Aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa: Esmu izgājusi cauri sāpēm, nezaudējot cerību un ticību

Personisks stāsts
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
11. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa
Foto: Aiga Rēdmane
Aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa
«Šādā mājas karantīnā es dzīvoju jau vismaz desmit gadus, un krīzes manā dzīvē atkārtojas regulāri,» saka aktrise, sešu bērnu mamma AURĒLIJA ANUŽĪTE-LAUCIŅA.

Mājsaimniece – nenovērtēta profesija

Aurēlija teic: «Ģimene, kas man ir dota, ir mana svētība un laime, bet mans spēks ir Dievs. Kad mēģinu sev noformulēt šo laiku, jāatzīst, ka tas man ļoti patīk. Es ārkārtīgi izjutu, ka neiederos dzīvē, kad ir nenormāls skrējiens. Tagad tas skrējiens ir apstājies, un es ar savu lielo ģimeni iederos dzīvē. Man ir sajūta, ka beidzot arī pārējie spēj mani saprast, jo tāda izcila profesija kā mājsaimniece mūsu sabiedrībā nav tikusi novērtēta.

Mans darbs ir divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, un tas nav tikai uzkopšana un ēst gatavošana, tā ir arī izglītojošā sfēra. Darbs, ko es katru dienu veicu, patiesībā ir kā profesija ar augstāko izglītību. Man ir jāspēj tikt galā ar saimniecību, ar bērnu audzināšanu un skološanu, ar sevis izglītošanu un pilnveidošanu. Man mājās ir divi skolēni, trešais mācās sagatavošanas grupā – man viņiem jāpalīdz apgūt mācību viela, jānodarbojas ar dvīņiem, kuriem vēl nav četri gadi. Man bija lielas bažas, vai, sākoties tālmācībai, spēšu tikt galā.

Latviešu valodu es neesmu mācījusies skolā, man nav perfekta gramatika.

Latviešu valoda fonētiski ir cietāka, lietuviešu valodā vārdi skan mīksti. Jums ir tulpe, ābols, saule, mums – tuļpe, āboļs, sauļe. Skolotāji šajā tālmācības situācijā dara visu iespējamo, bet bērns, kad kaut ko nesaprot, jautā man, un man ir jāprot viņam izskaidrot. Nebiju par sevi pārliecināta, bet mums viss izdodas. Mēs šim procesam pieejam radoši. Bērnam bija jautājums par bitēm, un mēs tūlīt izejam dārzā, kur es varu viņam gan biti parādīt, gan daudz ko izskaidrot. Mani sajūsmina, ka bērni tādā veidā vairāk izpēta un apgūst. Man ļoti patīk tālmācība un iespēja visai ģimenei būt kopā. Es redzu, cik bērniem svarīgi, ka vecāki ar viņiem pavada laiku, ir ieinteresēti viņu dzīvē. Izjūtu, ar kādu mīlestību bērni to uztver.

Tā ir brīnišķīga dzīve, kad vari būt blakus bērnam, veltot viņam laiku un mīlestību. Ģimenē ir daudz lielāks miers, jo tas bija nenormāls stress, kad rītos vajadzēja laikā tikt skolā un bērnudārzā. Man bija liels pārbaudījums vienlaikus visus saģērbt, pabarot, sasēdināt mašīnā un izvadāt pa vietām. Katram bērnam ir savs raksturs, no rīta ne tas labākais garastāvoklis. Jau vakarā viens ir sācis činkstēt: «Es neiešu rīt uz dārziņu!…» Kad visi nodoti pa vietām, iesēdos mašīnā, dziļi ieelpoju, jutos kā iztukšota un sapratu, ka šajā situācijā es neesmu laimīga. Nevienu brīdi nesajutu atvieglojumu: «Cik labi! Tagad ir mans laiks sev.» Man vienmēr sāpēja sirds par bērniem, bet zināju, ka skola un bērnudārzs ir vieta, kur viņi apgūst prasmes, iemācās to, kas viņiem vajadzīgs. Tur ir socializēšanās, kas bērniem nepieciešama. Tas ir ieguvums, pozitīvā puse, bet tā otra…

Dvīņi tikko bija sākuši iet dārziņā. Vienu nedēļu dārziņā, pēc tam divas nedēļas mājās slimoja. Tagad, kad bērni ir mājās, visi ir veseli un mierīgi. Pamostas, nomazgājas, mierīgi paēd brokastis un iet katrs savā istabā pie saviem darbiem. Manuprāt, ģimenēm šis ir ļoti svētīgs laiks.

Dzīvojam visi kopā fantastiskā mierā un pateicībā. Neviens nekur neskrien, visi ir mājās – priecīgi un laimīgi, pabaroti un samīļoti. Andris (Aurēlijas vīrs – EY partneris Andris LauciņšL. B.) strādā mājās, es viņam pienesu pusdienas, tēju un maizītes. Mikus (Aurēlijas vecākais dēlsL. B.) pie mums piebrauc. Viņš dzīvo atsevišķi, bet visi gribam būt kopā, un visu laiku ir, ko darīt. Mums ir dārzs, stādām puķes, strādājam siltumnīcā, sagatavojām vistām būri. Gaidām, kad varēsim aizbraukt uz laukiem un atvest vistiņas. Būs pašiem savas oliņas. Mums pie Smiltenes ir lauku mājas, kur vasarās pavadām lielu laiku. Tur mums ir dārzs, savi kartupeļi, burkāni. Mums ir bijušas aitas, pat govis, un bērni iemācījās slaukt govi. Laukus iegādājāmies vairāk viņu dēļ, lai bērni redz, kā viss izaug, iepazīst lopiņus. Mūsu saimniecības vadītājs Jānis tur apdara visus darbus.

Man ļoti patīk būt mājsaimniecei.

Man reizēm jautā, vai es nenogurstu. Nu un?! Katrs nogurst! Vēl vairāk var nogurt no bezdarbības un garlaicības. Darbs visam ir iedarbīgākās zāles. Kad, gaidot dvīņus, man bija gultas režīms, sapratu, cik ļoti gribu strādāt un darīt savus ierastos darbus. Jā, man visu laiku ir nenormāli daudz darba, bet es mierīgi tieku galā. Esmu tam sagatavota. Esmu viena ar bērniem dzīvojusi gan šeit, Mežaparka mājā, gan laukos, gan Austrijā, kur mums ir māja, tikusi galā ar pārbraucieniem, kad Andris darba dēļ kādu brīdi nav varējis būt kopā ar mums. Viņš ir mana vislielākā laime. Mēs esam ābola divas puses, kas īstās saliktas kopā. Ja tas tā nebūtu, tādas ģimenes mums nebūtu. Mēs šobrīd vairs neesam, kādi bijām, kad satikāmies. Gan Andris ir mainījies, gan es. Esmu daudz no viņa pārņēmusi. Andris ir ļoti stabils, un viņam no manis mazāk pielīp.

Saku Dievam paldies par ģimeni un visu, kas man ir. Milzīga Andra dāvana man ir Austrijas māja Bādenē pie Vīnes. Tā ir laba iespēja nomainīt bildīti. Kad braucam tur Ziemassvētkos, esam desmit, divpadsmit cilvēki, un tā ir tikai mūsu ģimene. Man ļoti patīk mana dzīve. Mana mājsaimnieces dzīve.»

