Gintas sirds apstājās 38 gadu vecumā – 4 bērnu māmiņas stāsts par klīnisko nāvi un dzīves restartu

Ilgi domāju, vai šādu, visai skarbu, virsrakstu attiecināt uz tik maigu un sievišķīgu būtni, četru meitu māmiņu un māszinību studenti Gintu Skudru. Un tomēr tā patiešām ir… Pirms diviem gadiem, vien trīsdesmit astoņu gadu vecumā, Gintai pēkšņi apstājās sirds, un, ja tajā brīdī nebūtu bijis blakus vīra, kurš prata sniegt pirmo palīdzību, viņas varēja vairs nebūt. Tieši šis notikums pamudināja piepildīt ilgi sapņoto – studēt medicīnu.

Ginta Auzniece-Jaunzeme

Šodien

Foto: Foto – Matīss Markovskis. Stils un grims – Lolita Graudiņa

Noguruma ēnā

«Mana sirds apstājās 2024. gada 4. oktobrī, bet arī viss, kas dzīvē notika īsu brīdi pirms tam, nav mazsvarīgs… Domās patinot laiku atpakaļ, tagad šķiet, ka tobrīd visa bija par daudz un notikušais ir likumsakarīgs iznākums. Biju nesen atguvusies pēc ceturtās meitiņas dzimšanas – viņai tobrīd bija vien četri mēneši, pārējām māsām divi, 13 un 17 gadi. Tobrīd jutos izsmelta gan emocionāli, gan fiziski – bērni ar mazu vecuma starpību, nepilnvērtīgs nakts miegs, jaunākās meitas turpināju zīdīt abas reizē, vecākajai spurainais pusaudžu vecums…

Jutos sevi maksimāli atdevusi, un, lai gan man vienmēr bijis svarīgi saglabāt kādu savu nodarbošanos, aizraušanos, intereses, brīdi sev, tajā posmā tam vienkārši neatlika laika.

Jāpiebilst, ka man jau bija iepriekš zināma sirds kaite – mitrālā vārstuļa prolapss II pakāpē, ko pārbaudē konstatēja sešpadsmit gadu vecumā.

Tas nozīmē, ka viens no sirds vārstuļiem pilnībā neaizveras un ieliecas atpakaļ sirds priekškambara virzienā, tāpēc daļa asiņu plūst nepareizā virzienā, liekot sirdij strādāt ar lielāku slodzi.

Ārsti gan teica, ka tā ir bieži sastopama patoloģija, visticamāk, attīstījusies jau tad, kamēr augu mammas vēderā, un es pati to nekādi nejutu. Vienīgi bija ieteikts sabalansēt slodzi, bet visādi citādi drīkstēju dzīvot pilnvērtīgi, arī grūtniecībām tas neradīja nekādus riskus.

Tiesa, tā kā pēdējās grūtniecības bija tik tuvu viena otrai, ģimenes ārste mani uzraudzīja pastiprināti un vēlējās drošībai veikt pārbaudes sirsniņai, bet tur viss bija kārtībā, kaite neprogresēja. Tagad gan domāju, ka jutu priekšvēstnešus jau kādu laiku iepriekš, tikai nepievērsu tam uzmanību, jo likās – manā situācijā ir normāli tā justies…

Biju nogurusi, bet norakstīju to uz negulētajām naktīm. Bija arī emocionālais fons, jo ikdienas steigā neatlika daudz laika, ko pavadīt sarunās un pilnvērtīgā kopābūšanā ar vecākajām meitām, vīru… Vasaru pavadījām vasarnīcā pie dabas, bet rudenī, atgriežoties Rīgā, šķita, ka man ir grūtāk elpot, šķita, ka sienas un griesti nāk virsū, biežāk gribējās atgulties, vienkārši atpūsties…

Zemapziņā pavīdēja domas – cik ilgi bērniem jāraud, lai kaimiņi sadzirdētu?

Arī kaimiņienei reiz jautāju: vai jūs mūs dzirdat? Nebija tā, ka es apzināti meklētu problēmas, vienkārši prātā iezagās kaut kāds nemiers – ja nu ar mani kaut kas notiek. Un tad tas notika…»