Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
PIETURZĪMES
- Aktrise un tērpu māksliniece.
- Dzimusi 1987. gada 25. novembrī.
- Augusi Kandavā.
- Beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju.
- Studējusi dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā.
- 2010. gadā nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunā skatuves māksliniece par Vairas Vīķes-Freibergas lomu izrādē Visi mani prezidenti un Tejas lomu izrādē Heda Gablere.
- Kopš 2011. gada pilntiesīga Latvijas Nacionālā teātra aktrise.
- Dziedājusi kopā ar Raimondu Paulu.
- Spēlējusi arī Ģertrūdes ielas teātrī un televīzijas seriālos.
- Vadījusi LTV raidījumu Iebrauc kino.
- Kopš 2014. gada precējusies ar režisoru un aktieri Regnāru Vaivaru.
– Par Alisi Brīnumzemē tapušas tik daudzas izrādes un filmas. Kurš gan varētu aizmirst kaut vai Džonija Depa Trako Cepurnieku 2010. gada amerikāņu filmā! Droši vien vajadzēja lielu dūšu, lai radītu kaut ko jaunu?
– Diezgan daudz drosmes man ir iedevis Dievs. Režisores Ingas Tropas uzstādījums bija Alisi Brīnumzemē veidot pilnīgi citādi, nekā esam to pieraduši redzēt. Mēs mēģinājām nonākt līdz Alises dziļākajiem kodiem. Būtībā jau tā nav bērnu grāmata, lai arī pasniegta caur pasaku. Un mūsdienās mēs Alisi uztveram citādi. Mēs mēģinājām atkodēt, kas katrs ir, – kas mūsdienās ir Cepurnieks, kas ir Hercogiene?
– Un kāds bija atkodējums?
– Katram savs uzdevums. Virēja un Hercogiene ir māte un tēvs, raudošais mazulis ir pati Alise. Ņurbulis Burbulis glabā daudz Alises emociju daļu – mūsdienās mēs emociju kodēšanai lietojam visādus emodžus, smaidiņus un bēdiņus. Tur ir kāršu spēle, bet mūsdienās nav daudz bērnu, kas spēlētu kārtis, tāpēc mēs domājām – kādu spēli spēlē bērni tagad? Un Cepurnieks, Marta Zaķis un Susurs, kas ielaužas spēlē, būtībā ir hakeri. Tā es arī pa solim mēģināju iet tālāk un meklēju, kā to kodu nodot
. Es nevēlējos ilustrēt, bet gan raisīt fantāziju tiem, kas sēž zālē. Piemēram, puķes ir mistisks objekts, ko mēs saucam par puķēm.
– Meitenes, kas īstenojušas sapni nokļūt uz skatuves, lielākoties no tās projām neraujas. Tu biji Nacionālā teātra štata aktrise, bet iestājies Mākslas akadēmijā, lai maģistrantūrā studētu dizainu un kļūtu par kostīmu mākslinieci. Kāpēc tev to vajadzēja?
– Man trūka radošuma, tā punkta, kur spēju maksimāli strādāt radoši. Aktiera profesija ir māls, un tas ir forši, un man daudz devis. Taču man gribas radīt pašai. Ja to īsti nevaru, tad meklēju, kā to darīt.
Ja es savu radošo enerģiju neiztērēju, tā mani sāk grauzt, un es jūtos slikti.
Bet man arī nekad nav bijis sapņa kļūt par aktrisi. 12. klasē man bija vairāki varianti par to, kur studēt, un viens no tiem bija aktiermāksla un režija. Izdomāju, ka man īsti nepietiek smadzeņu, lai kļūtu par režisori, un aizgāju uz aktieriem.
Man daudzi prasa: vai tu esi prom no štata? Neesmu! Joprojām esmu aktrise šajā pašā teātrī – visvairāk noslogotā aktrise sezonā, un piedāvājumu man netrūkst.
– Cik izrādēm tu jau esi veidojusi tērpus? Kā tev tie atnāk?
– Mācības pabeidzu pirms diviem gadiem, un pa šo laiku bijušas kādas 14 vai 15 izrādes un videoklipi. Labi apzinos, ka pāris gadu posmam tas ir daudz, bet tā es pašlaik dzīvoju.
Kā veidoju tērpus? Apsēžos un strādāju. Domāju, lasu, dzenu caur savu apziņu daudz bilžu. Ieraugu vienu mazu sūdiņu, kas pat nav tieši saistīts ar to, ko es daru, bet tas man kaut kā parāda ceļu.
Ir forši, ja kādam nāk mūza un iedvesma, bet es mobilizēju savu prātu, sirdi un visu pārējo un vienkārši daru.
