Noslēpumainais Jāņu nakts gaismeklītis — jāņtārpiņš

Un kas tās jūnija naktīs pļavā par noslēpumainām gaismiņām? Papardes ziedi? Vai tomēr jāņtārpiņu jaunavas vicina savus lukturīšus: «Mīļais! Esmu šeit un neprecēta!» Stāsta Latvijas Universitātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs asociētais profesors entomologs Voldemārs Spuņģis.
Daba
Aiva Kanepone
21. jūnijs, 2017

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Vispār jau jāņtārpiņi nav nekādi tārpiņi, bet vaboles. Vēl precīzāk – spīdvaboles. Taču jāņtārpienēm būtu ļoti jāpapūlas, lai kādu pārliecinātu par savu vaboles būtību, jo spārnus viņām Dievs nav devis, un šīs meitenes tiešām sēž zālē un izskatās pēc kāpuriņiem.

Cita lieta ar jāņtārpiņu puišiem, kuri gan nešaubīgi izskatās pēc īstām vabolēm. Vaboles spārni, ūsas. Nekādi brašuļi gan viņi nav. Vēl vairāk – tādi pelēki un neizskatīgi tie patiesībā vairāk izskatās pēc parastiem, es atvainojos, prusakiem. Un spīd tikai dāmas. Arī jāņtārpiņu bērni nespīd. Patiesībā tiem vispār nepiemīt nekāda romantika, tie ir vienkārši plēsīgi kāpuri, kas vislabprātāk alkatīgi mielojas ar gliemežiem.

Redzi mani?

Bet gaismiņa patiesībā ir ziņa: «Esmu šeit un gaidu tevi!» – tā ziņo jāņtārpiņu meiča, draiski spīdinādama vēdergalu. Izskatās tas tā – spīdvaboliene kā tādas jogas meistare ar kājiņām cieši apķeras ap stiebru un izliec uz augšu vēderiņu – lai mīļais no debesīm ierauga viņas mirdzumu!

Nesmukais un maiguma izslāpušais jāņtārpiņu džeks, cietos spārniņus plakšķinot un mīlā skurbdams, bez kavēšanās dodas pie brīnumainās mirdzošās būtnes.

Patiesībā šīm gudrajām spīdvabolēm ir divu līmeņu pasts. Vispirms topošais jāņtārpiņtētis notver ar hormoniem sūtītu vēstulīti. Šie hormoni izplatās pat simtiem metru tālumā. Pa neredzamajām hormonu pēdām gaisā pielidojis tuvāk savai ilgotajai, viņš saņem otru un jau daudz precīzāku vēsti – tur, lejā, viņa sēž un šūpo lukturīti!

Uzticīgi līdz nāvei

Tomēr jāņtārpiņu dāmām nav nekāda sarkano lukturu iela. I ne tuvu! Jāņtārpienes ir līdz garlaicībai uzticīgas. Kurš viņas sirdi pirmais nolaupa, tas arī paliek vienīgais. Pie bērniem tikusi, līdz tam tik romantiskā būtne nodzēš gaismekli un prāto par olu dēšanu.

Savu liktenīgo sievieti saticis un ar viņu pārgulējis, jāņtārpiņš zaudē dzīves jēgu un krīt apātijā.

Un arī jāņtārpvīri nav nekādi donžuāni. Kādu laiku viņš vēl eksistē uz kāpura mūža laikā iekrāto tauciņu rēķina, bet pēc pāris dienām klusi uz visiem laikiem atstiepj visas sešas kārnās kājeles.