Jāmāk pagaidīt

«Tu man jautā, kā kļūst par labu mammu? Bērni man ir Dieva dāvana, un ar katru bērnu esmu sapratusi, cik tā ir liela atbildība un liela māksla, cik daudz darba tas prasa,» Aurēlija aizdomājas. «Tas māca labot un sakārtot pašai sevi, pieņemt, ka nekādā gadījumā, lai kā to gribētu, es nevaru būt perfekta. Katram nav dots viss. Man nav dots būt ārstei. Esmu aktrise, bet bērnu un ģimenes dēļ esmu atteikusies no iespējas būt ļoti nodarbinātai savā profesijā. Tā man bija loģiska izvēle, bez jebkādām šaubām un nožēlas. Es neko neesmu zaudējusi! Kvantitāti esmu nomainījusi pret kvalitāti. Es patiešām esmu ieguvusi savai dzīvei kvalitāti, un man ir arī lomas – filmā Homo novus, seriālos Māja pie ezera, Sarkanais mežs. Ko vēl es varu gribēt? Ar manu bērnu pulku un tādām lomām, kas man tiek iedotas! Labāk, lai ir viens neliels darbs, bet mans.

Man arī pašai patīk mācīties, un tas man ir ļoti svarīgi. Esmu izgājusi pirmo līmeni vācu valodas kursos, saņēmusi sertifikātu, tagad gribu to līmeni vēlreiz atkārtot un nostabilizēt. Atsāku mācīties gleznot, bet visas manas mācības šobrīd ir apstājušās. Lai pilnvērtīgi to darītu, man vajag iziet ārpus mājas, no tās zonas, kurā es vispirms rūpēšos par ģimeni un izdarīšu visus mājas darbus.

Bet saku sev – nav kur skriet! Jāmāk pagaidīt. Esmu karstasinīga, bet, kad vajag, spēju būt arī pacietīga. Dzīvē nekad neko nevar paredzēt. Šī apziņa man palīdz neiekrist slinkumā vai pieņemt samierināšanos, ka es to vai to varētu nedarīt. Mana līdzšinējā dzīves pieredze rāda, ka ikviens negaidīts satricinājums, kā tagad šī krīze, mūs ir darījis tikai stiprākus, līdzjūtīgākus, strādīgākus.

Esmu izgājusi cauri sāpēm, nezaudējot cerību un ticību.

Man vienmēr ir tas lielais jautājums, ko katrs cilvēks smagos brīžos sevī atrod, ar ko viņš izdzīvo un atgriežas, lai tas notiktu ar smaidu un gaišumu, nevis ar rūgtumu un naidu.

Neesmu daudz domājusi par to, kāpēc es nonācu Latvijā. Vai tas bija paredzēts, ka man te bija jānonāk? Es neticu liktenim, bet Dievam, un dzīvoju ar pārliecību, ka Viņš jau sen man visu ir paredzējis. Visas manas dienas ir skaitītas un Viņa grāmatā ierakstītas. Es tās nezinu un ļauju, lai tās man nāk par prieku.»

Žemaiši

«Ja es šeit esmu, tad noteikti man bija paredzēts te būt,» saka Aurēlija un atklāj savas dzimtas saiknes ar Latviju. «Manam mammas brālim Vitautam Anužim, kas ir profesors, Lietuvas Valsts prēmijas laureāts, aktieris un aktiermākslas pasniedzējs, sieva ir latviete Velta Žīgure, un viņi abi Klaipēdā audzināja Liepājas aktieru kursu. Velta un Vitauts iepazinās, studējot Maskavā. Vitauts iemācījās latviešu valodu, un bieži vien, kad mēs runājam pa telefonu, es sāku runāt latviski, jo man vairs nav tik pilnīgs lietuviešu vārdu krājums un latviski man iet ātrāk un raitāk. Mani brālēni, Veltas un Vitauta divi dēli, arī perfekti runā latviski.

No maniem bērniem tikai Mikus prot lietuviešu valodu. Man vajag, lai to, ko saku, dzird un saprot arī vīrs un aukle.

Man nav laika vienā valodā teikt bērniem un pēc tam to iztulkot latviski. Angļu valodā gan runā visi, arī dvīņi. To bērni apgūst, skatoties televīzijā filmas.

Mans vectēvs bija angļu valodas pasniedzējs, mamma ļoti labi zina angļu valodu. Viņa bija iestājusies Rīgā Universitātē studēt angļu valodu un iestājeksāmenā klasiskā angļu izrunā lasījusi Šekspīra sonetus. Mums ar mammu vienmēr bija ļoti interesanti. Atceros mūsu bērnības ekskursijas uz Bausku, Rundāles pili, Rīgu. Viņa stāstīja mums par arhitektūru. No mammas stāstiem daudz ko uzzināju par mūsu dzimtu.

Viņas vecmammai, manai vecvecmammai, bija desmit bērni, un visi ieguva augstāko izglītību. Tajos laikos! Bet nesen es atklāju kādu interesantu sakritību. Pirms gadiem četriem, kad mums vēl nebija dvīņu, mēs ar Andri aizbraucām uz Panevēžu. Gribēju parādīt Andrim savas bērnības vietas. Aizvedu viņu uz mūsu dzimtas kapiem, pēc tam izjautāju Vitautu, ko viņš zina par mūsu senčiem, un viņš pateica, ka mani vecvecvecāki bijuši Agota un Jozepas. Es to nezināju. Mani bērni ir Agate un Jāzeps, un radi bija domājuši, ka es bērniem speciāli esmu devusi tādus vārdus. Interesanti, kā tā puzlīte saliekas. Man jau sen ir padomā sameklēt cilvēku, kas profesionāli pēta dzimtas un arhīvos var sameklēt visu par manu Anužu dzimtu. Gribu izveidot dzimtas koku, lai viss būtu skaidrs.

Mana vecmāmiņa bija jaunākais bērns no vecvecmammas desmit bērniem. Pēdējie bija dvīņi, no kuriem viens nomira, un izdzīvojusī ir mana vecmāmiņa. Mums dzimtā dvīņi ir tradīcija. Man ir dvīņu puikas, manai jaunākajai māsai Judītei – dvīņu meitiņas, gadu jaunākas par maniem puikām. Viņai dvīnīši piedzima trešajās dzemdībās, man – piektajās. Māsa dzīvo Itālijā, kur krīze sākās ātrāk nekā mums un ļoti smagi visus skāra. Māsa stāsta, kā viņi ar pieciem bērniem ir ieslēgti dzīvoklī, un tas gan ir traki. Mēs šo krīzi pārdzīvojam daudz vieglāk.

Mana vecākā māsa Silvija dzīvo Klaipēdā, viņai ir trīs dēli. Arī viņus ir skārusi šī situācija, kas visiem ir negaidīta. Cilvēki ļoti atšķirīgi uztver un pārdzīvo šo laiku. Latvieši ir mierīgāki, lietuviešiem raksturīga emocionalitāte. Mana dzimta ir žemaiši, kas ir līdzīgi kā jums latgalieši. Bērnībā mums stāstīja teiku par lietuviešu atšķirīgajiem temperamentiem. Dažādu novadu pārstāvji esot ielikti maisā, un visi bijuši ļoti neapmierināti, saukuši, lai laiž ārā, bet žemaitis klusēdams notupējis maisā nedēļu. Visi sabijās, kas notiek! Attaisīja maisu, žemaitis sēdējis, rokas sakrustojis, un nekustējies. Viņam prasa, kāpēc nelien laukā. «Kurš mani ielika, tas lai arī mani izņem!» Tādi mēs esam. Spītīgi? Iecirtīgi? Nelūgsimies, bet savu panāksim.»

Sen nesatiktais tēvs

«Es izaugu ar patēvu, kuru nekad nesaucu ne par patēvu, ne tēti, bet par tēveli, kas latviski būtu tētiņš, tētukiņš. Viņš ir izcils cilvēks, un esmu viņam ļoti pateicīga par to, kā viņš mūs audzināja,» stāsta Aurēlija, kad jautāju par viņas dzimtas vīriešiem. «Mans īstais tēvs dzīvo Panevēžā. Kad mēs ar Andri tur bijām un rādīju viņam savas bērnības vietas, nobraucām arī gar māju, kur es piedzimu un dzīvoju līdz četriem gadiņiem. Tur vēl arvien dzīvo mans tēvs ar savu ģimeni. Kad Andrim to pateicu, viņš gribēja, lai ieejam, bet es teicu – nē, nē, iekšā neiesim! Piestājām tikai pie sētas, un tajā brīdī no kaimiņu mājas iznāca onkulis. Viņš mani atpazina! Pēc četrdesmit gadiem! Piezvanīja manam tēvam un pateica: «Silvio, iznāc ārā!» Iepazīstināju tēvu ar savu vīru, izstāstīju, cik man ir bērnu, caur sētu telefonā parādīju viņa mazbērnu bildes. Man bija liels pārsteigums, ka lielā laika atstarpe neko nav mainījusi.

Es satiku cilvēku, kurš ir mans tēvs, redzēju, ka viņš ir novecojis, bet bija sajūta, ka vēl vakar mēs kopā esam sēdējuši pie galda, ēduši pusdienas un nekas slikts dzīvē nav noticis.

Es tiešām pateicos Dievam, ka man nebija dzīve pa divām mājām un divām ģimenēm, bet bija viena kārtīga, stabila un laba ģimene, kurā ieguvu savu jaunāko māsiņu Judīti. Mēs ar vecāko māsu Silviju gan meklējām kontaktu ar pusbrāli un pusmāsu, bet attiecības mums neizveidojās. No psihologa viedokļa, pareizi būtu teikt, ka vecāku šķiršanās un tēva trūkums man ir bērnības trauma. Protams, ka nekas nepaliek bez pēdām un sekām, tāpēc negribu kategoriski teikt, ka man nav rūgtuma pret tēvu. Dieva priekšā viņam esmu piedevusi. Tā ir mana attieksme pret notikušo, un man pašai tā ir vieglāk. Šķirto ģimeņu bērni atšķiras ar to, ka vieni pieņem to, kas ir noticis, bet otriem tas tik ļoti sāp, ka viņi nespēj samierināties ar šo situāciju. Pirmajiem ir vieglāk dzīvot, otrajiem – grūtāk. Es izvēlējos dzīvot tā, lai man ir vieglāk.»

Bērni – milzīga atbildība

«Viena bērnības trauma man tomēr ir un palikusi uz mūžu,» Aurēlija atceras. «Judīte bija maza, es gāju varbūt otrajā klasē. Mums ir sešu gadu starpība, un es faktiski māsiņu izaijāju, vadāju uz dārziņu. Bija jāiet pāri krustojumam, un kādā reizē es nebiju viņu ratiņos piesprādzējusi. Nobraucot no trotuāra uz ielas, viņa pacēlumā izslīdēja, un tieši tajā brīdī mašīna grieza labo pagriezienu. Es to nekad neaizmirsīšu…

Bērni ir milzīga atbildība. Vienmēr ir satraukums par viņiem. Arī tāpēc, ka man bijusi dramatiska pieredze. Kad gaidīju dvīnīšus, gāju pretī auklītei un bērniem. Biju ielas pretējā pusē, kad viņus ieraudzīju. Auklīte turēja pie rokas Jāzepiņu, kuram tolaik bija četri gadi, desmitgadīgā Agate gāja pati, un divgadīgā Marija nebija paņemta pie rokas. Mani ieraudzījusi, Maružīte metās pretī. Dega sarkanā gaisma, strādnieki urba asfaltu, es kliedzu, bet tajā troksnī aukle mani nedzirdēja.

Mašīna, kas burtiski dažu centimetru attālumā no mana bērna nobremzēja, nokauca ar skaņu, kas pārsita visus trokšņus.

