• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 2.57 m/s

    Normunds Jakušonoks: Pie manis Šerijai sākās pilnīgi jauna dzīve

    Slavenību mīluļi
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    12. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Dmitris Šuļžics
    Mūziķis Normunds Jakušonoks jau 52 gadus dzīvo Ziepniekkalnā, savās bērnības mājās, kopā ar vecākiem Gunu un Eduardu. «Lai arī dzīvojam Rīgā, te ir lauki pilsētā, blakus mežs, privātmājas,» par savu rajonu saka Normunds. Pie viņa mājas radusi arī kucīte Šerija, bez kuras modrās acs neviens nepamanīts teritorijā neiešmauks, un trīskrāsu kaķenīte Princese, kuras krusttēvs, kā izrādās, ir Labvēlīgā tipa dziedātājs Fredis.

    – Parasti saka, ka pastāv suņu un kaķu cilvēki. Kurai grupai pieder Normunds Jakušonoks?

    – Abām. Man ir ļoti pozitīvas attiecības gan ar suņiem, gan kaķiem, gan vispār dzīvniekiem kā tādiem. Vienīgais, ka man viņiem ir pārāk maz laika. Gribēšana ir lielāka nekā varēšana. Tāpēc labi, ka ir mana mamma, kas ir galvenā mūsmāju zvēru aprūpētāja un barotāja.

    – Jums mājās vienmēr bijuši dzīvnieki?

    – Jau kopš bērna kājas. Šajā mājā tā dēvētajā vecajā Ziepniekkalnā ar vecākiem dzīvoju jau 52 gadus, un mums vienmēr bijuši gan suņi, gan kaķi. Un pārsvarā visi bijuši ilgdzīvotāji. Iepriekšējai kaķenītei, piemēram, bija 18 gadi, kad viņa aizgāja uz citiem medību laukiem. Un arī visi suņuki dzīvojuši virs desmit gadiem. Arī mani vecvecāki ir ilgdzīvotāji. Vecfāters nodzīvoja pat līdz 99 gadiem. Tāpēc mums šai mājai, kas ir 60 gadu veca, ir tādas dziļas tradīcijas.

    – Šobrīd jūsu mājas modrā acs un signalizācija ir skaistā Šerija. Cik viņa ir veca?

    – Šerijai ir pilni desmit gadi, rudenī būs 11. Tie gadi tā skrien, ka tu pat nemani. Nesen viņa vēl bija mazs kucēns un nu jau cienījama vecuma kundze. Es gan viņu paņēmu, kad viņai bija jau 6 mēneši. Viņai ir interesants stāsts. Bērnībā viņa guvusi traumu, jo kaut kāds dzērājs viņai, kad Šerija vēl bija pavisam mazs kucēns, ar nazi ir darījis pāri. Tāpēc reizēm viņa mazliet bailīgi uz cilvēkiem skatās. Īpaši jau uz vīriešiem, kas tērpti tumšās drēbēs. Šeriju man sarūpēja mans draugs, mūziķis Andris Polis. Tam visam apakšā bija briesmīgs stāsts, kuru es centos aizmirst uzreiz, lai arī suns to neatcerētos, tāpēc esmu to izdzēsis no atmiņas. Pie manis Šerijai sākās pilnīgi jauna dzīve.

    – Suņi jums vairāk bijuši sarga vai drauga lomai?

    – Primārais suņa uzdevums, protams, ir sargāt māju. Vienmēr, kad eju prom un no Šerija atvados, saku viņai: «Sargā māju!» Jo man tāds darbs, ka vairāk laika pavadu ārpus mājas. Protams, esam arī draugi.

    Viņa gan droši vien gribētu ar mani laiku pavadīt biežāk.

    – Šerija dzīvo ārā?

    – Jā! Šķūnītī viņai ierīkota pašai sava istaba ar gultu, segu un pat spilvenu. Guļ tur naktīs kā kundze. Ja ziemā ir ļoti liels sals, tad ielaižam istabā. Arī tad, ja ir pērkons un salūts, jo no trokšņiem Šerija baidās.

    – Kāpēc viņai tāds vārds – Šerija? Par godu stiprinātajam vīnam?

    – Nē! (Smejas.) Iepriekšējais suns bija Mērija, domāju, lai tad šī ir Šerija. Mērijai gan arī nebija nekādas saistības ar Asiņaino Mēriju.

    – Lasīju, ka Šerija, kad bija vēl maziņa, pazuda. Un teju visa Rīga sunīti meklēja.

    – Jā, biju izlicis bildīti Facebook, saliku sludinājumus visās iespējamās radiostacijās, portālos. Šerija bija pārlēkusi pāri žogam un devusies viņai vien zināmā virzienā. Ārā bija auksts laiks, apkārtni viņa vēl nezināja. Mani aizkustināja, cik daudzi cilvēki bija gatavi palīdzēt, meklēja. Paldies Dievam, pēc dažām dienām viņa atradās tepat netālu no mājās – pusotra kilometra attālumā pie viena veikala. Apjukusi klīda apkārt. Kā viņa tur bija tikusi, viņa man tā arī neizstāstīja.

    – Nu jau gadu pie jums dzīvo arī skaista trīskrāsu kaķenīte. Kā viņa nokļuva jūsu mājās?

    – Mēs viņu adoptējām no dzīvnieku patversmes Ulubele. Mamma ļoti gribēja, lai kaķene būtu trijās krāsās, tā bija viņas primārā vēlēšanās, un man tā, protams, bija jārespektē. Līdz atradām vajadzīgās krāsas kaķēnu, apbraukājām vairākas patversmes. Tā bija pirmā reize, kad mājdzīvnieku esmu meklējis mērķtiecīgi, jo līdz šim visi dzīvnieki pie manis nonākuši neplānoti – kāds draugs vienkārši ir uzdāvājis.  

    – Runā, ka trīskrāsu kaķi ir laimes kaķi. Laime pa šo gadu ir nākusi klāt?

    – Grandiozi. Vienkārši grandiozi! Esam laimīgi kā vēl nekad. (Smejas.)

    – Kāpēc kaķenei tāds vārds – Princese?

    – Kad pārvedām kaķēnu mājās, aizsūtīju fotogrāfiju Fredim (grupas Labvēlīgais tips dziedātājs un radio SWH ētera personība – red.). Viņš ir liels kaķu fans, var teikt pat guru. Un Fredis man īsziņā atsūtīja vienu vārdu: «Princese!» Nolēmu – ja jau princese, lai tad arī paliek šāds vārds. Tāpēc, var teikt, ka Fredis ir Princeses krusttēvs.

    – Cik viņa ir veca?

    – Maijā palika gadiņš. Bet jūtas jau kā saimniece. No pirmās dienas sadraudzējusies arī ar suni. Viņas pat zvirbuļus medī kopā. Garlaicīgi viņām nav. Jā, starp citu, Šerija medī arī žurkas, kuras te dažkārt, kā jau laukos, uzrodas.

    Žurkas te ir kaķa lielumā. Viena pat reiz nokoda manu mazo kaķēnu, kuru biju atradis pie tramvaja pieturas.

    Tāds pilnīgi melns kamoliņš, iesaucām viņu par Negro. Diemžēl pēc mēneša žurkas, kas bija te savairojušās, viņu nokoda. Tagad viņu lielākais slazds ir Šerija, kura ik pa laikam nokož žurku un pēc tam atnāk un mums to atrāda. Kā kaķis.

    – Jūs apzināti ņemat tikai sieviešu kārtas dzīvniekus?

    – Grūti pateikt. Varbūt tāpēc, ka sieviešu mājās par maz. Tikai viena mamma pa māju ņemas.

    – Ko Šerija prot labāk nekā citi suņi?

    – Viņa ļoti labi prot pārvietoties pa kāpnēm. Domāju, reti kurš suns pa tādām stāvām koka kāpnēm, kādas ved manā mājā uz otro stāvu, varētu uzlīst. Turklāt viņa filigrāni gan uzkāpj, gan nokāpj. Vispār Šerijas lielākais sapnis, kad viņa tiek istabā, ir otrais stāvs, kur atrodas mammas istaba. Aizliegtais auglis, kā zināms, ir vissaldākais. Tad viņa tur nogulstas un ar mammu skatās televizoru, un ej nu dabū viņu no turienes ārā. Reiz domājām, ka suns ir pazudis. Izmeklējāmies visu mājas teritoriju. Un, kā tu domā, kur viņa atradās? Bija nemanāmi iešmaukusi mājā un gulēja klusiņām mammas istabā. Kaķis savulaik reizēm tiek ieslēgts garāžā. Kamēr tēvs liek mašīnu, kaķis tur klusiņām ielien un, ja viņu neviens tā arī nepamana, nosēž tur ieslēgts visu nakti. Tā, lūk, mums iet.

    – Princese nakšņo istabā?

    – Protams. Kaķiem mūsu mājās ir atļauts viss. Kā jau Princese, viņa guļ pēļos.

    – Kā Šerija jūs no rītiem pēc nakts koncertiem sagaida?

    – Nekā. Guļ. Pat galvu pieklājības pēc nepaceļ. Laikam viņa mani atpazīst pēc smaržas. Kaķis gan mani dažreiz ap trijiem naktī sagaida. Izlien tāds miegains. Laikam cer – varbūt kaut ko ēst iedos. Un es arī baroju. Par to viņa mani ļoti mīl. Kuram gan nepatīk uz nakti kaut ko uzkost? Dažreiz no banketiem man kaut ko iedod līdzi, tad kāds laša gabaliņš tiek arī Princesei.

    – Ar ko tiek barota Šerija?

    – Viņa ēd pilnīgi visu. Pamatā gan, protams, suņu sauso barību. Dabūju speciāli viņai nopirkt arī saldētavu, kur liekam kaulus. Tos viņai patīk grauzt.

    – Viņa izskatās ļoti labā formā?

    – Viņa jau nav mājas kaķis, kurš tik ēd un guļ. Šerijai te ir daudz, ko darīt un ņemties. Arī teritorija atļauj paskraidīt. Ir arī, ko apriet, visu laiku, jo mums blakus atrodas Ārsta prakse.

    – Jums, kā jau mūziķim, dzīvnieki ir muzikāli? Šerija meldiņu velk līdzi?

    – Reizēm dzied līdzi. Bet biežāk uzmanīgi klausās. Es tik bieži mājās nespēlēju, bet to mēdz darīt mans tēvs. Viņam ir tāds bajāna tipa instruments no Latgales saglabājies, ko viņš uzspēlē. Un tad Šerijas reakcijas ir ļoti interesantas. Arī Princesei mūzika patīk. Katrā gadījumā pretenzijas nav izrādījusi.

    Kad es kā mūziķis ar akordeonu braukāju pa mājām, tur daudzās vietās bija suņuki. Un esmu novērojis dažādu suņu attieksmi pret mūziku. Vieniem ir pilnīgi vienalga, citi vairāk reaģē uz lēnajiem gabaliem. Bet ir tādi, kuri dzied kā traki un gaudo līdzi jebkādai melodijai. Nesen biju vienā filmas prezentācijā, un bārmenītei bija līdzi sunītis – maziņš buldodziņš.

    Un, tiklīdz sākās koncerta priekšnesumi, nabadziņš sāka tā gaudot, ka viņu vajadzēja tvarstīt pa zāli un nest projām.

    – Kad braucat spēlēt pie cilvēkiem uz mājām, jūs ar visiem viņu mājdzīvniekiem labi saprotaties? Biksēs neviens sunītis nav ieķēries?

    – Nē, pret mani izturas ļoti labvēlīgi. Darba traumas nav bijušas.

    Labvēlīgajam tipam ir kāda dziesma par suni vai kaķi?

    – Manu kaķi sauc Toniks, manam sunim vārds ir Džins. (Smejas.) Ir mums tāda rindiņa visiem zināmā dziesmā Džins ar Toniku. Taču speciāli dzīvniekiem dziesmas vēl neesam rakstījuši. Būs par to jāpadomā.

    – Piekrītat teicienam – jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk es mīlu suņus.

    – Viennozīmīgi. Tas ir ļoti trāpīgi teikts. Suns nekad nenodos. Nekad nepievils. Vienmēr uzklausīs. Viņā nav tā ļaunuma, kas piemīt daudziem cilvēkiem.

    – Ja Šerija un Princese pēkšņi iegūtu spējas runāt, ko viņas jums pateiktu?

    – Ko nu kurš savos gados pateiktu. Šerija mums jau ir dāma labākajos gados. Var teikt, esam vienaudži. Tāpēc mums būtu tāda ikdienišķa piecdesmitgadnieku saruna. Apspriestu veselību problēmas. Ārsta prakse mums blakus, tāpēc pastāstītu viņai visu par savām kaitēm, ko nu vien no daktera varētu noskaidrot. Uzklausītu arī viņas sūdzības. Varbūt mums kaut kas sakristu, tad varētu dalīties ar pieredzi. Bet Princese droši vien neko jēdzīgu man nepastāstītu. Droši vien norādītu, ka gribētu, lai es biežāk dažādoju viņas ēdienkarti. Nekādas citas pretenzijas pa gadu pret mani visdrīzāk viņai nebūtu sakrājušās. Bet citu interešu bez ēdiena un gulēšanas jau kaķim nav.

    – Vai svinat saviem mājdzīvniekiem dzimšanas dienas?

    – Mēs tā baigi ar to neesam aizrāvušies, lai arī datumus zinām. Taču par dzimšanas dienām man ir labs stāsts. Aizbraucu ar akordeonu uz vienām svinībām un jautāju: «Nu, ko tad svinam?» Man atbild: «Kaķim dzimšanas dienu!» un žē! Ap galdu sasēdušies 30 cilvēki, visiem tās konusiņu cepurītes galvā, kaķim arī svētku mice uzmaukta, un visi sēž un pūš tās taurītes ar mēlītēm, kas lec ārā. Biju ļoti samulsis, jo nekad kaķu jubilejās nebiju spēlējis. Domāju – galīgi traki cilvēki. Taču taisīt kaķim dzimšanas dienu nebija viņu pašmērķis. Izrādās, visa viņu dzimta ir sadzimusi ziemā, un viņiem nav, kad svinēt. Un tad izrādās, ka kaķis ir dzimis vasarā. Johaidī, tas tik bija prieks. Vismaz parādījās iemesls, citādi cilvēki nevar normāli iedzert un pasvinēt. Viņi ir tik laimīgi, ka beidzot vasarās var kopā sanākt un kārtīgi pabalēt ar muzikantu, lai var padziedāt un padancot. Kaķim galdā tiek celta sāļā torte. Viss, kā pienākas. Lūk, kā vajag svinēt un dzīvot. Atrast iemeslu priekam vienmēr var. Galvenais – gribēt.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+