Bēbīšu bums Skansenā — ceļojums uz pasaulē vecāko brīvdabas muzeju Stokholmā

Īstie retrogrādi

Nu jau prāmju kruīzu cenu piedāvājums maršrutā Rīga–Stokholma sasniedzis jaunus apvāršņus, un grūtāk ir nopirkt kajīti par pilnu cenu, nekā trāpīt uz kādu no daudzajām vasaras akcijām. Mūsu ģimene (2 lieli un 2 mazi) tiek pie A klases kajītes (ar logu) par 100 eiro, bet, pieraduši nesezonā ceļot vēl lētāk, nedaudz pat raucam degunus. Taču ir vasara, man – dzimšanas diena, un tas šķiet izcils veids, kā reizē nosvinēt jubileju, izrauties no ikdienas un kārtīgi atpūsties. Draudzene, kura interesējas par astroloģiju, mani paslavē par pareizu lēmumu, jo dzimšanas dienā esot jāaizbrauc prom no dzimtās vietas uz citu zemi. Īsti neizprotu, kāpēc, bet tad esot kaut kādi ļoti labi retrogrādi. Mūsu gadījumā – arī parastie grādi. Jo Rīgā tobrīd ir vēsāks nekā Stokholmā. (Par dzimšanas dienas šampanieša grādiem atļaušos smalkjūtīgi klusēt.)

Kruīzs – tas nozīmē, ka guli uz kuģa divas naktis, bet gala pieturā pavadi vidēji 5–6 stundas. Un kruīza jēga ir pats kruīzs! To es vienmēr atbildu čīkstuļiem, kas saka: ko, Stokholmā tikai piecas stundas? Tur taču neko nevar pagūt! Te, protams, vietā jautājums: ko tieši vajag pagūt? Izskriet simts muzejus? Iepazīt valsts vēsturi? Tam kruīzs noteikti nav domāts. Mēs braucam atpūsties, un tādām iecerēm kruīzs un Stokholma der izcili!

Laiks uz kuģa paskrien ātri. Vakara programma bērniem (stafetēs zaudētāju nav, tiek apbalvoti visi), tad šova programma, loterija. Nākamajā rītā krītam lielajā grēkā un ejam uz dārgajām brokastīm a la carte restorānā, kur lepni ieturamies un vērojam, kā gar lielajiem logiem slīd šēras, jo man taču ir dzimšanas diena!

Citi lasa

Ieva Jātniece

Personības

Baiba Sipeniece-Gavare: Agri izdzīvotās skarbās pieredzes mani norūdīja

Marta Kalniņa

Slavenības

Agatai Muceniecei Krievijā parādījies jauns kavalieris. Kas viņš ir?

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Mūsu ceļojuma galamērķis Skansens atrodas muzeju salā, un uz to vislabāk no ostas aizbraukt ar autobusu. Bērniem sestdienās un svētdienās biļetes nevajag. Ja mazulis ir ratiņos, bez maksas brauc arī mamma. Sabiedriskā transporta biļetes vislabāk nopirkt jau uz kuģa, informācijas centrā. Neviens kārtīgs Svensons, kurš vada autobusu, ar jums krāmēties neies un biļetes netirgos. Metro biļetes gan var nopirkt arī pie ieejas tajā, ir gan kases, gan automāti. Biļetes neatšķiras, ar vienu var braukt visos transporta veidos.

Galējību pilsēta

Kāpjam laukā pie muzeju salas Jūrgordenas, kas agrāk bijusi karaļa medību teritorija. Pirmais foto top jau uz tilta – tas ne tikai ved uz salu, bet ir arī gana sens un slavens, celts 1896. gadā par godu Pasaules izstādei Stokholmā (pirms tam Zviedrijas karaļi uz saviem briežu dārziem šaut bembijus jāja pa vēl senāku tiltu). Tālāk tikai jāseko norādēm! 

Uz Astridas Lindgrēnes pasauli Jūnijkalniņu (Junibacken) jādodas pa labi, turpat netālu ir arī nogrimušā Vāsas kuģa muzejs, bet uz Skansenu – tikai uz priekšu. Norādes ir visās malās. Muzejā ir vairākas ieejas, un, ņemot vērā bērnu bariņu, kas jau sāk īdēt, ka grib saldējumu, izvēlamies tuvāko – Hazēliusa vārtus. Pilnīgs bingo! Šeit ir funikulieris, kas mūs uzvedīs ne pārāk lielā, bet tomēr kalnā.