Auklīte pēc tam teica: «Aurēlija, jūs vienmēr sakāt, lai turu bērnus pie rokas, kad esam uz ielas, bet es neņēmu galvā. Tagad tā man ir mācība uz mūžu.» Auklīte bija fantastiska meitene, mēs viņu mīlējām, bet pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka cilvēki grib mācīties tikai no savas pieredzes un savām kļūdām, un arī tad ne vienmēr to dara. Tāpat kā es. Arī mums gadās ķibeles. Esmu piedzīvojusi, ka man Agate ir slīkusi, un zinu, cik ļoti īss ir brīdis, kad var notikt nenovēršamais. Atpūtāmies pie maza viesnīcas baseiniņa, kur bija pilns ar cilvēkiem, arī es turpat blakus, un pēkšņi Agati vairs neredzēju. Atceros tikai, ka šausmīgi kliedzu, un tad kāds vīrietis iebāza roku ūdenī un aiz kājas izrāva Agatiņu laukā. Viņa bija izslīdējusi caur piepūšamo riņķi.

Dvīņu gaidīšanas laikā ar bērniem un aukli aizbraucām uz jūru. Es stāvēju krastā, aukle ar Jāzepu un Mariju iebrida jūrā, un vienā brīdī redzu, ka aukle lielā priekā viņiem rāda, lai sacenšas, kurš ilgāk ar aizturētu elpu paliks zem ūdens. Es kliedzu, kliedzu, kliedzu… Bet viņi bija iegājuši jūrā tik tālu, ka mani nedzirdēja. Redzēju, ka viņi turpina nirt zem ūdens. Ne es varēju ar savu lielo vēderu pie viņiem aizskriet, ne viņi mani vēja un viļņu šalkās no tāluma sadzirdēt. Kad atnāca atpakaļ, mēģināju auklei izskaidrot, kāpēc nedrīkst tā darīt, bet redzēju, ka viņa nesaprot, jo viņai nav nekādas sliktas pieredzes. Tādas lietas māca dzīve, bet ļaut auklei šo pieredzi apgūt, izmēģinot ar maniem bērniem, es negribu pieļaut. Man vairs nav spēka paciest šādus gadījumus un mācīt. Ja izsveru savus emocionālos pārdzīvojumus pret iespēju iegūt savu personisko laiku, atstājot citam bērnus, tas nav tā vērts. Es kā māte vienmēr domāju trīsdesmit soļus uz priekšu, jo zinu, cik neparedzama kādā situācijā var būt bērnu reakcija.

 Esmu pateicīga visām mūsu auklēm – Renātei, Sarmītei, Danai, Montai un Katrīnai. Katra savā laikā viņas mums ir ļoti palīdzējušas, ieguldījušas mīlestību un sirdi mūsu bērnu audzināšanā. Mēs joprojām ar viņām draudzējamies un vienmēr gaidām ciemos.»

139. psalms

«Ja tu man jautā, kāda ir bijusi mana lielākā krīze, tad Marijas priekšlaicīgā piedzimšana bija mūsu ģimenes vislielākā krīze,» atzīst Aurēlija. «Viņa piedzima septītajā mēnesī, svēra kilogramu un deviņsimt gramus. Tas bija pilnīgi neaptverami, jo viss noritēja normāli, nebija nekādu indikāciju, ka varētu kaut kas tāds notikt. Labas analīzes, nekādu risku. Man jau bija piedzimuši trīs bērni, viss vienmēr bija perfekti. Arī gaidot Mariju, man viss bija saplānots, darīju ierastās lietas. Vedu Agati uz tenisa nodarbībām, Jāzepiņš bija vēl maziņš. Pie mana riteņa bija pierīkota mājiņa, kurā bērnus sēdināju, un, būdama ar lielu vēderu, ar viņiem minos. Pēc tā, ko vēlāk piedzīvoju, vairs nekad mūžā tā nedarītu, bet man nebija pieredzes, ka varētu kaut kas notikt. Ar trim bērniem vienmēr viss bija labi, kāpēc lai ar ceturto nebūtu?!

