• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C Daļēji apmācies, A/DA vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Skaņas, kuras dzird dzīvnieki, bet cilvēka auss pat nenojauš

    Dzīvnieki
    Vineta Vizule
    17. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Cilvēka ausij nesaklausāmas skaņas dzīvniekus brīdina par briesmām, palīdz atrast vajadzīgo ceļu un pat spēj paralizēt laupījumu. Izmantojot aparatūru, kas spēj uztvert un reģistrēt visdažādākā garuma skaņas viļņus, zinātnieki atklājuši, ka dzīvā radība spēj izdot un uztvert skaņas, par kurām mūsu auss pat nenojauš. Tieši tāpēc dzīvniekiem nereti piedēvējam gaišreģa spējas, jo novērots, ka putni spēj paredzēt vētras tuvošanos, ziloņi dodas prom no vietām, kuras apdraud zemestrīce vai cunami, un tamlīdzīgas brīnumu lietas.

    Cilvēka spējas ir ierobežotas

    No fizikas stundām atcerēsimies, ka skaņa – tas ir akustisks spiediens, ar kādu skaņas vilnis darbojas uz virsmas laukuma vienību. Skaņas radīto vibrāciju mēra frekfencēs. Cilvēki spēj sadzirdēt skaņas tikai noteiktu frekfenču diapazonā. Mūsu katra dzirdēšanas spējas ir atkarīgas ne vien no vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa, bet arī no organisma individuālajām īpašībām. Caurmērā varam saklausīt skaņas, kuru vibrācijas ir no 16 līdz 20 000 hercu (Hz) diapazonā. Cilvēka auss ir visjūtīgākā pret skaņām, kuru frekvence atbilst cilvēka balss svārstību frekvencei (1000–3000 Hz). Infraskaņa (20 000 Hz) var radīt dzirdes orgāna kairinājumu, bet nerada apzinātu skaņas sajūtu. Taču dabā gan zemo, gan augsto frekfenču skaņas ir tikpat izplatītas, kā tās, ko spējam sadzirdēt mēs.

    Postošās zemās skaņas

    Infraskaņas jeb zemo frekfenču skaņas dabā izraisa dažādi procesi, piemēram, negaisa dārdi vai vētras laikā viļņu radītais troksnis. Šīs skaņas izplatās milzīgos attālumos – daudz ātrāk nekā pati dabas stihija. Turklāt sāļajā jūras ūdenī infraskaņas izplatās piecas līdz septiņas reizes ātrāk nekā gaisā. Tieši tas ļauj jūras iemītniekiem saklausīt jūras mātes balsi un laikus paglābties drošākā vietā. Medūza, piemēram, spēj jau 20 stundas pirms vētras saklausīt infraskaņas, kas vēsta par briesmu tuvošanos. Medūzām ir kniepadatas lieluma dzirdes centrs, kurš arī izmantots par paraugu, izgudrojot elektronisku ierīci, kas palīdz noteikt stihijas tuvošanos apmēram 15 stundas pirms vētras. Tradicionālie jūrnieku izmantotie barometri, kas reģistrē gaisa atmosfēras spiediena izmaiņas, spēj paredzēt vētru tikai divas stundas pirms tās sākuma.

    Ne tikai medūzas ir izcilas laika apstākļu pareģes, arī vēžveidīgie un pat sīkās ūdens blusiņas sadzird jūras brīdinājumus. Nemierīgi kļūst arī putni, piemēram, kaijas, lai gan tās nemitinās ūdenī, bet gan tā tuvumā. Tāpat ikviens būs dzirdējis teicienu, ka žurkas pirmās bēg no grimstoša kuģa. Izrādās, žurkas spēj uztvert infraskaņu raidītos brīdinājuma signālus, pirms nelaime sākusies.

    Arī daudzi citi sauszemes iemītnieki uztver infraskaņas, it īpaši, ja tās vēsta par zemestrīces tuvošanos. Skaņas, kas rodas dziļi pazemē, vibrāciju veidā sasniedz zemes virspusi un rada dzīvniekos paniku. Tā, aprakstos par 1948. gadā Ašhabadā notikušo postošo zemestrīci minēts, ka dažas stundas pirms zemestrīces sākuma kādā zirgaudzētavas stallī zirgi sākuši trakot un lauzušies ārā. Kad zirgkopji tos sadzinuši atpakaļ, tie pēc mirkļa atkal sākuši plosīties un, salaužot vārtus, izlauzušies ārpus telpām. Drīz vien arī zemestrīces spēcīgā pazemes grūdiena rezultātā zirgu stallis sabrucis.

    Līdzīgi notikumi risinājušies 1963. gadā Dienvidslāvijas zoodārzā. Arī tur dzīvnieki radījuši īstu baiļu kakofoniju, bet pirms pašas zemestrīces sākuma triekušies krātiņu sienās. Diemžēl spēja paredzēt nelaimes tuvošanos nav viņus paglābusi, jo viņu kopēju – cilvēku – ausis brīdinājuma signālus nespēja uztvert.

    Valoda saziņai un brīdinājumam

    Infraskaņas dažkārt dzīvniekiem izrādās noderīgas saziņai. Piemēram, vaļi, degunradži un ziloņi ne tikai tās uztver, bet arī paši rada. Cilvēki novērojuši, ka ziloņi par draudošajām briesmām spēj brīdināt tālumā esošos sugas brāļus. Kad zinātnieki izmantoja dažādas akustiskas ierīces, lai pētītu šo savdabīgo fenomenu, atklājās, ka par brīdinājuma signālu ziloņi izmanto tieši zemās frekfences skaņas. Izrādās, ka dzīvnieku vidū pastāv pat savdabīga šo zemo frekfenču valoda, un, to izpētot un izmantojot palīgierīces, cilvēks savā veidā pat spēj sarunāties ar gudrajiem ziloņiem.

    Dažkārt arī dzīvnieki, izmantojot infraskaņas, spēj atbaidīt un pat paralizēt. Tas, kurš dzirdējis tīģera vai lauvas rēcienu, noteikti ir sajutis stindzinošas šausmas, iedomājoties, kas notiktu, ja milzu kaķis mestos mums virsū. Izrādās, ka šausmu sajūtu izsauc nevis pats rēciens, bet gan īsie zemo vibrāciju viļņi, kas rodas šo rēcienu laikā. Tīģeri šīs skaņas izmanto, lai iezīmētu savas teritorijas robežas, kā arī lai paralizētu savu medījumu pirms uzbrukuma, jo rūkoņa stindzina ne tikai cilvēkus, bet arī antilopes un citus medījumus.

    Mūsu ausīm nesadzirdamās infraskaņas rodas arī cilvēku darbības rezultātā, piemēram, ieslēdzot kompresorus, ventilatorus u. c. ierīces. Tas, ka mēs šīs skaņas nedzirdam, nenozīmē, ka tās neietekmē mūsu organismu. Nereti zemo frekfenču viļņu iedarbības rezultātā izjūtam galvassāpes, kļūstam nervozi, nespējam koncentrēties darbam. Smagākos gadījumos var rasties vestibulārā aparāta darbības traucējumi, bet ļoti spēcīgas zemās vibrācijas var pat izraisīt sirds apstāšanos. Tāpat dažādu tehnisku ierīču radītās skaņas nelabvēlīgi ietekmē dzīvnieku pasauli.

    Ultraskaņas augstā nots

    Augsto frekfenču skaņas jeb ultraskaņas spēj uztvert daudzi dzīvnieki – peles, jūrascūciņas, ūdensvaboles, pūces u. c. Arī mājdzīvnieki labi sadzird ultraskaņas: suņi uztver līdz pat 60 kHz, bet kaķi vēl augstāku frekfenču skaņas. Tieši, pateicoties ultraskaņai, suņu dresētāji mums rada priekšstatu, ka suņi spēj izpildīt sarežģītas matemātiskas darbības un nosaukt pareizo rezultātu. Patiesībā dresētājs vai tā palīgs izmanto mazu svilpīti, kuras skaņas cirkus skatītājiem nav sadzirdamas, bet sunim gan. Ar tās palīdzību dresētājs sunim iemācījis izpildīt noteiktas komandas, piemēram, riet attiecīgas reizes no vietas.

    Par to, ka ar ultraskaņu sazinās sikspārņi, zinām jau krietni sen, bet ir atklājies, ka ar šo skaņu palīdzību tie spēj ietekmēt arī medījumu. Tā naktstauriņi, kuri spēj uztvert no trīs līdz 150 kHz augstas skaņu vibrācijas, tuvojoties skaņu izraisošajam objektam, sakļauj spārnus un krīt lejup.

    Gan sikspārņi, gan arī vaļi un delfīni ir īpaši spējīgi uztvert ultraskaņas. Tieši ar ultraskaņu palīdzību jeb tā dēvēto eholokāciju viņi ne tikai sadzird, bet pat saredz kustību jau no liela attāluma. Eholokācija, kas nozīmē pašiem radīt augsto frekfenču skaņas un sadzirdēt to atbalsošanos, palīdz arī orientēties tumsā, izšķirt dažādus priekšmetus, to formas, izmērus un pat materiāla blīvumu.

    To, ka sikspārņi medībās izmanto dzirdi, pētnieki izmēģinājumos ar zvaniņiem pierādīja jau XV gadsimtā. Tumšā telpā izvilka pavedienus un tajos iekarināja zvaniņus. Sikspārņi pat ar aizsietām acīm spēja šādā telpā pārvietoties, neskarot zvaniņus tik ilgi, līdz viņiem ar vasku aizlipināja ausis…

    Kad izgudroja ultraskaņas mikrofonus, pierādījās, ka sikspārņi izmanto tieši augsto frekfenču skaņas diapazonā no 20 līdz 200 kHz. Turklāt viņi šādus skaņas signālus spēj raidīt 60 reizes sekundē.

    Savukārt delfīniem dzirde ir īpaši plaša – tie spēj uztvert gan infraskaņas, gan ultraskaņas, sākot no dažiem desmitiem hercu līdz pat 150–190 kHz. Delfīniem un cilvēkiem smadzeņu masa ir aptuveni vienāda, bet tā daļa, kas atbildīga par dzirdi, ir vismaz desmitreiz lielāka.

    Delfīni ultraskaņas izmanto arī savstarpējai atpazīšanai. Zinātnieki uzskata, ka šīs svilpienam līdzīgās skaņas ir katra delfīna vārds, pēc kura to atpazīst citi sugas brāļi. Dažkārt delfīni atdarina šos vārdus, taču nav noskaidrots, vai tā viņi viens otru uzrunā vai vienkārši draiskojas.

    Daudzas dzīvās būtnes ultraskaņas izmanto ne tikai eholokācijai. Piemēram, odiem šīs augstās skaņas noder pārošanās partnera sasaukšanai. Arī skudras sazinās ar īsiem ultraskaņas impulsiem, brīdinot gan par briesmām, gan aicinot viesos pie jaunatklātā barības avota.

    Pavisam nesen zinātniekus pārsteidza Ķīnā mītošās vardes. Eksperimenta laikā atklājās, ka tās var sazināties arī ar ultraskaņas palīdzību, lai gan izmanto cilvēkiem saklausāmo kurkstēšanu. Pētnieki domā, ka ūdenskritumu un straujo upes ūdeņu radītais troksnis nomāc varžu kora skaņas, tāpēc mazās amfībijas dažkārt pāriet uz sazināšanos infraskaņu līmenī.

    Iespējams, ka vēl priekšā ir atklājumi, ka līdzīgas spējas attīstās vai jau piemīt arī mums, cilvēkiem, jo nereti taču šķiet, ka sadzirdam savu tuvāko saucienus briesmu brīdī, lai gan mūs šķir ievērojami attālumi!

    Raksts publicēts žurnālā Astes 2011. gada 1. numurā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+