Stokholma ir galējību pilsēta – dažos muzejos ieeja ir tiešām dārga, bet tajos, kurus finansē valsts, – bezmaksas. Skansens ir bezpeļņas organizācija, kas kopj senās tradīcijas un sargā vēsturi, tāpēc pieder pirmajai – dārgo muzeju – kategorijai. Ieeja bez maksas tajā ir tikai bērniem līdz 4 gadiem (tāpēc daudzi bērneļi pie ieejas pēkšņi kļūst pāris gadu jaunāki). Pat studentiem un pensionāriem atlaižu nav. Par sevi un vienu bērnu kopā samaksāju 30 eiro. Nelielu atlaidi dod Club One karte, kuru noteikti iesaku pieteikt jau Rīgā. To var izmantot uz prāmja un pēcāk iegūt arī kaudzi atlaižu visā Baltijā, lielveikalu gumijas atrakciju pilsētiņas un Rīgas zoodārzu ieskaitot.

Funikulieris uz pagātni 

Okupējam burvīgo vilcieniņu, lai pārceltos pagātnē. Un kļūstam par daļu no tiem 1,4 miljoniem apmeklētāju, kas katru gadu ierodas pasaulē vecākajā brīvdabas muzejā. Tā dibinātājs Arturs Hazēliuss Skansena muzeju atklāja 1891. gadā, jo gribēja parādīt tolaik tik industriālajiem cilvēkiem, kā senie zviedri dzīvojuši līdz 17. gadsimtam. No visas valsts uz šo teritoriju pārveda pusotru simtu senu ēku – zemnieku un zvejnieku mājas, pat baznīcu un amatnieku darbnīcas.

Otrs Skansena magnēts ir Skandināvijas savvaļas zvēru zoodārzs – dabai pietuvinātos apstākļos te sastopami vilki, brūnie lāči, ziemeļbrieži, roņi, ūdri. Un… lai nu kam, bet dzīvniekiem ar demogrāfiju viss ir kārtībā. Skansenā vērojams kārtīgs bēbīšu bums! Un es pat neizteikšos, par ko kļūst kārtīgas latviešu mammas, ieraudzījušas mazmazītiņus ruksīšus, kuri pat nespēj vēl nostāvēt kājās! «Anna, Eduard, Mārtiņ! Skatieties! Sivēntiņi! Mazi ruksīši! Jūs redzat? Viņš gribēja pakasīt sevi ar kājiņu, bet nogāzās! Vai, cik mīļi! Aiiii!»

Tikmēr mūsu personiskie Latvijas valstspiederīgie mazulīši ir atraduši laistāmo sistēmu un bauda absolūti nesankcionētu skriešanu cauri strūklakai. Bet tobrīd gaisā ir plus 26 grādi, un izskatās, ka kļūs vēl karstāk. Lai jau tiek! 

Sasniedzam bērnu zoodārzu. Tas ierīkots zem jumta un atgādina atrakciju parku ar dabas draugiem domātiem elementiem. Ha! Te nu gan ir forši! Jo vari līst iekšā alās un ieraudzīt, kur saritinājusies īsta žurka. Kārtīgi izpētīt koku vardi, milzu krupi (paldies, nebučošu, man mājās pašai savējais) un satikt vāveres! Zem lampas uz mazas saliņas sildās bruņrupucīši, visur ved tiltiņi un ejas. Plunkš! Sekundes laikā viens no mazajiem apmeklētājiem ir ievēlies pie bruņrupučiem. Labi, ka puika bļauj zviedru valodā un Latvijai netiek kauns un negods. Mamma īpaši neceremonējas un novelk viņam drēbes. Tālāk mazais štepselē apkārt pilnīgi pliks, ja neskaita pamperdupsi. 

Solījums atturībnieku biedrības namā

Izpriecājušies mazo bērnu zoodārzā, mūsējie ielien trušu alās un pazūd. Tiem, kas vēl palikuši, dodam uzdevumu atrast pazudušos. No citas puses izlien pazudušie un dodas meklēt pārējo brigādi. Bet vēlāk, kad visi ir atrasti, Anna paziņo, ka viņai vajagot redzēt vilku. Pēc kartes ir skaidrs, ka vilks ir kaut kur pa labi. Dodamies vilka meklējumos. Ieraugām riktīgi foršu vecu ēku ar visu puisi pie tās. Protams, mums vajag redzēt, kā tad agrāk cilvēki dzīvojuši. Tā kā kino, tā kā klubs – vilks viņu zina. Prasām puisim. Te esot pulcējušies tie, kas «nav dzēruši pat vīnu». Atturībnieku biedrība! Manas draudzenes gandrīz nogāžas no smiekliem, jo uz kuģa, paceļot savas dzimšanas dienas šampanieša glāzi, es skaļi paziņoju, ka nu šitas ir jāmet pie malas. Viņas ierosina, ka es varētu vecajā atturībnieku biedrības klubā šeit un tagad nodot zvērestu.

