Rīga -3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bērns novēro vecāku reakciju
«Katrā ģimenē valda atšķirīgs viedoklis par to, kas ir nepieklājīgs vārds. Piemēram, vārds kaka kādam šķiet pavisam netīkams, savukārt cits tā nemaz nedomā. No tā arī atkarīgs, vai vecāki, no bērna mutes izdzirdot ko tādu, satrauksies vai ne.
Vecākiem pašiem ļoti jādomā par valodu, kādu lieto mājās bērna klātbūtnē. Daudziem varbūt šķiet, ka bērns vēl ir mazs un var brīvi runāt. Bet nekā!
Tieši mājās bērns no sev tuviem cilvēkiem dzird un iemācās gan labos, gan sliktos vārdiņus. Protams, vārdu krājums tiek papildināts arī no televīzijas pārraidēm, bērns sāk iepazīt leksiku arī sabiedriskās vietās – uz ielas, veikalā, pasākumos –, kam seko pieredze bērnudārzā. Visos vecumposmos bērnam ir raksturīga atdarināšana, šajā ziņā īpaši jūtīgs vecums ir no četriem līdz sešiem gadiem. Jāpatur arī prātā, ka maziem bērniem ļoti patīk eksperimentēt gan ar uzvedību, gan vārdiem,» skaidro psiholoģe Iveta Aunīte.
Kāpēc bērni rupjos vārdus apgūst un pievērš tiem īpašu vērību? «Tāpēc, ka uz šādiem vārdiem apkārtējie reaģē citādi – sāk ķiķināt, domīgi saskatās, kļūst noslēpumaini. Bērns pie sevis secina: «Ja es kaut ko tāpat vien runāju, citi mani tik ļoti nepamana, bet, līdzko pasaku muļķis, man uzreiz pievērš uzmanību. Tas tik ir interesanti!» Un amats ir rokā! Mazais var pat sākt rīmēt vairākus vārdus kopā un veidot, viņaprāt, smieklīgus pantiņus. Ja pieaugušie sāks smieties, bērns negribēs apstāties.
Viņš pat var nezināt šī vārda nozīmi, galvenais, ka izdodas uzjautrināt mammu un tēti. Dažkārt pašiem vecākiem šķiet uzjautrinošs bērna stāstījums, un, neapzinoties sekas, viņi mēdz atgādināt dzirdēto: «Ko tu tur vakar stāstīji par to kaku?»
Rupji vārdi publiskā vietā
Vecāki diez vai jutīsies mierīgi, ja bērns publiskā vietā pateiks kaut ko nepieklājīgu. Iemesli, kāpēc bērns tā rīkojas, var būt dažādi. Iespējams, tas ir pieradums vai arī veids, kā pievērst vecāku uzmanību. Varbūt mazais nav vēlējies doties uz pasākumu un nu grib mammu sāpināt. Kā rīkoties šādā situācijā – to nosaka bērna vecums.
Psiholoģe Iveta Aunīte skaidro: «Divgadniekam vai trīsgadniekam varam vienkārši aizrādīt, bet jārēķinās, ka bērns, visticamāk, nepārtrauks iesākto. Apmēram līdz četru gadu vecumam bērnam ir vieglāk sākt darīt kaut ko jaunu, nevis pabeigt iesāktu darbību. Ja esam koncertā vai teātrī, varam bērna uzmanību pievērst kam citam, piemēram, teikt: «Paskaties, kādas spožas lampas ir tur augšā!»
No četru gadu vecuma labāk iedarbosies stingra saruna un lūgums pārtraukt tā darīt, jo bērns jau spēj daudz vieglāk izprast vecāku vēlmi.