Tas ir reāls smags darbs centimetru pa centimetram. No rīta pieceļos, iedzeru kafiju, nomazgājos un strādāju. Līdz brīdim, kad vairs nav enerģijas. Bieži līdz diviem, trijiem. Ja vajag, arī vēlāk naktī.
– Lai varētu veidot tērpus, tu atteicies no lomas režisores Ināras Sluckas izrādē Katls. Katls ir laba izrāde – tev tagad nav žēl?
– Nav žēl. Tā bija mana izvēle, un tagad gaidāms vēl kāds lielāks projekts. Vienkārši sapratu, kur varu vairāk iedot un vairāk iegūt.
Man daudzi jautā: «Tad tu tagad pārej uz kostīmiem? Kur tad tev labāk patīk?»
Es neesmu pavisam ne vienā, ne otrā pusē un izbaudu jebkuru izrādi, jo tajā brīdī atslēdzos no cehiem, kur šuj vai gatavo butaforijas. Un man ir lielāka bauda darīt abas lietas.
Es vēlos – bet ne tādā augstprātībā – iespēju izvēlēties, ko es daru. Man ir čut pāri 30 gadiem, un šis nav brīdis, kad apstāties: tā, mana dzīve ir tāda, tagad visu dzīvi gatavošu kostīmus vai iestudēšu lomas. Pasaulē vēl ir tik daudz, ko izzināt!
Skaidrs, ka bumba ir kostīmu pusē, un tas man šajā brīdī jādara. Jautājums tikai, kā izdarīt tā, lai tas neizskan: Madara Botmane atsakās no lomas! Lai tas nav žests, lai mani nepārprot. Protams, man tagad saka: Madara, tu saproti, ko tas nozīmē, ka tu tagad atsakies no lomas? Jā, es saprotu.
– Un ko tas nozīmē?
Var nenākt piedāvājumi, mani var neņemt uz izrādēm. Ja tas tā arī notiek – ja mani pārprot, tad acīmredzot man tas būs jāpieņem. Man ir svarīgi būt godīgai pašai pret sevi. Ja es pasaku jā kādai lietai, tad gribu to izpildīt par 150 procentiem.
Kad atteicos no lomas izrādē Katls, es pateicu jā Purva bridējam. Ugunī Liepājas teātrī un Alisei Brīnumzemē. Purva bridējam septembrī bija pirmizrāde, un viss notiek ar lielām ovācijām un izpārdotām zālēm. Bet tagad man ir atkal cits izaicinājums, kaut kas pavisam jauns – kopā ar Aerodium veidoju telpas jaunam bērnu atpūtas parkam Adventures zone. Un tas ir pasaules līmeņa projekts gan risinājuma, gan spēļu ziņā.
– No kurienes tev tāda vājprātīga enerģija?
– Viss slēpjas gribā. Ja tu tiešām kaut ko vēlies darīt, ne tikai vienkārši fantazē, tas nozīmē no rīta piecelties un darīt.
No kurienes enerģija? No Dieva. No spīta. Ļoti labi redzu, kas notiek apkārt, un vienīgais veids, kā varu nepakļauties, ir koncentrēties uz to, ka varu izdarīt labāk. Es gribu, lai mums ir labāk. Gribu just gandarījumu par savu darbu.
Daudzi man pārmet sīkumainību, bet, lai tiešām būtu liels, foršs, labs darbs, visām lietām, katram pēdējam knipucītim ir jābūt tur, kur tam jābūt.
– Tu stāstīji, ka savulaik kā aktrise esi jutusies kā pērkama gaļa. Tagad tev ir 32 gadi, tu esi nobriedusi. Kas ir mainījies?
– Es vienkārši to esmu pieņēmusi, jo būtībā tāda ir šī profesija. Teātrim ir tāds un tāds aktrišu klāsts, mums ir karbonāde, mums ir steiks, šoreiz vajag kotleti – un tas tā ir.
Es, aktrise, esmu superatkarīga no piedāvājuma. No tā, cik maz vai cik ļoti tu apbrīno režisoru, cik tā loma tev piemērota – ir tik daudz komponentu.
– Ja tev sezonā bija vairāk lomu nekā visām citām aktrisēm – tad ko tas nozīmē? Ka tu esi visbrūnākā kotletīte?
– Visbrūnākā kotlete es noteikti esmu, jo man ir pietiekami tumša ādas krāsa! (Smejas.) Tas nozīmē – ja vajag dziedāt, varu dziedāt; ja vajag dejot, varu dejot; ja vajag spēlēt, varu spēlēt. Bet Kārlim Reijeram bija vēl vairāk izrāžu! Mēs abi no šīs mājas tikpat kā neizgājām.
