Arheologs Jānis Apals un viņa mūža darbs – Āraišu ezerpils

Dzīvesveids
Ilze Olšteina
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
3. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Mēs jau esam pieraduši pie šā unikālā apskates objekta – Āraišu ezerpils. Taču tās nebūtu, ja ne arheologs Jānis Apals un viņa dzīvesbiedre. ZIGRĪDA APALA turpina apkopot gan sava vīra, gan savu veikumu arheoloģijā daudzu gadu garumā. Viņas darbagalds tagad ir skaistā mājā, no kuras paveras skats uz Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parka teritoriju.

Latvijas Arheologu biedrība Āraišu ezerpili nominējusi kā Latvijas Arheoloģijas pieminekli 2020. Kopš šā gada jūlija sākuma jaunajā apmeklētāju centra ēkā apskatāma ekspozīcija par seno laiku vēsturi, ezerpilīm un vienīgo perioda no 8. gs. beigām līdz 10. gadsimtam nocietinātas dzīvesvietas uz ezera salas rekonstrukciju Eiropā. Bet ekspozīcija palīdz apjēgt, cik daudz tas spēj pastāstīt par mūsu senču vēsturi, kā arī sniedz priekšstatu, ka bez ezerpiļu atklājēja un pētnieka arheologa Jāņa Apala trakajām idejām un viņu abu ar sievu Zigrīdu mūža darba šādas vēstures liecības mums nebūtu.

IESĀKUMĀ – TRAKA IDEJA

«Puse dzīves te, Āraišos, nodzīvota, strādājot arheoloģijas izrakumos ezerpils parka teritorijā, Cēsīs un apkaimē, bet tikai pirms desmit gadiem ar dēla atbalstu uzbūvējām māju, no kuras paveras skats uz vīra un daļēji arī manu mūža darbu. Kad uzbūvējām māju ezera krastā, Jānis tajā nodzīvoja vien pāris mēnešu, joprojām strādādams un skatīdamies pāri pļavai uz savu ezerpili. Tajā dienā, kad izsaucām ātro palīdzību, no rīta vēl paguvu aizvest uz redakciju viņa tikko pabeigto publikāciju par ezerpils rekonstrukcijas būvniecības niansēm.

Savulaik Jānis bija izteicis vēlēšanos, lai viņu apglabā Āraišu Jaunajos kapos, no kurienes redzama ezerpils. Kapsētā Amatas novada domes pašvaldība īpaši Jānim Apalam piekalnē uzbēra smilšu kalniņu, lai viņam būtu cienīga atdusas vieta. Atbrauca talkā Jāņa bijušie studenti un izcirta krūmus, lai no kapavietas patiešām pavērtos skats uz viņa mūža sapni – ezerpils rekonstrukciju.

1965. gadā, vēl pirms ezera līmeņa pazemināšanas, viņš Āraišu ezera saliņā veica mazus pārbaudes izrakumus, lai labāk varētu plānot turpmākos pētījumus. Es tajā vasarā nebiju Āraišos, jo gaidīju dēlu. Bet nākamajā gadā mēs atbraucām ar autobusu no Rīgas un, nākdami pa aleju, runājām, kur šeit atrast mājvietu. Nu vairs nebija tā, ka varējām dzīvot teltī, kā reizēm iepriekš bijām darījuši izrakumu sezonā. Arī tepat Āraišos pilsdrupās mēdzām izrakumos iesaistītajiem skolēniem un studentiem celt teltis, vēlāk bija vagoniņi.

Bet toreiz man prātā bija tikai viena doma: «Kur mēs tagad dzīvosim, kad kopā ar mums būs mazais dēliņš un mamma?»

Taču Jānis bija tik ļoti pārņemts ar savu ideju, ka visu ceļu man galvenokārt rādīja, cik labi no katra skatpunkta var redzēt topošo pētījumu vietu – saliņu.

Devāmies pie Āraišu mācītāja Jāņa Bērziņa. Viņš bija ļoti izglītots cilvēks, ar plašu skatījumu. Iepriekšējā vasarā Jānis pāris nedēļu bija dzīvojis mācītājmājas augšstāvā izbūvētā istabiņā. Mācītāja kundze jaunajam pētniekam katru rītu trepju galā atstājusi krūzi karstas kafijas, un vīram bija izveidojušās labas attiecības ar šo ģimeni. Mācītājs teica, ka tepat tuvējās Buliņu mājās mūs visus noteikti pieņems, iedos kādu telpu.

