TV3 laika ziņu moderators Kristaps Tālbergs un Hārvijs – viņiem bija lemts satikties

Mājas mīlulis
Zane Piļka-Karaļeviča
3. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Inna Grinn
Pirms trim gadiem LNT laika ziņu moderatora un Radio TEV dīdžeja Kristapa Tālberga ierastā dzīve krasi mainījās. Liktenis viņam piespēlēja suni. Turklāt ne šādu tādu, bet jau pieaugušu, kuram vecāki ir vietējā mēroga slavenības. Tagad, kad Hārvijam ir jau seši gadi, Kristaps saprot, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un labāku suni par Hārviju viņš nemaz nevarētu vēlēties.

– Hārvijs pie tevis nonāca ne kucēna vecumā, bet būdams jau pieaudzis. Pastāsti, kā tas notika?

– Pirms aptuveni trim gadiem mana mīļā un dārgā kolēģe Kristīne Garklāva atsūtīja man Facebook ierakstu, kurā rakstīts, ka, mainoties saimnieku dzīves situācijai, diviem zeltainajiem retrīveriem tiek meklēti jauni saimnieki. Šo ierakstu Kristīne man atsūtīja ar tekstu: «Man šķiet, tas ir tev!» Jo viņa zināja, cik ļoti man šī šķirne patīk. Un tad es pa galvu, pa kaklu skrēju uz Ugāli, kur mēs arī satikāmies.

– Tu bez minstināšanās pieņēmi šo lēmumu?

– Biju jau noskaņojies sunim. Dzīves apstākļi bija tādi, ka sapratu – šis ir īstais laiks, lai mums ģimenē būtu suns. Visu mūžu biju sapņojis, ja man kādreiz būs suns, tas būs vai nu vācu aitusuns, vai zeltainais retrīvers. Sapratu, ja es aizbraukšu no Ugāles bez suņa, atskries kāds cits un viņu paņems. Tāpēc es nevilcinājos.

– Sieva tevi suņa jautājumā atbalstīja?

– Protams, bez viņas ziņas nekas nenotika. Mums mājās tobrīd jau bija kaķis (un joprojām ir), kurš pie mums arī nonāca visai dīvaina atgadījuma dēļ. Iebraucot degvielas uzpildes stacijā, starp plauktiem ložņāja maziņš, izbijies kunkulītis, kuru kaut kādi cilvēki bija izmetuši benzīntankā. Lai arī mums ļoti gribējās suni, nevis kaķi, nevarējām atstāt nabaga kaķīti likteņa varā. Domājām, aizvedīsim viņu vismaz līdz patversmei. Nekur tālāk gan par mūsu mājām rižiks netika. Paturējām viņu un nosaucām par Grifinu.

– Kā Grifins reaģēja, kad pēkšņi mājās tika atvests konkurents?

– Man bija ļoti svarīgi, lai viņi spētu sadzīvot draudzīgi. Vēlējos radīt vidi, lai viņi var mierīgi pastāvēt līdzās, ņemot vērā, ka abi ir puikas. Lasīju dažādu informāciju par to, kā sapazīstināt dzīvniekus, nedēļu viņus nošķīru katru savā istabā un pakāpeniski sāku laist kopā. Par laimi, viss izvērtās labi, un viņi neplēšas. 

Atgriežoties pie Hārvija, kuram jūsu tandēmā vairāk paveicies – tev ar Hārviju vai viņam ar tevi?

– (Ilgi domā.) Domāju, ka abpusēji. Protams, tā brīža situācijā pirms trim gadiem Hārvijs bija lielā neziņā. Nu viņam ir stabilitātes sajūta. Un viņš saņem ļoti daudz mīlestības. Lai gan arī pirms tam viņš bija ļoti, ļoti mīlēts un labi audzināts. Hārvijs nāk no dižciltīgas saimes, kā beigās izrādījās. Kad atbraucu viņam pakaļ, iepriekšējā saimniece deva man rokās kaut kādus dokumentus. Nodomāju – ai, kaut kādi papīri, daudz tur neiedziļinājos. Man galvenais bija suns.

– Tu teici, ka Hārvijam ir diži ciltsraksti. Esi iepazinies ar viņa vecākiem?

– Nē, bet zinu, kas ir viņa tētis. Diemžēl viņš vairs nav dzīvs, pirms pāris gadiem viņš devās uz citiem medību laukiem, bet bija baigais čempions. Viņu sauca Milbu Snow Bank jeb Semijs, kurš Latvijā bija visai populārs zeltainais retrīvers, viņam ir pat sava Facebook lapa un Instagram konts. (Semijs bijis arī ASTU vāka modeļu uzvarētājs un rotājis žurnāla vāku – aut.).

Pirmo reizi, kad aizbraucu uz veterināro klīniku, man teica – labdien, ļoti jauki iepazīties, it kā mūs jau zinātu. Tas bija ļoti dīvaini. Atceros, rindā gaidīja arī zeltainā retrīvera saimniece no Somijas un pirmais, ko viņa man teica: What a greate line! Domāju, par kādām līnijām viņa vispār runā! (Smejas.)

– Ar Hārviju izstādēs nepiedalies?

– Man tas viss ir tumša bilde. Televīzijā kolēģiem, kuriem arī ir suņi, jautāju, vai izstādes ir obligāts pasākums un kā tas vispār notiek. Jo man joprojām ir sajūta, ka man ir tāds kā pienākums turpināt šo veiksmes stāstu. Un tad man kolēģi izstāstīja, kas man jādara, lai tajās izstādēs varētu piedalīties. Nevaru pagaidām saņemties.

– Vai Hārvijs tevi uzreiz pieņēma kā savu saimnieku?

– Braucot atpakaļ no Ugāles, bijām ar sievu diezgan lielā stresā. Nav tā, ka mums galīgi nav bijusi pieredze ar suņiem, pirms tam esam patversmē kā brīvprātīgie devušies pavadāt suņus utt. Bet kaut kā mums bija aizmirsies, ka suņi daudz straujāk elpo. Braucam mašīnā, un es domāju – johaidī, kaut kas ar to suni slikts noticis, viņš ir galīgi stresā, jo nemitīgi elso. Tad mēs stājāmies ceļa malā, lai viņu mierinātu.

– Suns tevi izvēlējās par savu saimnieku?

– Jā, bet tas notika dabiskā ceļā, jo es esmu galvenais suņa vadātājs un audzinātājs. Bet, ja runājam par pierašanu vienam pie otra, tas notika ar laiku. Es neko neuzspiedu. Man grūti spriest, ko nozīmē, ka suns tevi nepieņem. Vai viņš mani klausīja?

Pieņemu, ka jebkurš suns, kas nokļuvis pie svešiem cilvēkiem, sākumā ir nedaudz dezorientēts, lai saprastu, no kuras mutes īsti nāk komanda.

Šobrīd mēs jau ļoti labi esam saraduši, un Hārvijs mani saprot un klausa jau no pusvārda.

– Vai vārds Hārvijs sunim jau bija vai tas ir tevis dots?

– Mēs mainījām vārdu. Pēc papīriem viņš bija Milbu Dingo Ember, bet mājās viņu sauca par Čārliju. Jā, jauks vārds, bet man īsti negāja pie sirds, tāpēc pārdēvēju par Hārviju. Galotnes vārdiem ir līdzīgas, tāpēc sunim nebija problēmas pie tā pierast.

– Tu esi stingrs saimnieks?

– Jautājums, ko kuram nozīmē vārds stingrs. Gultā viņš nekāpj un no galda netiek barots. Viņš ir bijis suņu skolā, kur apguvis paklausību. Protams, sākumā mums bija nelielas problēmas ar to, lai Hārvijs skrietu pie saimnieka, tad, kad viņu sauc. Ir bijusi vēlme nedaudz stingrāk pievilkt grožus, lai viņš būtu vēl paklausīgāks, jo nereti, kad mēs esam pie dabas, Hārvijs ir pilnībā dabā. Jā, atsauksies, atnāks atpakaļ, tomēr skaļāk jāpasauc gan.

– Ikdienā tu strādā televīzijā, kur kadrā jāiet uzvalkā. Kā tu cīnies ar Hārvija baltajām spalvām?

-Ar putekļsūcēju un rullīti. Nekā oriģināla. Bet es samierinos ar tām spalvām, neko darīt.

– Hārvijs ne reizi vien viesojies arī LNT studijā. Kā viņam patīk tava darbavieta?

– Ļoti! Jo vairāk cilvēku apkārt, jo viņam jautrāk. Hārvijs ir ļoti sabiedrisks, tāpēc es viņu ņemu līdzi iespēju robežās visur, kurp dodos. Galvenais man ir saprast, ka viņam, piemēram, pārgājiens nebūs par grūtu vai smagu vai arī nenāksies viņu atstāt vienu nezin kur, jo tas man neiet pie sirds.

– Hārvijs, redzot tevi TV ekrānā, atpazīst?

– Nav ne jausmas, jo mums mājās nav televizora. Bet manu balsi, domāju, viņš atpazītu.

– Suns jūsu ģimenē ienāca ātrāk nekā dēliņš Rūbens. Hārvijs nebija greizsirdīgs uz mazuli?

– Protams, ir jābūt ļoti atbildīgiem ar izvēli, lēmumiem un visu pārējo. Bet tajā pašā laikā cilvēks, vismaz ģimenes atmosfērā, vienmēr ir prioritāte. Ja sāktu parādīties kaut mazākās agresijas pazīmes, nebūtu divu domu, ka sunim jāmeklē citi saimnieki vai kinologa palīdzība, lai notiktu sarašana.

Kad mēs pārvedām Rūbenu no dzemdību nama mājās, uzreiz bija tāda maiga, taktiska un ļoti uzmanīga uzvedība ap bērnu. Un arī šobrīd, kad Rūbenam drīz jau būs trīs gadi un viņa dauzīšanās ar Hārviju jau ir jestrāka, esmu pamanījis, ka Hārvijs viņu ļoti uzmana. Ja arī es dauzos viņiem līdzi, viņš mani ar vienu aci uzmana, lai es, nedod Dievs, Rūbenam nejauši nenodaru pāri. Negribu piedēvēt viņam nez kādas superaukles īpašības, bet, jā, Hārvijs dēlu ļoti sargā.

– Ko labu, tavuprāt, bērniem dod tas, ka mājās ir suns?

– Atbildības sajūtu un dzīvības novērtēšanu. Dzīvnieka paijāšana un mīļošana bērnam var mācīt rūpēties, gādāt un saprast, ka dzīvā radība ir jāsargā.

– Kad jūs abi ejat pa ielu vai arī tu brauc ar elektrisko skrituļdēli, bet Hārvijs skrien tev blakus, cilvēki droši vien atskatās uz tik stilīgu pāri. Kā vispār Hārvijs uzvedas, ja kāds svešs pievērš viņam uzmanību, vēlas noglāstīt?

Ļoti draudzīgi. Es arī ļauju glāstīt, jo, ja cilvēks vēlas tuvoties svešam sunim, viņš zina, ko dara, un nav ar kaut kādām fobijām. Turklāt Hārvijs ir absolūti miermīlīgs. Viņš pat priecājas, ka viņam pievērš uzmanību. Hārvijs nav sargsuns pilnīgi noteikti.

Ja kāds zaglis arī nāktu, viņš drīzāk sabučotu viņu līdz nāvei.

– Jūs ģimenē atzīmējat Hārvija dzimšanas dienas?

– Līdz šim ne. Bet tagad laikam sāksim svinēt, jo ar viņa vecumu ir līdzīgi kā ar mani pašu. Kad man nereti kāds no zila gaisa pajautā, cik man ir gadu, es nevaru atcerēties un drudžaini sāku skaitīt. Un līdzīgi ir ar Hārviju. Pirms intervijas es ieskatījos suņa pasē, lai uzzinātu, kurā datumā viņš īsti ir dzimis. Un tagad zinu, ka viņš dzimšanas dienu svin 3. maijā.

– Pastāsti, kāds Hārvijs ir kā personība?

– Vai nu esmu viņu tādu padarījis vai viņš tāds ir jau kopš dzimšanas, bet Hārvijs, līdzīgi kā es, ir ļoti ekstraverts. Un viegli saprotas gan ar suņiem, gan cilvēkiem. Arī kaķiem nebrūk virsū.

– Suņa vešana pastaigās ir tavs pienākums. Kuri ārpus Grīziņparka ir jūsu iemīļotākie pastaigu maršruti?

Gausā jūdze, kas ir pie Lapmežciema, uz Engures pusi braucot, jo tur ir maz cilvēku. Tur Hārvijs no sirds var izskrieties. 

– Kurš no jums pastaigu laikā pirmais nogurst – tu vai Hārvijs?

Kad dodamies uz jūru, es nespēju tur vienkārši gulēt un sauļoties, man prasās kustības. Tāpēc ņemu līdzi Hārviju, lai varētu paskriet. Skrienam gar jūru kādus piecus sešus kilometrus, tad ir neliela pauze, un tad skrienam atpakaļ. Tuvāk finišam Hārvijs jau ir galīgi gatavs. (Smejas.)

Tāpēc domāju, ka viņš nogurst ātrāk. Esam gājuši ar viņu lielā pārgājienā 25 kilometrus pa mežiem, un man bija līdz trīs litri ūdens, kurus mēs gardi notempām, bet Hārvijam bija priekšrocība, jo viņš varēja papildus padzerties arī no grāvjiem, peļķēm un ezeriem. Lai nu kā, viņš godam šo pārgājienu izturēja. 

– Tu esi kaismīgs ceļotājs. Kur pa to laiku, kamēr esi ārzemēs, paliek Hārvijs? 

– Ir bijušas reizes, kad esmu viņu atstājis pie tēta, kuram ir privātmāja ar dārzu. Bet tie nav bijuši pārlieku gari ceļojumi – lielākais, četras naktis.

– Vai esi domājis, ka tev kādreiz varētu būt vēl kāds suns?

– Kolēģes man nemitīgi jautā – vai Hārvijam būs bērni. Galu galā, viņam ir tāds potenciāls! Tāpēc domāju, ka drīzumā viņam ar kluba starpniecību tiks meklēta draudzene.

– Tavā Instagram kontā ir ļoti skaista fotogrāfija, kurā jūs ar Hārviju sēžat kalna galā un veraties tālumā. Par ko jūs šādos brīžos abi domājat?

Ka mums abiem kopā ir ļoti labi. Suņa saimnieki to noteikti ir piedzīvojuši un sapratuši, ka kaut kāda savstarpējā neverbālā komunikācija sajūtu līmenī tur noteikti ir. Vienam, domājot par dzīvi, otram – par gaļas gabaliņu, bet saimnieks to interpretē pa savam un ir pārliecināts, ka abi ar suni domā par fundamentālām dzīves lietām. Es jūtu, ka Hārvijs saprot mani un es saprotu viņu. Tā ir lieliska sajūta. Un to no sirds novēlu katram izbaudīt.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+