– Teātra mājaslapā tev piedēvē versmojošu kaisli. Vai tu esi kaislīga?
– Es domāju, ka varu aizdegties. Bet vai tā ir kaisle? Varbūt no malas šķiet, ka esmu sieviete uguns. Manuprāt, es vairāk esmu pragmatiska nekā kaislīga. Protams, manu darbu var nosaukt par kaisli.
Bet manā realitātē tas ir tā – nozvana modinātājs, astoņos pieceļos, kafija, un strādāju. Un tur nav kaisles. Vienkārši darbiņš. Tāpat kā iztīrīt zobus.
– Un kā tad radošā bohēma vakaros?
– Man bijuši gadi, kad pāris Rīgas bāros esmu bijusi mēbele. Bet katram dzīves posmam piemīt kaut kas savs, un esmu pateicīga, ka man bijis tāds periods un esmu tajās naktīs un bāros satikusi tos cilvēkus, kurus esmu satikusi.
Man ir brīnišķīgi daudz draugu un paziņu, kuri tagad, kad no bohēmas gadiem esam izlīduši, ir savas jomas profesionāļi, domātāji un darītāji.
Viņiem es varu piezvanīt arī pusnaktī un teikt: «Klausies, man ir sūdi! Vari palīdzēt? Vai arī – vai varam parunāt?» Un man atbild: «Jā, Madža. Varu.» Tā ir bagātība.
Cilvēki ir bagātība, savstarpējās attiecības ir bagātība. Tāpēc vislielākā pateicība par to laiku.
– Tā enerģija, kas palīdz izdarīt tik, cik tu izdari, nāk arī no bērnības, kad tu, Kandavas meitene, skrēji pa skolām un pulciņiem? Kas tevi toreiz dzina?
– Mana mamma ir pedagoģe. Madara zīmē, mājās apzīmējusi visas iespējamās zeķbikšu kastes un visu pārējo – tātad mamma Madaru piecu gadu vecumā ņem pie rokas un ved uz mākslas skolu. Māsa mācījās mūzikas skolā – protams, man arī jāiet!
Citi mākslas skolu pabeidza 9. klasē, es 6. klasē – nu tad jāiet uz Kandavas deju skolu! Tad vēl skolas pasākumi, skolēnu pašpārvalde un parlamenti… Acīmredzot tā es elpoju.
– Kad tu augi, tev blakus nebija tēva, taču tik un tā bija pamatīga ģimenes aizmugure?
– Pirmos desmit gadus ikdienā tēva blakus nebija, bet vienmēr bija mans opis un mammas brālis. Bērnībā daudz laika pavadīju vecvecāku mājās Pūrē. Opis bija stingrs – ja jābūt mājās, tad es skriešu pa priekšu mašīnai, lai paspētu! Bija kārtīga disciplīna.
Opis stingri prasīja visu pa punktiem, bet vecāmamma mani absolūti atbalstīja visā, ko es darīju. Ja ietinos palagā un tā man bija kleita, ome teica: tas jau tagad laikam moderni. Viņa nekad nesacīja: Madara, tā nedari! Vai – tas nav pareizi! Mamma mani ir sūtījusi uz skolām, bet omamma man atvēra to radošumu. Ja čīkstēju, ka ir garlaicīgi, tad man ļāva darīt to, ko es vēlos, – rakstīt grāmatu, rīkot koncertus.
Desmit gadu vecumā izdomāju, ka būšu dizainere. Zīmēju visādus svārciņus, blūzītes un žaketītes.
Visu dienu zīmēju, nākamajā rītā atvēru burtnīcu, paskatījos – tāds sūds, nē, es nebūšu dizainere!
Kad jau četrus gadus biju teātrī, vienkārši notika klikšķis ar tērpu mākslu. Un esmu ļoti pateicīga Latvijas Mākslas akadēmijai. Tur ierados tik nezinoša, bet man bija brīnišķīgas kursabiedres un saprotoši pedagogi. Ir māksla nepateikt: tu esi slikts, tev viss ir slikti! Un atļaut, lai cilvēks pats izdara un saprot savu kļūdu. Ar mani tā bija.
– Teici, ka pirmos desmit gadus tēva tev blakus nebija. Kas notika, kad tev bija desmit gadu?