Patiesībā jau viss ir ļoti racionāli. Savu misiju viņš ir izpildījis. Un tādiem kukainīšiem kā jāņtārpiņi atvēlētais mūžs jau arī ir tikai divas nedēļas. Iepriekš plēsīgā kāpura dzīvē viņš iekrājis enerģiju, bet pēc tam, pārvērties par jāņtārpiņu, šo enerģiju tikai tērē. Vispirms mīlestības alkās ēst pat īsti negribas, pēc tam viņš meklē savu mīļoto, izšķiež spēkus mīlējoties, līdz attopas iztukšots un pasaulei vairs nevajadzīgs. Ja nu tikai kādam putnam vai skrejvabolei launaga uzkodā…

Laboratorija puncītī

Bet no kurienes nāk brīnumainā gaisma? Izrādās, jāņtārpieņu vēderiņos noslēpta vesela ķīmiska laboratorija un šūnas, kas satur īpašu olbaltumvielu luciferīnu. Vispirms tas – klikt! – ir jāieslēdz ar speciālu fermentu luciferāzi, un tad, reaģējot ar skābekli, luciferīns lēni un krāšņi ar dzeltenzaļu fosforescējošu spīdumu deg. Šī arī ir slavenā bioluminescence, ar kuru, dīvainās krāsās tumsā fluorescējot, niekojas tāljūru medūzas un okeāna dziļvagu mošķi.

Luciferīnam gan nav nekāda velnišķīga sakara ar Elles valdnieku un kritušo eņģeli Luciferu. Viss ir pavisam vienkārši – luci fer nozīmē gaismas nesējs.

Citu spīdētāju, ja neskaita dažas baktērijas un mazītiņas sēnes, Latvijas dabā īsti nav. Tiesa, ir augi, kuriem piemīt cilvēka acij neredzams starojums. Piemēram, naktsvijoles gaismu var ieraudzīt ultravioletajā gaismā. Kukaiņa acs gan to uztver. Tā pasaule, kādu, tumsā pār pļavu lidojot pie mīļotās, redz jāņtārpiņš, ir pavisam citāda, nekā tā paveras mums. Varbūt mazliet kā filmā Avatars, kur tumsā džungļu augi zaigoja krāsainās gaismās? Bet jāņtārpiņu džigits tik un tā izvēlas to savu vienīgo bāku.

Pasaulē ir pāris tūkstoši spīdvaboļu sugu, un džungļos dažas spīd kā īsti prožektori.

Piemēram, Amazones indiāņi, tumsā lavoties pa meža takām, reizēm pie katras kājas piesien pa jāņtārpiņam, lai redzētu ceļu un neuzkāptu kādai čūskai. Vai pagatavo lukturus – pītā grozā sasēdina spīdvaboles. Dienvidu zemēs var novērot arī brīnumainus jāņtārpiņu korus – tie sinhroni mirdzinās, vienlaikus ieslēdzot un izslēdzot savus gaismeklīšus kā tādā miljonbalsu Morzes ābecē.

Arī pati samirdzināšanās daudzām jāņtārpiņu sugām esot saziņas valoda. Mums gan tā kalpo tikai kā tāds peidžerītis – vienpusēji. Jo mūsu puišiem savas gaismiņas nav. Un mūsu vabolītes spīd vienmērīgi.

Uztraucas un dziest

Mūsu entomologi ir mazliet izmēģinājuši – kad sasēdina 10 parastos jāņtārpiņus, tiešām kādu brīdi var mazliet palasīt avīzi. Taču tikai īsu brīdi, jo jāņtārpiņi ir ļoti jūtīgi un, tiklīdz satraucas, savus gaismeklīšus slēdz ārā. Tikai tas nenotiek uzreiz ar klikt!, bet – pamazām izdziestot. Tikai nevajag to atkārtot! Nav mums to skaisto spīdētāju tik daudz.

Iespējams, gaismiņu saziņa arī ir iemesls, kāpēc jāņtārpiņi izvēlējušies naktsdzīvi. Dienā viņi vienkārši kaut kur zālītē čuč. Protams, naktī arī drošāk, jo tad savukārt dus vairums ienaidnieku, kuri varbūt gribētu kādu jāņtārpu notiesāt pusdienās. Sevišķi daudz tādu kārumnieku gan nav, jo šīs spīdvaboles nav garšīgas vai pat var izrādīties mazliet indīgas.

Un vēl! Patiesībā Latvijā ir divas jāņtārpiņu sugas – daudz, daudz retāk pamanāmi ir mazie jāņtārpiņi. Voldemārs Spuņģis pats tos redzējis augustā, tātad pāris mēnešus vēlāk nekā parastos, priežu mežā pie Mazsalacas. Arī šīs radībiņas spīd, taču krietni blāvāk.

