Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jāšanas sports ir diezgan specifisks hobijs, kā līdz tam nonāci?
– Godīgi sakot, cik es sevi atceros, man patikuši zirgi. Bērnībā gāju zīmēšanas pulciņā, un mana mīļākā nodarbe tur bija zīmēt zirgus, jo man likās, ka skaistākas būtnes uz šīs pasaules nemaz nav.
Joprojām domāju – zirgi, suņi un delfīni ir kaut kas augstāks, ne no šīs pasaules.
Citi lasa
Nekad gan neesmu jājusi profesionālā līmenī, bet, kad vien bija iespēja, izlūdzos mammai, lai mani aizved pavizināties, tā es hobija līmenī bērnībā jāju.
Pusaudža vecumā, jājot pa mežu, nokritu no zirga. Bija diezgan smags kritiens – kā filmās rāda, kad kāja paliek kāpslī un zirgs tevi velk pa mežu, ļoti nesmuki. Salauzu roku trijās vietās… Atgriezos pie zirgiem pēc tam, kad man piedzima otrais bērns, meitiņa. Tā jau saka, ka vecāki mēģina realizēt savus neizsapņotos sapņus ar bērniem. Tad nu es atvedu meitiņu uz šejieni, Jauno jātnieku skolu, viņai iepatikās, un sāka jāt. Viena no trenerēm zināja manu stāstu un teica: «Nu, ko tu gaidi, kāpēc nekāp atkal zirgam mugurā?» Bija pagājuši jau padsmit gadi, kopš pēdējoreiz sēdēju zirgā, un nodomāju – nē, nu labi, vienreiz pamēģināšu. Protams, pēc pirmās reizes āķis bija lūpā, un arī es sāku šeit trenēties. Pēc pāris gadiem sāku domāt jau par sava zirga iegādi.
– Kā bija pēc tik smaga kritiena atgriezties zirgā?
– Tā, uz simt procentiem, nekad neesmu pārstājusi mazliet baidīties. Varbūt kādreiz tas notiks, bet man šķiet, ka tad, kad bērni piedzimst, tu vienmēr vairāk baidies arī par sevi. Sākumā bija psiholoģiski grūti, man likās, ka nekad dzīvē vairs neatsākšu lēkšot – šķita, ka tas ir kaut kas briesmīgi bailīgs. Bet man tas bija tāds mērķis, uz kuru es pakāpeniski, lēnām gāju. Sava prieka pēc, zināju, ka man nevienam citam nekas nav jāpierāda – tikai sev. Gāju uz terapiju, kur gan runāju par citām lietām, bet risināju arī šo problēmu – kā tikt pāri tām bailēm. Tā kaut kā lēnām sajutu, ka es tomēr to varu. Pēc tam nonācu līdz savam zirgam un… nokritu vēlreiz. Salauzu kāju un sastiepu saites. Šoreiz gan visu klusuma periodu, kamēr dziedēju kāju, gaidīju to brīdi, kad varēšu atkal jāt.
– Sanāk tāds sava veida personības izaugsmes ceļš…
– Jā, es vispār domāju, ka zirgs ir kā bērns – viņš ir tavs skolotājs. Pirmkārt, tā ir pacietības audzināšana. Man ar to ir diezgan «švaki», esmu cilvēks, kuram visu vajag tagad un tūlīt. Taču Alexa man māca pacietību, māca, ka tu nevari visu uzreiz. Un pēc kāda laika, kad esi tādos mazos, mazos solīšos gājis uz priekšu, paskaties atpakaļ un domā – ārprāts, bet īstenībā esmu tādu lielu ceļu nogājusi un tik ļoti attīstījusies. Tā ir tāda forša sajūta.
– Kādēļ izvēlējies tieši šo zirgu?
– Tas stāsts bija interesants. Kad devos uz stalli, zināju, ka zirgu, ko braucu skatīties, sauc «Alexa». Taču viņa bija ievesta nepareizajā boksā, uz tā bija cita zirga vārds. Kad iegāju stallī, pagriezu galvu un viņu ieraudzīju, pirmā doma man bija – ak, Dievs, cik skaists zirgs! Pilnīgi tā, ka elpa aizrāvās! Bija sajūta, ka tieši šis ir tas zirgs, ko es vēlos. Prasīju, kas tas par zirgu, un Anna, meitene, no kuras zirgu nopirkām, saka: «Tā arī ir Alexa, vienkārši cits vārds uz boksa.» Pilnīgi viss sakrita.
Pirmajā reizē uz turieni braucu ar savu treneri Lindu, kas palīdzēja saprast, vai šis zirgs ir man. Esmu amatiere šajā visā, bija nepieciešams cilvēks, kas palīdz. Linda zināja manas spējas, redzēja zirga spējas un varēja izvērtēt, vai esam viena otrai piemērotas. Otrajā reizē aizbraucu viena pati, un zini – kad esi pilnīgi viens ar zirgu divatā, rodas pavisam citas sajūtas. Es vienkārši jutu – ir! Man bija klikšķis, es sapratu, ka negribu vairs nevienu citu zirgu. Bija skaidrs, ka tas ir mans zirgs. Es vispār esmu cilvēks, kas ļoti spontāni pieņem lēmumus. Zināju – vai nu to izdarīšu tagad, vai nekad.
Zvanīju vīram un teicu – klausies, es laikam pērku zirgu. Nevienā brīdī šo lēmumu neesmu nožēlojusi.
– Kā veidojās jūsu attiecības tālāk?
– Alexa ir «šerpa», ar savu raksturiņu, bet arī tāda… mamma. No ķēves strāvo tāds viedums – viņa ir it kā nosvērta, bet tajā pašā laikā var būt arī ļoti strauja. Viņai bijuši divi kumeliņi, un man šķiet, ka es to viņas mammas būtību jūtu. Sākumā mums gāja visādi, arī tas kritiens. Tur bijām abas divas vainīgas. Tad gan man bija baigās dusmas, uz sevi vairāk. Lēcām pāri šķērslim, vajadzēja iet pēc tam pa kreisi, bet Alexa vilka vairāk uz mājām, un viņa aizgāja pa labi. Es zaudēju līdzsvaru un… nolēcu. Tas bija stulbi, man nevajadzēja lēkt nost. Piezemējos uz kājas un uzreiz sapratu, ka ir «auzas». Rāvu nost zābaku, jo kāja jau pūtās liela, liela. Tobrīd likās – ārprāts, tikko tikai sāku iepazīties ar viņu, pieslīpēties…
Bet nu jau atkal esmu atpakaļ zirgā. Cerams, ka veiksmīgāk nekā pirms tam.
– Kā meitiņai sokas ar jāšanu?
– Elizabete atšķirībā no manis ļoti stingri sēž zirgā. Tikai vienu reizi ir nokritusi, un ne savas vainas dēļ. Savam vecumam (Elizabetei janvārī palika 7 gadi) viņa ir ļoti spēcīga, ar zirgiem jāj jau trīs gadus. Meita gan nav tendēta uz sacensībām, varbūt nav iekšā tāds baigais sacīkšu gars. Elizabetei ir nenormāla mīlestība pret dzīvniekiem, pret dabu – tā ir viņas lieta. Pirms Elizabete vēl sāka staigāt, jau kolekcionēja zirnekļus, tārpus. Tad zirgi bija viens no veidiem, kā viņu pietuvināt dabai un visam dzīvajam.
Ģimenē ir jābūt dzīvniekiem, jo tas bērnam veido atbildības sajūtu pret dzīvām būtnēm.
Bērnam tas jāmācās jau no mazotnes. Meita zina, ka ar zirdziņu ne tikai jāj un iedod burkānu, bet jādara arī viss pārējais. Man šķiet ļoti forši, ka te to arī māca. Bērns nevis atnāk, uzsēžas zirgā un jāj, bet arī rūpējas par viņu – pats savu zirdziņu notīra, iztīra nadziņus. Tā, manuprāt, ir tāda pievienotā vērtība.
– Varbūt sākat apsvērt domu par ponija iegādi meitai?
– Nē, paldies! Ja viņai būtu tā, ka katru dienu gribas zirgus, tad varbūt, bet šobrīd viņai pietiek ar to, ka viņa pāris reižu nedēļā atbrauc uz stalli. Ja viņa kristu un celtos, ka vajag savu poniju, tad varbūt mēs arī apsvērtu šādu domu, bet pagaidām mums pietiek ar vienu zirgu ģimenē. Protams, ja Elizabete sāks nopietnāk trenēties un gribēs braukt uz sacensībām, tad gan būs jādomā par savu zirgu. Viņa ir piedalījusies jau četrās sacensībās un savam vecumam ir diezgan pieredzējusi.
Mana krustmeita arī jāj, viņai ir savs zirgs, ar kuru piedalās sacensībās. Viņa šobrīd ir pusaudža vecumā, un man šķiet tik superīgi, ka viņa tik daudz laika pavada stallī, jo šajā vecumā var daudz ko citu darīt. Zirgs tomēr uzliek milzu atbildību. Nevari piektdienā aiziet kaut kur «patusēties» ar draugiem, jo sestdien tev jābūt stallī pie zirga. Un tas ir fantastiski! Lai gan reizēm vecākiem šķiet, ka tas dārgi izmaksā, zirgs patiesībā ir baigais ieguldījums pašizaugsmē. Ne tikai bērnam, jebkuram cilvēkam. Tādēļ, ja mana meita kādreiz teiks, ka viņa tiešām grib savu zirgu, visticamāk, līdz tam nonāksim.
– Esi mēģinājusi arī vīru un dēlu sēdināt zirgā?
– Vīru noteikti ne. Bet dēls ir uzsēdināts, viņam nepatika. Tas nebūs ģimenes pasākums, es jau abas meitas cenšos te ievilkt, ar to arī pietiks. Dēls spēlē basketbolu, viņam zirgi ne pārāk – tie viņu neklausot, griežoties ne tur, kur vajag. Ar zirgiem, kā jau ar visiem sporta veidiem, attīstība notiek ļoti lēnām. Nav tā, kā filmās rāda – uzsēdies zirgam mugurā, un viņš uzreiz klausa.
– Kā saņemies uz stalli atbraukt tādās dienās kā šī – ārā tomēr ir mīnus 20 grādu sals?
– Režīms! Ja tev ir zirgs, īsti jau nekādas izvēles nav. Es laikam nekad neesmu atļāvusies piezvanīt trenerei Lindai un teikt – zini, man šodien negribas braukt. Ja esmu sarunājusi, ka būšu, tad arī būšu. Tā ir tā atbildības sajūta. Ja tev mājās ir kaķis vai suns, tu taču neiedomāsies viņu vienu dienu barot, otru ne. Tas pats ir ar zirgu. Labi, viņš te ir pabarots, bet tev tāpat ir jādarbojas ar viņu.
Zirgs ir mana terapija. Man ir trīs bērni, vīrs, darbs, kaķis mājās, bet tad, kad es atbraucu pie zirga, man nav nevienas sekundes, kad domāt par to visu.
Man tās ir svētīgas 2–3 stundas, kad ir iespēja no visa atslēgties uz simt procentiem. Piemēram, aizejot uz trenažieru zāli, es tāpat par visu domāju, rokā ir telefons, sociālie tīkli, ko pārlapot, izlasīt e-pastus. Bet te – telefons ir nost. Esmu tikai es un zirgs.
– Teici, ka tev mājās ir kaķis?
– Jā, Pupucis. Saucam viņu arī par Hitleru, jo viņam ir melnas ūsiņas. Es vispār neesmu kaķu cilvēks, bet zini kā – kad tev ir pašam savs, tu jau mīli viņu tāpat. Kaķis vispār ir tāds smieklīgs dzīvnieks, vienmēr kaut ko izdomā. Vidējai meitai kaķis ir Dieva vietā. Kā viņa uz viņu skatās un mīl, uztraucas. Ja stundu nevar atrast – raud, ka kaķis pazudis.
Mums bija arī suns, kas pavasarī aizgāja uz citiem medību laukiem, tieši pirms iegādājos zirgu. Mūsu mopsītim bija gandrīz 17 gadu. Interesanti, ka man ir paziņa, kurai arī bija mopsis seniors, kuram bija gandrīz 18 gadu. Vienmēr smējāmies, ka mums ir mūsu dinozauri. Un tā viņi aizgāja gandrīz vienā laikā – ar divu nedēļu starpību. Vēl joprojām tā sāpe ir liela…
– Plānojat vēl kādu dzīvnieku?
– Domājam par suni, bet, visticamāk, tas notiks vasarā, kad ārā silts un ir vieglāk. Es vispār gribētu divus kaķus un divus suņus.
Gribētu arī kazu – man šķiet, ka tie ir ārprātīgi burvīgi dzīvnieki.
Man gan paziņa bija paņēmusi savā sētā kazas un teica, ka labāk nevajag, viņas esot nenormāli skaļas. Bet, ja man būtu lauki, noteikti man būtu daudz dzīvnieku un mājlopu – visi pēc kārtas. Es jau smejos, ka man pie mājas vajag uzcelt zirgam stallīti un blakus turēt kazas.
Intervija publicēta žurnālā «Astes» 2022. gada 1. numurā.