Devāmies turp, iegājām pagalmā, izstāstījām mūsu vajadzību saimniecei Kristīnei Liepai. Viņa tā vērīgāk paskatījās uz mums un teica: «Ja jau jums nav kur palikt, tad nāciet.» Liepu ģimene bija ļoti jauki cilvēki – laipni, mierīgi, inteliģenti. Kādus Jāņus mēs tur svinējām! Mana mamma ar mazo Gintu ik pa brīdim aizbrauca uz mājām, bet lielākoties turpmākās izrakumu sezonās, kas parasti ilga pusi gada, visi bijām Buliņos. Šajās mājās dzīvojām ļoti ilgi, kamēr apprecējās saimnieku meita. Pēc tam mēs kādu laiku mitinājāmies Drabešu internātskolā.

Izrakumi Āraišu ezerpilī notika divos posmos – pirmais ilga no 1965. gada līdz 1969. gadam. Reizēm izrakumu sezonas ievilkās līdz vēlam rudenim. Kad arheoloģiskie izrakumi pabeigti, izpētītā vieta ir jāizlīdzina, lai nepaliek bedres. Tā kā nebija cerību, ka pētījumi turpināsies, vēlā 1969. gada rudenī sākām laukumu aizbēršanu. Mūsu dēls Gints bija vēl pavisam maziņš, taču bieži tika ņemts līdzi uz izrakumu vietu, līdz kādu dienu iekrita aukstajā ūdenī. Izcēlām, savīstījām pufaikās un nesām uz mājām sasildīt.

Kad izrakumi atsākās(1975.–1979.), atkal pusi gada dzīvojām Āraišos, bet tad jau mūsu istabiņā bijušajā ceļmalas krogā. Tas ir tas pats Āža krogs, kuru Johans Kristofs Broce 1880. gadā aprakstījis. Uz kroga izkārtnes bijis attēlots āzis, zem tā uzraksts: «Šis āzis rādīsies kā draugs pret tiem, kas šeitan iekšā brauks!» Kādu dienu kolēģis un arī Ēģiptes piramīdu pētnieks Jānis Klētnieks, viesojoties pie mums kroga istabiņā, ieteicās, ka mums vajag savu zemi.

Jo – tas, kam pieder zeme, ir saimnieks. Mēs par ko tādu nebijām pat aizdomājušies.

Nu par Jāņa neizmantotajiem sertifikātiem iegādājāmies savu nelielu zemes stūrīti pie paša ezera.»

SIRDS PIEDER ĀRAIŠIEM

«Manas saknes rodamas Ziemeļvidzemē, manu senču Vecannas muižai reiz piederīgās mājas Rūnāni skaitījās Cēsu apriņķī. Tā sanācis, ka darbs mani atvedis atpakaļ uz šo pusi un tagad Āraišus uzskatu par savām īstajām mājām.

Esmu vīra zinātniskā veikuma mantiniece un joprojām vadu viņa izveidoto nodibinājumu Āraišu ezerpils fonds. Tā kā daļa no jaunās ekspozīcijas ir gan par Jāni Apalu, gan par ezerpils izpētes un rekonstrukcijas gaitu, es konsultēju ekspozīcijas satura veidotājas Daci Tabūni un Sandu Salmiņu, palīdzēju ar materiālu atlasi, kā arī nodevu ekspozīcijas iekārtošanai izmantotās vīra personiskās lietas, arī viņa bibliotēku. Tagad, ja man ievajagas kādu grāmatu, jāiet pāri pļaviņai uz apmeklētāju centru, kur atrodas jaunā ekspozīcija.

2006. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija par darbu arheoloģijā un vēstures pieminekļa aizsardzībā man piešķīra goda doktora zinātnisko grādu, pirms tam Cēsu pilsēta – gada balvu Cēsniece 2005. Lai arī man 75 gadu jubilejā veltītais rakstu krājums nosaukts Regina in castro Wenda, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē Vendenes pils karaliene, es pati drīzāk jūtos kā kalpone, kas lielu mūža daļu kalpojusi tieši Cēsu pilij.

