Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieaugšana
Mani ļoti mainīja pārnākšana uz Rīgu un iestāšanās aktieros Latvijas Kultūras akadēmijā. Šī profesija paredz iedziļināšanos cilvēku psiholoģijā, joprojām uz literatūru nespēju raudzīties tīrā veidā. Aktieriem savu tēlu izjūtas un motivācijas ir jāpadara par savām, bet agrā jaunībā, kad aktieriskā meistarība vēl nav uztrenēta, tas notiek ļoti smagi. Vismaz man tā bija.
Tolaik līdztekus ļoti emocionālam mācību procesam, lielai slodzei un stresam piedzīvoju arī šķiršanos no ilgām un laimīgām attiecībām. Sakrita vairāki punkti, kas atvēra durvis depresijai, – zinu, ko nozīmē būt bezdibenī. Šobrīd varu teikt – ļoti labi, ka tas ar mani notika, jo tagad apzinos, kur vairs negribu nonākt. Kad emocijas sāk šūpoties, jau iepriekš paredzu, kur tās mani var aizšūpot, ja neiemācos tās apstādināt.
Apzināšanās
Latvijas Kultūras akadēmijas otrā kursa sākumā ar kursabiedriem aizbraucām uz Kirila Serebreņņikova veidotu mūsdienu mākslas festivālu Teritorija Maskavā – tā bija absolūti jauna pieredze. Viena aizgāju uz Sarkano laukumu un tur pirmoreiz mūžā sajutu to, cik liela ir pasaules telpa. Kopš tā laika meklēju šādas vietas. Piemēram, tuksnesis – visapkārt redzot vienīgi smiltis, man vairs nav jautājumu, kāpēc lielākās pasaules reliģijas ir radušās tieši šeit… Vietas, kas klusējot atbild uz jautājumiem, manī rada mieru, tādēļ pēc tām tiecos.
Brīvība
Pēc četriem gadiem Nacionālajā teātrī, lai gan par lomu trūkumu sūdzēties nevarēju, iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, lai studētu modes dizainu. Tikai šajā augstskolā beidzot izjutu, ka esmu starp saviem putniniekiem. Radošā vide un brīvība no vienas puses un tajā esošā struktūra un smagais darbs no otras puses mainīja manu dzīvi: biju kopā ar cilvēkiem, kuros ir patiesa dzirksts radīt kaut ko jaunu. Nevienam neko nepārmetot, tomēr jāatzīst, ka iepriekš manī bija izveidojušies daudzi bloki, kas mani traucēja gan radoši strādāt, gan radoši mīlēt to, ko daru.
Esmu gana jūtīgs cilvēks, un, tā kā iepriekš netiku galā ar dažādām izjūtām, biju sevī noslēgusies. Mākslas akadēmijā man nācās kāpt tam pāri un darīt, pārstāt slēpties, lai pasargātu sevi. Tas bija svētīgi.
Sevis izprašana
Sevi atpazīt un mainīt man palīdzēja meditācijas prakse. Tieši meditācija man palīdzēja no depresijas izkļūt veselai.
Pazīstu nekontrolēto brīvo kritienu bezdibenī un pēc tam katra pakāpiena vērtību, lai nonāktu nulles punktā.
Ir ļoti būtiski noķert brīdi, kad saproti, ka pakāpiens zem kājām sāk ļodzīties. Garīgā prakse man to palīdz un palīdzēja ieraudzīt, kā arī sevi savākt. Par reliģiju vai garīgām pieredzēm runāju nelabprāt, jo uzskatu, ka katram ir jāveido savs dialogs ar Dievu, Visumu vai Krēslu. Dvēseles mazgāšana ir cilvēka pats dziļākais un būtiskākais process.
Vīrietis
Ar Regnāru (režisoru Regnāru Vaivaru – aut.) esam kopā jau vairāk nekā desmit gadu. Mūsu attiecības ir bijis ilgs mācīšanās process katram pašam un abiem kopā. Regnārs ir gana sarežģīts cilvēks, un arī es neesmu vienkārša.
Jau kopš attiecību sākuma nebija viegli, jo cilvēkiem bija izveidojies priekšstats par Regnāru, un, kad sagājām kopā, pār mani nāca daudz negāciju. Bija jāuzaudzē bieza āda, bet pašlaik esmu pateicīga, ka supergrūtos brīžus esam izturējuši un tikuši tiem pāri.
Kad man nesen jautāja, kas ir mana labākā draudzene, es apmulsu. Jo labākā draudzene ir tā, kas zina par tevi visu. Man tas ir Regnārs. Es varu skriet un darīt, jo labi apzinos, ka viņš ir kā klints aiz manas muguras: ja kaut ko savārīšu, viņš kaut aiz matiem mani izvilks un es būšu drošībā.
Regnārs redz pasauli īpatnēji, un arī pēc šiem daudzajiem kopā pavadītajiem gadiem ar viņu joprojām ir interesanti. Un tas arī man neļauj apstāties. Labi, ja tuvajā zonā ir pretspēks, kurš saka – ej un dari –, bet, kad vajadzīgs atbalsts, noglauda galvu un cieši apskauj.
