Dzīvnieku aizstāvis – policists

Personība
Laila Smeltere
23. jūlijs, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Dāvis Ūlands (F64), no izdevniecības ŽURNĀLS SANTA arhīva
Ir lietas, ko dzīvē nevar iemācīties, nopirkt vai kā citādi iegūt. Tās, cilvēkam piedzimstot, tiek ieliktas šūpulī, un tās ir — mīlestība, krietnums un sirdsapziņa. Ja pie Laimas mātes dotajām īpašībām klāt nāk vecāku iemācīta atbildība un pienākuma apziņa, tad sanāk… mūsu stāsta varonis – VP Vidzemes reģiona Gulbenes iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektors kapteinis ĀRIS KORICS.

Par Āri uzzināju no Gulbenes novada bāriņtiesas darbinieces Anitas Vāveres. Diemžēl ne visiem mūsu valstī klājas spoži un dzīves ceļš ir rozēm kaisīts. Atšķirība tikai tā, ka vieniem tā ir pašu izvēle – piemēram, aizrauties ar alkoholu un sevi iznīcināt –, bet citiem – apstākļu sakritības un zināmā mērā arī nolemtības dēļ nav darba un ienākumu, tātad arī uzlabot dzīves kvalitāti ir gandrīz neiespējami. Taču likumi Latvijā jāievēro visiem – kā situētajiem, tā arī trūcīgajiem. Piemēram, elementāru uztura, higiēnas un sadzīves apstākļu prasību nodrošināšana gan bērniem, gan ģimenēs pieņemtajiem dzīvniekiem.

Nevienam nav noslēpums, ka paši neaizsargātākie mūsu valstī ir veci cilvēki, bērni un dzīvnieki. Par pirmajiem vairāk vai mazāk rūpējas valsts, bet pēdējie ir pavisam bēdīgā situācijā. Tie visnotaļ ir atkarīgi no saimnieku godaprāta un sirdsapziņas. Bet, ja cilvēkiem tādu īpašību nav, talkā jāsauc tiesībsargājošās institūcijas. Savukārt šajā posmā ļoti būtiski ir tas, kā amatpersona izprot savu tiešo pienākumu izpildi, cik godprātīgi tos veic, cik pedantiski ievēro likumu – turas pie burta vai tomēr saredz tajā būtību.

Gulbenes novadā strādā policists, kuru ikviena novada dzīvnieku aizstāvji labprāt redzētu strādājam savā tuvumā.

Nereti dzirdams gan no dzīvnieku patversmju darbiniekiem, gan brīvprātīgajiem dzīvnieku glābējiem, ka vērsties pēc palīdzības institūcijās nav nozīmes. Vieniem šķiet, ja dzīvnieks vēl elpo, labturības prasības ir ievērotas, bet citiem – nav pierādāms, ka saimnieks pret dzīvnieku izturējies cietsirdīgi. Viss Anitas stāstītais par šīs problēmas risināšanu Gulbenes novadā šķita neticami, tādēļ nolēmu uzzināt par slēptajiem trikiem, ko tur izmanto. Šķiet, ka mīlestība pret dzīvniekiem Ārim Koricam ielikta šūpulī. Cik viņš sevi atceras, dzīvnieki viņam patikuši vienmēr. Vairāk gan suņi, jo tie esot cilvēcīgāki, ne tik egoistiski kā kaķi. Saskarsme ar suņiem Ārim bijusi bērnībā laukos pie vecvecākiem, pašam mājās tie nav bijuši. Bet ne tāpēc, ka vecāki aizliedza. «Mūsu materiālā situācija vienkārši neļāva mājās ņemt suni. Jo dzīvnieks – tā ir atbildība, rūpes un finansiālie izdevumi,» teic Āris. Pie sava pirmā drauga, vārdā Šarpis, viņš ticis jau apzinātā vecumā. Nodzīvojis pietiekami garu mūžu, suņuks, smagas slimības pievarēts, nesen devies pār Varavīksnes tiltu.

Mazs sunītis nav dumjš sunītis

 Āris ar sievu Daigu un ģimenes mīluļiem Nanu un Čipsi

Esot savā ģimenē, Āris ar sievu Daigu bija bieži viesi Alūksnes dzīvnieku patversmē, dzīvnieku mājā Astes un ūsas. Pirms došanās uz patversmi, abi esot uztraukušies, ka tas varētu būt emocionāli smags pārbaudījums, bet realitāte izrādījusies citāda. Suņi bijuši priecīgi par garajām pastaigām un arī voljēros atgriezušies labprāt, jo tur viņus gaidījis gards ēdiens. Īpašs abu lepnums bija 6 gadus vecais kaukāziešu metiss Sambo. Suns patversmē nonāca pēc saimnieka nāves. Sākotnēji atrast mājas tik liela auguma sunim pusmūžā šķita neiespējamā misija, taču Daigas sirsnīgais stāsts sociālajos tīklos darīja savu – Sambo nonāca labās mājās pie krietniem cilvēkiem.

