Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jau vairākus gadus arī Latvijas zooveikalos pundurpapagailīši ieņem vadošo vietu pieprasītāko dekoratīvo putnu topā. Bet cik daudz mēs par viņiem zinām? Nē, šis nav jautājums par kopšanu un barošanu (tas ir diezgan viegli, un tieši tāpēc pundurpapagaiļi ir kļuvuši par pasaulē dominējošiem krātiņputniem), bet gan par viņu vēsturi un radiniekiem, kas vēl joprojām izbauda dzīvi savvaļā.
Kāpēc pundurpapagaiļi ir tik populāri:
- pieticīgi gan dzīves apstākļu, gan barības izvēlē;
- krāšņs apspalvojums – lielisks akcents interjerā;
- pieticīga cena, arī aprīkojums nemaksā dārgi;
- viegli apmācāmi, ļoti atraktīvi un komunikabli, tostarp spējīgi iemācīties arī runāt (10 ballu sistēmā, kurā tiek salīdzināti visi pasaules runātspējīgie papagaiļi, pundurpapagaiļus zinātnieki ir novērtējuši ar 7 ballēm);
- nav agresīvi un salīdzinājumā ar citiem papagaiļiem ir diezgan klusi;
- laba veselība un imunitāte;
- vidējais dzīves ilgums 10 gadi, maksimālais – 25 gadi;
- pundurpapagaiļi ir daudz pētīti, tāpēc grāmatnīcās ir plaša literatūras izvēle par šo putnu turēšanu;
- šai sugai var vizuāli noteikt dzimumu (daudzi citu sugu papagaiļu saimnieki dzīvo neziņā, ko iegādājušies – puiku vai meiteni). Ragvielas kārtiņa virs knābja pundurpapagailītei ir pelēcīgi brūngana ar iezilganu spīdumu, bet pundurpapagaiļu puikam – zilganā krāsā. Tiesa, šīs atšķirības labi manāmas tikai pieaugušiem putniem (sākot no 7–8 mēnešiem).
Peripetijas ar nosaukumu
Šie ir vieni no retajiem putniem, kuru starptautiskais nosaukums nav vienots. Piemēram, krievu valodā pundurpapagailis tiek saukts par viļņaino papagaili, tas ir atvasinājums no latīņu nosaukuma, bet Latvijā oficiālais nosaukums pundurpapagailis ir atvasināts no ASV lietotā nosaukuma – parakeet (mazs papagailītis). Pundurpapagaiļa latīņu nosaukuma Melopsittacus undulatus tiešais tulkojums ir dziedošais viļņainais putns, taču pundurpapagaiļa dzimtenē Austrālijā aborigēni viņu dēvē citādi – Betgerigah, kas tiek tulkots kā derīgs ēšanai. Lai cik dīvaini tas liktos (jo papagaiļi mūsu uztverē ir dekoratīvie putni), Austrālijas pamatiedzīvotāji patiešām pundurpapagailīšus ķer lietošanai pārtikā. Atšķirībā no ASV Lielbritānijā tiek izmantots aborigēnu nosaukums – Budgerigar, savukārt citās Rietumeiropas valodās tāpat kā Krievijā tiek izmantots latīņu variants – Wellensittich (vācu) un perruche ondulee (franču). Visvairāk nosaukumu ir pašā pundurpapagaiļa dzimtenē Austrālijā – Shell Parrot, Shellie, Budgerigar, taču visjancīgāk šo putnu sauc kāda aborigēnu cilts – Kilykilyhari. Milzums daudz nosaukumu pundurpapagailīšiem bija senatnē, kad viņu pirmie vēstneši tika ievesti Eiropā, – viņi tika dēvēti gan par Kanāriju, gan zebras, gan warbling zāles un scatlop papagaiļiem. Jāpiebilst, ka pirmie ievestie pundurpapagaiļi bija dzeltenzaļie – tādā krāsā tie eksistē dabā, visas pārējās pundurpapagaiļu krāsas un nokrāsas laika gaitā tika mākslīgi (pat mākslinieciski!) selekcionētas.
Pundurpapagaiļu bums Eiropā
Pirmoreiz literatūrā pundurpapagailīša apraksts un grafisks attēls parādījās 1794. gadā – to veica britu dabas pētnieks D. Šovs un viņa kolēģis G. Noders. Vēlāk noskaidrojās, ka Nodera pundurpapagaiļa zīmējums ir pirmais morfoloģiski precīzais grafiskais papagaiļa attēlojums pasaules vēsturē. Tikai 1831. gadā Lielbritānijas iedzīvotāji ieraudzīja reālu pundurpapagaili – tiesa, tas bija izbāznis K. Linneja biedrības muzejā. Vēlāk ar pundurpapagaiļu pētīšanu nodarbojās slavenais ornitologs un ilustrators Džons Gulds (viņam par godu ir nosaukts skaistais Gulda amadīns).