– Viņš atgriezās ģimenē, un es iepazinu savu tēvu. Tas bija kā sasveicināties vēlreiz. Tu sasveicinies ar svešu cilvēku, tad tev pasaka, ka tas ir tavs tēvs, un tu ar viņu sasveicinies vēlreiz. Tad sākās tuvošanās ceļš vienam pie otra. Ļoti esmu sava tēva meita – gan vizuāli, gan citādi –, līdz ar to man tas sevis izpētes process bija daudz garāks, jo nevarēju iepazīt savu tēvu jau no bērna kājas.
Bet es neko nepārmetu, ir tā, kā ir. Mēs sazvanāmies. Viņš brauc uz izrādēm. Šajā brīdī mani vecāki vairs nav kopā. Tā ir viņu dzīve, kur es, iespējams, esmu bijusi tāds punkts, lai viņi vēlreiz satiktos.
Sevī esmu daudz ravējusi to pašanalīzi un likumsakarību meklēšanu, kā tas viss veidojās un kā es veidojos. Man ģimene devusi ļoti daudz, tomēr nav iedots pats pamats – lai es elementāri novērtētu sevi un justos stabili, tāpēc tagad pati strādāju pie tā pamata. Un lai Dievs man dod iespēju to iedot saviem bērniem!
– Kas ir tas, ko tu centies izravēt? Urķēšanos sevī? Perfekcionismu?
– Esmu neapskaužama ideāliste, neapskaužama maksimāliste, un manī ir neapskaužama sīkumainība. Tas, ko saucu par ravēšanu, ir saprast, kur man šīs lietas pašai dara pāri – jo ideālisms man tiešā dara pāri –, un izņemt ārā nevajadzīgo.
– Jūs abi ar Regnāru daudz strādājat. Bet tu jau zini – par Regnāru daudziem no malas radies iespaids, ka viņš ir lecīgs, cinisks, izaicinošs… Kāds tev ir tavs Regnārs?
– Mans Regnārs ir mana klints. Pilnīgi noteikti. Daudzi noteikti zina multeni Maša un Lācis – Regnārs ir Lācis, un es esmu Maša. Mēs reizēm šo multenīti skatāmies un priecājamies. Es šo cilvēku mīlu. Viņš ir mans cilvēks.
Un vienalga, kā mums ir gājis un kā ies, viņš ir mans vīrs, un tam tā būs būt.
Pēc visiem šiem gadiem, ko esam kopā, man ar viņu joprojām ir interesanti runāt, un tā ir vērtība. Man ar Regnāru nav garlaicīgi – nekad, ne dienu. Protams, pagāja gadi, kamēr es to novērtēju, jo sadzīve jau ļoti aizsit ciet – netīrie trauki un citi sīkumi. Bet jāiemācās uz kaut ko pievērt acis un saprast, ka tas tomēr nav tik būtiski.
Regnārs ir mana ģimene. Es zinu, ka viņš man ļaus darīt, es darīšu un skriešu, un viņš mani atbalstīs, bet, kad iekulšos kādos mēslos vai būšu kritiskajā punktā, viņš mani paņems aiz krāgas. Kad es kritīšu, viņš mani noķers. Es ceru, ka viņam tā ir arī ar mani. Man liekas, par to ir divu cilvēku attiecības. Atbalsts, cieņa un tikai tad mīlestība.
– Iztēlojoties jūsu abu strīdus, liekas, ka tad gan cērtas durvis un plīst trauki!
– Nē, mēs reti strīdamies! Sevišķi pēdējā laikā, superreti. Pa šiem gadiem tā noticis pāris reižu, bet mēs esam kopā desmit gadu. Mums tas notiek iekšēji, caur klusēšanu, kas gan nav labākā forma, kā dusmoties, bet tā tas notiek. Ar saplēstu šķīvi tā enerģija vismaz atbrīvojas.
Bet tagad mēs esam pārcēlušies uz citu dzīvesvietu, mums katram ir sava darbistaba, katram sava telpa. Gan man ir tiesības aizvērt savas istabas durvis, gan Regnāram savas. Es esmu tā, kas biežāk pārkāpj to likumu. Nuja, Maša! Bet es arī pieaugu.
– Pirms trim gadiem Regnārs sociālajos tīklos ierakstīja, ka jūsu ģimenē notikusi nelaime – bijis spontānais aborts, un tu esi zaudējusi bērniņu…
– Pirmkārt, nekāda aborta nebija. To es Regnāram pārmetu un neatbalstu šādas provokācijas. Es saprotu, ka viņam bija interesanti vārda tiešā nozīmē pad..sties ar presi, viņam bija jautri, bet arī es tur biju iesaistīta. Un tas nav forši. Bet māksla bieži vien ir klusēt un ignorēt. Tā ir lieta, ko es joprojām mācos un līdz zināmam līmenim jau esmu iemācījusies. Šis bija viens no tiem periodiem, kad, lai gan visapkārt ir čivčivčiv, kas, protams, trāpa ļoti, bija jāspēj neielaist to pārāk dziļi.
