Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja kādam jautātu – cik reižu tu esi noskatījies Nu, pogoģi!, atbilde, visticamāk, būtu – neskaitāmas! Šo multeni neapnīk skatīties, jo tā ir viena no tām filmām, kuru var skatīties bezgalīgi. Katru reizi skatītājs no redzētā gūst baudījumu, un ne mirkli netraucē tas, ka filmiņa jau sen ir zināma no galvas. Tas pats fenomens piemīt tādām padomju gados tapušām filmām kā Likteņa ironija, Briljanta roka u. c.
Multfilma Nu, pogoģi! neprasa garus komentārus. Tas ir multiplikācijas seriāls, kura pamatā divu varoņu nemitīga pakaļdzīšanās. Ar šaubīgu ideoloģiju un vēl šaubīgākām audzinošām vērtībām. Īsāk sakot – brīnums, kas izrāvies no cenzūras spēcīgajiem nagiem un izgājis uz ekrāniem par spīti dažādiem likteņa radītiem šķēršļiem.
Sākotnēji Nu, pogoģi! bija iecerēta kā multfilma, kurā skaidri tiek nošķirts labais un ļaunais, izskaidrojot skatītājam teju pa zilbēm – kas ir labs un kas – slikts. Šim mērķim arī varoņus izvēlējās pilnīgi pretējus – zaķi un vilku, kuriem iedzimtais naids tiek skaidrots ar barošanās mērķi un nepiedāvā viņu attiecībās nekādus pustoņus. Turklāt Vilks ir slaists, un tas ir slikti. Bet Zaķis – maziņš, bet drosmīgs un apķērīgs tipiņš, kas savukārt ir labi. Varētu likties – lielisks sižets! Taču Sojuzmuļtfiļm režisori viens pēc otra atteicās piedalīties šajā projektā. Ieinteresējās tikai Vjačeslavs Kotenočkins. Viņš piedāvāja multfilmas radīšanā līdzdarboties scenāristiem Kurļandskim un Haitam. Ierastais scenāriju rakstīšanas darbs vienā momentā pārvērtās par aizraujošu nodarbi. Kurļandskis vēlāk atzina, ka viņi darba procesā esot smējušies līdz asarām.
Kinoteātrus gāž riņķī
Uzsākot darbu pie multfilmas, tās autori prātoja, kuru aktieru balsis būtu vispiemērotākās Vilka un Zaķa ieskaņošanai. Sākumā Vilku bija paredzēts ieskaņot mūziķim un aktierim Vladimiram Visockim, taču viņa kandidatūra tika noraidīta no augšas. (Tiesa, Visocka balss dziesmā Jesļi drug okazalsja drug multfilmas pirmajā sērijā, kurā Vilks rāpjas pie Zaķa pa virvi uz ceturto stāvu, tomēr izskanēja.) Visocki nomainīja aktieris Anatolijs Papanovs. Savukārt Zaķa lomai bez jebkādām provēm tika apstiprināta Klāra Rjumjanova, kurai piemita unikāla un neatkārtojama bērna balss.
Jau pirmajā multiplikācijas sērijas demonstrēšanas dienā multfilma Nu, pogoģi! ieguva milzīgas skatītāju ovācijas. Un, sākot ar 1969. gadu, katru gadu uz ekrāniem parādījās jauna sērija. Lai varētu noskatīties jaunāko multfilmas sēriju, skatītāji kinoteātrus gāza teju vai riņķī. Pēc biļetēm bija jāstāv milzīgās rindās, kas gan tiem laikiem nebija nekas neparasts. Vairākas reizes Kotenočkins bija gatavs atvadīties no Zaķa un Vilka un pielikt treknu punktu darbam pie multfilmas, taču piekāpās neskaitāmajiem skatītāju lūgumiem.
Nebija pakaļdarinājums!
Savulaik runāja, ka Nu, pogoģi! ir krievu atbildes gājiens amerikāņu Tomam un Džerijam, taču tā tas nebija. «Tomu un Džeriju mans tēvs pirmo reizi noskatījās tikai 1987. gadā, kad es nopirku videomagnetofonu. Savukārt Nu, pogoģi! pirmās sešpadsmit sērijas bija pabeigtas jau 1986. gadā, gadu pirms mana pirkuma,» stāsta V. Kotenočkina dēls Aleksejs Kotenočkins. Viņš norāda, ka Toms un Džerijs ir ļoti vienkāršs stāsts par kaķi un peli. Tajā nav nekāda zemteksta. Savukārt Nu, pogoģi! multenei ir sociālā sasaiste. «60. gadu beigās bija tāds sociālais personāžs – stiļaga (stilīgais). Jūs varējāt ieraudzīt uz ielas tādu vilku huligānu kļoša biksēs, modernu frizūru un ģitāru rokās. Vilkam atlika vien parādīties uz ekrāna, viņš pat nepaguva vēl neko izdarīt, kad visa zāle jau smējās. Tāpēc, ka tādi personāži bija sastopami praktiski katrā vārtrūmē. Rietumvalstu skatītājam multfilma Nu, pogoģi! ir tikpat nesaprotama kā Gaidaja filmas. Gaidīt no amerikāņa, ka viņš sāks smieties par Šurika piedzīvojumiem ir bezcerīgi,» norāda A. Kotenočkins.
Veiksmes atslēga
Pirmkārt – multfilmā ir skaidri atpazīstami tipāži. Tādu Vilku pašpuiku tolaik uz katra stūra varēja sastapt. Reiz multfilmas mākslinieks Rusakovs stāvēja rindā pēc degvīna, kad izdzirdēja, kā pirms viņa stāvošais vīrietis saka otram: «Vilks – tie esam mēs, strādnieki, bet Zaķis – tas ir inteliģents. Lai kā mēs arī nemēģinām viņu noķert, viņš vienmēr kaut kā izslīd no rokām!»
Visi notikumi multfilmā norisinās uz padomju stagnācijas fona. Visapkārt – pilsoņu kulturālas atpūtas atmosfēra. Zvēri no Nu, pogoģi! izklaidējas Lunaparkā, apmeklē muzejus un cirku, vizinās ar motorlaivu, apmeklē estrādes koncertus un nodarbojas ar sportu. Dzīvo visparastāko dzīvi, kuru padomju laiku cilvēks momentāni atpazīst. Tā, piemēram, Zaķis pēc kādām desmit sērijām pārceļas uz ērtu vienistabas dzīvokli, kamēr Vilks nobumbulē savu vecpuiša mitekli ar noplukušajām tapetēm uz sienām. Bet visapkārt pilsētas ainava – piecstāvu hruščovkas ar aizkrautiem balkoniem. Arī stagnācijas laiku priekšmeti, kas attēloti multfilmā, ir atpazīstami un šobrīd izraisa nostalģisku smaidu. Piemēram, automašīna – kapeika, telefonbūdas, gāzētā ūdens aparāts ar vienu glāzi utt. Vilks, kurš multfilmā periodiski parādās rozā semeikās ar puķītēm, radīja skatītājos sajūtu – jā, tas ir MŪSU varonis. Īsāk sakot – multfilma patiešām izdevās, jo bija saprotama ikvienam padomju cilvēkam.
Vilks un Zaķis devušies pensijā
Pēc A. Papanova nāves daudzi uzskatīja – darbs pie seriāla ir jābeidz. Aktieris bija kļuvis par daļu no Vilka, bet Vilks par daļu no aktiera. Šī personāža dzīve pēc nāves likās pilnīgi neiespējama. Tomēr, pateicoties tautas mīlestībai pret personāžiem, tika pieņemts lēmums turpināt darbu. Studijā atrada ierakstus ar Papanova balsi – fragmentus un ieskaņošanas darba materiālus no iepriekšējām sērijām, pārtraukumos stāstītās anekdotes – un no šī materiāla tad arī uztaisīja 17. un 18. sēriju. Vēl vairāk – vadoties pēc šiem materiāliem, uzrakstīja atbilstošu scenāriju. Pēc darba pie pēdējām divām sērijām multfilmas veidotāji gan pateica – viss, seriāls Nu, pogoģi! ir beidzies uz visiem laikiem. 2000. gadā nomira arī Vjačeslavs Kotenočkins, bet 2004. gadā – Klāra Rumjanova. Nu, pogoģi! autori aizgāja sava laikmeta pēdās… Taču multfilmas stāsts beidzās tikai 2006. gadā, pārdzīvojot savus veidotājus. Minskā VIII starptautiskajā bērnu un jauniešu kinofestivālā Ļistopadik notika multfilmas 19. un 20. sērijas pirmizrāde. Tās uzņēma slavenā režisora dēls Aleksejs Kotenočkins. Vilku šajās sērijās ieskaņoja populārais satīriķis parodists Igors Hristenko (latviešu skatītāji noteikti viņu ir ievērojuši TV3 demonstrētajā humora raidījumā Greizais spogulis), savukārt Zaķi ierunāja aktrise Olga Zvereva. Uzreiz pēc pirmizrādes A. Kotenočkins paziņoja, ka Vilks un Zaķis ir devušies pensijā. Viņš paskaidroja, ka mūsdienās šie varoņi vairs nav aktuāli un neiztur konkurenci. Kotenočkins gan piebilst – ja arī sekos kaut kāds turpinājums, tad tas jau būs pavisam cits kino, ar pavisam citu vilku un zaķi. «1970. gadā izstrādātais vilka huligāna veidols, kurš fano par Visocki un Beatles, sen jau ir novecojis. Jaunajā seriālā par vilka un zaķa piedzīvojumiem man gribētos norobežoties no vecās stilistikas, pielikt jaunus personāžus un izstrādāt principiāli jaunu sižetu,» norāda A. Kotenočkins. Starp citu, viņš pieļauj iespēju, ka tuvākajā nākotnē uz kinoekrāniem varētu parādīties Nu, pogoģi! pilnmetrāžas multfilma. Šobrīd projektu apspriež ar investoriem.
Par multfilmu
- Nu, pogoģi!: padomju multiplikācijas seriāls par Vilku un Zaķi
- Uzņemta: kinostudijā Sojuzmuļtfiļm no 1969. līdz 1993. gadam, atjaunota studijā Kristmas Filmz 2005. gadā
- Pirmizrāde: 1969. gada 1. janvāris
- Galvenie personāži: Vilks (ieskaņojis Anatolijs Papanovs) un Zaķis (ieskaņojusi Klāra Rjumjanova)
Personāži
Vilks
Pinkains čalis ar ģitāru plecā, ģērbies kļošenēs un krāšņā kreklā. Tiek attēlots kā huligāns, kaislīgs papirosu smēķētājs un vandalis, kurš mērķtiecīgi izjauc bērnu vakarus un izstādes muzejos, spārda atkritumu tvertnes un demolē telefona būdiņas. Vilks pārkāpj likumu un apceļ vājākos, tam visam pa vidu cenšas noķert Zaķi, bet tas viņam nekad tā arī neizdodas. Vilks ir arī ļoti talantīgs. Atceramies taču, cik brīnišķīga viņam sanāca Sniegbaltīte ar garo bizi vai gulbīšu deja…
Zaķis
Pozitīvais varonis – dzīvespriecīgs un izveicīgs. Viņu tik vienkārši nenoķersi. Ikreiz Zaķim izdodas izbēgt no Vilka, kuram nekas cits neatliek kā pateikt savu neatņemamo frāzi: «Nu, Zaķi! Nu, pagaidi tikai!» Neskatoties uz to, Zaķa darbošanās nav plaši izvērsta. Lielākoties viņa darbības uz ekrāna ir tikai atbildes gājieni Vilka mēģinājumiem viņu noķert. Iespējams, tāpēc daudzu skatītāju simpātijas ir Vilka pusē, neskatoties uz visiem veidotāju didaktiskajiem nodomiem. Tikai beidzamajos izlaidumos zaķis kļūst aktīvāks, vairākas reizes pat glābjot Vilku.
Citi personāži
Bez Zaķa un Vilka seriālā parādās arī dažādi citi dzīvnieki, piemēram, milzīgs un fiziski attīstīts Behemots. Viņš multfilmā parādās dažādās lomās (kārtības sargs, muzeja uzraugs, celtnieku brigadieris, sportists, vienkārši garāmgājējs utt.). Parasti Vilks tā vai citādi nokļūst konfliktā ar Behemotu un viņam nākas bēgt.