Tā krīze nāca man pilnīgi nesagatavotai.

Gulēju Dzemdību namā uz saglabāšanu un nezināju, kas būs ar manu bērnu. Pilnīga neziņa. Tieši tāpat, kā tas ir tagad, kad mēs nezinām, kurš saslims un kurš kļūs par vīrusa upuri. Nekad tik daudz nebiju lūgusi Dievu kā tajā laikā slimnīcā. Mīļākais psalms, kuru lasīju un zināju gandrīz no galvas, bija 139. Jau iepriekš visu laiku to lasīju. Tieši tobrīd tas mani kaut kā īpaši uzrunāja. Sapratu, ka man ir jāpasauc mācītājs, lai varu saņemt Svēto Vakarēdienu. Atnāca mūsu Jēzus draudzes mācītājs Erberts Bikše. Mēs runājām par brīdi, kad esi nonācis nezināmā priekšā un vienlaikus atrodies uz viena sliekšņa nāvei un dzīvībai. Erberts teica, ka īpaši man ir sagatavojis sprediķi un tas esot 139. psalms… Esmu izjutusi, ka ir brīži dzīvē, kad Dieva vadība ir tik stipra un, uz Viņu paļaujoties, viss notiekošais ir pieņemams.

Ticība, tāpat kā mīlestība vai krīze, nav taustāma. Ir lietas, ko netveram, ko nevaram redzēt un sataustīt, bet tās pastāv. Tādi gadījumi, kā Maružītes piedzimšana, pierāda, cik liela ir Dieva žēlastība. Biju slimnīcā nepilnu nedēļu, līdz viņa piedzima. Mariju uzreiz aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Otrā dienā mani pasauca dakteris Juris Šleiers un pateica, ka ir slikti – ļoti, ļoti slikti… Tie divi ļoti slikti man vēl tagad skan ausīs. Bērniņš bija pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas. Pasaule man bija sabrukusi, raudāju dienu un nakti. Mēs ar Andri lūdzāmies un esam pateicīgi visiem, kas lūdza par Mariju, jo lūdzēju bija ļoti, ļoti daudz. Erberts Bikše Mariju Dzemdību namā arī nokristīja. Andrim otrā dienā pēc viņas piedzimšanas bija uztaisīta ceļa operācija. Mēs abi bijām uz gultas. Es biju sašūta pēc ķeizargrieziena, viņš ar saurbtu kāju.

Mūsu vislielākā pateicība neonatologam Jurim Šleieram par Maružītes glābšanu.

Pēc visa, ko piedzīvojām, mums gribējās palīdzēt Dzemdību namam. Visi mūsu bērni tur ir dzimuši.

Esam atbalstījuši Dzemdību namu, gan līdzekļus ziedojot, gan izremontējot viņiem kādu palātu, un nolēmām, ka vajag izveidot Dzemdību nama fondu. Andris kopā ar ārstiem un domubiedriem to izdarīja. Šobrīd esam uzsākuši ģimenes istabas izveidošanu. Ceļā jau ir par fonda savāktiem līdzekļiem iegādāts jaunākās paaudzes aparāts, kas bez dūriena nolasa zīdainim ļoti svarīgos veselības rādītājus. Esam rīkojuši lielas labdarības vakariņas ar gleznu izsoli, kurā savācām neticami labu summu. Cilvēki, kuri darbojas fondā, dara to bez jebkādas atlīdzības. Viņiem vai nu bērni dzimuši Dzemdību namā, vai ir pārliecība, ka dzīvē katram ir jāizdara kāda laba lieta. Prezidenta kundze Andra Levite ir piekritusi kļūt par mūsu Dzemdību nama fonda patronesi.»