Kad par to visu domāju, jūtu, ka visu laiku mana sirds tomēr stiprā mērā piederējusi Āraišiem. Pirms sāku vadīt arheoloģiskās izpētes darbus Livonijas ordeņa Cēsu pilī, biju iekļauta Āraišu ezerpils ekspedīcijās kā vīra vietniece. Realitātē šo darbu nācās turpināt visu turpmāko dzīvi. Gandrīz viss laiks, ko pavadījām Āraišos, pagāja arheoloģiskos izrakumu vai rekonstrukcijas darbu zīmē. Piemēram, sestdienas rītā Jānim pēkšņi bija ideja, ka noteikti vajag pabeigt iepriekšējās dienas izrakumu atsegumu fiksāciju. Nu ko, gājām uz saliņu un strādājām!

Liela daļa darba Āraišos bija saistīta ar ezerpils rekonstrukciju, ar būvniecības lietām.

Kad Jānis sāka rakt, viņš konstatēja, ka šajā ļoti bagātajā mitrajā kultūrslānī īpaši labi saglabājušās koka būvju paliekas, kas parasti sauszemes apstākļos iztrūdējušas bez pēdām.

Viņam bija vairākas idejas, kā šīs izrakumos atsegtās būves, kas atradās zem ūdens, saglābt, parādīt plašai sabiedrībai. Tā bija liela veiksme, ka pāri ezeram iepretim saliņai ir mājas Pūces, kur dzīvoja arhitekts Dzintars Driba. Viņš bieži nāca painteresēties, kā mums veicas. Iedraudzējāmies. Kad pienāca laiks izstrādāt rekonstrukcijas projektu, radās brīnišķīgs tandēms – arhitekts un arheologs. Abi speciālisti ar patiesu ieinteresētību un entuziasmu strādāja, ieliekot visu sirdi.»

JĀPAMEKLĒ, VARBŪT IR

«Vīram vienmēr bija trakas idejas, dažas no tām viņš arī realizēja. Kad viņam atkal bija kāda jauna ideja, es neiebildu, jo nebija vērts atrunāt. Bet tieši tāds jau viņš man iepatikās, kad sāku strādāt toreizējā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā.

Savulaik kā jauna darbiniece strādāju izrakumos Mūkukalnā netālu no Kokneses, kas tagad pilnīgi viss ir zem ūdens. Paklīda runas, ka parunāties ar darbu vadītāju arheologu Jāni Graudoni atbraucis jauns puisis, kurš kaut ko senu meklējot ezeros. Tā bija pirmā reize, kad redzēju Jāni. Es institūtā tiku pieņemta darbā 1958. gadā, viņu pieņēma 1959. gadā pēc tam, kad Jānis jau bija atklājis ezera mītnes. Šie seno dzīves vietu meklējumi ezeros arī bija viena no viņa trakākajām idejām.

Viņš daudz lasīja. Tolaik populārs bija Žaks Ivs Kusto ar savām zemūdens epopejām. Jānim ienāca prātā, ka jāpameklē, varbūt arī mūsu ezeros kaut kas ir atrodams. Viņš iemācījās nirt, sarunāja draugus. Bruņojušies vien ar masku, elpošanas caurulīti un pleznām, puiši sāka apbraukāt Latvijas ezerus. Palaimējās, ka vairākās vietās zem ūdens līmeņa viņi tiešām uztaustīja apaļkokus, izcēla laukā trauku lauskas, atsevišķas senlietas.

Bija skaidrs, ka Latvijas teritorijā kādreiz dzīves vietas bijušas arī ezeros – uz sēkļiem un salām. Taču neko vairāk uzzināt nevarēja, un vajadzēja kādā no šīm ezera mītnēm veikt izrakumus. Pirmā izvēle 1964. gadā krita uz Ušura ezeru – liels, skaists ezers, tāds padrūms gan. Tur varēja redzēt, ka pie saliņas šur tur baļķi nāca ārā.

Skaidrs, ka zem ūdens nekādi lieli izrakumi nevar sanākt, bet Jānim bija tehniskas idejas, kā tikt klāt kultūrslānim. Tomēr radās daudz sarežģījumu, kuru dēļ vairāk piemērota izrakumu vieta izrādījās Āraišu ezera saliņa, kas jau no 19. gs. vidus bija zināma kā arheoloģisks piemineklis.

Tolaik Cēsīs dzīvoja grāfs Kārlis Georgs fon Zīverss, kurš 56 gadu vecumā sāka aizrauties ar arheoloģiju. Viņš no vietējiem zvejniekiem bija saklausījies, ka ap Āraišu ezera saliņu kaut kādi koki rēgojas ārā no ūdens un plēš tīklus. Tajā laikā pasaulē uzplauka Šveices un Vācijas pāļu būvju pētniecība, kas iedvesmoja Zīversu. Viņš atbraucis uz saliņu, izracis nelielu laukumiņu, kurā atrada kādas senlietas, kokus, un, daudz nedomājot, pasludināja, ka arī mums senatnē ir bijušas pāļu būves.

Viņš gan vēl pieaicināja slaveno vācu zinātnieku Rūdolfu Virhovu, kurš 1877. gadā tiešām atbrauca, izraka vēl vienu laukumu. Profesora secinājumi gan bija atšķirīgi, un aizsākās tam laikam ļoti interesanta polemika. Ko tik par Āraišiem nepublicēja, kādas te apmetnes bijušas, kādā laika posmā apdzīvotas un tamlīdzīgi… Ja gadās atrast šos minējumus, tam visam nevajag ticēt.

Lai Āraišos būtu iespējami plašāki zinātniski pētījumi, Jānis kopā ar kolēģiem izrēķināja, ka vajag pazemināt ezera līmeni par vienu metru. Atkal veiksme – Gaujas meliorācijas sistēmas pārvaldes priekšnieku Andri Eglīti interesēja vēsture, un viņš atrada iespēju, kā to izdarīt par pārvaldes līdzekļiem. Ezera līmeni uz izrakumu laiku gan pazemināja, taču kultūrslāņa dziļāko kārtu izpētei tas bija nepietiekami, tādēļ ap izrakumu laukumiem no pārmeklētajām zemēm vēl uzbēra dambjus.

Tik un tā katru rītu ar motorsūkņiem nācās izsūknēt ūdeni no izrakumu laukumiem, bet dienas laikā tas lēni sasūcās atpakaļ. Dambi reiz pārrāva, pārplūdinot visus arheoloģiskos atsegumus.

Padomju gados Latvijas laukos gribēja veidot ciematus, bet vīram jau bija vīzija, kā ap Āraišu ezeru reiz izskatītos. Tādēļ bija svarīgi, lai ezera apkārtnē esošās viensētas saglabātos. Aija Melluma, kas ir Gaujas Nacionālā parka krustmāte, panāca, ka 1974. gadā teritoriju – 101 ha apjomā – kā aktīvās atpūtas zonu pievieno parkam. Tad mums bija skaidrs – te, Āraišos, patiešām kādreiz taps iecerētais arheoloģiskais brīvdabas muzejs. 1981. gadā uzcēla pirmo rekonstrukcijas eksperimentālo ēku, 90. gados rekonstruētā senā dzīves vieta jau pulcēja apmeklētājus.

Tas ir nenovērtējams ieguvums mums visiem! Nekur citur Eiropā šādas rekonstruētas ezera mītnes nav apskatāmas.

Tagad jaunās apmeklētāju centra ēkas ekspozīcijā par tām var uzzināt gana daudz.»

DZĪVE EZERA MĪTNĒS

«Senie cilvēki dzīves vietas uz ezera izvēlējās drošības apsvērumu dēļ – ūdens kā dabisks šķērslis papildināja nocietinājumus. Latvijā šobrīd ir apzinātas desmit šādas no 8. gs. beigām līdz 10. gs. eksistējušas dzīves vietas. Kā cilvēki reiz dzīvoja šajos mazajos ezera mājokļos, to mēs varam tikai iztēloties. Ar vīru par to bieži runājām.

Jānis Apals jau bija tāds interesants – vienā brīdī sēž izrakumu malā un saka man: «Kaut viņi – senie ezerpilieši – paši man varētu pateikt, ko par to visu domā!» Bet par dzīvošanu šādos apstākļos es atbildētu tā: «Ja viņi nebūtu varējuši izdzīvot, mēs šeit tagad nesēdētu.» Kad kā gide vadīju ekskursijas, daudzi jautāja par apkuri ar bezdūmeņu krāsnīm – kā tādās telpās var izturēt.

Protams, šajās mājiņās viss bija apkvēpis, bet dūmi daļēji iekonservēja kokus, nekādi prusaki, nekādas blusiņas tur iekšā nedzīvoja. Dūmi gan varēja kaitēt redzei, bet mūža garums arī nebija tik ilgs kā tagad. Kā rāda izpēte, salinieku tualete atradās atsevišķi, ezera krastā, bet mazgājās viņi pirtī, kas atradās apbūves malā. Pirtī notika arī dziedināšana, tika pieņemtas dzemdības.

Mājiņās dzīvoja nukleāras ģimenes – vecvecāki, vecāki, bērni, varbūt arī citi radi. Cilvēki, kas dzīvoja ezeru mītnēs, nebūt nebija primitīvi. To rāda kaut vai apģērbs – sieviešu villainēs iestrādāti skaldņotu gredzentiņu raksti, bija skaistas, mirdzošas bronzas rotas, kādas aplūkojamas jaunajā ekspozīcijā.

Varu iztēloties, kā vakaros, kamēr vēl nenāca miegs, visi kopā sēdēja namiņos. Māla kleķa krāsns augšā bija tāds akmeņu pusloks, tajā kā mazā ugunskurā dedzināja ļoti sausus skalus, kas deva gaišu uguntiņu.  Varbūt šādos vakaros dzima mūsu tik ļoti bagātā folklora? Pēc kāda vācu arheologa izstrādātas metodes iznāk, ka vienā mazā ezerpils mājoklī varēja dzīvot pat desmit cilvēku. Bet cilvēki taču pielāgojās un dzīvoja.

Ezerpils slapjajā kultūrslānī bija saglabājušies koka apbūves pamati un ēkas līdz pat piecu sešu vaiņagu augstumam, arī atsevišķas būvdetaļas. Bija atsegtas apkures ierīču vietas, bet trūka ziņu par jumtu! Kādu dienu tika atrastas arī spāres, kas pateica priekšā, kādam jābūt jumta slīpumam. Vienīgais nezināmais palika – ēkas stāvā bija 10 vai varbūt 12 baļķu? Nav iespējams vēsturisko patiesību atjaunot par 100 procentiem, bet ezerpils senā apbūves kompleksa mājiņās mums tas ir izdevies par aptuveni 85 procentiem.

Kaut arī tā bija Jāna Apala ideja, ka jāveido ezerpils rekonstrukcija, šai vietai vajadzēja oficiālu īpašnieku. Saimnieki laika gaitā mainījās tāpat kā nosaukumi. Jau 1993. gadā vīrs izveidoja nodibinājumu Āraišu ezerpils fonds, kas 15 gadu apsaimniekoja šo teritoriju.

Gribējām iegūt pilnīgu neatkarību un gatavojām dokumentus, lai izveidotu neatkarīgu arheoloģisko brīvdabas muzeju, bet sākās ekonomiskā krīze, un teritorijai atkal bija citi saimnieki – cita valsts iestāde.

Mēs daudzus gadus bijām to visu uzturējuši, algojuši sargus, celtniekus, gidus, ko, protams, nevarēja nodrošināt par ieejas biļešu naudu vien. Piesaistījām privātos ziedojumus, lielu palīdzību sniedza Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, Kultūrkapitāla fonds, Valsts Kultūras un pieminekļu aizsardzības inspekcija. Ar to varēja segt tikai tiešos uzturēšanas izdevumus, bet objekta tālākā attīstība bez valsts finansējuma nebija realizējama. Kā zinām, valsts budžeta nauda nav paredzēta nevalstisko organizāciju vajadzībām, tādēļ 2008. gadā Āraišu ezerpili pievienoja Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam kā brīvdabas nodaļu.

Kopš 2017. gada šo objektu, kas tagad saucas Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks, pārņēma Amatas pašvaldība. Ļoti augstu vērtēju pašvaldības vadītāju Elitu Eglīti, kura spēja organizēt Eiropas projektu naudas piesaisti un tagad apmeklētājus sagaida jaunais apmeklētāju centrs ar mūsdienīgi iekārtotu, interesantu ekspozīciju. Kā par to priecātos Jānis Apals!»

SKAISTĀKIE BRĪŽI

«Kad Āraišu ezerpilī strādāju izrakumu laukumā, atrastos dubļainos priekšmetus skalojām turpat ezerā. Reiz es skaloju tādu puspodu, no kura viss nemazgājās laukā. Sāku skatīties, kas tur iekšpusē tāds dzeltenīgs. Instinktīvi pieliku podu pie deguna un sajutu, kā smaržo sveķi. Zināms, ka senie latgaļi, kas apdzīvoja šo teritoriju, vāca sveķus.