Bet spontānā aborta man nav bijis. Tā bija Regnāra spēle ar presi.
– Tava draudzene Anta Aizupe spēlē Alises Zariņas filmā Blakus, un tā ir filma par atlikto paaudzi – cilvēkiem, kas atliek bērnu radīšanu, atliek pieaugušo cilvēku dzīvi. Vai jūs ar Regnāru arī piederat pie šīs paaudzes?
– Tā ir mana izvēle vai arī Dieva dota telpa, ka man vēl nav bērnu un es spēju strādāt tādā kapacitātē. Tas nav ne labi, ne slikti.
Ir sievietes, kurām piedzimst bērni, un skaidrs, ka tā enerģija aiziet bērniem. Bet mana dzīve ir sakārtojusies šādi.
Es neko neatlieku uz vēlāku. Ja es šajā brīdī būtu stāvoklī, tad būtu stāvoklī.
Es pat kaut kādā mērā spēju izbaudīt: jā, man pašlaik nav bērnu. Man laikam riebjas tādas dalīšanas. Katram ir viņa izvēle. Bērns nāk vai nenāk konkrētā brīdī. Vienkārši tas nav pienācis. Mēs ļaujam, lai notiek tā, kā notiek.
– Vai tu sevī jūti kaut ko no Alises Brīnumzemē?
Sākot darbu pie izrādes, tas man bija pirmais uzdevums – atrast Alisi sevī. Man ir bilde, kur bērnībā stāvu mūsu mājas pagalmā pie ķirša, un man ir sarkana kleita ar zaķīšiem. Šajā izrādē Alisei ir zaļa kleita, un uz tās ir daudzas mazas Alisītes cita citā. Ališu nebeidzamība un iztēles nebeidzamība.
– Kurš tavā dzīvē visvairāk bijis Alises laiks?
– Pirmā doma – nu, protams, bērnība! Bet būtībā es brīnumpasaulē esmu tagad. Bērnībā es reāli atrados Pūres mājā, bērnudārzā vai skolā, bet viss notika manā galvā, manā iztēlē. Tagad es varu nonākt citā vidē un atvērt citas durvis.
– Un kuri tev tagad ir tie mirkļi, kad jūties tā pa īstam laimīga?
– Ar draugiem bijām aizbraukuši uz Venēcijas biennāli, un lietuviešu paviljonā es noķēru to laimes izjūtu, ka ar Regnāru un draugiem varu tā vērot kultūras procesus pasaulē.
Mana laimes izjūta vispār pēdējā laikā saistās tikai un vienīgi ar Regnāru.
Kad esmu viņam blakus, tad viss ir kārtībā un jēgpilni – tad esmu laimīga.
Ā, tagad atcerējos, kad vēl biju patiesi laimīga. Tas bija Liepājā nākamajā dienā pēc Purva bridēja pirmizrādes. Vēlu vakarā meklējām, kur paēst, un atklājām itāļu restorānu Bel Cibo, kur līdz desmitiem var dabūt kvalitatīvu ēdienu. Un tur bija burrata siers, tāds kā mocarella, tikai iekšā mīksts krēms. No rīta teicu, ka nebraukšu prom no Liepājas, kamēr nedabūšu šo sieru. Uz pirmizrādi bija atbraukuši draugi, mēs no rīta sporta tērpā sēdējām šajā restorānā, un es biju ļoti laimīga, ka Regnārs ir panācis rezultātu, pie kura strādāja gadiem, es pati esmu apmierināta ar savu darbu, un tepat blakus ir mūsu draugi, ar kuriem varam kopā smieties un raudāt. Tā bija mana laimes izjūta, lepnums par vīru un to, kādi mēs šajā brīdī esam.
Ja godīgi, tas, ko man tuvākajā laikā gribētos izdarīt, – es gribu sakoncentrēties. Pēdējos četrus, piecus gadus man bijis ļoti darbīgs periods – bez vasarām, bez brīvdienām. Es gribu ieraudzīt un saprast, kas ir izdarīts un kur esmu nonākusi, lai saprastu, ko darīt tālāk. To es sev novēlu. Jo ir tik daudz lietu jādara! Tas ir tā, it kā es visu laiku būtu stādījusi burkānus, burkānus, burkānus – cik burkānu esmu sastādījusi? Kurš burkāns var izaugt? Kuram jāuzlej vairāk ūdens?