Tā kā arī Daigai ļoti patīk dzīvnieki, protams, ģimenē ienāca Čipsis. Un vēlāk arī Nana, lai Čipsim nebūtu garlaicīgi. Pirmo reizi tiekoties, Āris mums bargi noprasa: «Vai no suņiem nav bail?!» Un pēc tam viltīgi smaidot piebilst: «Mums viņi ir divi!» Kad tiekam aicināti dzīvoklī, mūs tiešām sagaida divi suņi – mazas lauvu sirsniņas, kas modri stāv sardzē par savu saimnieku. Kad mazie brašuļi ir nomierināti, tūlīt seko paraugdemonstrējumi, ka mazs, dekoratīvs sunītis nepavisam nav tas pats, kas dumjš sunītis. Vēl vairāk, abi sunīši ar saimnieku saprotas bez vārdiem – tiklīdz Āris pieskaras suņu ceļojumu somai, tā mazie bez vārda runas tajā ir iekšā. Šis manevrs esot ne tikai saimnieka ērtībām, bet arī suņu drošībai. Proti, pastaigas laikā, ja tuvojas auto, Āris abiem vien uzsauc un atver somu. Mazie zibenīgi no jebkuras vietas ielec somā. Sīčiem droši, un saimniekam mierīgs prāts, ka nenotiks nelaime.

 Ar Sambo vēl patversmes pastaigu laikā.

Īpaša attieksme

Tālāk uzklausām Āra stāstu, kā tad viņam izdodas nodrošināt, ka saimnieki ievēro dzīvnieku labturības noteikumus, un kā tikt galā, ja kādam tomēr šķiet, ka likumu prasības dzīvnieku jomā uz viņu neattiecas. «Mana pārraugāmā teritorija ir četri pagasti, kuros kopumā strādāju 13 gadus. Regulāri dodos uz dažādām pārbaudēm, izsaukumiem un profilaktiskos reidos. Praktiski katru dienu esmu pagastos, bet, ja kādu dienu manis nav, visi domā, ka esmu nomiris vai paaugstināts amatā. Attieksme pret dzīvniekiem man vienmēr bijusi īpaša. Turklāt, ierodoties kādā mājā, pirmais, kas mani tur sagaida, ir suns. Un kā tad es varu neredzēt, vai sunim ir pieejams ūdens, ko padzerties, un barība. Ja trauks ir tukšs, saimniekam pavaicāju, kad suns pēdējo reizi pabarots.

Redzot, ka cilvēks ir alkohola cienītājs un mājās ir tikai pāris divlitrīgās alus pudeles, bet man ir aizdomas, ka cilvēks melo, īpaši nekautrējos, lieku viņam parādīt, ar kādu barību suns tiek barots.

Ja nav ne ūdens, ne ēdiena, interesējos, vai šo problēmu var novērst. Vairumā gadījumu, protams, var, tikai sava kūtruma, slinkuma un nolaidības dēļ tas nav izdarīts. Šādas ģimenes man nebūs grūti bez brīdinājuma apciemot otro un trešo reizi, līdz pārliecināšos, ka dzīvniekam tur ir labi. Gadījumā, ja saimnieki problēmu nevar atrisināt un redzu, ka elementāras labturības prasības nebūs iespējams nodrošināt, informēju pašvaldības policiju, viņi raksta protokolu, un pēc tam dzīvnieks tiek nogādāts Astēs un ūsās.

Kā jau visur, arī mūsu novadā ir nelabvēlīgās ģimenes, un, kā likums, šajās ģimenēs, kur pašiem ar iztiku ir trūcīgi un nav, ko ēst, vienmēr ir vairāki dzīvnieki. Lai gan atkal – situācijas ir dažādas. Piemēram, kāda ģimene Galgauskas pagastā: mājās nekārtība un bērni netīrās drēbēs, pārtikas krājumu nekādu, arī ledusskapis tukšs, taču suņuks taksītis – spīd un laistās! Vai bērniem tur bija piemēroti apstākļi? Nē, protams! Bet sunītim pat ļoti labi!» stāsta policists.

Jābūt cilvēcīgam

Āris uzsver, ka situācijas esot ļoti dažādas. «Man, piemēram, uz izolatoru jāved aizturētie par atrašanos alkohola reibumā pie auto stūres, tur viņiem arestā jāuzturas 14 diennaktis. Reiz viens vīrs stāsta, ka viņš nekur nevarot braukt, jo mājās suns paliek viens pats un nav neviena, kas viņu pabaros. Man nav problēmu – braucu katru dienu un to sunīti baroju. Jāteic, gods kam gods, barība sunim bija atstāta. Sarunāju arī ar šī cilvēka kaimiņu, ka viņš suņuku pieskatīs. Pēc trim dienām kaimiņš man saka – es varot nemaz nebraukt, jo suns nākot pie viņa. Savukārt Daukstu pagastā saimniekam, kuru aizturēju uz 11 diennaktīm, mājās palika taksītis. Sarunājot ar aizturētā brāli, suni nogādāju viņam. Vienmēr esmu uzsvēris, ka svarīgs ir arī cilvēcīgais faktors.

Nekad nerīkojos tā, ka persona tiek aizturēta, bet es neliekos ne zinis par viņa mājās palikušajiem dzīvniekiem. Man svarīgi, lai saimnieka pārkāpumu dēļ viņiem nebūtu jācieš,» norāda Āris, piebilstot, ka arī administratīvā pārkāpuma likuma normas viņam ļauj būt cilvēcīgam.

Man ir mednieka ieteikta metode, ar kuru varu pierādīt, ka nāvējošā uzbrukumā vainojams tieši konkrētais dzīvnieks. Ar šīs metodes palīdzību reiz izdevās reabilitēt suni, kuru vainoja stirnu plēšanā

«Reiz saņēmu informāciju, ka suns sakodis kaķīti. Reaģējot nekavējoties, sastapu saimnieci, kura apgalvoja, ka viņas suns nav kaķim uzbrucis. Taču man ir mednieka ieteikta metode, ar kuru varu pierādīt, ka nāvējošā uzbrukumā vainojams tieši konkrētais dzīvnieks. Ar šīs pašas metodes palīdzību reiz izdevās reabilitēt suni, kuru vainoja stirnu plēšanā,» stāsta policists. Esot gan arī medaļas otra puse. «Reiz man zvana sieviete no Galgauskas pagasta, lai braucot un nošaujot viņas suni, kurš desmit gadus dzīvo būdā pie ķēdes. Viņš vecumā esot kļuvis agresīvs un uzbrūkot arī pašai saimniecei. Atbildēju, ka likums nevienam – ne man, ne medniekam – neļauj nošaut suni, turklāt par šādu rīcību iestājas kriminālatbildība. Saņēmu kundzes pārmetumus, ka es neko nedarot viņas aizsardzības nodrošināšanai. Toreiz sarunāju ar Astēm un ūsām, un desmitgadīgo opīti aizvedām uz patversmi. Protams, suns izrādījās normāls un bez agresijas,» viņš nopūšas.

Šokē cilvēku cietsirdība

«Vai nav bail, ka mani sakodīs? Nē, nav, jo es par to nedomāju. Laikam zināma priekšrocība ir mans augums, šķiet, suņiem pret to ir respekts. Reiz kādā mājā suns mani pagalmā ielaida, bet izlaist vairs negribēja. Ar priekšķepām uzlēca man līdz krūtīm. Fiziski esmu labi trenēts, un man jau nav grūti – pacēlu suni aiz pleciem un noliku viņu malā. Pārsteigts par šādu uzvedību, niknais ļāva man iziet pa vārtiem,» stāsta Āris, atzīstot, ka kādreiz jau kāds brašulis dienesta bikšu galus izcaurumo gan…

Diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad saimnieki pret saviem dzīvniekiem izturējušies īpaši cietsirdīgi. «Vienreiz saimnieks uz divām nedēļām devās peļņā uz Rīgu, lai, izmantojot Zolitūdes Maxima traģēdiju, lūgtu ziedojumus. Abi mājās atstātie suņi bez ēdiena un ūdens nomira badā. Tika ierosināta krimināllieta, un vainīgais saņēma pusotra gada nosacītu sodu.

Citā gadījumā Daukstu pagastā piedzēries suņa īpašnieces kaimiņš sunīti brutāli nosita tikai tāpēc, ka viņš, lūk, par skaļu rējis. Vainīgais arī saņēma pusotra gada nosacītu sodu. Tā izciešanas laikā viņš izdarīja atkārtotu noziegumu, kas nebija saistīts ar dzīvniekiem, un tika notiesāts jau ar reālu brīvības atņemšanu.»

Āris atzīst, ka Gulbenes novadā situācija esot mazliet labāka nekā, piemēram, galvaspilsētā. «Mēs visu informāciju varam apstrādāt uzreiz: aizturēt, pratināt, ievākt liecības. Cilvēki cits citu pazīst, zina kaimiņu dzīvniekus un ieradumus. Ierodoties notikuma vietā nekavējoties, apskatot vietu, apvaicājot kaimiņus, piefiksējot viņu liecības un veicot ekspertīzes, ir pierādāma cilvēka vaina. Vienu varu apgalvot – pie mums Valsts policijā, pašvaldības policijā, bāriņtiesā nav vienaldzīgo, ja dara pāri bērniem vai dzīvniekiem. Ar novada pašvaldības policiju mums arī ir ļoti laba sadarbība. Kā tas izpaužas? Piemēram: saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem suņi obligāti jāčipē. Vienmēr saimniekiem vaicāju, vai šī procedūra ir veikta. Ja ir, lūdzu uzrādīt dokumentus, kas to apliecina, bet, ja nav, nekavējoties sazinos ar pašvaldības policiju un informāciju par pārkāpumu nododu viņiem. Mēs ar šādiem cilvēkiem neauklējamies. Pēc protokola sastādīšanas lieta tiek izskatīta Gulbenes novada domes Administratīvajā komisijā. Īpašnieku reakcija? Cilvēki bieži savu vainu tomēr apzinās. Vēl mums ir īpašs trumpis – Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības Ķepaiņu draugu klubs vadītāja Ira Žeigure, kuru dēvē par suņu advokāti,» stāsta Āris.

Policists, kuru respektē

«Paldies Dievam, gandrīz esam izskauduši jūrskolu. Nevis kā padomju laikos, kad visi lielījās, ka mājdzīvnieku sadzīvotos kucēnus un kaķēnus sūtīs jūrskolā. Pabļausties tagad – ātri atbildēsi! Ģimenēs, kurās redzu, ka kucīte vai kaķene ir gaidībās, vienmēr pavaicāju – kur liksiet mazuļus? Tie, kuri negrib sterilizēt savus dzīvniekus un mazuļus sūta jūrskolā, viennozīmīgi ir jāsoda! Likums to paredz, un mēs to arī darām! Šobrīd vienam saimniekam par to uzsākts kriminālprocess, bet pagaidām mazuļus nevaram atrast un arī pats saimnieks neatzīstas. Vai tā arī viss noklusīs? Nezinu. Iespējams. Bet – krimināllieta joprojām nav izbeigta. Kļūstu ļoti ass un speru zemes gaisā, ja redzu, ka saimnieks nerūpējas par savu dzīvnieku vai izturas pret to cietsirdīgi,» Āris ir strikts. Uz jautājumu, kā viņš tiek galā ar bezatbildīgiem saimniekiem, viņš atbild: Un tomēr, kā jau iepriekš uzsvēru, situācijas ir ļoti dažādas un vienmēr būtisks ir cilvēciskais faktors.

 «Mani laikam respektē, esmu stingrs sava amata robežās. Gribas jau ar cilvēkiem pa labam, bet ar dažiem bez stingrības nevar. Esmu novērojis, ja kāds tiek sodīts par dzīvnieku labturības prasību neievērošanu, šis cilvēks kļūst atbildīgāks, nevis aizved to uz mežu un piesien pie koka. Iespējams tādēļ, ka ir informēts, ka par šādu rīcību viņam iestāsies kriminālatbildība un no manas puses atlaižu nebūs. Gulbenes novada policistu Āri Koricu ikviena novada dzīvnieku aizstāvji labprāt redzētu strādājam savā tuvumā.

Ne vienmēr viss ir tā, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās. «Reiz kādu māju pagalmā redzēju ļoti kaulainu un briesmīga paskata suni. Man līdzi bija maize, kuru sniedzu sunim. Saimniece saka: «Mans sunītis neēd maizi.» Izrādās, sunim ir 20 gadu, viņš ir nopietni slims, un humānāk būtu palīdzēt viņam aiziet. Bet saimniece savu suni nevēlējās nogalināt. Mēs vienojāmies, ka kundze apsvērs ieteikumu savam draugam palīdzēt…» Darba spektrs Ārim ir ļoti plašs. «Pildot dienesta pienākumus, braucot garām kādai mājai, saimniecībai, pagalmam, varētu pievērt acis uz to, ka ķēdē piesietais suns ir izkāmējis, cits suns klaiņo, bet – vai tas būtu pareizi? Turklāt man ļoti patīk savs darbs! Patīk kārtība gan ģimenē, gan pagastos, patīk apzināties, ka mūsu novadā attieksmē pret dzīvniekiem vairs neesam barbaru līmenī, lai gan kopumā sabiedrībai vēl jāskaidro, kā uzvesties, kā izturēties pret saviem dzīvniekiem. Par tiesisko atbildību savai uzvedībai un rīcībai pret dzīvnieku vēl jāstāsta, jārāda un jāmāca,» uzsver Aivis.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs