• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 2.57 m/s

    Farmakoloģe Santa Purviņa: Par cilvēkiem es tā neraudu…

    Dzīvesstāsts
    Santa Kraukle
    11. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Dmitrijs Šuļžics (F64)
    Santa Purviņa ir farmakoloģe, farmakoterapeite un psihiatre, trīs skaistu samojedu mamma, kura vajadzības gadījumā bezbailīgi un, kā pati atzīst, dažkārt pārdroši un neapdomīgi steidzas palīgā ikvienam savainotam zvēram un putnam, kas nonāk viņas ceļā. Šis būs stāsts par drošsirdību, sirdsdziļu mīlestību pret dzīvniekiem, rūpēm un pašaizliedzīgu vēlmi palīdzēt tiem, kam tas visvairāk nepieciešams.

    Dzīvnieku ieskauta jau no bērna kājas

    Cik vien Santa sevi atceras, viņa jau bērnībā izjutusi izteiktu mīlestību un rūpes pret dzīvniekiem. Viņas ģimenē vienmēr bijis kāds četrkājainais mīlulis, sākot ar lopiem vecmāmiņas mājās un beidzot ar mājdzīvniekiem pašas saimē. Arī tagad Santai ir ne tikai četri suņi, bet lauku mājās Melnsilā dzīvo arī kazas un vistas. Viens no pirmajiem mājdzīvniekiem, kuru viņa atminas, ir ģimenes lielā mīlule – kaķenīte Murzīte. «Kad kopā ar māsu un vecākiem devāmies ikvakara pastaigā pa dārza māju apkārtni, viņa, gluži kā sunītis, mums uzticīgi nāca līdzi. Savukārt brīžos, kad ar māsu plēsāmies, kaķīte metās mūs izšķirt,» spilgti atceras Santa. Murzīte arī bija pirmais pacients, ko Santa, toreiz vēl medicīnas studente būdama, centās pašas spēkiem izārstēt. Apkopojot augstskolā apgūtas zināšanas par cilvēku medicīnu, viņa palīdzēja kaķītei atgūt spēku pakaļkājās, kas ar vecumu sāka izzust, un cīnīties ar cukura diabētu. «Jāsaprot, ka tas bija laiks, kad medicīnas aprīkojums un pieejamība tam, sevišķi man kā studentei, bija ļoti limitēta, tāpēc bija nepieciešams pielikt arī krietnu devu izdomas,» uzsver Santa. Kopš tā laika jaunā ārste nav spējusi palikt malā, ja kādam dzīvniekam ir bijusi nepieciešama palīdzība.

    «Ja vajag, tad tu ej, dari un izdomā, ko un kā palīdzēt.»

    Palīdzēts ir daudziem

    Santai ir līdz malām pilna vācelīte ar stāstiem, kuros sieviete bezbailīgi steigusies palīgā nelaimē nonākušiem dzīvniekiem. Palīdzēts ir gan saviem mājas mīluļiem – trusim, kaķim, suņiem, vistiņām, kazām u. c., gan vāverēm, jenotiem, putniem un daudziem citiem dzīvniekiem, kas ievainoti un bezspēcīgi sastapti lauku mājās vai uz ielas. Daudzi no stāstiem ir ar laimīgām beigām. Piemēram, pirms neilga laika spārnus izpletis krauklis, kuru savainotu netālu no lauku mājas atraduši Santas uzticamie suņi. Putns bija ļoti sliktā stāvoklī – ievainotais spārns bija sastrutoji un putnam bija sākusies sepse, – tāpēc netika liktas lielas cerības uz atveseļošanos. Par spīti tam, ārste bija apņēmības pilna palīdzēt. Pēc aptuveni pusgadu ilgas intensīvas aprūpes kā lauku mājās Melnsilā, tā pamata dzīvesvietā Ķekavā, mīlestības un pacietības spārns tika izārstēts, putns atguva spēju lidot un varēja atgriezties mežā. «No vienas puses, bija milzīgs prieks, redzot kraukli aizlidojam, bet, no otras puses, sapratu, ka viņš nekad neatgriezīsies,» ar dzirdamām skumjām balsī stāsta Santa.

    Tomēr ir arī tādi stāsti, kurus atminoties, sažņaudzas sirds un pār vaigiem sāk līt asaru jūra. Piemēram, reiz Santa mēģinājusi palīdzēt nelaimē nonākušam vārnu mazulim, kas visiem spēkiem centies tikt no ceļa braucamās daļas uz apmales. Kamēr sieviete mēģinājusi putnēnam palīdzēt, viņai no visām pusēm uzbrukušas pieaugušas vārnas, kuras, knābjot galvā un mugurā, centās aizstāvēt savu pēcnācēju. «Sākotnēji mazo vārnēnu paņēmu rokās un noliku drošā vietā, zem tuvumā esošā koka. Iekāpu mašīnā, jau kādu gabaliņu pabraucu uz priekšu un sapratu, ka nevaru viņu tur atstāt, jo putnēns ir par mazu, lai pats saviem spēkiem izdzīvotu. Metu riņķi un braucu vārnēnam pakaļ,» viņa stāsta. Pie Santas putnēns nodzīvoja nedēļu – sieviete viņu baroja, centās tam iemācīt noturēt līdzsvaru un lidot, taču kādu rītu viņa pamodusies un atradusi putnēnu mirušu…

    Tāpat Santa centusies glābt arī no ligzdas izkritušu vāverēnu. Viņa mazuli veiksmīgi izbarojusi, bet beigās ievērojusi, ka dzīvniekam ir apgrūtināta vēdera izeja un pastiprināta kasīšanās. «Vāverēnam citādi viss bija kārtībā – viņš bija aktīvs un labi ēda –, bet vienā dienā atradu viņu beigtu guļam savā mājiņā,» ar asarām acīs stāsta Santa. «Tikai beigās, kad pati viņam uztaisīju sekciju, noskaidroju, ka pie vainas bijis nepareizi attīstījies urīna izvadkanāls. Tajā brīdī sapratu, ka daba ir daba un māte viņu apzināti bija nometusi no koka.»

    Smagi pārdzīvo zaudējumu

    «Trakākais ir, tas, ka es katru neizdošanos ārkārtīgi ilgi pārdzīvoju. Tik aukstasinīgi metos palīdzēt, ka nemaz neaizdomājos par to, ka pašai vēl ilgi sāpēs sirds,» atzīst Santa. Kā vienu no smagākajiem gadījumiem, par kuru runājot vēl tagad Santai pār vaigiem līst asaras, sieviete atceras palīdzības sniegšanu notriektai stirniņai. «Uz Ķekavas šosejas, pie Baložu pagrieziena, bija izveidojies milzīgs sastrēgums.

    Sākotnēji nevarēja saprast, kas pie vainas, taču, piebraucot tuvāk notikuma vietai, atklājās, ka sastrēguma vaininiece ir sabraukta stirniņa.

    Nabaga dzīvnieks ar pakaļējās kājas ārējo lūzumu apmulsis sēdēja ceļa pašā vidū un lielām actiņām izmisīgi skatījās apkārt.» Sieviete stāsta, ka visvairāk viņu izbrīnīja tas, ka neviens – ne garām braucošie spēkrati, ne nelaimes gadījumā cietušā auto īpašnieki – par dzīvnieku nelikās ne zinis. Santa, ieraugot notiekošo, nespēja palikt vienaldzīga un pie pirmās izdevības apstājās, lai mestos līdzēt ievainotajam dzīvniekam. «Un redz, kad es pieskrēju pie viņas, tad nostrādāja bara instinkts un arī citi steidzās palīgā,» viņa stāsta. Bija skaidrs, ka, pirmkārt, ir jāsazinās ar kādu palīdzības dienestu vai dzīvnieku patversmi. Otrkārt, ir pēc iespējas ātrāk jādabū dzīvnieks nost no ceļa. Daudz nedomādama, Santa aizsteidzās uz mašīnu, kur atrada vecu palagu, un kopā ar notikuma vietā esošajiem cilvēkiem uzmanīgi nonesa stirnu no ceļa. «Atceros, ka cieši turēju viņas galvu un to maigi paijāju, lai palīdzētu viņai noņemt stresu,» viņa stāsta. Pēc mirkļa atbrauca tuvumā esošās dzīvnieku patversmes pārstāvis, iešpricēja stirnai pretsāpju iemidzinošas zāles, iecēla viņu automašīnā un aizveda uz patversmi. «Pēc pāris stundām, kad nonācu mājās, uzreiz piezvanīju dzīvnieku patversmei, lai uzzinātu, kā stirniņa jūtas. Klausules otrā galā man izstāstīja, ka viņa esot iemidzināta,» asarām līstot, atminas Santa. «Pat piedāvāju viņiem finansiāli palīdzēt stirnas ārstēšanā,» viņa nopūšas. Sieviete stāsta, ka šo gadījumu vēl līdz šai dienai smagi pārdzīvo. «Kopš tās reizes tai vietai vairs normāli nevaru pabraukt garām. Katru reizi, braucot pa šo ceļu, atceros notikušo, neapzināti saspringstu un vērīgi skatos apkārt, vai uz ceļa neizskries kāds dzīvnieks.»

    Viss apgūts pašmācības ceļā

    Santa ir ārste jau trešajā paaudzē. Šobrīd viņa strādā par farmakoloģi, farmakoterapeiti un psihiatri. «Ja tev ir plašas zināšanas par cilvēku medicīnu, tad tās pielāgot dzīvnieku vajadzībām nav grūti. Cilvēks no dzīvnieka ne ar ko daudz neatšķirtas, tāpēc cilvēku ārstiem vajadzētu spēt sniegt medicīnisko palīdzību arī dzīvniekiem,» atklāj Santa. Protams, savas īpatnības veterinārajā medicīnā ir, tāpēc bez konsultācijām ar nozares speciālistiem un papildu literatūras izzināšanu neiztikt. «Ar drošu roku! Ko nezini, to izlasi un turpini ārstēt. Galvenais ir gribēt, tad jau viss izdosies.»

    Tagad, kad palīdzēts jau tik daudziem, Santa ir uzkrājusi nepieciešamās zināšanas un praktiskās iemaņas, lai patstāvīgi, bez grāmatu un kolēģu palīdzības, ārstētu arī dzīvniekus. «Nepieciešamības gadījumā man prāts strādā kā dators. Vienā mirklī uz vietas spēju izdomāt – ko, kas un kā man ir jādara.» Santa atklāj, ka viņai mašīnā vienmēr stāv aptieciņa, kurā ir nepieciešamie medikamenti pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanai gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

    Viņi paši mani atrod

    Vaicājot, kā izdodas sastapt tik daudz nelaimē nonākuši dzīvnieku, Santa neziņā rausta plecus: «Laikam jau viņi atrod mani.» Tas ir pierādījies daudz reižu, bet sevišķi spilgti atmiņā iesēdies gadījums, kad Santas darbavietas, Stradiņu slimnīcas, teritorijā viņa sastapusi ievainotu kaķi. «Sākumā es nesapratu, kāpēc visas priekšā esošās mašīnas brauc ar lielu līkumu.

    Kad pienāca mana kārta braukt, pamanīju, ka uz ceļa ir melns, smagi savainots kaķītis ar milzīgu, asiņainu izaugumu uz galvas.

    Viņš bija nosēdies braucamās daļas vidū, bet cilvēki cits aiz cita steidza dzīvniekam garām. Protams, ka es apstājos.» Santa, neuztraucoties par labajām drēbēm vai mašīnu rindu aiz muguras, paņēmusi kaķi klēpī, iesēdinājusi mašīnā un devusies uz savu kabinetu, lai dzīvniekam sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Ar kolēģu, veterinārārstu, palīdzību tika noskaidrots, ka milzīgais izaugums – tas klāja gandrīz pusi kaķa galvas un jau bija tā izpleties, ka izspiedis uz āru actiņu un plēsis galvaskausu – bija audzējs. «Dakteris teica, ka viņš esot mocījies milzīgās sāpēs. Pieņemu, ka tāpēc bija iznācis uz tā ceļa un meklēja palīdzību, jo pats vairs nevarēja izturēt,» spriež Santa. Sieviete gan stāsta, ka visvairāk viņu šajā situācijā šokējusi kolēģu – ārstu – vienaldzība par notiekošo. Tas bija kārtējais pierādījums, ka ne visi ir gatavi vajadzības gadījumā sniegt palīdzību. Uz jautājumu, kas viņu pašu mudina bez liekām pārdomām mesties palīgā, Santa atbild: «Šķiet, ka mani vada instinkts, jo šādos brīžos vispār nedomāju, bet vienkārši eju un daru. Fiziski es varētu paiet garām, bet emocionāli gan ne.»

    Tuvākie saprot un atbalsta

    «Man ir ļoti paveicies, ka cilvēki man apkārt arī ļoti mīl dzīvniekus,» stāstot par tuvāko atbalstu ikdienā, uzsver Santa. Viņas draugi, kolēģi un ģimene atbalsta ne tikai emocionāli, bet arī ar padomiem, zināšanām un ieteikumiem. Visdrošākais plecs šādās situācijās esot Santas vīrs, kurš pats arī ik pa laikam nesot mājās kādu nelaimes putniņu. «Nereti mums līdzi no lauku mājām Melnsilā uz Ķekavu brauc visa saime. Dažkārt četriem suņiem pievienojas kāda slima vista, zaķi, putni vai citi dzīvnieki. Nevienu no viņiem nevar atstāt vienu uz vairākām dienām, tāpēc mašīna tiek piekrāmēta līdz augšai,» viņa smejas.

    Ir arī situācijas, kad, zinot Santas nodarbošanos un pieredzi, cilvēki vēršas pie viņas pēc padoma. «Farmakoloģija ir plaša zinātne, tāpēc ar šīm zināšanām es varu palīdzēt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem,» viņa skaidro. Ir arī cilvēki, kas izteikušies, ka Santai vajadzētu padomāt par darbu veterinārajā medicīnā, uz ko pati sieviete atbild, ka tas tomēr nebūtu prāta darbs. Viņa skaidro, ka emocionālā piesaiste dzīvniekiem un pārdzīvojums par viņu bojāeju neļautu pilnvērtīgi veikt veterinārārstes darbu. «Man dzīvnieku ir daudz vairāk žēl nekā cilvēku. Ja man jāsaka no sirds, tad par cilvēku es neraudu, bet par dzīvnieku gan,» viņa neslēpj. Iespējams, tas ir profesionālais rūdījums un lielā cilvēku plūsma, kas katru dienu iet cauri Santas kabineta durvīm. Tas vismaz viņai pašai šķiet vienīgais loģiskais izskaidrojumus. «Es katram pacientam jūtu līdzi, bet tajā pašā laikā esmu iemācījusies viņu pārdzīvojumu izslēgt un nepaņemt uz mājām. Ar dzīvniekiem tā nav.»

    Kad jautāju, cik daudz dzīvniekiem Santa palīdzējusi, viņa, veroties tālumā, atbild: «Neesmu skaitījusi.» Tas liek noprast, ka tie suņi, kaķi, vāverēni, putni un citi zvēri, ar kuru stāstiem viņa sarunas laikā dalījās, ir tikai maza daļiņa no daudzajiem, kam Santa dažkārt pārdroši, bet ar lielām rūpēm un neizmērojamu mīlestību steigusies palīgā.

    Sarunas beigās sieviete iedrošina arī citus nepaiet garām nelaimē nonākušiem dzīvniekiem.

    «Vieglāk ir ignorēt, bet no sirds aicinu to nedarīt. Ja pašam bail un nezini, ko iesākt, tad vērsies pēc palīdzības tuvējā dzīvnieku patversmē vai veterinārajā klīnikā,» viņa aicina.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+