējumi. Ne mazākas kā onkoloģiskas slimības.

  • Jūsu mērķis ir cīņa ar telefongrāmatas medicīnu. Proti, ja cilvēkam pēkšņi radušās nopietnas veselības problēmas, viņš nepaļaujas uz sistēmu, bet, izmantojot savus sakarus, atrod kādu, kas varēs palīdzēt nekavējoties plus būs savas jomas profesionālis. Jūsuprāt, to vispār iespējams izskaust?

Noteikti. Jo valsts apmaksātais pakalpojums būs kvalitatīvāks, uzticamāks un pieejamāks, jo mazāka vajadzība izmantot blociņu. Neērti ir gan zvanītājam, gan zvana saņēmējam. Jau šobrīd, ja grib tikt pie ārsta ātrāk, ir pieejami maksas pakalpojumi. Arī no pašiem ārstiem var dzirdēt, ka nelegālie maksājumi iet mazumā. Tiesa, ne tik strauji, kā gribētos. Tomēr ceru piedzīvot dienu, kad zvanu, ja ir kāda ķeza, saņem nevis paziņa, bet konkrētā iestāde, kas sniedz pakalpojumu. Un tad paziņam var piezvanīt tikai tādēļ, lai iegūtu otru viedokli.

Pagājušajā gadā pirms aiziešanas mana mamma bija smagi slima, viņu operēja, un mamma ilgāku laiku atradās Rēzeknes slimnīcā. Varu teikt tikai labākos vārdus gan par mediķiem, gan apstākļiem. Tur bija adekvāta, laba palīdzība.

  • Tikko Jelgavas slimnīcā nomira mans vectēvs. Apstākļi bija labi, slimnīca normālā stāvoklī. Bet… piemēram, apkopjot pacientus, medmāsas atstāj vaļā palātas durvis. Pacienti nav aizsargāti no apkārtējo skatieniem, un neērti jūtas gan viņi, gan apmeklētāji. Un tā jau nav tikai šīs slimnīcas problēma.

Man ļoti žēl, ka tā notiek. Skaidrs, ka medicīnas personālam apstākļi ir smagi, bet… šis nav stāsts par naudu, pielikt priekšā aizslietni nemaksā neko. Tas arī nepalielina slodzi māsai. Tas ir cieņas jautājums. Acīmredzot mūsu sabiedrībā joprojām trūkst elementāras cieņas citam pret citu, empātijas. Tā ir slimnīcas vadības atbildība – kāda ir iekšējā kultūra, ko uzskata par nepieņemamu. Cieņu ar likumu diemžēl nevar noteikt.

  • Nākotnē var gadīties, ka nemaz nebūs, kas aprūpē un ārstē, jo ir medicīnas personāla krīze – trūkst gan ārstu, gan medmāsu.

Situācija ar māsām patiešām ir katastrofāla, mums trūkst aptuveni 2000 māsu. Viņas nestrādā savā specialitātē, bet, piemēram, skaistumkopšanā. Lai māsas dabūtu atpakaļ ārstniecības iestādēs, ir tikai viena recepte – cilvēkiem par savu darbu jāsaņem normāls atalgojums. Slimnīcas gan saka, ka pamazām medmāsas tomēr tajās atgriežas. Tāpēc man pēc algu pielikuma divu gadu garumā ir tāds piesardzīgs optimisms.

Ja skatāmies uz OECD datiem par ārstu skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, tad izteikts trūkums nav vērojams. Drīzāk pastāv nesabalansētība pa specialitātēm – dažās jomās speciālistu ir par daudz, citās trūkst.

Taču ātru risinājumu šai problēmai nav, un tie, kas ir, jāskata kompleksi. Piemēram, var revidēt rezidentūru ilgumu – ir specialitātes, kur rezidentūras ir ļoti garas, taču tās iespējams mazināt, neapdraudot kvalitāti. Arī atalgojums pamazām, bet aug. Tāpat svarīgi darba apstākļi, skaidri spēles noteikumi. Piemēram, pateikt, cik konkrētas specialitātes ārstu mums vajag, nedot studējošiem veltas cerības. Ja mums vajag tikai piecpadsmit, tad godīgi to pasakām!

  • Kā būs ar zaļo koridoru cilvēkiem, kas otrreiz saslimst ar vēzi?

Šobrīd strādājam pie tā, lai izveidotu savu koridoru cilvēkiem, kam vēzis atgriežas. Viņiem jātiek pie ārsta tikpat ātri kā cilvēkiem, kam tas atklāts pirmoreiz.

  • Šobrīd slimības lapas dod vecākiem, kuru bērni slimo. Vai tādas paredzētas arī bērniem, kuru vecāki ir gados un slimo?

Esam ļoti nopietnu sociālās apdrošināšanas sistēmas izmaiņu priekšā. To diktē jaunā realitāte, kad dzīvo visas trīs paaudzes un galu galā visas trīs ir kopjamas. Acīmredzot būs jāpārskata sociālās apdrošināšanas pakalpojumu grozs un jāpievieno ilgtermiņa aprūpe. Cilvēki dzīvo ilgāk, līdz ar to pieaug arī hronisko slimību skaits. Domāju, ka jau pārskatāmā nākotnē būs iespējams saņemt arī slimības lapu savu vecāku kopšanai.

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs