Izcilās aktrises Elzas Radziņas spožā dzīve ar nobeigumu, kuru viņa nebija pelnījusi

Marmors savam piemineklim

«Elza Radziņa bija patiešām leģenda, un, domājot par viņu kā par leģendu un cilvēku, atceros vārdus, kas rakstīti grāmatā par slaveno angļu aktieri Lorensu Olivjē, ka viņš ļoti papūlējies par marmora sagādāšanu savam piemineklim. Tieši to pašu var teikt par Elzu, bet tas nav sliktā nozīmē,» saka teātra zinātniece Rita Melnace, kas Nacionālajā teātrī bija kopā ar Radziņu līdz viņas aiziešanai. «Elza gāja uz mērķi, ļoti daudz ko no savas dzīves notušēdama, un cilvēkiem arī nav jāzina, kā teikusi dzejniece Marina Cvetajeva, no kādiem mēsliem un atkritumiem reizēm dzimst dzeja. Elza patiešām savam piemineklim sagādāja ļoti daudz marmora un kļuva par leģendu, ar kuru manai paaudzei bija laime dzīvot vienā laikā. Radziņu uz skatuves ir redzējušas vairākas pēc manis nākušas paaudzes, bet nu jau ir izaugušas vēl jaunākas, kuras viņas aktrises talantu var ieraudzīt tikai kino lomās, kuru viņai nav bijis daudz, taču izcili nospēlētas.

Diemžēl ir cilvēki, kuri par Elzu Radziņu nezina absolūti neko, tāpēc leģendārā aktrise ir pelnījusi, lai par viņu atgādinātu.

Gandrīz katram ir kādas bērnības traumas, kas mūsos iedzītas kā naglas, un arī Elzai tādas bija. Viņa visu mūžu, it kā lepodamās, mēdza pasmieties, ka ir Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas apkopējas meita, bet man šķiet, ka tā tomēr viņai palika trauma uz mūžu. Varbūt to pat neapzinoties, jo viņai jau sen bija cita dzīve, un tomēr tas komplekss viņā bija stipri iesēdies. To es izjutu, kad 1980. gada rudenī ar Mīļā meļa viesizrādēm kopā ar Elzu un Kārli Sebri aizbraucu uz Ameriku. Trimdas latviešiem pret pagasta skrīvera dēlu Sebri, kas nācis no pilsoniskām aprindām, bija liela cieņa. Ciemojoties latviešu mājās, sarunās vienmēr kāds atcerējās savas dzimtās vietas, un Sebrim arī tur atradās kāds paziņa, bet Elzai, Jelgavas ģimnāzijas apkopējas meitai, tādu paziņu nebija, un es redzēju, ka viņa jutās mazliet aizskarta, jo viņa jau bija liela aktrise, Kozinceva filmā Hamlets nospēlējusi karalieni Ģertrūdi, braukusi pa pasauli, kur viņai izteica komplimentus, bet Amerikas latviešu sabiedrības acīs bija nezināma.

Tie, kas tur Mīļajā melī redzēja viņas Stellu Kempbelu, protams, saprata, ka Elza Radziņa ir liela mēroga aktrise. Losandželosā pēc izrādes pie Elzas pienāca ļoti saposta kundzīte, pateicās par spēli un sāka stāstīt, cik viņi Amerikā ir izredzēti, jo nav jādzīvo Latvijā, kur būtu jāizliekas. Es redzēju, kā Elza pārmainījās sejā, vaibsti ieguva karalienes izteiksmi, un ledaini noskanēja balss, kad viņa atcirta: «Kundze, ja mēs visi būtu aizbraukuši, šodien tādas Latvijas vairs nebūtu.» Man ārkārtīgi patika Elzas spīvais lepnums, kad tika aizskarts viņas pašlepnums. Atceros arī, cik Elza bija laimīga, kad Sanfrancisko tomēr atradās viena viņas skolasbiedre, uzaicināja mūs uz pusdienām, un Elza bija gandarīta, ka arī viņai trimdas latviešos ir kāds paziņa.

Lai gan vienkāršā izcelsme Elzai bija trauma, savu mammīti viņa turēja ļoti augstā godā.

Dzīvoklī uz grāmatu plaukta viņai bija mammas fotogrāfija, vienmēr tai blakus vāzītē kāds zieds, un tā nebija izrādīšanās.»

Elza Radziņa intervijās daudzkārt pieminēja mammu. «Visvairāk par visu labo, ko esmu piedzīvojusi, esmu pateicīga savai mātei. Jo tālāk aiziet laiks bez viņas, jo tuvāka, mīļāka un dārgāka man šķiet mammīte. Un jo vairāk apzinos, kādu bagātu pūru viņa man ir devusi līdzi dzīvē,» teikusi Elza.

Ilgais ceļš

«Elzas ceļš līdz Nacionālajam teātrim bija bruģēts ar ļoti lielu darbu,» atzīst Rita Melnace. Kopš 1935. gada, kad Jelgavas teātrī, iedama masās kā dziedātāja un dejotāja, viņa pievērsa sev galvenā režisora Aleksandra Leimaņa uzmanību, izkaroja sev vietu, tika pie lomām un kļuva redzama aktrise, tad pēc Jelgavas teātra likvidācijas spēlēja Valmieras teātrī, bija vajadzīgi divdesmit gadi, lai, toreizējā Drāmas teātra galvenā režisors Alfreda Amtmaņa-Briedīša aicināta, Elza nokļūtu uz daudzu aktieru sapņu skatuves. Radziņai bija jau trīsdesmit astoņi gadi.

«Briedītis bija viņu ievērojis un uzaicināja Zaļajā zemē Osienes lomai, kad nomira Olita Starka-Stendere. Elza Nacionālajā teātrī ienāca ar vecas sievas lomu, nevis kā jauna un dzirkstoša sieviete, kādas līdz tam bija spēlējusi, pati tāda būdama,» atceras Rita Melnace. «Te priekšā jau bija Velta Līne un Lidija Freimane. Briedītis Skroderdienās ielika Elzu blakus Lidijai kā otru Elīnu un ar to 1955. gadā paņēma viņu štatā. Tas, ka viņa ienāca no provinces, atkal bija komplekss, kuram Elzai bija jātiek pāri.

Viņa uzreiz nonāca Lielo dāmu ģērbtuvē, kur bija Lilija Ērika, Mirdza Šmithene, Anta Klints, Emma Ezeriņa.

Lielās dāmas jau bija arī Līne un Freimane. Elza viņas vēroja, mācījās no viņām gan profesionāli, gan dzīves gudrībās un ar ārkārtīgi lielu darbu pakāpeniski izauga par skatuves granddāmu.»

Kopš Elzas Radziņas ienākšanas teātrī līdz pat viņas aiziešanai, un tie bija gandrīz piecdesmit gadi, vienā ģērbtuvē ar Elzu nosēdēja arī Baiba Indriksone. Viņa atceras: «Manas vistuvākās kaimiņienes ģērbtuvē ir bijušas Mirdza Šmithene un Elza Radziņa, abas dzimušas vienā datumā – 10. februārī, abas bija man ļoti mīļas. Mēs bieži ar Elzu esam kopā spēlējušas, vairākās izrādēs viņa bijusi mana māte. Elzu pirmo reizi es redzēju 1951. gadā Jelgavas teātrī Leimaņa iestudējumā Mēnesis uz laukiem. Tobrīd arī Nacionālajā teātrī gāja šis iestudējums ar Veltu Līni Nastasjas Petrovnas lomā, un daudzi teica, ka Jelgavas teātra izrāde ar Radziņu patīk labāk. Pēc pirmizrādes Leimanis iepazīstināja mani ar Elzu. Es biju pēdējā kursā Teātra institūtā, mums ar Leimani bija romantisko attiecību sākums, un savas baltās rozes, ko kolektīvs viņam uzdāvināja, Leimanis atdeva man.

Kad pēc Valmieras 1955. gadā Elza atnāca pie mums, visus ilgos gadus bijām kolēģes, sēdējām vienā ģērbtuvē. Pēc Klintītes aiziešanas pārņēmu viņas lomu izrādē Vasara Noānā, kas mums visiem bija svēta izrāde. Elza bija izcila Žorža Sanda, bet mēs visi savas lomas mīlējām. Savai es biju par jaunu, mans partneris bija Sebris. Izrādē man bija teikums: «Es paņemšu šalli un sasukāšos.» Nekad to skaidri nevarēju norunāt, vienmēr sanāca šļupstēšana, un Sebris smīnēja. Elza mani pamācīja: «Tu pasaki tos vārdus – es paņemšu šalli –, tad ieturi pauzi un pēc tam saki – un sasukāšos.» Nākamajā izrādē es lepni teicu šo frāzi, ieturot pa vidu pauzi, un ļoti labi man sanāca. Ja jūs redzētu Sebra pārsteigto ģīmi, bet paldies par to man jāsaka Elzai.»

Trīs karalienes 

«Elza par savu vietu teātrī cīnījās, smagi strādādama,» saka Rita Melnace. «Visas trīs lielās aktrises – Elza Radziņa, Velta Līne un Lidija Freimane – bija vienā ģērbtuvē. Nekādas siltās attiecības viņām nebija, bet viņas bija dāmas, lielas aktrises arī dzīvē, un neviens apkārt nemanīja, cik viņām grūti sadzīvot. Cita pret citu izturējās ar cieņu, viņu sāncensība nebija atklāti redzama, un nekas nav noticis prasti bābiski. Viss ir bijis smalki un eleganti. Velta stāvēja atstatus, bet Elza un Lidija ļoti daudz dublējās, katra gribēja būt tā labākā, taču viss notika profesionāli.

Elza briesmīgi plēsās, lai tiktu klāt savām lomām, viņai tas nepadevās tik viegli kā Veltai.

Līne bija dzirkstoša, ārkārtīgi sievišķīga, viņai bija asaras ar smiekliem jauktas. Elza slīpēja katru savu intonāciju, bija brīnišķīga raksturotāja un meistarīga sarežģītās psiholoģiskās lomās, bet līdz Lidijas Freimanes traģismam neaizsniedzās. Elza bija izteikta dramatiskā aktrise. Visas trīs skatuves karalienes bija katra ar savu briljanta šķautni, un, viņām dublējoties lomā, tas nāca izrādei par labu, jo sāncenša elpa, ko jūt pakausī, dzen uz priekšu darīt arvien labāk.»

Aktrise Māra Zemdega atceras: «Kad es ienācu Nacionālajā teātrī, uz lielajām dāmām skatījos dievinošām acīm, ar milzīgu cieņu un apbrīnu. Visvairāk sajūsminājos par Veltu Līni. Viņa bija dzimusi aktrise – dabas dots spilgts talants. Velta bija viss – komiķe, traģiķe, labi dejoja, skaisti dziedāja. Viņai piemita apburošs šarms un sievišķība. Tā bija Veltas būtība.

Elza nebija sievišķīga, bet viņa ļoti labi nospēlēja sievišķību.

Elza visu panāca, smagi strādājot, un savu talantu uzradīja ar milzīgu darbu. Lidija dzīvē bija ļoti neuzbāzīga un nepamanāma. Nekad sevi neizcēla un neizgāja priekšplānā, bet Freimanes Kristīne man vēl tagad ir palikusi neaizmirstama. Skolas gados biju aizrāvusies ar Blaumani, un, aizgājusi uz teātri, ieraudzīju Freimanes Kristīni un Žaņa Katlapa Edgaru tieši tādus, kādus biju viņus iedomājusies.

Tas bija ļoti interesanti, ka viņas visas trīs bija tik dažādas. Teātrī biju viņām blakus ģērbtuvē. Nekad nedzirdēju, ka viņas cita citu aprunātu. Neviena nebija prīma ārpus skatuves. Tāda izturēšanās nevienai nepiemita. Vismaz es ar to nesaskāros. Ar Elzu un Veltu ļoti ātri pārgāju uz tu, bet Lidiju līdz viņas mūža galam uzrunāju uz jūs. Viņa lūdza, lai saku tu, bet es to nespēju.»

«Man viņas visas trīs bija ļoti mīļas,» atzīst Baiba Indriksone. «Ļoti svarīgos brīžos esmu bijusi kopā gan ar Lidiju, gan Veltu un Elzu. Katra man ir uzticējusi kādu savu noslēpumu, un tas arī ir palicis pie manis. Viņas visas trīs bija ļoti līdzvērtīgas spēlētājas. Visas bija lielas personības, visām bija bagāts skatuves mūžs. Katrai tas aprāvās citādi, un katrai personiskajā dzīvē bijis daudz sāpju un ciešanu. Elza radīja par sevi iespaidu, ka ir ļoti atklāta, bet bija kāda robeža, aiz kuras nevienu neielaida.»

Asaru pauniņas

«Sava marmora pieminekļa pamatos Elza ir iemūrējusi ļoti daudz asaru pauniņu, kā viņa dēvēja savas dzīves likstas,» saka Rita Melnace. «Elza kādreiz teica, ka viņas asaru pauniņa ir pilna pieraudāta. Jelgavā viņa apprecējās ar teātra galdnieku Kārli Radziņu, piedzima meita Ināra, ar kuru vēlāk dzīvē Elzai bija lielas problēmas.

Nezinātājam varbūt tas nebija uzreiz ieraugāms, bet meita bija ar speciālām vajadzībām, kā tagad saka.

Neatceros viņu kādreiz redzējusi teātrī. Meita apprecējās ar sev līdzīgu cilvēku, piedzima divi puikas, vienam arī bija smagas veselības problēmas. Otrs, kas bija Elzas mīļais mazdēls, traģiski aizgāja bojā.»

Baiba Indriksone atceras: «Elza ļoti pārdzīvoja, ka meita nekur darbā ilgi neturējās, brauca par konduktori tramvajā, strādāja Popova radiorūpnīcā, tad pārcēlās dzīvot uz laukiem Talsu pusē. Elza nesaprata, kāpēc viņiem ar Radziņu, kārtīgiem cilvēkiem, ir tik nenoturīga meita, bet Elza nekad viņu nepameta, gādāja par viņu, veda uz laukiem gultasveļu un traukus, rūpējās par mazdēliem, pirka viņiem drēbes.

Atceros, kā Elza priecājās, ka mazdēls bija nolēmis stāties Universitātē, bet notika nelaime, armijā viņš traģiski gāja bojā. Tovakar Elzai bija izrāde. Viņa nevienam neko nestāstīja, sēdēja pie sava grima galdiņa, gatavojās izrādei. Mēs sēdējām blakus, un vienā brīdī Elza man pateica: «Baibiņ, man ir ļoti grūti… Man vairs nav viena mazdēla…»

Izrādi viņa nospēlēja, un neviens nejuta, kādas sāpes viņu plosa. Elza bija ļoti stipra sieviete, un skatuve bija viņas glābiņš smagos brīžos. Viņa ārkārtīgi mīlēja teātri, un nekas viņu nevarēja salauzt.

Elza vienmēr gāja ar paceltu galvu un ar smaidu iekaroja cilvēku sirdis. Lai gan nebija klasiski skaista, viņa bija ļoti pievilcīga, humora pilna. Viņai ārkārtīgi mīļa bija viņas vasarnīca Plieņciemā, ko viņa nosauca par Saulrietiem, kā Stella Kempbela, kas bija viena no Elzas izcilākajām lomām, sauca savu pēdējo mītni. Kad vasarnīcu cēla, Elza bija precējusies ar Oļģertu Šalkoni. Viņš ļoti laba pieprata koka darbus, palīdzēt brauca arī Elzas pirmais vīrs Kārlis Radziņš, un Elza reiz kā lielu humoru mums stāstīja, ka profesora kundze, kas dzīvojot blakus vasarnīcā, viņai jautājusi: «Jūs Oļģertam esat dabūjuši palīgu?» Elza atteikusi: «Ā, tas ir mans pirmais vīrs, kas Oļģertam palīdz.» Citā reizē, ieraugot, ka dārzā ravē kāda sieviete, profesora kundze teikusi: «Cik labi, ka jums ir palīdze, varat pasaudzēt savas rokas!» «Jā, tā ir mana pirmā vīra tagadējā sieva,» Elza atbildējusi. Viņa pie sevis vasarās ņēma meitu un mazdēlus, brauca Radziņš ar sievu un viņas mazdēlu. Elza vienmēr vārīja lielu pusdienu katlu. Viņa bija ļoti viesmīlīga.»

No lomas neizkrita arī dzīvē

Gan Rita Melnace, gan Baiba Indriksone un Māra Zemdega piederēja tam lokam, kurus Elza aicināja pie sevis mājās. «Pirmo reizi biju pie Elzas pēc teātrī nosvinētās viņas piecdesmit gadu jubilejas,» atceras Rita. «Tolaik viņa dzīvoja Juglā, mazā divistabu dzīvoklītī, uz kurieni bija pārcēlusies no Āgenskalna, kur kopā ar Oļģertu, savu māti un meitu bija dzīvojusi būcenītī bez ērtībām. Septiņdesmit gadu jubileju Elza svinēja mājās – jau skaistajā Elku ielas dzīvoklī. Viņai bija atvērto durvju diena, un mēs ar Liliju Dzeni ciemiņiem, kas nāca cits aiz cita, smērējām maizītes. Kad visi ap desmitiem vakarā bija aizgājuši, Elza mums, ķēķa meitām, kas visu dienu bijām palīdzējušas, uzklāja skaistu galdiņu, pasēdējām, pacilājām glāzes. Elza katrai kā pateicību bija sagatavojusi paciņu ar dažādiem gardumiem, ko Oļģerts bija atvedis no Čehoslovākijas, kur tolaik iestudēja operu. Tāda uzmanība Elzai bija ļoti raksturīga.

Viņa saprata, ko cilvēkiem nozīmē uzmanība.

Elza vienmēr teica, ka mirušam cilvēkam ziedi nav vajadzīgi, bet dzīvam gan, un visu mūžu atcerējās apsveikt kolēģus, draugus, tuvus paziņas dzimšanas un vārda dienās. Viņai blociņā bija garš saraksts ar vārdiem un goda dienu datumiem.»

Mārai Zemdegai no vairākām ciemošanās reizēm Elku ielā atmiņās palicis, ka arī sadzīviskās situācijās Elza nezaudējusi apziņu, ka viņa ir aktrise. «Kad Elza atvēra durvis, viņai jau bija izteiksme, mūžīgais smaids, vienmēr formā un eleganta. Viņa bija ļoti viesmīlīga un neviltoti priecājās par cilvēkiem, kurus aicināja, un vienmēr radīja ilūziju, ka tieši tevi viņa ir gaidījusi un esi viņai ļoti īpašs. Cik tā bija brīnišķīga sajūta! Māja ļoti daudz ko pasaka par cilvēku. Elzai tā bija ļoti gaumīgi iekārtota, mājīga, ar atmosfēru. Daudz grāmatu un gleznu. Nekas tur nebija nolikts pa roku galam vai nejauši.

Pēdējos gadus Elza dzīvoja Elku ielā, un es domāju, ka tā arī ir interesanta sakritība, jo Elza bija ārkārtīgi daudzu skatītāju elks. Sevi par skaistuli viņa neuzskatīja, bet drusku ar to arī koķetēja, jo lielākā daļa viņu uzskatīja par skaistu. Elza radīja skaistumu ar savu būtību un izturēšanos pret cilvēkiem. Viņai piemita māksla saprasties ar jebkuru no karaļa līdz kalpam. Es neatceros, ka Elza būtu izgājusi no lomas, kādu bija izveidojusi savu tēlu, izkāpusi no Elzas Radziņas. Tas nekad nenotika.»

Rita Melnace piebilst: «Lai gan biju savs cilvēks, arī tad, kad aizgāju pie Elzas saistībā ar kādām teātra lietām, viņa bija saposusies un pieņēma pa smalko. Reizēm vasarās viņa brauca paciemoties uz Piebalgu pie Lilijas Dzenes, un tur viņai patika palaist sevi tā brīvi. Elzai patika dziedāt. Viņas kroņa dziesma bija Ķēvīt, mana svilpastīte, tu zin’ Rīgu, Jelgaviņu… Kad pie Lilijas godos kopā gadījās Elza un Gunārs Priede, viņi ņēmās viens otru pārdziedāt.

Elza bija temperamentīga un vētraina sieviete un ar gadiem izskatījās arvien labāk.

Viņa bija no sievietēm, kuras ar gadiem uzplaukst, jo viņas iekšējā pasaule izveidoja viņas seju. Viņai bija labs augums, muzikalitāte un grācija, bet pēc sejas klasiska skaistule nebija.

Elzas un Oļģerta Šalkoņa laulību ilgus gadus visi uzskatīja par ideālu. Tikai mūža nogalē atklājās, ka arī tajā Elzai bija sāpīgi pārdzīvojumi, bet par tiem viņa nerunāja. Domāju, ka vismaz no Elzas puses tur bija liela dzirkstele, jo Oļģerts jaunībā bija ļoti izskatīgs, un katrai sievietei gribas, lai viņai blakus ir pievilcīgs, stalts un šarmants vīrietis. Elza bija četrpadsmit gadus vecāka par Šalkoni, bet viņas temperaments, dzīvesprieks un staltā stāja šo gadu starpību notušēja. Domāju, ka Oļģertam glaimoja Radziņas vīra statuss. Elza arī mājās bija karaliene, mājas darbus darīja Oļģerts. Elza bija naudas pelnītāja.»

«Nezinu, kāds bija viņu attiecību līgums, bet bez Oļģerta Elza tik ilgi nevarētu būt uz skatuves,» uzskata Māra Zemdega. «Viņš Elzu sagaidīja pēc izrādēm, veda uz koncertiem. Būdams aktieris un režisors, Šalkonis tomēr visu mūžu palika Radziņas vīrs, un tas vīrietim var radīt arī mazvērtības kompleksu. Es diezgan daudz viņa iestudējumos esmu spēlējusi. Viņš bija normāls vidējs režisors. Par viņu ir bijuši arī sliktāki.»

«Lai nu kā bija mūža beigās, bet visu dzīvi Oļģerts bija liels atspaids Elzai,» to redzēja arī Baiba Indriksone. «Viņš ļoti domāja par sadzīvi, lai Elza varētu visu sevi veltīt mākslai. Mūža beigās Oļģerts vairs nevarēja līdz galam izturēt Elzas slimības un nespēku. Tā nu tas bija.»

Strādāja, lai dzīvotu

«Mūža otrajā pusē Elzai bija daudzas veselības problēmas, dažādi likteņa sitieni, bet viņa vienmēr spēja izkulties un savas nelaimes pasniedza kā joku,» atceras Rita Melnace. «Elzai bija septiņdesmit trīs gadi, kad viņai taisīja sirds vārstuļu operāciju, un dakteris pēc operācijas bija teicis: «Dzejolīšus jūs varēsiet skaitīt, bet par skatuvi aizmirstiet!…» Nepagāja ne gads, kad Elza atkal bija uz skatuves un nospēlēja vēl virkni spožu lomu. Pēdējos gados viņai bija dzirdes problēmas. Elza mēģināja lietot dzirdes aparātu, bet tajos laikos tie bija sliktas kvalitātes, uztvēra visus blakus trokšņus, un Elza teica, ka viņai no tiem galva plīst pušu.

Tad viņai jau bija arī atmiņas problēmas, un sākās viņas ļoti smagais dzīves noriets, kādu Elza nebija pelnījusi.»

Māras Zemdegas atmiņās palicis iestudējums Vasara Noānā, kurā Elza spēlēja vienu no savām izcilākajām lomām – Žoržu Sandu. «Izrādē mēs bijām māte un meita. Es biju Solanža. Mums bija brīnišķīga kompānija: Ints Burāns – Šopēns, Ģirts Jakovļevs spēlēja Žoržas Sandas dēlu, manu brāli Morisu. Izrāde gāja ļoti ilgi, tā patika dažādu slāņu un vecumu skatītājiem, mēs ar Elzu satuvinājāmies, un es redzēju arī kādu viņas atklātības brīdi. Ļoti spilgti atceros kādu momentu mēģinājumā, kad tā žilbinošā būtne, kas nekad neizkrita no sava tēla, bija par kaut ko aizdomājusies. Elza domās bija aizpeldējusi tālu prom, un viņas sejā bija kaut kas tik traģisks, ka tā bija pilnīgi cita Elza. Mūsu skatieni sastapās, viņa saprata, ka es uz viņu skatos, un atkal atgriezās savā tēlā, bet tas moments ārkārtīgi daudz par viņu atklāja.

Vasaru Noānā mēs abas gaidījām. Mums tur bija liels dialogs, mātes un meitas vārdu divkauja, kurā Elza gribēja dominēt, bet es arī gribēju dabūt virsroku, un tā man bija milzīga skola. Tajā dialogā pie mazākās manas neuzmanības viņa to špagu man būtu izsitusi no rokas. Partnerība ir dārgākais, ko es no Elzas esmu ieguvusi.

Lai cik nogurusi viņa reizēm bija pirms izrādes, kad tikko atgriezusies no kāda koncerta, kur runāja tautasdziesmas vai Ārijas Elksnes dzeju, uz skatuves viņa atdzima. Elza strādāja, lai dzīvotu, nevis dzīvoja, lai strādātu. Katram aktierim vairāk vai mazāk svarīgi ir sajust publikas elpu, bet Elzai tā bija viņas maize. Pēc izrādes nekad nevarējām šķirties. Parasti kādu brīdi pasēdējām pie Elzas ģērbtuvē. Atmiņā palikuši daži ļoti spilgti momenti, kad esam kopā uzdzīvojušas gan ļoti labās vietās, gan arī vārtrūmē, un arī tas noticis karaliski.

Mūsu četrotni reiz uzaicināja apsveikt kādu ļoti izsmalcinātu mākslinieku vārdadienā. Ieradāmies viņa mājā, kur bija ļoti daudz viesu, pārspīlēti bijīga atmosfēra, klusināta mūzika, sarunas gandrīz čukstus. Viss diezgan nedabiski. Mums, aktieriem, ir tā laime vai nelaime, ka mēs, pat neskatoties viens uz otru, izjūtam lietas vienādi. Vienā brīdī mums visiem četriem uznāca smieklu histērija. Neatceros, kādā veidā to attaisnojām, ļoti drīz pēc tam pazudām un vēl ilgi uz ielas smējāmies. Pavadījām Elzu, bet mājās iet nevienam negribējās. Veikalā paņēmām alkoholu un gājām pie Elzas.

Viņa, atverot durvis, smējās: «Es jau jūs gaidīju!»

Vēl vecajā Āgenskalna studijā notika izrādes televīzijas ieraksts. Jau sen ieplānots, bet tajā dienā Elza bija slima, temperatūra pāri trīsdesmit astoņiem grādiem, tomēr viņa atnāca un spēlēja, kā ne reizi vien teātrī slima bija spēlējusi. Pēc ieraksta pasēdējām, nevarējām šķirties, un Ģirts teica, ka varam braukt pie viņa, bet mājās nav nekā cita ēdama, kā tikai skābu kāpostu zupa. Mums bija šampanietis, un to kombināciju vēl šodien atceros, ka mēs ēdām kāpostu zupu un dzērām šampanieti. Elza, protams, arī bija. Lai kā arī jutās, viņa visur piedalījās.

Elzas pēdējais mūža cēliens bija briesmīgs. Esmu domājusi, par ko ar tādām ciešanām jāmaksā…»

Pilnos auļos

«Viena no Alfrēda Jaunušana iemīļotām sentencēm bija tāda, ka cilvēkam ir jāstāv pāri apstākļiem, jābūt par tiem stiprākam,» stāsta režisors Edmunds Freibergs. «Domāju, ka Elza pilnīgi apzināti to – stāvēt pāri apstākļiem – bija pieņēmusi par savu dzīves moto. Un apstākļi, kad mēs 1998. gadā sākām mēģināt vienu no viņas pēdējām izrādēm Pilnos auļos, bija dramatiski. Elzai jau bija pāri astoņdesmit, viņai bija problēmas ar redzi un dzirdi, viņai bija ielikts sirds stimulators, operētas gūžas, bet Elza ļoti gribēja strādāt. Pati bija atradusi lugu, kas bija pamats monoizrādei par modes pasaules leģendu, sava laika stila ikonu, ietekmīgā žurnāla Vogue izveidotāju un redaktori Diānu Vrīlandi. Elza tajā atrada ļoti daudz līdzību ar savu tā brīža situāciju un pašas dzīvi, kad it kā nekā vairs nav, ir noriets, bet viņa grib pierādīt, ka var vēl pilnos auļos dzīvot un strādāt.

Biju patīkami pārsteigts, kad Elza lūdza man viņai palīdzēt izveidot izrādi. Sapratu, ka darbs viņai vārda vistiešākajā nozīmē ir vajadzīgs kā skābeklis, lai varētu dzīvot.

Patētiski izklausās, bet tā tas tiešām bija – dzīvot Elzai nozīmēja strādāt.

Es nebūšu vienīgais, kas viņu apbrīnoja par milzīgo gribu tikt pāri apstākļiem un būt par tiem stiprākai. Viņas spilgtā personība, dabiskā vitalitāte, kāda visu mūžu piemita, milzīgā pieķeršanās dzīvei deva gribu uzvarēt to, kas ir uzvarams. Viņa atrada spēku būt stiprākai par apstākļiem. Tā viņa būvēja visu savu dzīvi līdz pēdējam brīdim.

Mēģinājumos mums gāja diezgan raibi. Viss bija atkarīgs no tā, kā Elza jutās. Izrādē vienā brīdī biju paredzējis deju, Elzai tā ideja patika. Palūdzu horeogrāfu Albertu Kivlenieku drusku palīdzēt. Viņš atnāca, Elza pati noimprovizēja, un Alberts teica, ka Elza to izdara brīnišķīgi, viņam nav, ko pielikt vai mainīt. Elza bija priecīga, un tā vieta izrādē gāja uz aplausiem.

Pirmizrādē viņai bija sava publika, prominentas personas. Pēc tam pieņemšanā tika teikti slavinoši tosti. Domāju, ka Elza bija ļoti gandarīta. Cik viņa saprata, ka tā ir atblāzma no viņas bijušā spožuma, grūti pateikt. Tajā atblāzmā bija arī zelta graudi, lai gan bija jūtams, ka Elza pāri spēkiem dara to, ko viņa dara. Cilvēki nāca paskatīties uz leģendu, un Mazās zāles burvīgums ir tuvplāns, kad skatītājs savu dievināto aktrisi redz tik ļoti tuvu, ka var viņai pieskarties.

Elza pieder tām pagātnes lielajām zvaigznēm, kuras bija neparastas parādības, pāri talantam un pāri laikam.»