Kad esam atvadījušies no jaukā atturībnieku puiša, uzskrienam… zirgam. Tieši te atrodas paliels aplis, kurā mazi un lieli bērneļi vizinās uz ponijiem un zirgiem. Zirgi ir, bet vilku joprojām nav. Satiekam kungu ar Skansena formu mugurā. Kautrīgi prasu, vai viņš runā angliski. Viņš ne tikai runā, bet pagriež mūs īstajā virzienā un izstāsta, ka vilkiem ir trīs mazi vilcēni. Tikai mēnesi veci. Izskatoties dievīgi. Pa ceļam redzam ainu kā no senas gleznas – strādnieki mājas ēnā pusdieno, visi veco laiku tērpos, grābekļi un izkaptis atslieti pret mājas sienu. «Tu arī šitā dzīvoji,» – Mārtiņš prasa savai mammai. Viņa gatava šaut dēlam pa ausi: «Paklau, čalīt, es neesmu TIK sena!»

Salčuks par 16 eiro 

Vilku mamma ielīdusi ēnā, bet tētis izmests no pavēņa un skumst viens pats (kaut kur es šitādu skatu jau esmu redzējusi). Toties nelielā izziņas namiņā var apskatīt vilka pēdas nospiedumu, paglaudīt ādu (labi, ka bērni negrib zināt, no kurienes tā nāk) un apskatīt vilku dabīgā lielumā. 

Taču nu gan laiks saldējumam. Mamma mia! Te pieejamas neskaitāmas garšas, un katra garšo lieliski! Un šī laikam ir vienīgā vieta muzejā, kur tiešām jāstāv rindā. Par četrām saldējuma bumbām (ar uzsvaru uz vārdu bumbām, jo tās tiešām ir milzīgas) samaksāju 16 eiro. Atrodam vienu mazu galdiņu un dalāmies ar salčuku – jānogaršo taču gan arbūza, gan šokolādes, gan citas garšas, kādu nu kurš ir izvēlējies. Tāpat ceļam no mugursomām ārā siera nūjiņas, ķiršus un citu līdzpaņemto pārtiku. Mēs, mammas, tiekam pie kafijas (vēl 3 eiro), un laime ir pilnīga! Taču mazākais pasākuma dalībnieks grib poniju! Bet rinda pietiekami gara arī pie ponijiem, tāpēc aizstājam tos ar veikaliņa apmeklējumu. Te tirgo tikai tos zvērēnus, kuri apskatāmi viņu zoodārzā. Anna tiek pie pāva un vilcēna. 

Garām atkal steberē mazuļi. Šoreiz pīlēni. Šī nu ir vieta, kur mana mātes sirds saraujas čokurā, ieraugot mazu pīlēnu ar želejkonfekti mutē. Kur viņš to dabūjis?! Skrienu pūkainajam putnēnam pakaļ un rauju no knābja laukā, lai neaizrijas. Mazais dumiķītis! 

Putni te ir visur, un ik pa brīdim ir jāapstājas, lai palaistu savās gaitās ejošas zosis, pīles vai pāvus. Atguvuši spēkus, dodamies meklēt brūnos lāčus. Lāču bedre ir liela, bet arī lāči ir gana lieli un labi apskatāmi. Tagad gribam roņus! Taču ūdri iedomājušies, ka viņi vienīgie ir pelnījuši uzmanību. Un atkal tu, cilvēks, kļūsti par totālu – es atvainojos – idiotu, jo tupi pie stikla un sarunājies ar ūdru: cik tu skaists! Cik tev smukas actiņas! 

 Atvērts katru dienu

No Skansena paveras brīnišķīga Stokholmas panorāma – redzami gan prāmji (un uz vienu no tiem mums jāpaspēj, lai atgrieztos Rīgā), gan vecpilsētas torņi, nemaz nerunājot par jahtiņām un citiem braucamajiem, ar ko salu ūdeņi vasarās ir pilni. Saprotam, ka funikulierim atkal jāpērk biļete. Nē, nu jau pietiks. Uz leju ved foršs ceļš, un bērni nolemj rīkot sacīkstes, kurš pirmais! Lejā viedierīce rāda, ka esam nostaigājuši 10 kilometrus. Neticam, bet fakts! 

Kāpēc vēl Skansens ir kolosāls? Tas ir atvērts pilnīgi katru dienu visa gada laikā. Ieskaitot Ziemassvētkus, Vecgada dienu un 1. janvāri. Pasākumu plāns ir milzīgs, sākot jau ar kārtīgu izdejošanos tautas mūzikas ritmos. Ziemā iespējams slidojot pateikt čau ziemeļbriedim, bet īpaši te var izbaudīt Valpurģu nakti, kad tiek aizdegta lielā uguns. Vēl viena tradīcija ir Ziemassvētku tirdziņš, kas šeit adventes laikā nedēļas nogalēs darbojas jau kopš 1903. gada.