Ir, piemēram, atrasts suseklis – ar sveķiem kopā saspiesti mežacūkas sari, kas noderēja kā matu suka. Bet tūkstoš gadu saglabājusies sveķu smarža man bija milzīgs pārsteigums. Vēl divus gadus, kamēr šis keramikas trauks stāvēja Rīgā institūta darbistabas plauktā, varēja just šo smaržu, līdz pamazām tā izgaisa pavisam.

Savulaik studēju Maskavas neklātienes Poligrāfijas institūta Redaktoru fakultātē, un man vajadzēja darbu, lai, turpinot studijas, varu izdzīvot. Kad iekārtojos darbā Vēstures institūtā, uzreiz bija jādodas strādāt arheoloģiskajā ekspedīcijā uz Ogres Ķenteskalnu. Neko nezināju par arheoloģiju, senlietām, bet cītīgi klausījos un mācījos, mācījos.

Pēc gada iepazinos ar Jāni Apalu, un kopš tā laika daudzi mani skaistākie dzīves brīži saistās ar ekspedīcijām, jauniem atklājumiem, ezerpils rekonstrukciju. Varbūt darba arheoloģijā ir bijis par daudz, jo mūsu dēlu Gintu arheoloģija neaizrāva, tomēr viņš ir vēstures zinātņu doktors, kura pētījumi saistās ar Latvijas valsts jaunāko laiku sarežģīto vēsturi.

Skaistu brīžu dzīvē ir bijis daudz. Mans ieguldījums vēstures popularizēšanā ir lielais skaits publikāciju par arheoloģiju, Cēsīs regulāri veidojām izstādes, abi ar vīru bijām ļoti pieprasīti lektori. Arī savas dzimtas vēsture būtu jāizzina. Mana māsa, vēsturniece Austra Mieriņa, to izpētīja un uzrakstīja grāmatu par mūsu dzimtu Laiki un likteņi. Pirms tam bija arī dzimtas salidojums, kas notika Āraišos.»

KĀPĒC NOGRIMA EZERPILIS

«Ap 10. gs. mūsu platuma grādos mainījās klimats – kļuva siltāks, daudz lija, tādēļ visās ūdens krātuvēs cēlās ūdens līmenis. Izrakumos ezerpils virsējā slāņa pārogļotu koku, ogļu un pelnu kārtās uzgājām daudz bultu galu. Tas nozīmē, ka Āraišu ezerpils gājusi bojā kādā neveiksmīgā sadursmē. Pēc tam apdzīvotība uz saliņas vairs nav atjaunojusies. Ūdens līmenim pamazām ceļoties, seno būvju paliekas nonāca zemūdens aizmirstībā, kur saglabājās līdz pat mūsu dienām.

Ir arī skaistas teikas, kas stāsta, ka senos laikos ezeri lidojuši pa gaisu, meklēdami sev vietu, kur nolaisties. Ja kāds uzminējis ezera vārdu, tas tūliņ nokritis, pārklādams visu, kas tur bijis apakšā bijis, – pilis, mājas, dzīvniekus. Tikai to, kurš uzminējis ezera vārdu, tas izlaidis ārā ar sausām kājām. Kāda teika vēsta, ka arī Āraišu ezerā esot nogrimusi skaista pils un tagad skaidrā laikā ūdenī varot redzēt paksī iecirstu cirvi. Bet tas neesot parasts cirvis, jo nerūsot. Kad vadīju ekskursijas, vaicāju grupām: «Kas tas ir par nerūsošu cirvi?» Atbildes saņēmu dažnedažādas.

Taču es to saprotu tā, ka nerūsošais cirvis ir atmiņa, kas teiksmainā veidā cauri laikiem nes ziņu par to, ka senlaikos te bijusi kāda dzīves vieta. Ļoti skaista teika. Savulaik, ieinteresējoties par teikām, kas vēsta par lidojošiem ezeriem un nogrimušām pilīm, Jānim Apalam izdevās atklāt jaunu arheoloģisko pieminekļu kategoriju – senas dzīves vietas ezeros. Tās, pateicoties ciešajai saiknei ar folkloru, tagad tiek dēvētas par ezerpilīm.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+