Var teikt: «Lūdzu, pārtrauc tā runāt!» Vai arī: «Tu taču atceries, mēs norunājām, ka tu tā neteiksi!» Sakām to vienu reizi. Ja bērns nevēlas paklausīt, viņš jāņem pie rokas un uz kādu brīdi (ilgāk nekā pāris minūtes) jāiziet citā telpā. Tad mēģinām mierīgi norunāt ar mazo: «Būtu ļoti labi, ja, mums atgriežoties pasākumā, tu vairs neteiksi šo vārdiņu.» Ja pēc pārdomu brīža bērns turpina rīkoties tāpat kā iepriekš, vēlams doties mājup. Tā visiem būs labāk. Nevis turpināt strīdēties ar bērnu un mēģināt izcīnīt uzvaru.»
Psiholoģe atzīst, ka bieži vien ir sastapusies ar situāciju: bērns ar mammu ir leļļu teātrī, visi ir tik priecīgi, pienāk starpbrīdis, un mamma vēlas pastaigāties, bet mazais grib kafejnīcā apēst kaut ko garšīgu. Šādā brīdī var gadīties, ka bērns sadusmojas un nosauc mammu nejaukā vārdā. Tad mazajam var sacīt: «Tu drīksti dusmoties, bet tev nevajadzētu lietot šādus vārdus. Man tas nav pieņemami!» Ja tas atkārtojas, labāk doties prom, tādējādi liekot bērnam saprast, ka šāda uzvedība nav pieņemama.
Pacietību un vēlreiz pacietību!
Ap piecu gadu vecumu bērns sāk identificēt savu dzimumu un izzināt sevi. Mazais pamana, ka zēni un meitenes ir atšķirīgi, tāpēc novērots, ka šajā vecumā bērni sāk runāt par ģenitālijām vai kakām. Kā vecākiem rīkoties šādos gadījumos? «Pirmkārt, var vienkārši ignorēt šo vārdu. Brīdī, kad skaidri saprotam – tas ir veids, kā bērns pievērš sev uzmanību. Iespējams, mazais tā dara, jo vēlas vairāk laika pavadīt rotaļājoties. Varam arī, izmantojot grāmatas, paskaidrot par atšķirībām zēna un meitenes ķermenī.
Otrkārt, ikdienā varam vērot – ja šādi vārdi negrib pazust no bērna leksikas, tas ir robežu pārkāpšanas jautājums. Bērnam ir vajadzīgas robežas, un tās noteikt var tikai pieaugušais. Robežas bērnā rada drošības un stabilitātes izjūtu. Ja mazais būs pieradis mājās runāt tikai to, ko vēlas pats, tad brīdī, kad izies sabiedrībā un saskarsies ar aizliegumiem, galvā radīsies haoss: «Mamma man atļauj tā runāt, kāpēc citi aizrāda?»
Lai izskaustu nesmuko vārdu, vecākiem būs jāapbruņojas ar pacietību un konsekventi, iespējams, pat ļoti daudz reižu būs jāaizrāda. Jo agrākā vecumā to sāk darīt, jo vieglāk sasniegt rezultātu.
Izskaust ir grūtāk nekā pieļaut, ka šādi vārdi ienāk ikdienas leksikā. Piemēram, ja uz aizrādījumu: «Tas nav smieklīgi, man nav patīkami to dzirdēt!» bērns kļūst dusmīgs un aizkaitināts, varam pašizolēties vai lūgt to izdarīt bērnam: «Aizej, lūdzu, padomā uz savu istabu, kā ar mani runāt.» Cik bērnam gadu, tik minūšu viņam būtu jāpavada savā istabā,» skaidro psiholoģe Iveta Aunīte. Ja bērna labākais draugs bieži runā rupjiem vārdiem, mazais var būt apjucis: «Bet Kārlīša mamma par tādu vārdu nedusmojas!» Tad varam paskaidrot: «Tev ir sava ģimene, un tajā ir savi noteikumi. Kārlim ir sava ģimene, un viņam ir citādi noteikumi. Tu zini, ka mūsu ģimenē šādus vārdus nelieto.» Augot lielākam, pakāpeniski bērnam kļūs skaidrs, ka ikviena ģimene ir atšķirīga, piebilst psiholoģe.