Komanda

«Ar Mariju mēs izgājām cauri smagai krīzei, un visas pārējās ikdienas krīzītes liekas pašsaprotamas,» Aurēlija smejas. «Drīz pēc Marijas pieteicās dvīņi. Kad Alberts Jonas un Teodors Jānis piedzima, viņiem bija gan piena nepanesība, gan alerģijas. Pirmo gadu mocījās ar elpošanu, pastāvīgi dzīvojām ar inhalatoriem un nesapratām, kāpēc tā notiek. Daktere pie mums brauca divreiz nedēļā. Lielie bērni no skolas un dārziņa atnes vīrusu, un tādās reizēs arī visi pārējie sāk pēc kārtas slimot. Kad tas notiek nepārtraukti, sāc to vienkārši ar paļaušanos pieņemt.

Mēs ar Andri ļoti reti divi vien kaut kur aizbraucam. Kad ceļojam, bērni ir ar mums. Mans Mikus un Andra Lienīte un Dāvis tagad jau lieli, bet agrāk visur braucām kopā, un vienmēr aktīvā atpūtā kādam kaut kas gadījās. Viens no riteņa nokrita, citam galva bija jābrauc šūt. Aizbraucām slēpot, kad Agatei vēl nebija gadiņš, un viņai sacēlās milzīga temperatūra. Sēdēju pie viņas un pa logu skatījos, kā Andris un lielie bērni slēpo. Aizbraucām uz Davosu svinēt Jaungadu, un tur sāka slimot visi pēc kārtas. Arī Mikus, Liene un Dāvis. Tā notiek gandrīz vienmēr, kamēr bērni mazi.

Jāzepiņš divas reizes ir pāršķēlis zodu tā, ka vajadzēja šūt. Pirmajā reizē tas notika dārziņā. Kad man piezvanīja, tajā brīdī atrados trīs minūšu attālumā, bija izsaukti ātrie, aizveda Jāzepiņu uz Bērnu slimnīcu. Es aizbraucu līdzi, turēju Jāzepiņam kājiņas, kamēr viņam sašuva zodiņu. Tieši pēc gada viņam atkal bija trauma. Skriedams mājās pa dārzu, paklupa un uzkrita uz sauļošanās krēsla malas. No iepriekšējā gada pieredzes zināju, kā jātur zods, lai apturētu asiņošanu. Saucu bērniem, lai nes ledu un sadabū kaimiņus, jo dvīnīši, kuri tā īsti vēl nestaigāja, kombinezonos ieģērbti, bija iestutēti šūpolītēs, un neviens bez manis viņus no sēdeklīšiem nemācēja droši izņemt. Andris zvanīja ātrajiem. Jāzepiņu atkal aizveda uz slimnīcu, šoreiz trauma bija dziļa, un šuva narkozē. Es nesaprotu, kā var tā notikt. Mūsu acu priekšā. Nevar vairāk sargāt bērnus, kā mēs ar Andri viņus sargājam. Man uzmanība visu laiku ir uz piecām pusēm.

Es nevaru ar bērniem aiziet uz spēļu laukumu, mierīgi sēdēt un skatīties, jo nekad neko nevar paredzēt. Neko!

Mēs esam laba un stipra komanda, kas jebkurai krīzei spēj iziet cauri ar nesagrautu garu un apņēmīgi turpināt dzīvi ar ļoti lielu attīstību. Tas nav viegli, jo katra krīze ir pārbaudījums. Pēc tam nāk klusuma periods, kad liekas, ka nekas nenotiek, bet ir jānogaida. Kad mēs lūdzam, ne vienmēr uzreiz dod. Tas nenozīmē, ka esam aizmirsti. Klusuma brīdis sagatavo mūsu raksturu, lai mēs kļūtu daudz stiprāki, gudrāki, pacietīgāki. Tukšumā nekas liels un labs nevar rasties.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+