Pirmie pundurpapagaiļi ar kuģiem Eiropā tika ievesti 1840. gadā. Diemžēl garā ceļojuma laikā vismaz puse dzīvās kravas gāja bojā. Vairāki no viņiem nokļuva Londonas zooloģiskajā dārzā, un tiek uzskatīts, ka turp krāšņos putniņus nogādājis pats Džons Gulds.
Pundurpapagaiļu vērtība sākumā bija augsta – 50 sterliņu mārciņu par pārīti, bet, pateicoties vairošanās spējām nebrīvē, cena strauji kritās. Arhīvos ir saglabājusies informācija, ka jau 1865. gadā viena putnu tirgoņa noliktavā bijuši divi tūkstoši pundurpapagaiļu. Tāpat saglabājušās ziņas, ka 1886. gadā Francijā bijušas vairākas pundurpapagaiļu fermas, kurās ik gadu tika izperēti 100 000 jauno pundurpapagailīšu. Tādējādi izveidojās situācija, ka divsimt gadu laikā nebrīves pundurpapagaiļu ir vairāk nekā savvaļā dzīvojošo.
Šīs putnu sugas selekcionēšana attīstījās divos virzienos – Vācijā putnu speciālisti strādāja pie dažādu krāsu izveides, bet Anglijā – pie vizuālās formas uzlabošanas un putna izmēra palielināšanas. Patlaban ir iegūti aptuveni 100 krāsu un rakstu varianti, kā arī selekcionēti cekulainie, sprogainie (spalva sprogojas uz krūtīm un sānos) un liela izmēra pundurpapagaiļi, saukti par gigantiskajiem.
Kādi savvaļas paradumi atnesti uz būri
Pundurpapagiļi apdzīvo visu Austrālijas kontinentu (izņemot piekrastes joslas un Keipjorkas pussalu), mitinās eikaliptu un akāciju birzīs netālu no pļavām un ūdenskrātuvēm. Dzīvo baros, ko var veidot gan 20, gan 25 000 putnu. Baram nepastāv hierarhijas sistēma, tāpēc savstarpēja plūkšanās šai sugai nav raksturīga (tieši tāpēc mājās turēts pārītis vai vairāki pundurpapagaiļi ir tik mierīgi un necenšas savām iegribām pakļaut saimnieku, kā to dara lielie papagaiļi). Pundurpapagaiļu dienas režīms ir vienkāršs – saulei lecot, viss bars dodas pie upes vai ezera dzert, tad – pļavā brokastot (viņu iecienītākais ēdiens ir Mitchell grass sēkliņas un savvaļas prosa), tad – koku zaros atpūsties. Pievakarē atkal viss bars lido uz pļavām ēst, dzert un saulrietā sapulcējas koku zaros naktsguļai. Bars nepieķeras konkrētai dzīvesvietai – ēd un nakšņo dažādās vietās.
Pundurpapagaiļiem nav konkrēta pārošanās laika, jo vēlmi pāroties izraisa nevis dabas ritmi, bet gan… pārtikas trūkums! Iestājoties badam, pāris dienu laikā papagaiļu tēviņa dzimumorgānu svars pieaug 237 reizes (!), bet mātītei gatavība pāroties izpaužas ragvielas kārtiņā virs knābja – tā kļūst tumši brūna. Parasti papagaiļu pārim ir 4–5 oliņas, bet mēdz būt arī 9 (savvaļā izšķiļas tikai 40% cālīšu). Perē papagaiļu mamma, tētis piedalās bērneļu barošanā. Audzināšanas jeb aprūpes principi ir diezgan nežēlīgi: dienā, kad mazie putniņi pirmoreiz izlido no ligzdas, vecāki pārtrauc viņus barot un jaunuļiem nekas cits neatliek, kā pašiem sākt rūpēties par savu vēderu. Parasti jaunie pundurpapagailīši veido jaunu atsevišķu baru.
Kļūstot par nebrīves putniem, pundurpapagaiļi nav izlepuši ēdiena ziņā, nekļūst skaļi un kaprīzi un arī vairojas uz nebēdu. Viņus var saukt par pašiem izturīgākajiem papagaiļiem – var pielāgoties dzīvei gan vēsās, gan mitrās telpās, var paciest gan caurvēju, gan stipru vēju (voljērā). Viņus var turēt arī kopā ar nelieliem citu sugu putniem, taču ar pavisam mazajiem zvirbuļu kārtas putniņiem nav vēlams – pundurpapagaiļi sīkaļām var nokost ne tikai kāju pirkstus, bet arī pašas kājiņas. Šis ģenētiskais netikums nav saistīts ar naidu vai pārākumu pār mazākām putnu sugām – turēti ilgstošā garlaicībā, pundurpapagaiļi var nokost kāju pirkstus arī cits citam.