Vai papardes zieds?

«Jāņu nakts ir tā nakts, kad cilvēki neguļ, bet gaida saullēktu un meklē papardes ziedu. Un, kad ierauga zālē kādu spīdumiņu, tad tam pievērš uzmanību,» tā par jāņtārpiņu nosaukuma rašanos spriež entomologs. 

Kas zina, varbūt šī noslēpumainā radībiņa latviešus ir muļķojusi jau gadu simtiem? Kurš gan ir dzirdējis kādu dainu par jāņtārpiņu? Daži ticējumi, tas arī viss. Varbūt tieši šīs mistiskās gaismiņas senatnē uzskatītas par maldugunīm? Un varbūt no tā arī radās teikas par paparžu ziedēšanu? Iedomājies – Jāņu nakts, pārītis ar madaru un ozollapu vanagiem galvās ieklīdis mežmalā mazliet paskūpstīties, bet tur – papardēs kaut kas mirdz kā traks! Un, pieejot tuvāk, nobīstas un pagaist.

Kas mirdzēja, kas vizēja, līgo, līgo!

Viņa lauka maliņāi, līgo…

Kur satikt savu jāņtārpiņu

Voldemārs Spuņģis teic, ka mirdzošās vabolītes redzējis visā Latvijā. Taču tām ir savas kaprīzes. Vislabāk mazajiem lukturīšiem patīk mitras vietas – ezeru un upju krasti, miklas mežmalas, zāļu purvi…  Iespējams, tāpēc, ka valgumā labprāt uzturas viņu virtuvē tik iecienītie gliemeži.

Kad doties spīgulīšu meklēšanas ekspedīcijā? Tā nosacīti – ap Jāņiem. Atkarībā no tā, cik agra vai vēla vasara, spīguļošana notiek pāris nedēļas ap saulgriežu laiku. Vēlāk augustā, visticamāk, ar savām vārajām gaismiņām rotājas tie otrie un retāk sastopamie – mazie jāņtārpiņi.

Protams, mirguļotāji jāmeklē tad, kad sakrēslojis pietiekami biezs un iestājas tumsa. Tad viņi ieslēdz savas naktslampiņas. Tiesa, ja vakars pārāk vēss, jāņtārpienes savus gaismeklīšus var neieslēgt vispār. Entomologs atceras kādu Vidzemē piedzīvotu aukstu Jāņunakti ar salnām – tonakt jāņtārpiņu meitenes sabozušās nemirdzēja ne sekundi.

Ja nakts spīguļošanai labvēlīga, lukturītis mirdz tik ilgi, līdz atlido mīļotais. Tad kautrīgā jāņtārpiņmeita gaismiņu izslēdz un abi mīlējas tumsā.

«Jāņtārpiņi ir ļoti forši, taču pret viņiem jāizturas saudzīgi! Tos var paņemt rokās – bet saudzīgi! Ja mātīte uztraucas, tā lampiņu izslēdz,» stāsta kukaiņu pētnieks. Ja vēlies tuvumā aplūkot un bērniem parādīt noslēpumaino jāņtārpiņu, vakarā to uzmanīgi ieliec kādā traukā, saglabā līdz rītam, lai gaismā aplūkotu, un tad izsēdini atpakaļ pļavā.

Kur praktiski izmantot jāņtārpiņus

Iesaka latviešu folklora

  • Ja tev aktuāli otras pusītes meklējumi, šo gan nepalaid garām! Tātad: lai pieburtu puisi, jāatrod jāņtārpiņš un jāieliek nolūkotajam puisim kabatā, tad viņš būrēju iemīlēs.
  • Ja esi jau laimīgi precēta, nākamais derēs universāli: ja Jāņu naktī atrod trijdeviņus Jāņa tārpiņus, tad trijdeviņas laimes varot vēlēties.
  • Un, visbeidzot, vēsās vasaras nogurdinātajām: ja jāņtārpiņi spoži spīd, tad būs labs laiks!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs